Kinoblogeri iesaka: Ridlija Skota intervija

www.kinoblogeri.lv

17.09.2015

Savos 77 gados ražīgāks par mums visiem kopā, Ridlijs Skots ne tikai sēž pie viena galda ar Klintu Īstvudu un Vudiju Allenu, bet arī komandē pa 150 miljonu dolāru vērtai filmai katru gadu un negrasās apstāties.

Intervijā, kura veltīta viņa jaunākajai filmai Marsietis / The Martian, sers Ridlijs atklāj, kam noder komplekts puspudele vīna, šņabis un gleznošana, un dalās atmiņās par karjeras pirmsākumiem un iecienītākajiem autoriem, darīdams to tik neviltoti atklāti, kā to spēj tikai cilvēks, kurš filmēs (un dzīvos) ilgāk par mums visiem.

Lasi interviju šeit!

Loading
View on Instagram

Foto: Ekrānuzņēmums

Saistītie raksti

30.08.2018

Vai Latvijā iespējama objektīva kinokritika?

Vai Latvijā iespējama objektīva kinokritika? 1

Vai kinokritiķis ir tulks starp filmu un skatītāju, vai palīglīdzeklis tālākizglītībai? Vai arī kinokritiķa uzdevums ir “neliet ūdeni”, bet v...

21.04.2017

Bena Vītlija žanru kaleidoskops

Bena Vītlija žanru kaleidoskops 2

Tikai četras dienas pēc ASV pirmizrādes Latvijā uz ekrāniem nonāk eksplozīvs krimināltrilleris „Lodes pa gaisu! / Free Fire” (no 25. aprīļa k...

20.03.2017

Nepareizs dārzenis ar pareizo drosmi

Nepareizs dārzenis ar pareizo drosmi

20. martā jau septīto reizi kinoteātrī “Forum Cinemas / Citadele” sākas kinofestivāls “Spektrs” nedēļas garumā – vairākas pirmizrādes, vairāk...

12.11.2016

Godīgi zagts no dzīves

Godīgi zagts no dzīves

Kinoteātrī “Forum Cinemas / Kino Citadele” šajās dienās notiek jau sestais kinofestivāls „Spektrs”, un programmā, kā ierasts, iekļauta arī kā...

Vai pieslēgties ar Facebook.com

Komentāri:

Šim rakstam vēl nav komentāru

“Atspulgs ūdenī”. Debijas psiholoģija 1

Jauna režisora pirmā filma ir nopietns solis jebkuros laikos – gan šodien, gan pirms gadiem četrdesmit, kad Rīgas kinostudijā ar spēlfilmu “Atspulgs ūdenī” (1977) debitēja Maskavas kinoinstitūta absolvents Andris Rozenbergs. Pirmā pilnmetrāžas filma tā bija arī operatoram Jānim Mūrniekam, pirmā kinoloma aktrisei Lāsmai Kugrēnai, pirmais kinoscenārijs rakstniekam Jānim Lapsam, kurš gatavajā filmā esot no sava teksta atradis vairs tikai dažus teikumus… “Izglāba Uldis Pūcītis…” – to šajā visai komiskajā režisora stāstā piedzīvosim pat vairākkārt.

Laila un viņas svešvalodas

Aculiecinieka stāsts un pārdomas par režisores Lailas Pakalniņas dokumentālo filmu retrospektīvu Parīzē, Pompidū centrā, - divdesmit filmas divās maija nedēļās.

Kannu festivāls. Mēs esam dusmīgi

Vidusjūras ierasti maigais klimats septiņdesmit otrā Kannu kinofestivāla viesus sagaida mazliet vēsāk. Taču 14. maija vakarā ar Džima Džārmuša filmu "Mirušie nemirst / The Dead Don't Die" atklātā kinofestivāla politiskā temperatūra mutuļo.

“Balstīts patiesos notikumos”

Kad filmas treilerī vai sākuma titros redzam uzrakstu “balstīts patiesos notikumos”, mēs nedomājam par to, vai ir kāds vēsturnieks, kas apliecinātu, ka filmā attēlotie notikumi ir patiešām vēsturiski patiesi. Mums pat neienāk prātā aizdomāties par to, kas vēstures nozīmē vispār filmās ir patiess.

Šausmas iedvesmo. Iepazīšanās ar HÕFF

Kino Rakstus pazīst arī Igaunijā – pierādījumu šim faktam saņēmām jau martā, kad uz redakciju atrakstīja Hanness no Hāpsalas Šausmu un fantāzijas filmu festivāla, aicinot aprīļa nogalē paviesoties festivālā un izstāstīt visai Latvijai par šādu specifisku kinopieredzes papildināšanas iespēju tepat tuvumā. Aizbraucām, pārbaudījām, novērtējām un atzīstam – jā, atraktīvs un iedvesmojošs piedzīvojums, kas būtu pelnījis, lai tajā nākamgad piedalās arī fanu desants no Latvijas.

Kaspars Goba un Inga, kas dzird

Režisors Kaspars Goba filmas uzņem reti, bet pamanāmi. Viņa pirmajai patstāvīgajai dokumentālajai filmai „Seda. Purva ļaudis” (2004) Nacionālā filmu festivāla „Lielais Kristaps” atlases komisija speciāli izgudroja nomināciju kategoriju „Labākais laikmeta dokuments”, tomēr Kaspars Goba ne tikai dokumentē, bet arī vērīgi atrod sociālās problemātikas sāpīgos punktus, kas pelna sabiedrības ievērību. Kaspara Gobas jaunākā filma „Inga dzird” nupat piedzīvojusi starptautisko pirmizrādi festivālā „Hot Docs” (Kanāda), bet no 9. maija atrodama kinoteātra „Kino Bize” repertuārā.

Varis Brasla. Ļoti personiski

“Stāstīt par Vari ir tāpat, kā aktierim tēlot pozitīvos varoņus – neinteresanti. Labs, labs un vēl labāks...” Tomēr 25. aprīlī Varis Brasla svin apaļu jubileju, tāpēc kostīmu māksliniece Skaidra Deksne, kura ar režisoru kopā strādājusi astoņās spēlfilmās, mēģina atcerēties arī vēl citas krāsas režisora portretā.

Pelnu sanatorija. Cita kino pusē

Pirms trim gadiem, Dāvja Sīmaņa pirmajai pilnmetrāžas spēlfilmai "Pelnu sanatorija" (2016) iznākot uz ekrāniem, Kino Raksti lūdza mani kā "lēnā kino / slow cinema" speciālisti to izanalizēt lēnā kino kontekstā. Pasūtītais raksts tagad ir izvērties arī par tā sauktās lēnās kritikas piemēru – kritiķis nekaunīgi atļaujas nepakļauties kinoindustrijas moloha prasībai ražot recenzijas tad, kad nepieciešamība pēc šādas ēsmas publikai ir vislielākā, un publicē savu apceri tad, kad iecerēto hipotēzi ir iespējams pierādīt.

Marta Elīna Martinsone. Neviens nav ne stulbs, ne inteliģents

Starp trīspadsmit režisoriem, kuru topošās filmas atbalstītas 2019. gada Nacionālā Kino centra filmu ražošanas konkursā, debitante ir tikai viena – Marta Elīna Martinsone, kura Latvijas kinovidē tieši pēdējā gada laikā iekarojusi uzmanību ar visdažādākajiem talantiem.

1906. Simtgadē ar popkorna turzu

Gandrīz pirms mēneša pie skatītājiem nonākusi pēdējā no Latvijas Simtgades filmām – Gata Šmita krimināldrāma “1906”. Filma jau gana plaši apskatīta no dažādām perspektīvām – īpašā (iespējams, pelnītā) nežēlastībā kritusi režisora piezīme, ka šī ir “džeku filma”, citi analizē vēsturisko patiesīgumu. Šī raksta autoram ir patīkamā privilēģija filmu apskatīt tad, kad šīs tēmas jau aprunātas un filmu redzējusi pietiekami daudzskaitlīga publika. Plānoju šo priekšrocību pilnasinīgi izmantot, tādēļ esiet brīdināti – spoileri "ziher" būs!

Atbalstītāji

Partneri

Valsts Kultūrkapitāla fonds

Biedrība "Ekrāns"

Draugi

Apgāds "Mansards"

Foto kvartāls