KINO Raksti

„Sēklis”. Trīs krāsas: mīlestība

22.10.2022
„Sēklis”. Trīs krāsas: mīlestība
Režisors un aktieris Toms Harjo filmas "Sēklis" kadrā

Līdz ar pirmizrādi Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā „Home Made” Latvijas kino ainavā parādījies jauns elements – aktiera, fotogrāfa un režisora Toma Harjo debijas spēlfilma „Sēklis”.

Pirmajā dienā pēc filmas noskatīšanās es jūtos iekodēta Toma Harjo krāsu estētikā. Tikai tagad saprotu, ka uz seansu uzvilku zaļu džemperi, bet nolēmu, ka tajā būs par karstu, un pārģērbos sarkanā blūzē. Šodien man uzdāvināja dzeltenus ziedus. Sēžot pie darba galda, pa logu redzu priežu meža zaļo lapotni, un, lai gan ir īsti rudenīga diena, spīd spoža saule, izgaismojot skuju paklāju zeltaini dzeltenu. Brīdī, kad pametu acis laukā pa logu, pa taku aizsoļo vīrietis sarkanā jakā. Sarkans, dzeltens, zaļš. Krāsām tiek piešķirta nozīme. Vienudien, izņemot dēlu no bērnudārza, audzinātāja sniedza bērna zīmējumus, sakot: “Jūs tikai neuztraucieties!” Pavēru skatu uz papīriem. Tajos dominēja sarkanā un melnā krāsa. “Viņš vienkārši ir ļoti ekspresīvs!” viņa piebilda. Man nebija nedz raižu, nedz baiļu, ka mans dēls lieto spilgtas, intensīvas krāsas, bet sabiedrībā, acīmredzot, tādas bažas pastāv, ne velti audzinātāja gribēja mani laikus nomierināt. Harjo filmā neviens no krāsu pāriem netiek vērtēts augstāk vai labāk kā cits, taču, gribētos domāt, krāsas nav izvēlētas nejauši un kaut kāds simbolisms tām tiek piešķirts.

Sarkanā. Visizplatītākā konotācija šai krāsai, šķiet, ir kaisle un dramatisms. Sarkanais pāris – Pauls un Karīna – patiesībā ir tieši kaisles izsīkumā, viņi izlēmuši šķirt savu laulību. Te man jāsaka – grūti noticēt, ka divi jauni cilvēki, kas manā skatījumā praktiski ir jaunieši, ir ne tikai precējušies, bet jau sasnieguši laulības sēkli un šķiras, šķietami dzīves nogurdināti. Viņi sarunājas teatrāli, viņi cenšas. Taču laulība ir izšķirta, un vismaz Paulam, šķiet, paveras jauna dzīve – pļava / kafejnīca ir pilna ar cilvēkiem, pilna dzīvības, un viņa skatiens pauž pārsteigumu un iespējas. Laulība izdzisa, bet, tāpat kā pēc ugunsgrēka mežā daba atjaunojas un uzplaukst no jauna, arī Paulam sākas dzīves pavasaris.

Laulības šķiršanas aina gan man likās lieka. Jā, saprotu, it kā apvērsta situācija – šķiršana izveidota kā pierasta laulības noslēgšanas situācija ar “mācītāju”, lieciniekiem un topošajiem laulātajiem, tajā redzams arī Kārļa arkas makets pilnā izmērā, bet, pirmkārt, šis rituāls likās samākslots un reizē pārāk tiešs, bet otrkārt, nelikās nepieciešams, ka trīs pāri, kas citādi nesatiekas un nav tieši saistīti, tomēr kādā brīdī sanāk kopā.

Jāatzīst, ka šo paaudzi nepazīstu. Kādreizējie studiju biedri ir jau trīsdesmitgadnieki, draugu bērni, kuriem tie agri piedzima, vēl ir labākajā gadījumā pusaudži, bet tādu, kam tagad apmēram 25, manā lokā nav. Tādēļ man īpaši interesanti bija vērot un domāt, kādi viņi ir, par ko viņi, iespējams, interesējas, ko dara, – ja pieņem, ka režisors un aktieri, kas visi ir arī filmas scenārija autori, kaut kādā mērā atspoguļo savas paaudzes būtību.

Vai viņus interesē attiecības? Vai viņi ir nopietni? Pat pārāk nopietni.

Otrajā dienā pēc filmas noskatīšanās man vēlreiz jājautā – kāpēc viņi tēlo savam vecumam neatbilstošus, nopietnus cilvēkus? Īpaši tas uzskatāms dzeltenajā pārī jeb Kārļa un Lailas tēlos. Viņi tik ļoti (protams, kopā ar abu darba telpas scenogrāfiju) atgādina Kafkas romānu ērmīgos darbiniekus, un man šķiet, viņi nav (nevar būt) divdesmitgadnieki. Ārēji viņi ir pedantiski, skrupulozi, precīzi. Laila, ierodoties darba kabinetā, teatrāli novieto uz galda papīru un zīmogu, it kā tiem būtu paredzēta līdz milimetram precīza vieta. Ir laiks pusdienot, ir laiks beigt darbu, uz šiem atskaites punktiem viņi raujas. Šī disonanse jeb pārrāvums tēlu izveidotajā realitātē rodas bieži, un tas man liek nodomāt: “Nē, neticu! Nē, neiet kopā!” Ārēji jaunie, bet pedantiskie cilvēki iekšēji jūtas brīvāki, viņi dažreiz sapņo un dažreiz apslāpē savu iztēli. Lailas vēlmi ēst pusdienu zivi “ar pirkstiņiem”, Kārlis izlabo, sakot, ka tā viņa sasmērēsies, un palūdz dakšiņas. Arī deminutīvu lietošana ir vienlaicīgi komiska un nedaudz kaitinoša – “Mums ir tikai zivtiņa.” Savukārt Lailas atbilde uz Kārļa uzdoto jautājumu, kas viņai garšo, ir tik netipiska jaunam cilvēkam, pat jebkuram vienkāršam cilvēkam. “Jebkas – briedis, mežacūka.” Tā atgādina slaveno Mārtiņa Rītiņa ieteikumu par pieliekamo, kurā meklēt lasi, ja mājās nav nekā ēdama.

Atgriežoties pie krāsām. Sarkanais pāris mēģina laulības pēdējās dienās uzturēt vai atjaunot kādreizējo sajūtu, bet tas ir tik neveikli. Neveiklāk kā zaļais pāris – Gustavs un Estere, kas mēģina sajust un atrast veidu, kā izpaust abpusējās simpātijas. Zaļā krāsa – dzīvības, jaunības, izaugsmes sajūtas. Gustavs un Estere vismaz vecuma ziņā ir atbilstošākie, attēlojot jaunus, it kā iemīlējušos cilvēkus, kas īpaši nesteidzas. Mazliet neveikli, mazliet apmulsuši. Krāsas kopā ar kadrējumu, kas līdzinās inscenētai fotogrāfijai, veido spilgtu estētiku. Franču māksliniecei Sofijai Kallai (Sophie Calle) ir fotogrāfiju sērija Krāsu diēta / The Chromatic Diet (1998). Katrai dienai ir sava krāsa, tās ietvaros tiek sagatavota maltīte. Fotogrāfijā attēlots galds, uz kura izkārtota attiecīgās dienas porcija. Otrdiena ir sarkana. Tajā tiek servēti tomāti, tartars, granātābols, cepti pipari un sarkanvīns. Tieši sarkanā pāra stāstā šis Kallas darbs sazīmējas visvairāk – arī uz Paula un Karīnas galda ir šķēlēs sagriezts tomāts. Vēl iedomājos par Kšištofa Keslovska krāsu triloģiju, kur tiek risināta attiecību, mīlestības un zaudējuma tēma, un sarkanā īpaši ir tāds savāds notikumu kalambūrs.

Un dzeltenā. Stimulējoša, optimistiska, intelektuāla. Dzeltenais pāris iekrāso dzirkstošus mirkļus rutinētajā, nomācošajā darba ikdienā. Viņi atļaujas pasmieties, bet tad it kā pieķer sevi ārpus rāmjiem un atgriežas pie pareizā jeb iestatītā veidola. Viņos ik pa laikam pavīd vēlme ļauties. Īpaši Lailai. Varētu turpināt baudīt jūru, bet Kārlis mudina neaizmirst pienākumus. Bet tad arī Laila aprauj savu vēlmi satikt Kārli pēc darba un iespējamo romanci atstāj vien iztēlē. Valda prāts un pienākums.

Atslābināties palīdz ūdens. Tā ir tēma, kas caurvij filmu, sasaista ar darba galveno tēmu un paspilgtina to simboliski – ūdens attēlo attiecības. Tajās ir gan plūduma nozīme (īpaši zaļā pāra interpretācijā), gan ieguldījuma rezultāti (sarkanais pāris mēģina izraisīt paisumu), kā arī klātesamības nozīme (dzeltenā pāra (ne)ļaušanās). Lailas un Kārļa izbrauciens ar laivu ir ļoti skaista aina. Sajūtās man tā ļoti sasaucas ar kādām franču jaunā viļņa filmām, kur ir lēns, dažbrīd nesaprotams, dažbrīd nenozīmīgs dialogs, vienkāršs kadrs un nekas vairāk kā eksistence. Viņi šūpojas viļņu ritmā, kas, atsitoties pret laivu, rada troksni, viņi bauda sauli. Kas ir tas, ko Kārlis Lailai gribēja parādīt? Dzīvi? Dzīvošanu?

Zaļajam pārim ūdens ir satuvināšanās un iespējamība, savukārt sarkanajam – kaisle vai vismaz vēlme to atkārtot. Tomēr Pauls un Karīna mani pārliecina dejojot. Pārliecina, ka ir bijis pāris, ka ir jauni, ka kaut kas starp viņiem ir eksistējis.

Trešajā dienā pēc filmas noskatīšanās es vairs negribētu par šo filmu domāt, bet man ir jādomā, jo neesmu beigusi rakstīt savas pārdomas. Esmu nogurusi no citām ikdienišķām lietām un labprātāk ieritinātos gultā ar grāmatu un karstas tējas krūzi. Vai vienkārši pagulētu. Tā vietā es pievēršos Sēklim. Tas šķiet sapnis, tāds sirreāls samežģījums, kāds mums zināmajā realitātē nešķiet līdz galam ticams. Pauls izliek istabā miniatūrus galdiņus, tas ir makets viņa “kafejnīcai” pļavā, kuru apmeklē zaļais un dzeltenais pāris, lai apēstu zivtiņu. Un tad atkal sasaiste ar realitāti – kafejnīcu sauc Laiva, un tā ir reāla vieta Pāvilostā, tāpat kā Sāls māja, kurā Laila peld.

Laila lasa neredzamus laulību šķiršanās pieteikumus ar triviāliem iemesliem un apzīmogo ar neredzamu zīmogu. Kārlis izņem pāru iesniegtos pieteikumus no pastkastes, kas atrodas jūrā. Šie mazie elementi ir acīmredzami, dažreiz uzkrītoši, dažreiz rotaļīgi, un atgādina sirreālisma meistara Renē Magrita iztēles radīto. Vienlaikus šīs sirreālās ainas ik pa laikam man liek domāt par vasaras skolu, kur dalībniekiem dots kāds uzdevums, kas jāizpilda noteiktā laikā ar pieejamiem resursiem esošajā vidē.

Seši jauni cilvēki izlemj brīvo laiku Pāvilostā pavadīt saturīgi un izveido filmu. Jauks treniņš.

Un vēlreiz es atgriežos pie jaunības. Kur ir tā vizuāli redzamā jaunība? Filmai nav izteiktas laika sajūtas, vismaz nekā tāda, kas piesaistītu šim laikam. Nav telefonu, kas mūsdienās kļuvuši par tādu kā rokas pagarinājumu. Pēkšņi ir trīs pāri, kas komunicē nepastarpināti un katru piedzīvoto saulrietu, garšīgās pusdienas vai jauno kleitu nenofotografē un neievieto Instagramā. Bet tieši Instagrama estētika šeit ir spēcīgi jūtama – minimālisms, krāsu bloki un skaisti kadrējumi. Man šķiet, bildes no Sēkļa jauniešiem patiktu. Man savukārt patīk, ka filma nemitīgi liek pārdomāt, pārvērtēt un meklēt jaunus skaidrojumus, jo vienmēr kaut kas “neiet kopā”. Nekas nav viennozīmīgs. Tāda nav arī mīlestība. Un tas ir interesanti un rosinoši. Ja paaudze ap 25 ir šāda – radoša, ieinteresēta, pētoša –, tad tas ir daudzsološi.

Filma veidota sadarbībā ar kompāniju TET un pieejama izklaides platformā TET Plus.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan