KINO Raksti

Mammas dēls

05.01.2018

Režisores Ievas Ozoliņas jaunākā dokumentālā filma “Dotais lielums: mana māte”, visticamāk, izpelnīsies līdzīga mēroga ievērību, kā viņas pirmā filma “Mans tēvs baņķieris” (2015). Katrā ziņā tūlīt pēc pirmizrādes publika krasi sašķēlās atbalstītājos un noliedzējos, bet dažu viedokļi mainījās pāris stundas vēlāk, pēc režisora Pētera Krilova eleganti un provocējoši vadītās diskusijas, kurā draudzīgi blakus sēdēja gan filmas autori, gan varoņi – māte, dēls un tēvs, katrs ar savu taisnību. No 5. janvāra filma pieejama gan kinoteātros, gan interneta videonomā.

Režisore Ieva Ozoliņa sacēla viedokļu un emociju vētru Latvijā jau ar savu pirmo filmu Mans tēvs baņķieris (2015), izstāstot neglaimojošu stāstu par sava tēva finansiālajām neveiksmēm un bēgšanu no ģimenes un valsts. Tā viņa radīja, iespējams, pirmo latviešu dokumentālo trilleri, jo apbrauca pusi zemeslodes, meklējot liecības par tēva likteni un iesaistot Interpolu. Un atrada sagrautu cilvēku, kurš meitu nepazina (vai katrā ziņā gribēja izlikties, ka nepazīst).

Režisore Ieva Ozoliņa filmā "Mans tēvs baņķieris" atrod tēvu Malaizijas klīnikā. Māte filmā neparādās

Filmā ne reizi neparādījās Ievas Ozoliņas māte. Pieņemsim, ka tas ir koncepts, lai gan noklusējumi tik ģimeniski atklātā stāstā tomēr kaut kā atstāja neatbildētus jautājumus. Filma latviešu publikai patika, jo brīvībā apjukušie 90. gadi bija pietiekami nesena pagātne, lai attiektos uz katru, kuram tolaik bija 100 lati, ko noguldīt bankā. Laiki pagājuši un mainījušies, bet filma palīdzēja vismaz kolektīvi kinozālē sadusmoties par savu lētticību un izšņākt niknumu par netaisnībām.

Režisores otrā filma Dotais lielums: mana māte nav vēstījums par režisores mammu, lai gan tematiski šīs filmas veido tādu kā dokumentālu diptihu. Arī šī filma uzrunā mūs no pirmās personas – es, man, mana māte… Taču šoreiz tas ir dēla un mātes sarežģīto attiecību mudžeklis. Režisore Ieva Ozoliņas pēta ne vairs savas, bet citas latviešu ģimenes peripetijas, taču saglabā atklātības un privātuma līmeni, un šis stāsts laiku pa laikam balansē uz ētikas naža šaurā asmens.

Vientuļi un izmisīgi

Filma seko kāda jauna matemātikas doktoranta vientuļajai un izmisīgajai dzīvei. Pēc skata spriežot, jauneklim ir 30+ (vēlāk uz tortes būs uzrakstīts arī viņa vecums). Viņu sauc Raitis, kādreiz viņš piedalījies Latvijas Zelta talantu TV šovā – ne jau matemātikas uzdevumus risinot, bet žonglējot ar bumbiņām un drēbju pakaramajiem. Tātad viņam atliek laiks tādām lietām, un arī publicitāte interesē. Citādi jau nebūtu ļāvis režisorei sākt novērot savu dzīvi, un filma, visticamāk, sākotnēji galvenajiem varoņiem solījusies būt komplimentāra. Cik tad mums Latvijā ir to spožo matemātiķu!

Kadrs no filmas "Dotais lielums: mana māte"


Raitis, neskatoties uz savu matemātisko prātu, cieš no uzmanības trūkuma – pirmkārt jau viņu neievēro meitenes! To ietekmē un arī kompensē atkarība un bailes no mammas, kura gan dzīvo citā Latvijas pilsētā, tomēr jauneklis uzrakstījis iesniegumu policijai par savu māti, augstskolas pasniedzēju, kura ģimenes strīda dēļ piedraudējusi ar pašnāvību, tādējādi izraisot dēlam neirotiskus veselības traucējumus.

Kas te notiek?! Kāpēc vistuvākie cilvēki viens otru nedzird, nesaprot un vaino?
Pat ja katrā ģimenē mēdz būt kašķi, šis gadījums iziet ārpus pieņemtajām, nospraustajām, varbūt uzspiestajām normām. Bet tas noteikti nav stāsts par cilvēciskās neatkarības centieniem. Par laimi, režisore Ieva Ozoliņa mums nepalīdz sadalīt varoņus varmākās un upuros, un tas šo stāstu padara intriģējošāku. Un arī interpretējamu, atbilstoši katra pieredzei.

Raita mamma, kurai faktiski ir iedalīta epizodiska loma, ar nostaļģiju un iekšēju lepnumu sarīkojusi diapozitīvu vakaru sev vienai (un kameras grupai, saprotams), skatās uz abu savu dēlu bērnības fotoattēliem. Raitis bija tas smaidīgākais. Laimes pielieta bērnība. Mamma tik daudz ieguldījusi dēlu izglītībā un, kā pati saka, ziedojusi dēliem visu. Kurā brīdī mammai bija tik smagi, ka smagums uzgāzās arī Raitim? Un ne jau par materiālām lietām runājam…

Tētis, iespējams, ir fotografējis šos skaistos bērnības mirkļus, bet ģimeni jau sen pametis. Tik laipni, bet ar iekšēju naidu Raita mamma runā par to, kā šķirtajam vīram likusi pēc gumijas zābaciņiem atpazīt sen nesatikto dēlu, kurš atbraucis uz matemātikas olimpiādi Rīgā…. Diezgan tipiska augsne psihiskām traumām.

Par ko smejamies?

Filma sākas ar Raita tiešo runu, ar steitmentu, tādu kā prologu, kurā viņš mēģina nosaukt savu problēmu vārdos. Tālāk režisore filmas dramaturģiju veido kā sadzīvisku epizožu kolāžu. Raitis ar dzīvelīgo draugu Borisu plāno savu dzimšanas dienu, Raitis pie psihoterapeites-gaišreģes, Raitis Jaungada svinībās Daugavas krastmalā, Raitis mājās centīgi pārber veļas pulvera paliekas jaunā kastē, mēģinot atrast kādu no drazām brīvu vietiņu, kur spert kāju; Raitis iet uz randiņu, ko viņam noorganizējis kāds no iepazīšanās portāliem, kuros Raitis atstājis savus datus…

Principā viņš ir viens, nav šaubu. Un meklē risinājumu, kaut arī ne pārāk enerģiski.

Lai gan filmas dramaturģiskajai uzbūvei ir ko pārmest, tomēr – ja skatītājs Raiti uzskatīs par savas uzmanības vērtu, tad filmas notikumiem sekot nebūs grūti. Raita iekšējā nervozitāte dzen uz priekšu notikumus un skaidrs, ka kaut kas lūzīs vai sprāgs. Režisore Ieva Ozoliņa apzināti veido epizodes, kuras var izraisīt arī smieklus. Diezgan sāpīgs humors, bet – ir. Uz provokācijas robežas. Tikai lai mums katram neiznāk kā Gogoļa slavenās lugas fināla jautājumā – par ko smejaties?

Filmas galvenie varoņi kuļas pa dzīvi un īsti neraisa ne žēlumu, ne līdzjūtību, ne simpātijas. Jā, viņi visi paši ap sevi ir uzcēluši savas vientulības žogu. Varbūt tieši tas šo stāstu par gļēvu dēlu un despotisku māti padara tik universālu visām tautām un valstīm.

Ieva Ozoliņa kopā ar operatoru Mārci Slavinski kadrē un filmē tādā kā home video manierē, viņi ir šajā ģimenē ieguvuši uzticību. Kamera šiverē pa piekrautiem istabas stūriem, netīriem traukiem, ieiet arī guļamistabā; kamera ir brīžiem gandrīz apjukusi šajā ģimenes tracī. Šis paņēmiens brīžiem atgādina tos nejaušos ar telefonu veiktos filmējumus, ko iesniedz policijai kā vizuālus pierādījumus kādam nodarījumam. Režisore mums pašiem liek piedalīties izmeklēšanā – kāpēc ar šo puisi, viņa brāli, viņa māti, vectēvu un nepiepildīto mīlas dēku tā ir noticis. Kāpēc ir tik daudz naida un neizdošanās starp viņiem visiem? Gadsimta kaite - depresija agresīvās izpausmēs. Ģeniālais matemātiķa prāts (un to režisore ļauj mums piedzīvot uz ekrāna) un nebūt ne zemē metamā āriene tomēr neļauj jaunam vīrietim sasniegt briedumu, lai vismaz cilvēciski akceptējamās formās risinātu attiecības ar savu ģimeni un māti. Bet tad, iespējams, ir jāpakāpjas gabaliņu nost no šī trokšņainā stāsta.

Mēs varētu pakāpties grieķu mitoloģijas virzienā, kur dēli pacēla roku pret māti fatālas iekšējas greizsirdības dēļ, un mēs varētu pakāpties arī Šekspīra virzienā un atcerēties stāstu par Hamletu un viņa māti... Nekā uzmundrinoša.

Ņemot vērā personiskuma līmeni filmā, ko varoņi paši, iespējams, ne vienmēr apzinās, negribētos šo stāstu banalizēt līdz latviešu vientuļo un stipro sieviešu, izaudzināto dēlu nespējai dzīvot patstāvīgu dzīvi. Lai tas ir stāsts par Raiti, kuru sen neviens nav samīļojis šī vārda visās iespējamās nozīmēs.

Laipni lūgti ellē!

Dēla un mātes attiecības ir, iespējams, viena no dabas lielākajām mīklām. Sieviete iznēsā vīrieti un nespēj pa īstam palaist viņu pasaulē arī jau pieaugušu. Viņš pēc tam vai nu mīl sievietes tikai pēc mātes līdzības, vai arī visu mūžu nespēj pieņemt savas mātes spēku pār sevi, kā šajā gadījumā arī Ievas Ozoliņas dokumentālajā filmā.

Režisore ar savu filmu riskē ieiet cilvēka ne-vienkāršās dzīves krēslas zonās un līdz ar to paplašina dokumentālā attēlojuma robežas, privātuma robežas uz ekrāna. Tas ir viņas spēks. Un arī varbūt iemesls, kāpēc filma jau saņēmusi žūrijas balvu nozīmīgajā dokumentālo filmu festivālā IDFA Amsterdamā.

Filmā vizuāli nav nekā satricinoša detaļās, vidē, pat attiecībās, tomēr tā atstāj šokējošu iespaidu.

Sajūta, ka tu atrodies svešā virtuvē un neesi tur piederīgs, nav komfortabla. Bet vienmēr ir derīgi atcerēties, ka facebook attēli melo un realitāte ir kaut kur blakus. Ir grūti iedomāties laimīgas beigas šai dēla un mātes divkaujai, ģimenes (galma) klātbūtnē un pēc tam aizkadrā. Bet tas nenozīmē, ka šādi stāsti neeksistē. Laipni lūgti ienākt ģimenes ikdienas ellē!

Informācija par filmas seansiem kinoteātrī Splendid PalaceŠEIT.

Informācija par filmas seansiem kinoteātrī K.Suns – ŠEIT.

Iespēja noskatīties filmu Shortcut videonomā – ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan