Lotes filmu attīstība virzās no haotiskā un pārsātinātā uz skaidro un vienkāršo – viss mazliet no otra gala, bet tas ir normāli, jo tā jau ir Lote no neprognozējamā Izgudrotāju ciema! Bet, kā filmas izskaņā pauž arī Lotes gudrie un mīlošie vecāki – bērns nepiedzimst par izgudrotāju, vispirms viņam ir jāļauj daudz un kārtīgi izspēlēties.
Lotei ir piedzimusi māsiņa, un tas visu maina. Lai arī abās iepriekšējās Lotes piedzīvojumu sērijās esam pieredzējuši visneticamākos brīnumus un sižeta pavērsienus, filmas vide šķita jau iepazīta un paredzama. Otras galvenās varones parādīšanās filmā ievieš jaunu skatpunktu, kas to padara daudzveidīgāku un savā ziņā objektīvāku – Lote joprojām ir dinamisko notikumu dzinējspēks, savukārt
mazulīte Rozīte, kas sper vēl savus pirmos neveiklos soļus pasaulē un grib saprast, kur nokļuvusi, piešķir filmai lēnīgāku, pasauli izzinošu un analizējošu dimensiju, kuras, manuprāt, iepriekšējām sērijām ir mazliet pietrūcis.
Pirmajā filmā Lote no Izgudrotāju ciema (2006) mēs tikām uzreiz ierauti hiperaktīvās Lotes un viņas ekscentrisko radu un kaimiņu mutuļojošās dzīves epicentrā, savukārt Lote un Mēnessakmens noslēpums bija vairāk naksnīgi romantiska filma, kurā mazliet noplaka piparotais laucinieku humors. Trešajā daļā viss nostājas līdzsvarā – mēs atkal tiekamies ar možajiem ciema ļaudīm un ienirstam plaukstošā vasarā, kur straujie Lotes skrejriteņa skrējieni mijas ar Rozītes lēno tipināšanu un apcerīgajām pārdomu atkāpēm.
Atspēriens
Jau no pirmajiem kadriem filma sākas ar trauksmainajai Lotei neraksturīgu nogaidīšanu un ieklausīšanos – viņa kopā ar tēti aiz istabas durvīm gaida māsiņas piedzimšanu. Savukārt, pirms mesties piedzīvojumos, Lote saudzīgi iznes Rozīti dārzā un iepazīstina ar dabas skaistumu, ciemu un tajā mītošajām personām. Veroties uz dīvaino un brīnumaino pasauli jaunatklājēja acīm, filmas stāsts iegūst rāmu ievada ekspozīciju un ir viegli uztverams arī tiem, kas nav redzējuši iepriekšējās daļas. Mums pretī lec zaķi uz atsperēm, muša Jāks relaksējas ūdens baļļā, lapsa Džovanni strādā pie jauna izgudrojuma, izklaidīgais lācis Eduards, kā vienmēr, meklē pazaudētās brilles...
Visi Izgudrotāju ciema iedzīvotāji ir jancīgi un spilgti indivīdi, reizēm mazliet parupji, kā jau lauku ļaudis, taču nekādi ne vienkāršie lauķi – katram ir savas labās īpašības un trūkumi, kas tiek parādīti, viegli ķircinot, bet vienlaikus ar lielu labvēlību, jo nelielajā kopienā valda sirsnīgas un pieņemošas attiecības.
Indivīdu savdabīgums šajā sērijā tiek uzsvērts un akceptēts vēl vairāk nekā iepriekšējās, jo ciemā ir ieradies folkloras vācējs Kārlis Jenots ar savu kabatā mītošo asistentu Viktoru Vīķi, un viņus ļoti interesē tautu daudzveidība un autentiskums.
Arī filmas ceļojums šoreiz ved ne tik daudz prom uz svešām zemēm, bet gan dziļumā – uz tautu izcelšanās sākotni, pretī senčiem pūķiem un pasaules radīšanas mītam, vienlaikus ielūkojoties arī cilvēku dažādajos raksturos. Vairāk nekā iepriekšējās filmās tiek atbildēti dažādi "kāpēc" un skaidrotas varoņu motivācijas – kādēļ varoņu raksturi ir tādi, kādi ir, un kādēļ tas ir labi.
Atbraukušie pētnieki vienkāršos vārdos paskaidro vietējiem un skatītājiem, kāds ir folkloras vācēju un etnogrāfijas pētnieku darbs, un to, ka viņu uzmanības centrā ir ne tikai dziesmas un teiksmas, bet arī vecas grāmatas, receptes, priekšmeti un parašas – jebkas, ar ko var raksturot tautas dzīvesveidu. Līdz ar to mēs varam paraudzīties uz ciemā valdošo haosu un izgudrošanas kaislību kultūras mantojuma vērtību rakursā, un ciems sāk atgādināt īstu zelta bedri, kas, protams, ceļ arī iedzīvotāju pašapziņu (cik pazīstama šāda attieksmes maiņa, ja atceramies, piemēram, mūsu pašu izpelējušo Kalnciema ielas namiņu iekļaušanu UNESCO vērtību sarakstā!).
Pirmajā filmā ciema iedzīvotāju apsēstība ar izgudrošanu šķita absurdi komiska un pašmērķīga, bet nu tai ir dota iespēja mēroties ar īstu akadēmiskās zinātnes disciplīnu. Filmas dinamiskā sižeta centrā, protams, atkal ir sacensības – bez tām Lotes filmās neiztikt. Kārlis Jenots un Viktors Vīķis grib uzvarēt starptautiskā pētnieku konkursā, bet Lotei tikai padodiet iespēju kaut kur traukties, pētīt, izzināt noslēpumus un palīdzēt citiem. Tomēr īstā sacensība netiešā veidā izvēršas nevis pētnieku vidū, bet starp zinātniekiem un apķērīgo Lotes komandu, kas katrs savā veidā steidzas uz vienu galamērķi – sastapt ugunsspļāvējus pūķus. Tātad šoreiz mērojas īsti zinātnieki ar zinātkāro autodidaktu jaunāko paaudzi – konservatīvu un mazliet snobisku profesoru tandēms pret drosmīgu, zinātkāru un pasaulei atvērtu bērnu tandēmu.
Atbildīga misija
Acīmredzamā un vieglākā izvēle nav īstā nedz pasakā, nedz klasiskā detektīvžanrā, un šis motīvs daudzreiz atkārtojas arī šajā pūķu noslēpuma šķetināšanas stāstā. Izmeklētāju svarīgākās īpašības ir neatlaidība un spēja saskatīt vienkāršo patiesību, kas Rozītei piemīt vislielākajā mērā, un, apvienojot to ar Lotes aso prātu un piedzīvojumu kāri, abas māsas ir super-komanda.
Pamazām kāpinot notikumu intensitāti, filmas veidotāji mūs ved caur dažādām pasaulēm un pārbaudījumiem pretī brīnišķīgai svētku kulminācijai. Godīgi sakot, viņiem ne reizi vien izdodas pārsteigt un ar maldīgiem mājieniem apvest ap stūri pat pieaugušos skatītājus. Es ar sakāpinātu ziņkāri sekoju intrigai, kādi tad būs tie diženie pūķi, un viņi nelika vilties. Līdz šim varbūt likās, ka nekas smieklīgāks par japāņu biti Susumu, klamzīgo zaķi Adalbertu un govi-fizkultūrieti šīs filmas Visumā vairs nav iespējams, bet pūķi – gan īstie, gan viltotie (lielisks Roberto Meloni uzpūtīgā operdziedātāja lomā) – demonstrē jaunu asprātības līmeni un ir tik fifīgi, ka gribētos kādu atsevišķu filmu tikai par viņiem vien. Ļoti pārliecinoši, daudzveidīgi personāži, katram nojaušams savs interesants stāsts un mīts gluži kā Olimpa dieviem.
Visas Lotes filmas vienmēr ir diezgan filozofiskas un ar sekulāru ievirzi, atmaskojot māņticīgus pieņēmumus un rodot zinātnisku skaidrojumu pārdabiskajam. Šajā sērijā tiek likts uzsvars arī uz humanitārajām zinātnēm – tiek runāts par vēstures nozīmi un estētiskajām vērtībām, meklēts balanss starp racionālo un metafizisko, starp zinātni un kultūru, augsto un tautas mākslu, inovāciju un tradīciju. Pretstati un kontrasti visos stāsta līmeņos ļoti piestāv un palīdz veidot spraigu un izteiksmīgu kino.
Spriedze Lotes filmā tiek panākta bez ļaundaru tēliem un vardarbības līdzekļiem (filmā ir tikai daži muļķāki, nepatiesāki un savtīgāki varoņi, un arī viņiem tiek beigās piedots),
īsto spriedzi rada cīņa starp godīgu / negodīgu rīcību, centību / izvairīšanos no pūlēm, turklāt strauji mainot darbības vidi un raksturu. Pakaļdzīšanās regulāri un paredzami tiek atmaidzināta ar Rozītes liriskajām pārdomu pauzēm, bērnišķīgo mūzikas kastītes melodiju pēkšņi nomaina noslēpumainais un draudīgais pūķu vargāns, varoņi nonāk te tumsā, te gaismā – no kurmju alas uz saulainu dārzu, tad atkal iekšā tumšā laboratorijā, tad upē, tad tuksnesī, tad pazemē – šīs gaismas un pasauļu maiņas liekas simboliskas un odisejas cienīgas.
Simboliskie elementi ļoti brīvi ņemti no dažādām kultūrām un asprātīgi miksēti kopā bez tiešas atsauces uz konkrēto reliģiju vai mitoloģisko tradīciju, tādējādi mazliet pasmejoties par tām visām kopā. Caur izkaltušu aku / apdzisušu skursteni Lote un Roze nolaižas tādā kā seno baltu sētā, kas tikpat labi varētu būt arī mazliet lokalizēta versija par Mezopotāmiju, bet varavīkšņu tilts var tikpat labi būt patapināts no judeokristietīgās tradīcijas vai ziemeļu tautu mitoloģijas, vai gluži vienkārši pārcelts no Tokijas.
Filmas scenārijs liekas klasiskāks un tam ir salikti precīzāki akcenti, nekā pirmajā filmā. Tas atvieglo filmas teksta uztveršanu, un runātā teksta Lotes filmās ir ļoti daudz. Visās ir brīnišķīgi asprātīgi, bet reizēm ļoti gari un piesātināti dialogi, kas vairāk piestāv grāmatai, kur tos var pārlasīt, padomāt, cik tie izdevušies, pārrunāt ar citiem un piesavināties kādu asprātību sev. Filmā teksti nozib tik ātri, ka teksta burvību nepaspēj novērtēt, kur nu vēl paskaidrot bērnam atsauci vai kādu sarežģītāku vārdu. Trešajā filmā dialogi šķiet kļuvuši mazliet lakoniskāki, no kā filma tikai iegūst, joprojām paliekot tikpat spraiga un pilnīgi trakulīga, kā iepriekšējās.
Vēl vairāk nekā iepriekš savās vietās ir arī Šerloka un Vatsona alter ego – kurmji Džons un Džeimss, kas dod padomus jaunajām izmeklētājām un ar savu lēnību patīkami kompensē virszemē valdošo tempu. Arī kurmji, izrādās, kā lielu vērtību tur cieņā senās tautas pasakas, kas šoreiz dod norādes pūķu atrašanai.
Tēlaini aprakstītās norādes vislabāk izdodas atminēt Rozītei – viņa gan saskata kurmja aprises nejaušā zaru murskulī, gan ziedošu krūmu notur par mākoni, gan atrod īsto pūķu kalnu. Maza bērna pasakai atvērtais pasaules tvērums ļauj viegli izprast folkloras metaforiskās nozīmes, un tas pats ir jāsaka arī par mazajiem, vērīgajiem skatītājiem – viņi var nezināt visas kultūratsauces un ironiskās nozīmes, bet bērnu prātā šūnas ir savītas tā, ka no mazām detaļām viņi ātri uztver kopainu, pamana un saprot vairāk nekā pieaugušie.
Lotes filmu veidotāju paļaušanās uz bērnu uztveri ir apbrīnojama un, atļaušos minēt, tā ir arī filmas panākumu pamatā.
Katrā ziņā caur vienkāršajām līdzībām un humoru šī filma liek padomāt par dzīves vērtībām ne tikai bērniem, un ir skaidrs, ka tās autori paši ir ar dziļu pasaules tvērumu un gatavi runāt par ļoti nopietnām tēmām skaidrā valodā. Es ļoti novērtēju arī to, ka šajā filmā, kas, iespējams, ir pēdējā (lai gan gribētos cerēt, ka ne), tiek atalgots arī mūžīgais neveiksminieks zaķis Adalberts, kurš kā komiskais varonis šķita iesprūdis neveiksmju un gļēvulības cilpā – viņš nopelna savu "portfeli" par to, ka ir labs tēvs un vienmēr rīkojies ģimenes labā.
No tautasdziesmām līdz Eirovīzijai
Filma ir ļoti muzikāla, tai ir brīnišķīgs Renāra Kaupera un Svena Grīnberga komponēts skaņu celiņš. Atšķirībā no pirmās filmas, kurai Kaupera hīts likās mazliet kā tāds pa virsu uzlīmēts plāksteris, Lote un pazudušie pūķi ir filma par un ap folkloru un dziedāšanu, līdz ar to dziesmas pašsaprotami ierakstās kontekstā. Tās ir reizē mūsdienīgas un stilizēti tautiskas, dodot cerību, ka "tautasdziesmas" nav tikai apdzisis vulkāns, bet gan bagātīgs potenciāls mūzikas jaunradei. Dažas dziesmas ir vienkārši asprātīgas, jo tās ir "no laikiem, kad turēt melodiju nebija svarīgi". Filma visnotaļ daudzveidīgi un mazliet parodiski ieskicē pasaulē sastopamo folkloras dziesmu daudzveidību, un visai ticami atspoguļo arī vietējo dziesmu gaumi un parašas – no krāšņas kāzu apdziedāšanās līdz ērģeļmūzikas virsotnēm.
Dziedāšana ir mūsu lieta gan augstā, gan populārā līmenī, jo mēs taču esam dziedātāju tauta (cik zināms, igauņi arī), mēs dziesmā kļūstam vienoti un stipri. Un vēl mums visiem neprātīgi patīk salūts – tik ļoti, ka esam gatavi bāzt galvu pūķa alā, lai to redzētu. Līdzīgi kā Turpinājums, Bille, Paradīze ‘89 un citas Latvijas simtgades filmas, Igaunijas simtgades filma Lote un pazudušie pūķi ir stāsts par mums, kas izstāstīts bērniem saprotamā valodā, vienīgi Lote tam pievieno krietnu devu trāpīgas pašironijas un delverību.
Filmas dialogi ir bagātīgi piebārstīti dažādām izloksnēm, sakāmvārdiem, tēlainiem izteicieniem un runas klišejām, vienā teikumā iekļaujot gan "putnus galvā", gan "mīlestību caur vēderu" un ceļot gaismā arī labu labos tautas sakāmvārdus – piemēram, lāstu "kaut tu slīkstot dzert prasītu!".
Vienlaikus tekstu autori un adaptētāji nebaidās arī no mūsdienīgas sarunvalodas ("dziesmas šmiesmas" un "Ko te labu dod? – Labu neko.").
Filmā ir daudz iekšējo atsauču arī uz iepriekšējām sērijām – galvenie strīdi arī senču pūķu sabiedrībā joprojām ir bezjēdzīgi, „par biksēm”, ar ko alegoriski tiek aprakstīti cilvēces vēsturiskie strīdi saistībā ar reliģijas jautājumiem. Pūķis bez biksēm ir pamatā visam izcelšanās teikas konfliktam, kas vēlāk noved pie surikātu zemes izkalšanas un sekojoši tautu staigāšanas, tādējādi filma mazliet pieskaras arī aktuālajiem Tuvo Austrumu konfliktu un migrācijas jautājumiem.
Kas vēl? Izgudrotāju ciemā ziedu, liekas, kļuvis vēl vairāk – vasara ir pilnbriedā. Gar sētām uzplaukušas kāršrozes, gar nojumēm bagātīgi karājas vīnogu ķekari, pat "sausiņš" zinātnieks noreibst un apjūk pļavas ziedu kalnos. Savukārt aizrautīgā bioķīmiķe Soņa savā laboratorijā cenšas vēl pilnveidot dabas veltes, liekot eglēm ražot lielas zemenes – mazliet psihedēlisks skats, kas rada sajūtu, ka vēl vairāk ko pielikt šai dabas pilnībai jau būtu par daudz.
Lotes filmu attīstība virzās no haotiskā un pārsātinātā uz skaidro un vienkāršo – viss mazliet no otra gala, bet tas ir normāli, jo tā jau ir Lote no neprognozējamā Izgudrotāju ciema! Angļu valodas versijā Izgudrotāju ciemu sauc Gadgetville – tā vairāk nolasās ideja, ka tas ir provinciāls ciems, kas naski aprīkojies ar modernām ierīcēm.
Taču, kā redzam, nekādas ierīces un izgudrojumi tomēr nestāv līdzi vispārcilvēciskām ētiskām vērtībām.
Visās sabiedrībās vienmēr svarīgākā ir un paliek savu tuvāko mīlestība; tā ir prioritāte arī Lotei un jauno pūķu Hildas un Hermaņa ģimenei, kas atkāpjas no ieilgušajiem senču strīdiem un, kā mēdz teikt, downshifto jeb palēnina dzīves tempu, pārvācoties uz nomaļu vietu, kur bērni var pilnvērtīgi augt un attīstīties harmoniskos apstākļos. Kā filmas izskaņā pauž arī Lotes gudrie un mīlošie vecāki – bērns nepiedzimst par izgudrotāju, vispirms viņam ir jāļauj daudz un kārtīgi izspēlēties.
