Elīna Reitere iesaka: Lora Malvija un feminisma stūrakmeņi

27.04.2016

2015. gadā apritēja 40 gadi, kopš žurnālā „Screen” tika publicēts kino pētnieces un režisores Loras Malvijas raksts „Visual Pleasure in Narrative Cinema”, kas laika gaitā ir kļuvis ne vien par vienu no visvairāk citētajiem rakstiem kino teorijā, bet arī par vienu no visbūtiskākajiem feministiskās kino teorijas stūrakmeņiem. Visa 2015. gada garumā notika dažādi pasākumi, lai atzīmētu šo notikumu. Kino Raksti piedāvā nelielu rakstu izlasi, ko „The Cronicle of Higher Education” šajā sakarā publicēja gada nogalē.

Īpaša uzmanība jāpievērš pašas Loras Malvijas skaidrojumam, raugoties no šodienas skatpunkta uz savu ievērojamo veikumu. Viņa uzsver, ka šī eseja jālasa kā sava laika dokuments 70. gadu vidus notikumu kontekstā – tā nebūtu varējusi rasties ne ātrāk, ne vēlāk. Taču vienlaikus saknes šim rakstam meklējamas pašas Malvijas attieksmē pret Holivudas kino, kuru viņa mīl un izbauda, taču tā vietā, lai ienirstu un aizmirstos kinofilmas piedāvātajā pasaulē, viņa kļuva par kritisku tās analizētāju.

Tekstus angļu valodā lasiet ŠEIT.

Kā papildinot Loras Malvijas domu, lasāms kino zinātnieka Tobija Millera (Toby Miller) raksts, kas skaidro Malvijas tēžu nozīmi 70. gadu kino teorijas kontekstā.

Drukāt rakstu

Drukāt rakstu bez attēliem

Saistītie raksti

01.04.2020

Salna pavasarī. 2. daļa: #filmastiešsaistē

Salna pavasarī. 2. daļa: #filmastiešsaistē

Rakstu sērijas otrajā daļā uzmanības centrā ir filmu demonstrēšana, kas piespiedu kārtā pārceļas vai nu uz rudeni, vai uz internetu. Laikā, k...

31.03.2020

Salna pavasarī. 1. daļa: #atbalstisavukinoteātri

Salna pavasarī. 1. daļa: #atbalstisavukinoteātri

Vīruss „Covid-19” uzkrita pasaulei kā „salna pavasarī”, kas Latvijas kinovēsturē ir tik hrestomātiska. Pēkšņi filmu nozarē viss ir tik ļoti c...

22.03.2020

„Lēdijas portrets ugunī”. Ja šī būtu sievietes pasaule

„Lēdijas portrets ugunī”. Ja šī būtu sievietes pasaule

Franču režisore Selīna Siama (Céline Schiamma) veido sievišķīgas filmas – šā vārda labākajā un drosmīgākajā nozīmē. Viņas darbi nekoncentrēja...

07.02.2020

Kritiķis nav svarīgāks par filmu

Kritiķis nav svarīgāks par filmu

Aizvedu savas kinokritiķa profesionālās pārdomas pieredzes apmaiņā uz Roterdamu. Jo turienes starptautiskais kinofestivāls jau gadiem ir ne t...

Vai pieslēgties ar Facebook.com

Komentāri:

Šim rakstam vēl nav komentāru

Salna pavasarī. 2. daļa: #filmastiešsaistē

Rakstu sērijas otrajā daļā uzmanības centrā ir filmu demonstrēšana, kas piespiedu kārtā pārceļas vai nu uz rudeni, vai uz internetu. Laikā, kad kinoteātri ir slēgti un fiziska pulcēšanās aizliegta, producentiem jāizvēlas, kad un kur rīkot pirmizrādi, festivāliem jāizvēlas, notikt vai nenotikt, bet skatītāji paliek mājās un pulcējas virtuāli, intensīvi apmeklējot straumēšanas platformas.

Salna pavasarī. 1. daļa: #atbalstisavukinoteātri

Vīruss „Covid-19” uzkrita pasaulei kā „salna pavasarī”, kas Latvijas kinovēsturē ir tik hrestomātiska. Pēkšņi filmu nozarē viss ir tik ļoti citādāk, ka nepieciešams vesels pētījums, lai noskaidrotu, kas vispār notiek. Šai rakstu sērijai būs trīs daļas – par kinoteātru izdzīvošanas stratēģiju, par straumēšanas uzplaukumu, par situāciju Latvijas filmu ražošanā –, un Kino Raksti sāk to publicēt, pirms autore uzrakstījusi visu līdz galam – neparasti apstākļi pieprasa arī citādāk reaģēt uz tiem.

Spēle ar melnbaltiem kauliņiem. Makss fon Sidovs: In memoriam

Raksts par aktieri Maksu fon Sidovu (Max von Sydow, 10.04.1929. – 8.03.2020.) ir “attālināts” no viņa nāves dienas – un pamatotu iemeslu dēļ. Brīdī, kad kinoarhīva meklētājā ierakstu viņa vārdu, no visām pusēm sāk birt filmas un tēli, jo Makss fon Sidovs ir pilnvērtīgi dzīvojis vismaz trīs paaudžu kinoekrānos, no ekrāniem runājis vismaz septiņās dažādās valodās, strādājis ar desmitiem dažādu režisoru un iemiesojis desmitiem dažādu tēlu, no kuriem mums katram noteikti ir kāds savs, par kuru iesaukties: „Ā, tas ir TAS aktieris!“

„Lēdijas portrets ugunī”. Ja šī būtu sievietes pasaule

Franču režisore Selīna Siama (Céline Schiamma) veido sievišķīgas filmas – šā vārda labākajā un drosmīgākajā nozīmē. Viņas darbi nekoncentrējas uz traumu, sociālo kritiku vai netaisnību, viņu neinteresē stipri pārcilvēki, bet gan "cilvēki parastie". Tomēr vismaz vienā nozīmē Siamas filmas ir radikālas – proti, viņu kā režisori neinteresē vīrieši, tie tiek atbīdīti otrajā plānā vai pat izbīdīti no kadra vispār.

Sērgu mācība kinofilmās

Džims nesaprašanā klīst pa pilnīgi izmirušu Londonas centru – pa Vestminsteras tiltu, gar parlamenta ēkām un Jātnieku parādes laukumu līdz pat Sv. Pāvila katedrālei un Sitijai. Gustavs fon Ašenbahs, uzkrāsojies un sapucējies, nespēkā slapstās pa krēslainām Venēcijas ieliņām, laukumiem un arkādēm, kur deg tikai ugunskuri, bet nav neviena cilvēka, izņemot noskrandušus ubagus. Šīs divas epizodes ir pirmās, kas nāk prātā, iedomājoties par klasisku epidēmijas attēlojumu kinomākslā. Tomēr "katastrofu filmas" kaut kādā ziņā arī nomierina skatītāju, liekot domāt, ka "tik traki jau nebūs".

“Klejotāji”. Un tad iejaucās Kaža

Kādā dziļā naktī vienā no Rīgas naktslokāliem man gadījās iesaistīties sensitīva rakstura diskusijā ar Valteru Dakšu – vienu no Matīsa Kažas dokumentālās filmas "Klejotāji" galvenajiem varoņiem. Jaunais grāmatizdevējs Dakša faktiski lūdza manu konsultāciju par to, kā prasmīgāk reaģēt uz režisora Matīsa Kažas nemitīgajām provokācijām filmēšanas gaitā.

“Klejotāji”. Par tiem, kas meklē savu vietu

Režisors Matīss Kaža savu jauno dokumentālo filmu „Klejotāji” apzīmē kā stāstu par savu paaudzi, un filmā patiešām saskatāmas paralēles ar dažādiem kinovēsturē zināmiem „paaudžu portretiem”, īpaši ar Jura Podnieka hrestomātisko filmu „Vai viegli būt jaunam?”(1986).

Producenta adrenalīns. Salidojumi, taksometri, KEF un citi

„Klases salidojumi” un „Jaungada taksometri”, „Kriminālās ekselences fonds” un „Svingeri”… Visas šīs un vēl dažas pēdējos gados uzņemtas filmas vieno fakts, ka tās ražotas bez valsts finansējuma. Ko tas liecina par Latvijas filmu nozari? Kā dažādi finansējuma avoti ietekmē rezultātu? Un ko šāda tendence sola skatītājam? – par šīm un vēl citām tēmām diskutē nozares profesionāļi.

Kāds labums no „Klases salidojumiem”?

Latvijā ir iznākusi jauna komēdija, taču nebaidieties, viss nav nemaz tik slikti! Turpmākajās rindās apsolos atrast vismaz četrus plusus Andreja Ēķa radošās komandas jaunajam cepumam, dāņu franšīzes „Klassefesten” otrajam rimeikam ar nosaukumu „Klases salidojums 2”, un arī sniegt atbildi uz virsraksta jautājumu.

Ceļinieki un mājas Anša Bērziņa animācijā 1

Godinot Ansi Bērziņu kā vienu no latviešu profesionālās animācijas aizsācējiem, ir vērts ieskatīties viņa mākslinieciskā rokraksta savdabībā. Režisora Anša Bērziņa uzņemto filmu vērienīgajā amplitūdā iezīmējas vairāki caurviju motīvi, arī ceļinieks-varonis, kuru vada izziņas kāre, un māja kā simbols patvērumam un drošībai.

Atbalstītāji

Partneri

Valsts Kultūrkapitāla fonds

Biedrība "Ekrāns"

Draugi

Apgāds "Mansards"

Foto kvartāls