Kā vinnēt #europeanfilmchallenge

Eiropas filmu skatīšanās atmaksājas – par to var pārliecināties ikviens, kurš piedalās konkursā „#europeanfilmchallenge“ un laimē ceļojumu uz kādu no lielajiem kinofestivāliem. Berlīni februārī apmeklēja Elīna Liberte, nupat Kannās pabija Zane Timoņina, kura Kino Rakstiem stāsta par pieredzi konkursā un festivālā – bezgalīgi lielā sinefilijas apžilbinātu cilvēku ģimenē. Kurš brauks uz Venēciju?

Lietuviešu kinoteātra Kino Pasaka, izplatītāju A-One Films un Rīgas kinoteātra Kino Bize kopīgi koordinētā Eiropas kino skatītāju konkursa #europeanfilmchallenge otrā posma galvenā balva – pilnībā apmaksāta ceļazīme uz 70. Kannu kinofestivālu – bija pārāk kārdinoša, lai nepamēģinātu.

Konkursa #europeanfilmchallenge uzvarētāji Kannās - Lūkass no Lietuvas, Zane no Latvijas un Anneli no Igaunijas

Sāku ar rūpīgu noteikumu izstudēšanu, kas atklāja visai vienkāršu dalības procesu. Lai piedalītos, jāpievienojas konkursa platformai, jāreģistrē desmit pilnmetrāžas Eiropas filmas un ar fotogrāfiju jāapliecina legāls skatīšanās process. Konkursa ideja paredz izmantot sociālo mediju spēku Eiropas filmu promotēšanai, tādēļ ar katru filmu ir jādalās savā facebook profilā, pievienojot mirkļbirku #europeanfilmchallenge.
Filmu izvēlē jāņem vērā konkursa punktu sistēma, kas nebūt nav sarežģīta: viens punkts par katru Eiropas filmu, papildpunkts par katru dokumentālo filmu (tātad maksimāli jāatmet spēlfilmas), trīs papildpunkti par katru filmu no valstīm ar mazāk pazīstamām kino industrijām (tātad der jebkura Eiropas Savienības un Creative Europa Media programmas dalībvalsts, atskaitot Franciju, Spāniju, Vāciju, Itāliju, un Lielbritāniju). Vēl viens punkts tika piešķirts par katru izmantoto platformu, un tas man lika apzināt Latvijā pieejamos tiešsaistes resursus un caurskatīt Netflix, Shortcut, Viaplay, Baltic View saturu, meklējot latviešu, lietuviešu, igauņu dokumentālās filmas. Rosināt cilvēkus meklēt legālas skatīšanās platformas ir viens no konkursa mērķiem, tādējādi pretojoties pirātismam Baltijas valstīs.

Jau pēc konkursa noslēguma tika paziņots, ka pieci bonusa papildpunkti šajā posmā tikuši piešķirti par katru sievietes režisētu filmu.

Mans gala saraksts – deviņas dokumentālās filmas un viena spēlfilma – uzrādīja četrus sieviešu režisētus darbus: Mans tēvs baņķieris (Ieva Ozoliņa), Tapieris (Ilona Brūvere), Nākotne ir pagātnes tagadne (Krista Burāne) un Dokumentālists, ko tandēmā ar Ivaru Zviedri veidojusi Inese Kļava. Laikam biju intuitīvi nojautusi, ka pēdējā laikā skaļi apspriestais sieviešu-kinoveidotāju jautājums varētu atklāties arī šajā konkursā.

Tāpat reģistrēju pašmāju kinoteātros noskatītās filmas Vienu biļeti, lūdzu! (Matīss Kaža) un Atbrīvošanas diena (Uģis Olte, Mortens Troviks) – koncentrējos uz latviešu režisoriem, jo, kā jau minēju, Latvijas filmām, tāpat kā produkcijai no citām valstīm ar nelielu filmu ražošanas apjomu, tika piešķirti trīs papildpunkti. Nozīmīgs resurss parametriem atbilstošo filmu meklējumos bija portāls filmas.lv.

Filmu skatīšanās process, piedaloties konkursā, ir ne vien nesāpīgs, bet gluži vienkārši izbaudāms. Kino fani taču filmas patērē jebkurā gadījumā, un konkurss ir brīnišķīga motivācija Holivudas produkciju aizstāt ar Eiropas kino.

Ko sirds kāro un akreditācija ļauj

Jāuzsver, ka konkursa balva patiešām ir iecerēta kā iespēja uzvarētājiem izbaudīt festivālu. Eiropas filmu skatīšanās atmaksājas, smejoties sacīja Lietuvas kinoteātra Kino Pasaka izplatīšanas projektu vadītāja un konkursa iniciatīvas autore Greta Akcijonaite, kas mūs sagaidīja Kannās.

Skats no Limjēru zāles ieejas Kannās

Saņēmuši festivāla akreditācijas kartes un iekārtojušies karaliskajos apartamentos, mēs – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji – varējām brīvi plānot festivāla programmu pēc savām vēlmēm un apmeklēt pasākumus, ko sirds kāro un akreditācijas līmenis pieļauj. Jau Viļņas lidostā biju iepazinusies ar Lietuvas un Igaunijas uzvarētājiem Lūkasu un Anneli, kas kļuva par manu festivāla ģimeni – kopā izzinājām festivāla organizāciju un Azūra krasta dzīves baudīšanas ritmu (20 nomoda stundas diennaktī), kopā skatījāmies festivāla filmas, viens otru uzturot pie dzīvības agrajos rīta seansos.

Dodoties uz Kannām ar nepabeigtu bakalaura darbu azotē, biju gan apņēmusies ievērot striktu režīmu: pa dienu skatīšos filmas, pa nakti rakstīšu. Tomēr mana apņēmība izrādījās visai īslaicīga parādība, turklāt Kannu gaisā virmojošā eiforija par slavenību klātbūtni un sārtvīna ūdenskritumi piekrastes ballītēs inficēja ne pa jokam.

Tālāk seko daži haotiski kinoentuziasta iespaidi par pasaulē nozīmīgāko festivālu. Par filmām un balvu sadalījumu Kino Rakstos jau ir plaši materiāli, tādēļ akcentēšu tikai personīgās favorītes – zviedru režisora Rubena Estlunda Kvadrātu / The Square un Andreja Zvjaginceva Nemīlestību / Нелюбовь.

Kadrs no Andreja Zvjaginceva filmas "Nemīlestība / Loveless"

Zvjaginceva filmas stāsts, par kura iedvesmas avotu režisors reiz minējis Ingmara Bergmana Laulības dzīves ainas / Scener ur ett äktenskap (1973), vijas ap kādu precētu pāri, kura laulība jau sen izirusi pa vīlēm, un norit agresīvs šķiršanās process. Gan Žeņa, gan Boriss vēlas savu dzīvi atkal veidot no baltas lapas un ir uzsākuši jaunas attiecības, taču neviens no vecākiem savā jaunajā dzīvē neatrod vietu abu kopīgajam dēlam. Un kādu dienu 12 gadus vecais Aļoša pazūd.
Emocionāls sasalums, atrofējušies jutekļi un barjeras starp cilvēkiem raksturo Zvjaginceva tēloto negribēto bērnu paaudzi, kuras nevēlēšanās un nespēja komunicēt kultivē indivīdus bez empātijas un ģimenes bez mīlestības. Un Nemīlestībā Zvjagincevs parāda, kā agresija, vienaldzība, naids, viss cilvēka nežēlības spektrs dzimst mūsu pašu pieredzē, cilvēkam atkal un atkal izdzīvojot paša nelaimīgo attiecību modeļus. Ļaunums nav ielikts šūpulī, bet iemācīts, un tā jau ir universāla sāpe.
Lai arī Nemīlestība, ar kuru sev atklāju festivālu, divu stundu garumā uzšķērž skatītāja ilūziju vēderu un visas cilvēcības paliekas izmet mēslu kaudzē, vienu mājienu uz nesavtības klātbūtni Zvjagincevs tomēr sniedz – kad vara nav ieinteresēta palīdzēt indivīdam, sabiedrības saliedētību iemieso brīvprātīgie, kas iesaistās puisēna meklēšanā. Bet labākās aktrises balvu es labprāt būtu redzējusi nonākam Marjanas Spivakas (Марьяна Спивак) rokās, kas vienreizēji atveido māti. Patiess prieks Kannu oficiālā konkursa filmā redzēt arī aktieri Andri Keišu.

Kad es filmas vidū pamodos...

Ļoti pretrunīgas atsauksmes raisīja grieķa Jorga Lantimosa Svētā brieža nogalināšana / The Killing of a Sacred Deer – vieni saskatīja atsauces uz Pazolīni un jau sāka runāt par kulta filmas statusu, citu recenzijas filmu vienkārši iznīcināja. Lantimosa absurdās filmas ar melno humoru un sterilo aktierspēli ir pulcējušas plašu fanu bāzi – patiesi interesanti, kā filmu novērtēs pašmāju skatītāji. Savukārt brāļu Safdi pakaļdzīšanās trillerī Good Time, ko izplata jau zināmu kvalitātes zīmogu iemantojusī filmu kompānija A24, lieliskā un sev netipiskā lomā redzams Roberts Patinsons.

Neizpaliks Latvijas kinoteātriem arī erotisma deva no Fransuā Ozona – ja kāds jau sen ilgojas pēc filmas, kurā ir 1) sekss, 2) kaķi, 3) psihiatri, 4) un tas viss dubultā, Dubultmīlnieks / L'Amant Double ir tieši jums.

Uz nopietnākas nots par nopietnāku filmu – Latvijā redzēsim arī skotu režisores Linnas Remzijas You Were Never Really Here, ārkārtīgi spēcīgu, lakoniski, bet ļoti graciozi konstruētu, brutālu filmu, kuras hipnotiskais drāmas un trillera universs pakāpeniski atklāj Vakina Fīniksa tēlotā varoņa vardarbības traumēto psihi. Jāsaka, ka tieši Remzijas filma šīgada Kannās stāv nostatu no pārējās programmas – ļoti pārliecinoša, gandrīz magnetizējoša savā savādībā, vissmalkāko nianšu pārraidīšanā, You Were Never Really Here ir galvas tiesu pārāka par Kopolas juceklīgo The Beguiled.

Vakins Fīnikss un Linna Remzija ar balvu par labāko aktierdarbu

Kā jau visi būs dzirdējuši, Kannu kinofestivāla galveno balvu – Zelta palmas zaru – saņēma Rubena Estlunda Kvadrāts. Estlunda stāsts ir veiksmīgs piemērs kāpienam pa industrijas kāpnēm. Viņa trešā pilnmetrāžas spēlfilma Play (2011) tika izvirzīta par LUX kino balvas finālisti un to mērķtiecīgi promotēja Eiropas Parlaments, bet Estlunda nākamās filmas Force Majeure (2014) veiksmīgais starts Kannu Īpašā skatiena / Un Certain Regard programmā režisora potenciālajam nākotnes projektam jau rezervēja vietu oficiālajā konkursa programmā.

Fakts, ka Pedro Almodovara vadītā žūrija galveno balvu nolēma piešķirt Kvadrātam, ir patiesi iepriecinošs – Zelta palmas zars šogad ir piešķirts mākslas darbam, ne politiskam vai sociālam jautājumam.

Kvadrāts ir brīnišķīga laikmetīgās pasaules satīra, kas neļauj pievērt acis visu 142 minūšu garumā. Salīdzinājumam – festivāla priekšpēdējā dienā (sestdienā) plkst. 8:30 Debisī zālē bija Romāna Polaņska filmas Balstīts uz patiesiem notikumiem / D'après une histoire vraie seanss un, kad es filmas vidū pamodos, lielākā daļa balkona saldi gulēja. Nogurums darīja savu, un Polaņska filmu mēģināšu noķert Rīgā – pirmās 15 minūtes bija skaistas.

Kuarons un viņa sievas

Pēc nieka pusotras stundas gaidīšanas palaimējās nokļūt arī oskarotā Alfonso Kuarona (Y tu mamá también, Children of Men, Gravity) meistarklasē, kas noritēja mazajā Bunjuela zālē. Kuarons atskatījās uz savu radošo ceļu, sniedzot padomus jaunajiem kinoveidotājiem, un atklāja, kā sadzīvo ar savām filmām: “Mani draugi un kolēģi – Alehandro [Gonsaless Injaritu] un Giljermo [del Toro] – savas filmas uzskata par bērniem, ko izaudzinājuši. Viņi mīl un gādā par tām. Manas filmas vairāk līdzinās bijušajām sievām (..). Es devu viņām, cik varēju. Tās deva man, cik varēja. Mēs virzāmies uz priekšu un mīlam viens otru no attāluma, bet atkal tās redzēt es nevēlos nekad.” Pats del Toro, starp citu, vēlāk ielavījās zālē un komentēja daudzus Kuarona izteikumus, meistarklasei faktiski izvēršoties par divu draugu gremdēšanos atmiņās, ko aifonu ekrānos un diktofonos kāri tver 290 cilvēki.

Alfonso Kuarona meistarklase, režisors (no kreisās) sarunājas ar franču kinokritiķi Mišelu Simanu

Del Toro, Injaritu un Kuaronam – trim meksikāņu musketieriem – ir būtiska loma mūsdienu kinoainavā, un klausīties aizkadra stāstos, protams, ir bezgala interesanti. Piemēram, strādājot pie trešās Harija Potera filmas, Kuarons 13 gadus vecajam Danielam Redklifam esot uzdevis noskatīties tikai vienu filmu – Trifo 400 sitienus / Les Quatre Cents Coups, 1959). Sevišķi nokaunējies Kuarons izskatījās par savu 1998. gada Lielo cerību / Great Expectations) ekranizāciju, uzsverot, ka lielākā kļūda bijusi scenārija negludumus mēģināt kompensēt filmas vizuālajā līmenī.

Kannu ģimenes bilde

Lai arī salūts Mančestras traģēdijas dēļ tika atcelts, festivāla 70. jubilejas svinību pasākums noritēja pēc plāna, zem viena jumta pulcējot simtiem veterānu. Visai sirreāli bija klātienē vērot šo sarkanā paklāja procesiju, vienai pēc otra parādoties sejām iz kinovēstures grāmatām. Vēsturiskā fotosesija fiksēja 115 mākslinieku – Zelta palmas zara ieguvēji, žūrijas locekļi, prezidenti, kino grandi – teju pasaules kinematogrāfs vienā ģimenes fotogrāfijā.

Top Kannu festivāla jubilejas grupas bilde

Kannas ir mans trešais kinofestivāls, bet Bunjuela zālē jau sāku ievērot pazīstamas sejas – tās, kas ceļo no festivāla uz festivālu. Kannu ieliņās sastapu arī Venēcijas cīņubiedrus, ar ko kopā bijām 2015. gada Venice Days žūrijā – liela daļa, noslēdzoties projektam, nekur tālu no festivālu aprites nav aizgājuši (šis ir ieteikums nelaist garām 28 Times Cinema ikgadējo konkursu, kas ir fantastiska iespēju ar kino saslimušiem jauniešiem!)

Piedzīvoti daudzi pārsteiguma momenti – neierasti dzīvā publikas reakcija, Netflix izsvilpšana, selfiju jūra.. 2015. gadā festivāla mākslinieciskais direktors Terijs Fremo gan paziņoja par selfiju aizliegumu uz sarkanā paklāja. Arī šogad aizliegums uzdrukāts uz ielūgumiem. Un absolūti neviens to neņem vērā.

Kannās selfiji uz sarkanā paklāja esot aizliegti, bet neviens to neņem vērā, arī Lūkass, Anneli un Zane, konkursa #europeanfilmchallenge uzvarētāji

Striktā Kannu etiķete, kas lika meklēt radošus risinājumus vasaras kleitas transformēšanā vakarkleitā, kad nejauši tiku pie ielūguma uz Mihaela Hanekes Happy End sarkanā paklāja pirmizrādi... Nespresso stendi, kur akreditētie zombiji ar mani priekšgalā starplaikos skrien pēc kārtējās devas.... Lai arī šāgada Kannu konkursa programma ar tās skaļajiem vārdiem uz papīra izskatījās daudz spēcīgāka nekā realitātē, Kannu bezgalīgajā, sinefilijas apžilbinātajā cilvēku masā atklāju visbrīnišķīgāko iespējamo kinofestivāla atmosfēru.
Skatieties, draugi, Eiropas filmas, un drīz uzzināsim – vai un kāds būs nākamais #europeanfilmchallenge konkursa posms. Paldies par iespēju.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi