Versija. Pelnu sanatorija

Valstī, kur iepriekšējā pamanāmākā filma par aptuveni šo pašu vēstures periodu bijusi "Rīgas sargi" (2007), lēciens kvalitātē varētu likt domāt, ka starp abām filmām aizvadītas vairākas plaukstošas kino dekādes, kas ļāvušas vēsturiskam kino beidzot attīstīties un nobriest līdz mūsdienīgam, starptautiski konkurētspējīgam līmenim.
Autors: Alise Zariņa


Nepanesamais esības smagums

Kādēļ, skatoties filmu "Pelnu sanatorija", prātā nāk leģendārais sirreālists Deivids Linčs? Tie ir linčiskas kinematogrāfijas pamatelementi: aizraušanās ar sabiedrības un baisas vides murgainajiem noslēpumiem, deformēti tēli, polarizētas pasaules, nežēlība, bagātīgs nospiedošu krāsu un skaņu izmantojums, interese par tuvplāniem. Viņa kino – tas ir atsevišķs, neizskaidrojams un neaptverams Visums.
Autors: Artūrs Zavgorodnijs


Elīna Reitere aizstāv doktora disertāciju

Svētki visai Latvijas filmu nozarei – par vienu kinozinātņu doktoru vairāk! Janvārī Maincas universitātē Vācijā savu doktora disertāciju aizstāvējusi Elīna Reitere – „Kino Rakstu“ autore, kas Rīgā vislabāk bija pazīstama kā Rīgas Kinomuzeja vadītāja (2006-2009). "Kino Raksti" apsveic kolēģi, īsi iztaujā par disertāciju un gaida atkal jaunus rakstus – varbūt arī par „Pelnu sanatoriju“, jo tā pēc vairākām pazīmēm atbilst Elīnas disertācijas tēmai par “lēnā vēstījuma filmām”.
Autors: Zane Balčus


Smiekli un ciešanas, kas soļo avangardā

„Apzināti veidots pretstraumes kino ir nozīmīgs mākslas artefakts,” raksta Ieva Viese, apskatot šķietami nesalīdzināmas lietas – Dāvja Sīmaņa „Pelnu sanatoriju” un Lailas Pakalniņas „Ausmu”. Divas filmas, kas vēsturiskās nozīmības ziņā nostājas blakus 20. gadsimta 20. gadu avangardam.
Autors: Ieva Viese


Savādas impresijas

Kaut Dāvja Sīmaņa filmas "Pelnu sanatorija" sižets ir saistīts ar Pirmā pasaules kara notikumiem, būtu naivi uzskatīt šo filmu tikai par vēsturisku, jo tās darbības vide un laiks, kas atsvešināti no mūsdienām un no šodienas skatītāja pieredzes, ir ne tikai stāsts par pagātni, bet par atstumtību, izolētību, cinismu un galēju vientulību, ko neizbēgami izjutis ikviens un bez kā dzīve vispār nav iespējama. Atļaušos cinisku piezīmi - tikai galēji aprobežots cilvēks spētu deklarēt, ka dzīvot nozīmē bezrūpīgi baudīt nebeidzamas laimes mirkļus un no piedzimšanas līdz kapa malai valda baudpilna idille.
Autors: Viktors Freibergs


Pieraksties e-pasta jaunumiem!

Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi