Piedāvāju īsu un subjektīvu ieskatu 26. Baltijas jūras dokumentālā kino foruma filmu programmā šogad - no 5. septembra kinoteātrī „K.Suns”. Kopumā tā atstāj eleganti kūrēta mini-festivāla iespaidu, kam ir konkrēts un diezgan konceptuāls akcents: proti, lielākā daļa filmu sniedz iespēju ieskatīties tajā, kas notiek “pēc” – pēc kara, pēc revolūcijas, pēc valsts sabrukuma vai robežu pārbīdes, arī pēc pastardienas un jaunības galu galā… Tas nebūt nenozīmē, ka filmas ir par pagātni. Tieši otrādi – tās ir daudzās un dažādās šodienas, kuru projektori vērsti arī visai iedomājamas nākotnes virzienā.
Vairākas no programmā piedāvātajām filmām tikušas attīstītas Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma ietvaros. Patīkami, ka skatītājiem tiek dota iespēja redzēt pirms dažiem gadiem Rīgā sēto sēklu rezultātus.
KRIMAS DĀRGUMI
Rež. Ūke Hogendeika | 2021 | Nīderlande
Seanss 6. septembrī 18:00 un 11. septembrī 15:00
Krimas dārgumi ir ārkārtīgi aizraujoša filma. Tā sākas apmēram tā: kāda Krimas arheoloģe un mākslas vēstures kuratore izveido izstādi par Krimas seno iedzīvotāju skitu dārgumiem. Ekspozīcijā apkopoti gan viņas pašas un viņas vīra, arī arheologa, turpat Krimā izraktie priekšmeti (tur ir gan zelts, gan ieroči, skulptūras un daudzi citi vērtīgi artefakti), gan arī vairāku Krimas muzeju vērtīgākie eksponāti, kas aizlienēti, lai, tā sacīt, kupls, bagātīgs un spožs ir tas augstās klases produkts ar starptautisku potenciālu. Izstāde ar panākumiem tiek eksponēta muzejā Amsterdamā. Tai drīz jābeidzas, un darbi tiek gatavoti nosūtīšanai pēc piederības, taču pēkšņi notiek negaidītais – Krievija anektē Krimu!
Amsterdamas Alarda Pīrsona muzeja vadība ir šausmās un nesaprot – kam tad tagad lai atdod izstādi?! No vienas puses, protams, tiem, no kā tā tika paņemta – arheologiem un Krimas muzejiem. Taču tas nozīmētu tos atdot Krievijai, jo Krima ar visu to, kas tajā, tagad faktiski atrodas Krievijas pārvaldībā. No otras puses, protams, būtu jāatdod Ukrainai – pēc valstiskās piederības, kas savukārt nozīmētu sūtīt eksponātus uz Kijivu un nodot tos Ukrainas Nacionālajam vēstures muzejam, kuram ar šiem skitu dārgumiem faktiski nav un nekad nav bijis nekāda sakara. Amsterdamas muzejs dodas uz tiesu, lai tā spriestu pēc taisnības un pateiktu, kas tagad būtu darāms.
Un sākas…
Filma uzfilmēta mānīgi mierīgā, faktus virknējošā un konstatējošā stilā. Taču, kad Rietumeiropas ofisu planktonā, kas pilnīgi neatpazīst kara apstākļu kodus, kā zibens no skaidrām debesīm ietriecas tur galīgi neiederīgais un kaislību pilnais situācijas absurds, ir lieliski, ka dramaturģijas kāpinājumu un kritumu sasniegšanai izmatota turpat juridisko firmu birojos sastopamā vide un ieraugāmās detaļas. Operators meistarīgi klejo arī pa ārēji bezkaislīgo advokātu vaibstiem, kas īpaši trenēti neļauties emocijām kritiskās situācijās, un lieliski zīmē profesionāli cilvēcisko pārliecību un emociju viļņus, kas, izrādās, tomēr viegli skalojas arī zem šīm maskām.
Krima un notikumi tajā atainoti minimāli, bet tik ietilpīgi, ka vairāk arī nemaz nevajag. Un it kā tradicionālais informācijas pasniegšanas veids – intervijas, no kurām mūsdienu A-klases dokumentālais autorkino klasiskā veidā parasti cenšas izvairīties, – ieguļas filmā kā nazis mīkstā sviestā, visas puses un visa informācija, kā arī iesaistīto personu emociju izpausmes meistarīgi savijas grodā kamolā, kas nesteidzīgi, bet raiti rit uz priekšu. Noteikti iesaku noskatīties!
JAUNAIS PLATONS
Rež. Niasa Ni Hianaina un Deklans Makgrats | 2021 | Ziemeļīrija, Īrija, Francija, Beļģija
Seanss 5. septembrī 21:00 un 10. septembrī 15:00
Labs kino, tāpat kā laba literatūra, iekustina skatītāja domu telpu un parāda vairāk nekā tikai tieši uz ekrāna redzamo. Tas, ko cita starpā var ieraudzīt filmā Jaunais Platons, līdztekus galvenā varoņa, vitālā pamatskolas direktora / filozofijas skolotāja un viņa asistentu komandas pašaizliedzīgajam darbam, ir visai distopiska nākotne, proti, kāda varētu izvērsties dzīve Donbasā, Mariupolē un Luhanskā pēc 20 un vairāk gadiem, ja pašreizējās Krievijas valdības krimināli ideoloģiskais kartelis netiks pilnībā sakauts un konflikts tiks, tā sakot, iesaldēts. Mainīsies paaudzes, vēl ilgi būs dzīvi karalaika bērnu vecāki un vecvecāki, kuri katrs stāstīs citu sāgu par konflikta izcelsmi un pretējo pusi, un skolās abpus žogam bērni, kas pārsvarā runās vienādā valodā, tomēr mācīsies par pasauli, kurai būs atšķirīga vēsture un atšķirīgas vērtības. Vakaros pāri žogam tiks mesti akmeņi un tukšas alus bundžas. Labākajā gadījumā…
Bet – tātad, filmas darbība notiek Belfāstā – Ziemeļīrijas galvaspilsētā, kas jau kopš pagājušā gs. 60. gadu beigām sadalīta nesamierināmās protestantu un katoļu daļās; starp tām kaut kāda minimāla miera uzturēšanai uzcelti “miera žogi”, kurus neviens civiliedzīvotājs, pie veselā saprāta būdams, neiedomājas pārkāpt. Pilsētas un visas Ziemeļīrijas ārkārtīgi sarežģītā vēsture liedz šī raksta ietvaros tajā iedziļināties ar vērienu, bet īsumā ir tā – Īrijai iegūstot neatkarību, protestantu vairākuma apdzīvotās sešas ziemeļu provinces palika britu pārvaldījumā, tā izraisot neapmierinātību īru katoļos, kas gribēja apvienoties ar Īriju, un protestus, kas turpinājās un turpinās ar periodiskiem kāpumiem un kritumiem.
Šim visam pa vidu (bet varētu teikt, tiešā žoga tuvumā) darbojas kāda katoļu zēnu pamatskola, kura direktors ir liels Elvisa fans (filma sākas ar leģendāro Preslija hitu If I could dream, ko rokenrola leģenda dziedāja TV tiešraidē 1968. gadā, pieminot tobrīd tikko nogalinātos Amerikas prezidentu Robertu F. Kenediju un melnādaino tiesību aizstāvi Mārtinu Luteru Kingu Jr. (lai atceramies viņa leģendāro uzrunu I had a dream). Ar šo emocionālo vēstījumu Elviss Preslijs vērsās pie pasaules, aicinot cilvēkus izbeigt vardarbību un mainīties uz augšu. Dziesma daudzsološi un optimistiski izskan skolas direktora mašīnā, kad tas darba dienas rītā ieripo skolas pagalmā pa zilajiem dzelžu vārtiem – aiz tiem sākas viņa pārvaldītais universs (ko mainīt uz augšu).
Skatoties filmu, rodas sajūta, ka skolas audzēkņi un acīmredzot arī viņu vecāki visi kā viens dzīvo nemitīgā pēctraumatiskā sindroma ietekmē, bet skolotāji kā tāda profesionāli trenētu psihologu palīdzības brigāde visu laiku cenšas glābt bērnu smadzenes un kaut cik normalizēt viņu ikdienu. Filmā attēlotā galvenā mācību metode ir… filozofija. Tā ir praktiska, taustāma, piezemēta un tai pat laikā lido augstu. Domāšana ir izvirzīta par galveno mācību priekšmetu, un, pirms direktors pastāsta klasei, kādus dusmu kontroles mehānismus savulaik izdomājis Seneka, viņš ļauj tos izdomāt un nosaukt puikām pašiem. Arī pārējie skolotāji, kas nebūt neizskatās labāk apmaksāti kā mūsējie, strādā no visas sirds, lai bērniem iemācītu socializēties bez niknuma un vardarbības komponentes. Sen neesmu gājusi skolā, bet neatceros, ka jelkad bērnībā kāds ar mums būtu tā ņēmies. I could, of course, dream.
Skolotāja darbs ir darbs, kam bieži ir, bet bieži arī nav rezultāta. Sirds darbs nesalaužamiem optimistiem. Un filma ir jaudīgs sociāls kino ar ārkārtīgi lielu savstarpējas uzticības pakāpi starp veidotājiem, bērniem un skolotājiem.
KUR PALIKUŠI ZIRGI
Rež. Stefans Pavlovičs | 2021 | Nīderlande / Bosnija Hercegovina / Francija
Seanss 9. septembrī 20:30 un 10. septembrī 17:30
Šī ir visai neparasta filma, ja skatāmies un vērtējam to tāda kino kontekstā, kādu esam raduši mīlēt uz lieliem ekrāniem. Neapšaubāmi tā izskatās pēc debijas filmas. Režisors Stefans Pavlovičs ir jauns otrās paaudzes migrants (kā bērns emigrējis no Bosnijas, dzīvo Kanādā), kuru nostalģiski uzrunā iespēja ik pa laikam viesoties savu vecāku un vecvecāku dzimtenē, un pa ceļam uz vecmāmiņas dzimto ciemu viņš mēdz apstāties pie kāda skaista ezera. Būdams sentimentāls un poētiskas dabas, režisors uzduras senai apkārtnes leģendai par vecu vīru, kurš vientulībā dzīvojis uz salas un kuram neesot kaitējis ne vējš, ne lietus, ne aukstums…
Un notiek tā, ka Stefans atrod pats savu vecīti – zvejnieku / vientuļnieku, tādu kā leģendas mūsdienu versiju. Viņš sāk braukt pie šī vīrieša, kurš, izrādās, nav nemaz tik vecs, bet viņam ir kara atstātas traumas – gan fiziskas, gan garīgas. Filmas varonis šķietami iemieso vai visu Stefana bērnības atmiņu, neizrunāto jautājumu un nostalģiju esenci.
Būdams audzis brīvajā, kara un pēckara kompleksu nenomocītajā pasaules daļā, Stefans ir atvērts, iejūtīgs un nekautrējas. Ne no tā, ka acīmredzami kameru sācis turēt rokās pavisam nesen, ne arī no tā, ka īsti nesaprot valodu, kurā runā filmas varonis; ka filmas montāža lielākoties ir visai nekritiska pret materiālu un defekti nereti tiek padarīti par efektiem, tostarp miksējot agrīnās videomākslas darbiem raksturīgu superīsu kadru virknējumus Stefana stostīšanās ritmā (jā, arī viņam ir trauma). Un vēl viņš filmā diezgan oriģināli raksta – tādus kā nelielus stāstus un subtitrus, kas atklāj viņa domas un iezīmē neskaidrības – piemēram, to, ka viņš nesaprot sarunbiedra teikto.
Jāatzīst, ka sākumā, skatoties šo ļoti personisko filmu, man bija zināmas grūtības atšifrēt, kur slēpjas tā atslēdziņa, kas atdarījusi Baltijas dokumentālā kino foruma programmas sastādītāju sirdis. Vēl vairāk mulsināja lauru lapu vainags pie sākumtitriem – filma ir nozīmīgā Šveices festivāla Visions du Reel konkursa programmas Burning Lights uzvarētāja. Iespējams, pie vainas bija man piemītošā vecmodīgā kino uztvere – neesmu sekojusi līdzi jaunākajām tendencēm. Tiesa, vismaz tā saukto „ne-bildes” jeb „ne-kadra” izmantošanu es sapratu – tas ir tāds vizuāls stils, kas (ar nodomu vai bez) protestē pret attēla veidošanas klasiskajiem skaistuma standartiem.
Tomēr jāatzīst, ka pamazām un uz beigām filmas jēga atnāca arī pie manis. Tāpat kā izpratne par to, kāpēc filma iederas šajā programmā. Tā ir par bijušo dienvidslāviešu salauztajiem likteņiem. Par visu to, kas paliek vēl n-tos un n-tos gadus pēc kara. Pa pasauli izsvaidīti un traumēti cilvēki, kas vairs nesaprot viens otru un nespēj atrast savu vietu, kaut turpina meklēt. Ir tā, kā ir.
Ezers ir dziļš un ļoti daiļš.
HAMLETA SINDROMS
Rež. Elvira Ņevera un Pjotrs Rosolovskis | 2022 | Vācija
Seanss 7. septembrī 20:30 un 8. septembrī 18:00
Ukraiņu jauniešu teātra trupa strādā pie mūsdienīga uzveduma pēc Hamleta motīviem. Filma sastāv no tādām kā nosacīti divām daļām, kas savstarpēji mijas un cenšas papildināt viena otru. Pirmā daļa ir mēģinājumu un izrādes tapšanas process teātrī. Tas norisinās relatīvā miera periodā starp divām aktīvā kara fāzēm – pēc tās, kas jau bija (Donbass, Krima, mazie zaļie cilvēciņi – no 2014. gada uz priekšu), un pirms jaunās, kas sākās šāgada 24. februārī un filmas uzņemšanas laikā vēl nav notikusi, bet tomēr mēs par to tagad jau zinām.
Aktieri ir cilvēki, kas paši piedzīvojuši un pārdzīvojuši karu, piedalījušies tajā dažādos veidos un, protams, ne bez sekām. Visi ir lielākā vai mazākā pēctraumatiskā sindroma ietekmē, un tieši uz šīm viņu jēlajām vātīm un sāpīgajiem punktiem režisore cenšas iedarboties, liekot aktieriem izvērst uz āru visu to nelabo un neredzamo, ko ietver šis ar aci nesaskatāmais sindroms (bumbas nesprāgst, lādiņi nelido, viss it kā jau aiz muguras, bet tomēr labi nav, ir klātesošs šis neredzamais “pēc”). Jāteic, ka brīžiem aktieru pašu sacerētās un izspēlētās etīdes ir visai spēcīgas (viņi strādā pēc tādas kā ukraiņu Hermaņa metodes, bet par prototipiem ņemot paši sevi).
Otra filmas daļa ir papildinošā – trupas dalībnieki ārpus teātra, dzīvē –, un tā ir, manā skatījumā, diezgan problemātiska. Lai arī filmas tematika negrib ļaut raisīties kritiskām piezīmēm, tomēr jāatzīst, ka projekts cieš no vienas vispārizplatītas vainas, no kuras dokumentālajam kino vajadzētu centies turēties pa gabalu. Proti, kamēr filmas projekts beidzot ticis apstiprināts visādās finansētāju komisijās un savākts tā budžets (te jūtama Eiropas naudas klātbūtne, piemēram, Eurimages finansējums), tikmēr jau lielie notikumi ir garām un daļa filmas praktiski tiek radīta kā atstāsts vai piefilmējums. Tās ir epizodes, kas neattiecas uz teātri, bet ar to palīdzību autori centušies kaut kādā mērā ilustrēt jauno aktieru dzīvi ārpusē – proti, atainot tās dzīves epizodes, par kurām viņi veido savas autobiogrāfiskās etīdes teātrī un par kurām esam dzirdējuši mēģinājumu procesā. No vienas puses, viņiem tas izdodas tīri labi – viņi galu galā ir labi aktieri. Ko īsti nevar teikt par viņu dokumentālajiem ekrāna partneriem – māti, tēvu, draugu, intervējamo –, kuri savukārt nav nekādi aktieri, bet filmas labad viņiem tomēr jānospēlē sarežģītā loma es pats.
Vēl viens aspekts, kas šādas kalkulēti konceptuālas filmas skatītājam liek nedaudz žāvāties jau pirmajā trešdaļā, ir spēles dalībnieku izvēle pēc usual suspects principa, tātad – viena feministe, puisis no konservatīvo aprindām, viens traumētais – nesavaldīgais mediķis –, patriote un gejs. Gejs, starp citu, ārkārtīgi precīzi un asi rezonē par šo eiropeisko konjunktūru savā solo etīdē.
Beigas (ieskats izrādē) ir spēcīgas!
DZĪVOT NO SIRDS
Rež. Gustavs Ogerstrands, Osa Ekmana, Oskars Hedins Hetebergs, Andešs Teigens | 2022 | Zviedrija
Seanss 8. septembrī 20:30 un 9. septembrī 18:00
Gandrīz visa pasaules sirsnība apkopota šajā filmā, kas sniedz ieskatu kāda Zviedrijas veco ļaužu pansionāta iemītnieku un darbinieku dzīvē, vienlaicīgi paverot iespēju aizsapņoties par to reāli eksistējošo miera un pārticības zemi tepat pāri jūrai, kur ļaudis ir turīgi un laipni, ar solīdām algām un pensijām; kur kara nav bijis kopš Napoleona laikiem un seniori, kas nonākuši pansionātā, faktiski pie viena ir nonākuši arī paradīzē. Te valda augstākās klases aprūpe, mīlestība, saticība, iecietība, par vecīšiem rūpējas iejūtīgs personāls, kuriem nav vienalga. Visticamāk, šāda pansionāta gaisotne ir izņēmums pat Zviedrijā, tomēr vismaz šajā veco ļaužu namā dzīve sit augstu vilni, jo tur nesen sākusi strādāt entuziasma pilna “aktivitāšu līdzgaitniece” Monika, kas šiem gandrīz simtgadniekiem īsā laika periodā kļuvusi par dzīvības eliksīru, meitu, māti un draudzeni. Filmas centrā ir Monikas īpašā draudzība ar vienu no pansionāta iemītniecēm – deviņdesmit deviņus gadus veco Ellu. Līdz asarām.
Un vēlreiz. Bez ironijas. Filma ir kā vēstnesis no citas pasaules. Mūspuses skatītājam tā nenovēršami uzjundī gluži dabisko vēlmi salīdzināt, un īpaši asi kontrasts iezīmējas tagad, Ukrainas kara laikā. Personīgi man filma atsauc atmiņā to ne ar ko nesalīdzināmo siltuma un gardumu (labklājības) smaržu, kas sagaidīja milzu lielveikalā, kad ierados Skandināvijā pētīt svešus krastus tālajos deviņdesmito sākuma gados.
Mēs labprāt līdzpārdzīvojam Monikai, viņas darbam, satraukumiem un nesavtīgajai cilvēkmīlestībai. Mēs gribētu, lai tas viss tā arī turpinās, tomēr lai Monika, visu savu laiku atdodot vecīšiem, atrastu vairāk stundu arī pati saviem bērniem.
Filmai nav kur piesieties, ļoti jauks kino.
ĀRPUSĒ
Rež. Oļa Žurba | 2022 | Ukraina, Nīderlande, Dānija
Seanss 10. septembrī 20:00 un 11. septembrī 17:00
Varbūt atkārtošos, bet vienmēr, kad filmas sākuma titros ieraugu producentu kompānijas Final Cut for Real logo (kaut starp vairākiem citiem), mani pārņem patīkams satraukums un pārliecība, ka vēlos redzēt to, kas tūlīt parādīsies uz ekrāna. To nodrošina pieredze – man no šīs kompānijas producētajiem darbiem gadījies redzēt tikai ļoti augstu klasi: gudras, sociāli skaudras un līdz pēdējai vīlītei nostrādātas filmas.
Šoreiz un šeit – filmai Ārpusē ir vienkārši ģeniāla dramaturģija un montāža! Pēc noskatīšanās tūlīt meklēju, kas filmu montējis. Nu, skaidrs! – montāžas konsultants ir Niels Pagh Andersen, leģendārais dāņu montāžas režisors un pasniedzējs / lektors, kura kontā ļoti daudzi izcili kinodarbi. Pagājušā gadā Andersens izdeva grāmatu Order in Chaos par dramaturģiju un montāžu – to iesaku izlasīt visiem, kas nodarbojas ar vizuālo un vispār jebkādu stāstu stāstīšanu. Grāmata ir par to, kā dzimst filma.
Domāju, ka izšķiroša ir tieši dramaturģiskā līkne un oriģinalitāte, ar kādu ticis uzbūvēts šis stāsts – filma par čigānpuisēnu Romu, bērnu nama / ielas bērnu un vēlāk jaunieti. Viņa visādi sačakarētā dzīve izlokās no Maidana dienām (kur viņš kļūst par 2014. gada Ukrainas revolūcijas simbolu – “pastkarti”; ar to faktiski lielākā daļa normālu stāstu arī beigtos…) līdz izaugšanas stāstam, kurš aizgrābj līdz kaulam un atklāj aizvien jaunus un jaunus notikumu un metaforu slāņus… Domāju, ka tieši uz montāžas galda, no haosa piedzima šī septiņus gadus filmētā filma. Un uzmirdzēja.
Ar augstāklasāmo odu montāžai nebūt nevēlos mazināt filmas scenārija autores un režisores Oļas Žurbas un operatora Volodimira Usika nopelnus. Ir jāspēj ieraudzīt ko vairāk aiz fasādes, ir jāspēj piekļūt ārkārtīgi tuvu klāt ne tikai varonim, bet visai viņa dzīves telpai; jābūt gataviem balansēt pat uz dzīvības un nāves vai vismaz kriminālās atbildības robežas (notikumi un gaisotne Romas brāļa mājā un vidē), lai uzņemtu to, kas redzams filmā.
Izcils darbs.
TRAUSLĀ ATMIŅA
Rež. Ihors Ivanko | 2022, Ukraina, Slovākija
Atklāšanas seanss 5. septembrī 18:30 un seanss 7. septembrī 18:00
Kādudien palīdzot pārkravāt vecās mantas savu vecvecāku garāžā, Ihors – viņš arī šīs filmas režisors un operators – uzduras seniem, savulaik kādā kastē aizmirstiem fotofilmu rullīšiem. Attīstījis tos, viņš saprot, ka tās ir viņa vectēva, kādreiz visā Padomju Savienībā slavenās Odesas kinostudijas operatora Leonīda Burlakas jaunības dienu bildes, kurās iemūžināti gan darba, gan privātās dzīves mirkļi: pats, sieva, draugi, ceļojumi. Fotofilmas ir vecas, ar laika zoba uzspiestiem zīmogiem – attēla bojājumiem. Akurāt tāpat kā pats to autors Leonīds Burlaka un viņa smadzenes, kurām sāk uzbrukt Alcheimera slimība un kurš pamazām mazdēla, sievas un mūsu acu priekšā zaudē atmiņu.
Šīs divas lietas – jaunības dienu bildes ar mitruma izraisītiem plankumiem (vizuāli un simboliski skaistiem, un tos par tādiem arī novērtē gan acīgais mazdēls, gan mākslas galerija, kas vēlas tos izstādīt, gan pats vecais operators) un cilvēka smadzenes, kurās sākusies sava veida korozija, – tādas, kādas mēs tās varam iedomāties, zinot šo apstākli... Tās savelk kopā filmas dramaturģisko konceptu par trauslo atmiņu un piedāvā vēl trešo – stāstu par kādreiz slavenās Odesas kinostudijas vēsturi un nu jau aizmirstībā grimstošajiem kādreiz tur strādājušajiem kinoindustrijas darbiniekiem.
Leonīds Burlaka bijis operators sava laika grāvējā, daudzsēriju mākslas filmā Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Visticamāk, jaunākiem lasītājiem šīs filmas pieminēšana neko nenozīmēs, bet man un par mani vecāku paaudžu pārstāvjiem gan. Tā ir 1979. gada padomju filma par čekistu cīņu ar bandītiem un citiem kaitīgiem sabiedrības elementiem – spekulantiem pirmajos pēckara gados pēc Otrā pasaules kara. Vienu no filmas galvenajiem varoņiem, starp citu, galifeikās, stulmu zābakos un ar oktobrēna nozīmīti pie krūts spēlē Vladimirs Visockis. Vienvārdsakot, propagandas pārlādēts detektīvs par labo padomju miliciju, bet, ai, cik aizraujoši un smeķīgi uzņemts! (Man vēl šobaltdien sarunvalodā aizķēries viens padomju bandītu žargona izteiciens no filmas un reizēm izsprūk sarunās ar draugiem, kaut pārsvarā nevienam citam tas ne ar ko neasociējas: “Pa kedam, babaņa, pa kedam!” Tātad, “pa kedām, vecīt, pa kedām”, kas nozīmē vienkārši “uz redzēšanos!”)
Bet atpakaļ pie filmas Trauslā atmiņa. Tā ir ļoti vienkārši un sirsnīgi veidota. Par kino jauniņais Ihors sācis interesēties tieši vectēva iespaidā, pat sācis mācīties par operatoru. Tomēr bērnībā un agrā jaunībā viņš mazrunīgo un strādīgo vīru ar kameru rokā pieredzējis tikai privātās dzīves kontekstā, jo līdz ar PSRS galu dabisks gals pienāca arī Odesas kinostudijai (tāpat kā lielākajai daļai valsts finansēto kinostudiju padomju republikās). Puisis aizkadrā stāsta par notikušo un notiekošo, un ar savu mazo kameriņu filmē tikai īstenam filmas varoņa tuviniekam vien pieejamus kadrus. Par lielu mākslu šo kino nenosauksi, bet par vērtīgu un konceptuāli izstrādātu dokumentāciju gan. Kā zāles pret trauslu atmiņu.
DABA
Rež. Artavazds Pelešjans | 2020 | Francija, Armēnija, Vācija
Seanss 6. septembrī 21:00 un 11. septembrī 19:00
Mūsu priekšā ir ievērojamā armēņu kinorežisora – kino poēta, arī vēsturnieka un teorētiķa Artavazda Pelešjana jaunākā filma Daba, pie kuras radīšanas vecmeistars strādājis veselus 14 gadus. Patiesi – iespējams, “radīšana”, nevis “uzņemšana” vairāk piestāv kā apzīmējums šedevram, izveidotam no milzu apjoma apzinātu un apkopotu arhīva kadru, kas atrasti pasaules kinovēsturē un internetā.
Daba tātad ir melnbalta montāžas filma, kurā katrs no autora izvēlētajiem attēliem un to virknējumiem, kas nāk un gāžas pār mums vulkānu, milzu viļņu, lavīnu un citu lielās un varenās dabas elementu veidā, nevar atstāt vienaldzīgu. Kā uz milzu viļņa muguras mēs šūpojamies līdzi Pelešjana īpaši lolotajai distances jeb attāluma montāžai un tās veidotajai dramaturģiskajai līknei – starp sajūsmu un šausmām, cerībām un satraukumu, tad atkal pierimums. Šad un kaut kur margināli nozib arī sīkas un ne pārāk nozīmīgas vienības – skudriņas pēc skata. Tie ir cilvēciņi un viņu celtnītes, kas savā iedomātajā lielmanībā sadomājušies nostāties dabas ceļā un tādējādi nenovēršami iegūst deminutīva formu. Filma aizslauka cilvēces problēmas un kašķus ar lielu vēzienu un teju vai tiešā veidā atgādina par pastardienu, kas te nāk, te atkal nenāk, bet no kuras aizbēgt – tā lasu autora vēstījumu – mums nav lemts.
Filmas skaņu celiņu (kas raksturīgi šim režisoram) nepapildina neviens cilvēka izrunāts vārds, toties muzikālā partitūra gan. To veidojuši ne vairāk un ne mazāk kā Mocarts, Bēthovens un Šostakovičs, un tā ir jāklausās skaļi (tāpat kā filma jāskatās uz lielā kino ekrāna).
Sergejs Paradžanovs savulaik Pelešjanu nosauca par vienu no nedaudzajiem autentiskajiem pasaules kino ģēnijiem, un jau no pirmajiem filmas kadriem mēs to neapšaubāmi redzam – filmas un tās autora apvāršņa platumu un jaudu.
Kvantitāte nav svarīga.
Iepriekšējo filmu Pelešjans uzņēma pirms 27 gadiem.
Laiks ir mūžība.
Būtībā vairāk te nekas nav piebilstams.
Tā, starp citu, (runājot gan par savu kino vispār) uzskata arī pats Pelešjans: “Filma uzvērta uz noteikta kompozicionāla rāmja, uz audiovizuālas montāžas, bez jebkāda verbāla stāsta. Ir praktiski neiespējami vārdos izstāstīt šādas filmas saturu. Tā pastāv tikai un vienīgi uz ekrāna; tā ir jāskatās.”[1]
Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programma kinoteātrī K.Suns – ŠEIT.
