Kinoblogeri iesaka: Ridlija Skota intervija

www.kinoblogeri.lv

17.09.2015

Savos 77 gados ražīgāks par mums visiem kopā, Ridlijs Skots ne tikai sēž pie viena galda ar Klintu Īstvudu un Vudiju Allenu, bet arī komandē pa 150 miljonu dolāru vērtai filmai katru gadu un negrasās apstāties.

Intervijā, kura veltīta viņa jaunākajai filmai Marsietis / The Martian, sers Ridlijs atklāj, kam noder komplekts puspudele vīna, šņabis un gleznošana, un dalās atmiņās par karjeras pirmsākumiem un iecienītākajiem autoriem, darīdams to tik neviltoti atklāti, kā to spēj tikai cilvēks, kurš filmēs (un dzīvos) ilgāk par mums visiem.

Lasi interviju šeit!

Loading
View on Instagram

Foto: Ekrānuzņēmums

Saistītie raksti

30.08.2018

Vai Latvijā iespējama objektīva kinokritika?

Vai Latvijā iespējama objektīva kinokritika? 1

Vai kinokritiķis ir tulks starp filmu un skatītāju, vai palīglīdzeklis tālākizglītībai? Vai arī kinokritiķa uzdevums ir “neliet ūdeni”, bet v...

21.04.2017

Bena Vītlija žanru kaleidoskops

Bena Vītlija žanru kaleidoskops 2

Tikai četras dienas pēc ASV pirmizrādes Latvijā uz ekrāniem nonāk eksplozīvs krimināltrilleris „Lodes pa gaisu! / Free Fire” (no 25. aprīļa k...

20.03.2017

Nepareizs dārzenis ar pareizo drosmi

Nepareizs dārzenis ar pareizo drosmi

20. martā jau septīto reizi kinoteātrī “Forum Cinemas / Citadele” sākas kinofestivāls “Spektrs” nedēļas garumā – vairākas pirmizrādes, vairāk...

12.11.2016

Godīgi zagts no dzīves

Godīgi zagts no dzīves

Kinoteātrī “Forum Cinemas / Kino Citadele” šajās dienās notiek jau sestais kinofestivāls „Spektrs”, un programmā, kā ierasts, iekļauta arī kā...

Vai pieslēgties ar Facebook.com

Komentāri:

Šim rakstam vēl nav komentāru

Paolo Sorentino. „Silvio” un citas filmas 2

Visas Paolo Sorentino filmas vieno skaista dekadence un vēl kāds motīvs – cilvēka dzīves īslaicīgums, jo nāve ir neizbēgama (lai gan Sorentino apzināti izvairās no didaktiskas pravietošanas). Un kādas mums būtu tiesības pārmest režisoram to, ka viņš pievēršas gandrīz vienīgi dzīves finansiāliem, bet ne patiesiem veiksminiekiem?

Starp bezrūpību un bezjēdzību. Franču kino

Ar Žana Lika Godāra filmas „Trakais Pjero / Pierrot le fou” (1965) seansu un Viktora Freiberga priekšlasījumu kinoteātrī „Kino Bize” 16. janvārī sākas īpašs četru seansu cikls, kura nolūks ir radīt iespaidu par franču kino kā iedvesmas avotu. Tas iedvesmojis drīzumā repertuārā gaidāmo režisora Jāņa Ābeles debijas filmu, tas iedvesmojis arī šā raksta autori un var iedvesmot ikvienu, kurš ļausies.

Noķer mani, ja vari

“Arhīva dokumenti nemelo. Taču ticēt tiem arī nedrīkst.” – tā raksta vācu vēsturnieks Aksels Geiss, kurš pētījis VDR drošības dienesta “Stasi” attiecības ar kinostudiju DEFA. Nav iemesla apgalvot, ka Rīgas kinostudija būtu bijusi satīta tādos pašos zirnekļtīklos, taču, godīgi sakot, nav arī diez ko lielu cerību noskaidrot, kā bija patiesībā. Vismaz nesen publicētā LPSR VDK kartotēka kinozinātnieci Elīnu Reiteri mudina apgalvot, ka padomjlaika Latvijas kinovēsture var tā arī palikt raksturojama ar literatūras un kino teorijā pazīstamo jēdzienu “unreliable narration” – vēstījums, kuram nevar uzticēties.

Labs klimats Latvijā. Diskusija par Simtgades filmām 8

Kino tēlu apdzīvotība Latvijā ir kļuvusi daudz blīvāka, mēs vairs neesam uz vientuļas salas ar vienu filmu un tās dažiem varoņiem – tas ir viens no pozitīvajiem rezultātiem, ko jau atnesusi programma „Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, lai gan vēl nemaz nav beigusies – 2019. gadā redzēsim vēl divas filmas. Kādi šajā stadijā vēl ir rezultāti, pozitīvi un / vai negatīvi, kādi secinājumi, pieredze un mācības nākotnei – par to Kino Rakstu diskusijā spriež filmu nozares speciālisti, Simtgades filmu autori, izplatītāji, vērtētāji un skatītāji.

Kino Rakstu gada bilance – Namejs, Bille, Homo novus un citi

Gada pēdējā dienā ir tikai loģiski paskatīties pār plecu atpakaļ, un Kino Raksti savu gada notikumu topu veido no desmit rakstiem, kas izpelnījušies lasītāju vislielāko ievērību. Prieks redzēt, ka Kino Rakstu topā svarīgāko un lielāko vietu ieņem Latvijas kino – šogad tas nav provinciāli, bet vienkārši objektīvi!

Gadus mēra filmās

Labā dienas kārtībā ietilpst filma, pavisam skaidri atceros dienu, kad to sapratu. Tas bija bērnībā, todien ļoti sniga, mēs ar bērnudārza draugu viņa tēva uzraudzībā slidinājāmies pa kalniņu, tad gājām uz kino, pēc tam pie viņa mājās ēdām siltu kāpostu zupu. Ideāli. Un tagad – neskatoties uz to, ka pieaugušo dzīve ir iekārtota tā, lai atņemtu cilvēkam laiku skatīties kino, ar zināmu viltību izmanīties un noskatīties pāris filmas nedēļā liekas pašsaprotami.

Pāvels Pavļikovskis. Austrumeiropieša melanholija

Veidojot filmas “Ida” (2013) un “Aukstais karš” (2018), režisors Pāvels Pavļikovskis nevienu brīdi nav sev kā galveno uzdevumu izvirzījis „izstāstīt mūsu sarežģīto vēsturi”, ne arī ekspluatēt personisko biogrāfiju – viņš vienkārši atgriezies savā bērnības zemē. Rezultāts – “Oskara” balva “Idai”, jau piecas Eiropas Kinoakadēmijas balvas “Aukstajam karam”, un tas droši vien tikai sākums…

Vitālijs Manskis: Skatītājs varbūt baidās 2

Maskavā 12. decembrī noslēdzās dokumentālo filmu festivāla „ArtDocFest” Krievijas sesija, paziņojot laureātus, kurus žūrija izvēlējās Rīgā oktobrī, Riga IFF ietvaros, bet festivāla prezidents Vitālijs Manskis tikmēr nodarbināts ar savas jaunās filmas „Putina liecinieki” ekrāna dzīvi. Tāpēc „Kino Rakstos” saruna ar Manski strukturēta četrās daļās. I – interesantas mācības no "Putina liecinieku" izplatīšanas dažādās valstīs; II – režisora-autora refleksijas par filmu; III – „ArtDocFest” turpmākie plāni Krievijā un galvenokārt Latvijā; IV – īsi par 2018. gada festivāla laureātiem.

Jaungada taksometrs. Mēness redzamā puse

Taksometrs ir viena no kino standartsituācijām, līdzīgi kā „sieviete kāpņu galā” vai „varonis, kas skatās ārā pa logu”. Svarīgs ir tālākais – vai filma piedāvā nestandarta risinājumu, vai tikai vāju nospiedumu no daudzkārt redzētā. Tas, protams, atkarīgs no scenārista un režisora, bet kinozinātniece Elīna Reitere atklājusi, ka par režisoru Māri Martinsonu mēs Latvijā zinām tikai pusi.

“Lustrum”. Mazie pirkstiņi 2

Daudzi gaidīja šo filmu, gan gribēdami, gan negribēdami sagaidīt. Kas nu tur būs? Kam būs norautas maskas? “Čekas maisu” tēma jau ilgstoši viļāta medijos un, gluži dabiski, tas atbalsojās sabiedrībā. Īpaši kultūras, mākslas cilvēki ar aizdomām glūnēja viens uz otru – vai tu esi vai neesi “maisos”?

Atbalstītāji

Partneri

Valsts Kultūrkapitāla fonds

Biedrība "Ekrāns"

Draugi

Apgāds "Mansards"

Foto kvartāls