Ozona dubultnieku spēlītes

Provokāciju klasiķim Fransuā Ozonam aprit apaļi piecdesmit gadi, bet viņš joprojām neatslābstoši kāpina spriedzi, savā jaunākajā filmā „Dubultais mīlnieks / L’amant double” ievelkot skatītāju dvīņu saaustos tīklos un minējumu līkločos. Kinoteātris "Splendid Palace" svin Ozona dzimšanas dienu 15. novembrī ar speciālseansu, filma pēc tam arī repertuārā.

Pie dažādiem ārstiem ejot, Marinas Vahtas varone Kloē cenšas noskaidrot, kas viņai kaiš. Ginekologs pasaka pēdējo slēdzienu – vaina nav fiziska, bet gan galvā meklējama. Vispirms skatītājs ieskatās Kloē sievišķo orgānu iekšienē, tad psihē. Tā nu jaunā sieviete uzsāk psihoanalīzes seansu regulāru apmeklējumu, pievilcīgajam dakterim Polam (Jérémie Renier) klāstot par savu tukšumu, frigido dabu un vēsajām attiecībām ar māti.

Drīz vien Pols atzīst, ka viņam jāatsakās no daiļās klientes ētisku apsvērumu dēļ – Pols nav vienaldzīgs pret Kloē. Jūtas ir abpusējas, un abi uz karstām pēdām sāk romantiskas attiecības un kopdzīvi, kurā Kloē atklāj, ka viņas mīļotais ir noslēpumaināks, nekā viņai licies. Polam, kā izrādās, ir dvīņu brālis Luī, kurš arī ir psihoanalītiķis, bet viņa ārstēšanas metodes ir krietni ekstrēmākas (Džeremijs Renjē spēlē abus brāļus). Psiholoģiski erotiskais Ozona trilleris nemitīgi kāpina spriedzi kā varoņos, tā skatītājā.

Pirmajos psihoanalīzes seansos Kloē runā, kamēr Pols tikai klausās. Režisors nojauc distanci starp krēsliem un nostāda sejas konfrontējošā tuvībā. Jau pirmajā acumirklī, abiem satiekoties, ir jūtama erotiskā spriedze un spēcīga pievilkšanās.
Bijusī modele Kloē tagad strādā par ekspozīcijas uzraudzi un darbā vienmēr atrodama sēžam starp efektīgiem laikmetīgās mākslas darbiem. Kamēr viņa tā rāmi sēž, izstādes apmeklētāji vēro ekspozīciju.

„Es gribēju šarmēt. Lai uz mani skatās, bet neaiztiek,” saka Kloē.

Filmas estētika ir gludi un pārdomāti noslīpēta. Interjeros redzamās spoguļiem klātās sienas vēl vairāk multiplicē varoņu iespējamās versijas, bet pietvīkušu logu refleksijās liek viņiem skatīties uz sevi. Šīs atspulgu spēles nojauc saskari ar realitāti, vēl vairāk sajaucot gaisu un apšaubot trauslo robežu starp īstenību un šķitumu. Ģeometriskās līnijas un arhitektoniskais askētiskums ievieto varoņus izsmalcinātā un modernā vidē. Spirāļveida kāpņu telpa, šķiet, ietieksies debesīs, atgādinot par neizbēgamību un nolemtību, uz riņķi vien kāpjot uz augšu.

Spekulāciju līkloči

Dažās publikācijās filmai piedēvē Hičkoka ietekmes, kuras Ozons nenoliedz – spriedzes meistars viņu patiesi ir ļoti ietekmējis, kā jau daudzus slavenus priekštečus pirms viņa (jaunā viļņa režisorus jo sevišķi). Kas tad tāds hičkokīgs ir jūtams Dubultajā mīlniekā? Pakāpeniska trauksmes kāpināšana un augstās mākslas klātbūtne, kā arī Vertigo garā izspēlētas rafinētas rotaļas ar dubultniekiem un stratēģiskas manipulācijas ar skatītāju. Es, piemēram, nepārtraukti maldījos minējumos. Dažbrīd liekas, ka Kloē rādās fantasmi un halucinācijas, ka sazvērestības un apdraudētības sajūta dzimusi viņas prātā. Jo īpaši tādēļ, ka draugs Pols vienmēr viņu pārtrauc, kad viņa jautā par brāli (kas zina – varbūt Kloē viņu ir iedomājusies). Ar Luī ir bailīgi un satraucoši, dedzīgā kaisle, kurai viņš pakļauj Kloē, robežojas ar seksuālu varmācību un apmātību.

Ne vien Hičkoka, arī Polaņska atsauces jūtamas. Vispirms jau uzbāzīgās kaimiņienes veidolā, kura ar tādiem pašiem matu ruļļiem rēgojās cauri Mia Ferovas durvju actiņai filmā Rozmarijas bērns / Rosemary’s Baby (1968). Viņas šķebinoši laipnā uzvedība un daudzie kaķi (redzēsiet), kā arī Kloē aizdomīgi sāpošais vēders liek domāt, ka galvenā varone ir kāda sātaniska (un erotiska) rituāla nākamais upuris.

Tiesa, Ozons atkal paspēlējies ar manām ekspektācijām un glaimojoši pateicis: „Vai, cik tu vērīgs, dārgais skatītāj!... bet nebūs gan gluži kā Polaņskim!”.

Kloē attiecības ar abiem brāļiem un pašas māti reizumis norāda uz Freida psihoanalīzes teoriju, bet atkal es stūrēju nepareizā virzienā, domājot, ka esmu atkodusi filmas noslēpumus un zemtekstus. Tā nu Ozons ķircina skatītāju, ļaujot domāt, ka varbūt kāda atsauce izskaidros notiekošo. Kad pēc šādiem pavedieniem atbilde liekas rokā taustāma, filma jau atkal no jauna pārsteidz un liek pazust spekulācijās. Bet nekad neatslābt.

Var paspēlēties ar vārdiem. Franciskais nosaukums „L’amant double” latviski tulkojams kā „dubultais mīlnieks”. Bet, lēnāk izrunājot vārdus, var sadalīt pat kā L’âme en double. Dubultā dvēsele. Jo patiesi, domājot par filmu, šķietami visredzamākā dvīņu brāļu līnija nav vienīgā, kura klonējas. Pašas Kloē dvēsele un apziņa dublējas. Viņas māte (angļu aktrise Žaklīna Bisē) arī, iespējams. Nepasakot par daudz priekšā, palikšu vien pie šāda pavediena.

Jā, jā. Tas pats l’enfant terrible

Ozona vārds saistās ar iekāres izaicinātiem varoņiem, kuri caur eksperimentiem ar seksualitāti atklāj savas slēptākās, nereti tumšākās personības šķautnes. Reputācija iet režisoram pa priekšu, bet viņš turpina pārsteigt un jaukt gaisu. Karjeras sākumpunktā, uzņemot septiņas īsfilmas zem viena nosaukuma Gultas ainas / Scènes de lit (1998), Ozons jau izpelnījās robežpārkāpēja titulu. Pēc viņa iepriekšējām filmām Kriminālie mīļākie / Les amants criminels (1999), Astoņas sievietes / 8 femmes (2002), Peldbaseins / Swimming Pool (2003), Jauna un brīnišķīga / Jeune & jolie (2013) un Jaunā draudzene / Une nouvelle amie (2014, ar burvīgo Romēnu Dirī kā dāmu), šķiet, provokācijas un kiču no viņa vien gaida. Bet, uzņemot lirisko starpkaru mīlas drāmu Francs / Frantz (2016), režisors izsit no sliedēm kā savus skatītājus, tā kritiķus (un arī producentu, kā izteicies pats Ozons).

Marina Vahta Fransuā Ozona filmā "Jauna un skaista / Jeune et jolie" (2013)

Līdz šim režisors intuitīvi uztaustījis jaunus talantus (tā bija gan ar Vahtu un Renjē, gan ar Ludvīni Saņjē Peldbaseinā un 8 Sievietēs), kā arī licis spoži iemirdzēties gados vecākām kinozvaigznēm. Šoreiz Ozons atkal izvēlējies strādāt ar aktieriem, kuri jau spēlējuši viņa iepriekšējās filmās. Dubultā mīlnieka tapšana bijusi cieša sadarbība starp režisoru un aktieriem, kopīgi pārrunājot radošo vīziju, kailskatu ainas un varoņu motivācijas. Marina Vahta ir tā pati satriecošā jaunā meitene, kuras varoni fascinēja prostitūcijas pasaule filmā Jauna un brīnišķīga, bet Džeremijs Renjē vēl kā jauneklis, vārdā Lūks, pastrādāja kaisles noziegumu un pēcāk mežā slapstījās filmā Kriminālie mīļākie.

Satrauktas tirpas un uzvilktas nervu stīgas piedzīvoju arī es, skatoties Dubulto mīlnieku. Atceros, kā vasarā pie kinoteātriem Francijā parādījās filmas afišas. Plakāts momentāni savaldzināja, jo īpaši kontekstā ar līdzās izvietoto Filipa Garela filmas Vienas dienas mīlnieks / L’amant d’un jour plakātu. Jocīgā kārtā man gan radās nojausma par to, cik melanholisks un liegs būs Garela darbs, bet nebija ne jausmas par to, cik neprognozējama varētu izvērsties Ozona filma – ar tikpat maigu un mīlošu pāri plakātā. Un patiesi – nekas nav tā, kā rādās, viss ir sarežģītāk un reizē vienkāršāk. Ozona stilizēts minējumu un atsauču labirints.

Informācija par Fransuā Ozona dzimšanas dienas seansu kinoteātrī Splendid Palace 15. novembrī - ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi