“Plenči” un “Post Mortem”

Kuratoru apvienība “Short Riga” turpina sekot Latvijas Televīzijas jaunajam projektam, kura ietvarā trešdienu vakaros LTV 7 programmā tiek demonstrētas Latvijas jauno režisoru īsfilmas. Šovakar divas Latvijas Kultūras akadēmijas studentu filmas – pulksten 22:00 spēles īsfilma “Plenči” (režisors Gatis Ungurs) un pulksten 22:30 dokumentālā īsfilma “Post Mortem” (režisore Ilze Zicāne).

POST MORTEM

režisore Ilze Zicāne, 2014, dokumentālā filma, LKA

Bez liekiem ievadvārdiem piekritīšu Kino Rakstu autoru iepriekš teiktajam, ka jauniem kinoveidotājiem nudien ir tendence iegrimt pārdomās par smagajām tēmām, kur dzīves trauslums dažkārt ierindojas kaut kur starp netīro trauku kaudzēm un piektdienas vakaru plāniem. Latvijas Kultūras akadēmijas studente Ilze Zicāne savā dokumentālā žanra studiju darbā Post Mortem aicina par nāvi runāt kā par dabisku procesu, kuru jau kopš 19. gadsimta beigām Latvijas foto entuziasti centušies iemūžināt nākamajām paaudzēm. 
Formāli Post Mortem ir dokumentāls stāsts ar TV reportāžas žanra pazīmēm. Joprojām maz izpētīts fotomākslas lauciņš filmas komandu mudina doties ceļojumā Latvijā tapušo post-mortem fotogrāfiju meklējumos, vadoties pēc līdzcilvēku norādēm, uzdodot jautājumus, apkopojot viedokļus un iestarpinot pašas autores komentārus.

Kadrs no filmas "Post Mortem"

Filmas pamatā ir žanram raksturīga struktūra – sākumpunktā pieteikta izpētes tēma, centrā – negaidītie pagriezieni un pārvarētie šķēršļi, nobeigumā, visticamāk - secinājums.
Kā jau studiju darbs, filma sastāv no vairākiem un lielā mērā veiksmīgiem elementiem. Izvairīšanās no mākslīgā skaņu celiņa skatītājam dod autentisku telpas un situācijas sajūtu. Interjera detaļu, fotogrāfiju kā vēsturisku artefaktu izmantošana meistarīgi savijas ar stāstījumu. Filmas komandai ir izdevies iemūžināt arī mūsdienu lauku dzīves reāliju, katras mājas, telpas intimitāti, pietuvināties vēsturei. 

Kadrs no filmas "Post Mortem"

Un tomēr, Post Mortem ir grūti uztvert kā vienotu, pārdomātu un loģisku sistēmu. Līdz ar beigu titriem jautājumu par filmas mērķiem, tēmu un nepieciešamību kopumā paliek vairāk nekā atbilžu. Kas tomēr veido šī darba kodolu – pašrefleksija un režisores personīgais skatpunkts; fotogrāfijas vēstures vai latviešu veļu laika un kapu tradīciju pētniecība; vai arī post-mortem fotogrāfiju ētiskā puse? Proti, visi šie elementi varētu mierīgi sadzīvot konkrētajā darbā, tomēr katram filmas, un jo īpaši īsfilmas kadram ir jābūt precīzam, pamatotam. 
Tāpat filmas uztverē iejaucas gandrīz nepārtrauktā kinoveidotāju klātesamība – atmiņā visvairāk paliek radošā komanda, nevis Latvijas lauku plašums, neatkārtojamā būšana dabā, tekstūras, apģērbs, cilvēku sejas, sajūtas. Būtībā sižets un intervijas tikai atkārto jau sinopsē pieteikto autores apgalvojumu, skatītājam liedzot iespēju pašam nonākt pie secinājumiem, spēcīgāk izjust to, ko ir piedzīvojusi filmas komanda sava ceļojuma laikā. Taču, pieturoties pie šī darba spēcīgākajiem elementiem, atmetot visu lieko un skaidri nodefinējot mērķus, Post Mortem ir labs pamats sižeta attīstībai un turpmākai izpētei.

PLENČI

režisors Gatis Ungurs, 2015, spēles īsfilma, LKA

Šogad mūsmāju kinofestivālu aprindās sevi skaļi pieteicis Latvijas Kultūras akadēmijas studenta Gata Ungura kursa darbs Plenči. Filma ieguvusi festivālu RojaL un Lielais Kristaps balvas, tā tika iekļauta arī īsfilmu festivāla SHORT RIGA Baltijas Studentu filmu konkursa programmā. 
Stāsta centrā – divi brāļi, kuru lauku dzīves bērnišķīgās nenopietnības līdzsvaru nemitīgi iztraucē ārējie apstākļi. No vienas puses, nomāc rūpes par māti un viensētu, kas palikusi ģimenes aprūpē pēc tēva nāves. No otras – protams, sociums. Šādā kontekstā nu jau pieaugušajiem bērniem ir jāmācās gan sadzīvot ar jauneklīgi spītīgo ego, gan sadarboties ar sistēmu un uzņemties atbildību.

Kadrs no filmas "Plenči"

Būtiski ir tas, ka Plenči ir komēdija, un šim žanram jaunie kinoveidotāji brīvprātīgi pievēršas reti. Tikpat reti studentu darbos nenopietnība, komiskums savijas ar smalkumu, nostalģiju, tradīcijām un rituāliem, ilgām pēc saprotamas, bērnišķīgas, vienkāršas būšanas dabā. Filmas scenārijs neparedz tēlu garīgo un emocionālo izaugsmi, vai arī pieaugšanu. Gluži pretēji, it kā pavirši ieskicēti, divdimensionāli, ar ārējiem apstākļiem viņi tiek galā impulsīvi, soli pa solim pārvietojoties režisora ierādītajā mikrokosmā.

Tieši tēlu un situāciju vispārināšana, stereotipu un sakāpinātās realitātes uzbūve caur skaņu, attēlu un tekstu ritmisko saspēli ir filmas spēcīgākie elementi. Tempo, vairāk nekā scenārijs, veido filmas saturu un neizbēgami to pietuvina Eiropas skatītājam tik pazīstamajai Emira Kusturicas darbu vizuālajai estētikai. Tādās atsaucēs arī izskanēja saruna par filmu ar starptautisko skatītāju un tieši šīs atsauces tam palīdzēja eksotisko latviešu lauku būšanu ieraudzīt sev pierastā paradigmā. Te, iespējams, filmas veidotājam būtu vērts vēl nekaunīgāk pārkāpt arī laika un ģeogrāfijas robežas, atteikties no jebkādas konkretizēšanas, pieļaujot pamatīgāku, globālāku zemtekstu.
Tomēr Plenči noteikti paliek atmiņā, iezīmējot autora savdabīgo rokrakstu, un pierāda spēju darboties noteiktā žanrā.

Raksta foto: kadrs no filmas "Plenči"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi