Akmeņi mūsu pagalmā. Brīvdabas kino

„Ak tad jūs te tās filmas rādījāt! Ļoti gribēju atnākt uz visām, bet nesanāca!” – šo frāzi izdzirdēju no šofera, ar autostopu dodamās no Augšlīgatnes uz Lejas Līgatni. Klusi pie sevis atsaucos: “Kas to būtu domājis....”. Brīvdabas kinoseansu sezonai sākoties – autentiska pagājušās vasaras pieredze, kā divi entuziasti ierīkoja publisku kinoteātri savas mājas pagalmā.

Pirms trim gadiem, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju, biju diezgan impulsīvā kārtā izlēmusi pētīt kino funkcijas un demonstrēšanas tendences Latvijas reģionos. Īstenībā man nebija ne mazākās pieredzes un zināšanu par kino mārketingu vai menedžmentu – liekas, man tolaik vienkārši gribējās saprast, kāpēc Cēsīs tika aizklapēts vecais kinoteātris Vidzemnieks, kurā pirms divdesmit gadiem, vecākās māsas pavadīta, guvu savus pirmos aizraujošos iespaidus par kinomākslu. Varētu pat teikt – pirmos īstos iespaidus, kas būtiski atšķīrās no tik ierastās rīta multeņu skatīšanās čerkstošā televizorā. Neesmu droša, vai mūsdienu kinoskatītājs vēl vispār pazīst to satraukumu, kas bērnus tolaik pārņēma tajās dažās sekundēs starp gaismas nodzišanu zālē un pirmo kadru ekrānā. Vienreiz pieredzēta, šī sajūta, šķiet, iesēžas uz mūžu, tāpat kā pirmie uz velosipēda nobrauktie metri vai pirmā neveikli izpīpētā cigarete.
Šobrīd Vidzemnieka vietā Cēsīs ir vien gruvešu kaudze, bet jaunās koncertzāles kinoteātris vienkārši vairs neliekas Tas.

Šķiet, kaut kas būtiski mainījies tajā, kāpēc un kā Latvijas mazpilsētās cilvēki iet uz kino.

Mana apjomīgā darba secinājumi sakrita ar to, par ko jau labu laiku runājuši kino mārketinga un socioloģijas teorētiķi – lauku reģionos kino ir viens no pieejamākajiem un demokrātiskākajiem kultūras veidiem, bet ir ļoti būtiski kinoseansu tomēr iecerēt kā īpašu notikumu. Filmas skatīties mājas apstākļos kļūst aizvien vienkāršāk, tāpēc jādomā par jauniem skatītāju piesaistes veidiem.

Situācija Latvijas reģionos tolaik (un pieļauju, ka joprojām) teicami ilustrēja šo domu. Iegūtie dati par mazpilsētu kinoteātriem gan neko labu neliecināja – lai arī daudzos ar dažādu fondu atbalstu uzstādītas mūsdienīgākās projicēšanas sistēmas, to iespējas tika apgūtas negribīgi. Šur tur kinoteātri slēgti – dažviet uz pavisam, dažviet atjaunošanai. Kur kinoteātra nebija, izlīdzējās ar vietējo kultūras namu vai kino entuziastu (piemēram, Kinopunkta) organizētajām skatēm. Tomēr nepameta pārliecība, ka kino seansi reģionos ir ne vien nepieciešami, bet var būt arī īpašāki, nekā lielpilsētā notiekošie. Ik pa laikam atminos patiesi unikālos kino klasikas brīvdabas seansus, kas noritēja pie Cēsu pilsdrupām un to iekšienē.

Vai ekrāns ir bīstama iekārta?

Par šo īpašo auru atcerējos arī pāris gadus pēc pētījuma beigām, kad draugs Kristaps, rādīdams sava Līgatnes namiņa pagalmu, stāstīja, ka gribētu tur kādreiz parādīt vietējiem filmas. Ātri vien pieslēdzos šai idejai, bet dažus mēnešus vēlāk tai arī uzradās teicama iespēja īstenoties. Tā bija mana izdevība praksē pārliecināties ne vien par divu amatieru spējām laukos un mazbudžeta apstākļos uzcelt pašiem savu kinoteātri, bet arī pierunāt uz to atnākt skatītājus.

Ne velti savrupo Lejas Līgatni ar tās skaistajām mežu un klinšu ainavām, leģendāro papīrfabriku un tās ciemata unikālo arhitektūru paši līgatnieši ir nodēvējuši par Laimīgo zemi. Rāmai Vidzemes dzīvei tur, šķiet, netrūkst nekā, un arī kultūras piedāvājuma jautājums iespēju robežās aizvien tiek risināts. Skaistajā, vēsturiskajā kultūras namā joprojām ik pa laikam organizē koncertus un citus pasākumus, bet filmas līgatniešiem, līdzīgi kā daudzviet Latvijā, demonstrē vai nu kultūras nama vai Līgatnes rehabilitācijas centra telpās, lai arī ciematā netrūkst patiešām skaistu vietu, kur vismaz vasarās varētu organizēt brīvdabas kinoseansus. Kā jau visi viegli izolētu vietu iedzīvotāji, arī līgatnieši ir ārkārtīgi sociāli ļaudis, tāpēc uz kultūras pasākumiem tie pulcējas diezgan aktīvi, un arī kino tiem ir veids, kādā ne vien noskatīties kādu sev interesējošu filmu, bet arī satikt draugus, paziņas un gluži vienkārši atrasties citu cilvēku sabiedrībā.

Pērnā gada pavasarī, vietējā pārtikas veikalā šķirstīdama Līgatnes novada vēstis, uzgāju paziņojumu par iespēju pieteikt projektus konkursam Sabiedrība ar dvēseli. Nebija šaubu, ka šī varētu būt mana un Kristapa iespēja saņemt nelielu atbalstu iecerei par vietu, kurā līgatniešiem un viesiem vasarā nākt draudzīgā un mājīgā atmosfērā baudīt labu kino un gūt socializēšanās prieku. Sabiedrība ar dvēseli ir ikgadējs konkurss, kurā tiek piešķirts neliels valsts finansējums novadu iedzīvotāju iniciētu ideju realizēšanai (750 EUR katram projektam). Galvenie nosacījumi – no šiem projektiem nav ļauts gūt peļņu un tajos ir jāiesaista novada iedzīvotāji. Lai arī man nebija praktiskas pieredzes projektu sagatavošanā, šīs iniciatīvas pieteikuma forma ir pietiekami vienkārša, lai to spētu aizpildīt ikviens pieteicējs, kurš spēj puslīdz veikli noformulēt savu domu.
Aptuvenās tāmes sastādīšana pirmo reizi lika tā pa īstam uzdot jautājumu – kas vispār ir nepieciešams do it yourself brīvdabas kinoteātrim? No kā izveidot ekrānu? Vai tas skaitās bīstama iekārta, kuras uzstādīšanai nepieciešama atsevišķa atļauja? (Izrādās, ka nē.) Ko iesākt ar labierīcībām? Sēdvietām, apskaņošanu, pagalma apgaismojumu? Protams, jādomā arī par birokrātiskajiem aspektiem – filmu demonstrēšanas licencēm, atļaujām pasākumu rīkošanai. Šeit bez draugu atbalsta neiztikt – viens (ar jurista izglītību) palīdz sastādīt nepieciešamos dokumentus pašvaldības atļaujas saņemšanai, cits izveido pasākuma plakāta dizainu.

Pieteikuma tekstu sagatavojām pēc savas izpratnes un projektu kristījām par Trīs saujas kino, atsaucoties uz Kristapa un draugu izlolotu, bet neīstenotu ideju par dizaina zīmolu ar šādu nosaukumu.

Dažus mēnešus vēlāk – priecējoša ziņa no pašvaldības, ka esam iekļauti piecu finansēto projektu vidū ar nosacījumu, ka savācam visu domei piederošā namiņa īrnieku piekrišanu kinoteātrim viņu pagalmā. Kā vēlāk pārliecinājāmies – atsaucība ir viens no svarīgākajiem elementiem, kas palīdz īstenoties šādiem nelieliem projektiem.

Jāsāk ar Signi Baumani

Diemžēl Kristapa prombūtnes dēļ Trīs saujas kino seansus nācās ieplānot augusta pēdējās nedēļās, nevis kādā siltākā mēnesī. Kādu laiku arī netikām skaidrībā, kas būs mūsu piedāvātais repertuārs, bet atbilde pie komandas biedra atnāca, kad viņš, braukdams ar velo, par kaut ko sabēdājās, apraudājās un izlēma, ka „skumju kino” varētu būt diezgan drēgnajai vasarai piemērots motīvs – kā zināms, kolektīvas skumjas mēdz kļūt par drusciņu nesāpīgākas un nenopietnākas nekā vienatnē pārdzīvotas.
Mēs noteikti zinājām, ka vēlamies rādīt Signes Baumanes pilnmetrāžas animāciju Akmeņi manās kabatās, pēc tam izkristalizējās arī pārējais repertuārs – dažas latviešu īsfilmas, pāris animācijas filmas, Trīrs, Fellīni, Benīni...

Kad sākām ciematā izlīmēt plakātus un izdalīt vietējiem iedzīvotājiem ielūgumus uz atklāšanas seansu, sapratām, ka atpakaļceļa nav un filmas kaut kā būs jāparāda. Bija laiks domāt par labākajiem risinājumiem, ar kādiem Trīs saujas kino varētu noritēt mūsu ierobežotā budžeta apstākļos, vienlaikus neupurējot pasākuma kvalitāti. Tradicionālā reklāmbaneru rāmja vietā tika izgudrots veiksmīgāks risinājums – ekrāna ietvaru pašrocīgi celt no koka brusām. Šeit lielais paldies otram projektā iesaistītajam Kristapam – viņš palīdzēja tapt milzīgam un stabilam ekrānam, kuru nenogāza arī turpmāko nedēļu vētras.

Izlēmām, ka mobilo tualešu nomas vietā uzlabosim pagalmā jau esošo sauso tualeti, kurai bija nepieciešamas pāris vizuālas korekcijas. Zinājām, ka praktiskos jautājumos noteikti ir vērts meklēt atbalstu arī vietējo vidū. Pāris zvanu, un atradām vairākus šķūņos nogrūstus, no dzīvokļiem izsviestus dīvānus; dažu no tiem iemainījām pret cigarešu paciņu un alu, citu – pret torti. Arī Līgatnes Kultūras nams piekrita mums aizdot savus krēslus, taču diemžēl nevarēja izlīdzēt ar apskaņošanas sistēmu. Pēdējā brīdī kultūras centra vadītāja attapās, ka vietējais mācītājs mums varētu palīdzēt un iespieda saujā tālruņa numuru. Dažas stundas vēlāk pagalmā atradās cienījami aizgājušā gadsimta skaļruņi un pastiprinātājs. Videoprojektoru aizņēmos no māsas, tikmēr tika sazvanīta arī Līgatnes vīna darītava, kura piekrita atklāšanas pasākumu nodrošināt ar savu produkciju un bija ar mieru izsniegt 10 bezmaksas vīna pudeles diviem ne pārāk nopietna paskata jauniešiem.

Divreiz vairāk skatītāju

Mazajā pārtikas veikaliņā jeb vietējā uzziņu centrālē saņemtās ziņas liecināja, ka skatītāju netrūks. 11. augustu sagaidām patīkamā satraukumā, kas apvienojies ar nelabumu uzdzenošu stresu. Liekas, ka viss būs kārtībā, bet īstas skaidrības par to, vai pūliņi būs īstenojušies, vēl nav. Pēdējie pagalma uzlabošanas darbi, top uzkodas.

Pirmie zvani no līgatniešiem, kas vēlas uzzināt, vai kino tiešām būs. Pirmie pagalmā ieklīdušie bērni ar tādu pašu interesi.

Tuvojoties vakaram, sabrauc tuvāki un tālāki draugi, līdzi paķēruši pa kādam ārzemju viesim. Sāk ierasties kaimiņi ar pašu sagatavotām uzkodām, skatītāji pat no citām pilsētām. Kādam līdzi ziedi, saņemam daudz labu vārdu. Pagalmā valda smiekli, sarunas un uzmundrinoši vārdi – šādam kino esot jākļūst par tradīciju. Filmu Akmeņi manās kabatās noskatīties ieradās ap 60 cilvēkiem – kādas divas reizes vairāk, nekā bijām iecerējuši, un kļūst skaidrs, ka šis kinoseanss nav tikai kino – tā ir atpūta brīvā dabā ar lieliskiem cilvēkiem. Filma ir tikai viens no elementiem, vakara burvība nebūtu iespējama bez vietējo un draugu atsaucības un Līgatnes maģiskās atmosfēras.

Atklāšanas seanss ar uzviju nodrošināja to gandarījumu, kas acīmredzot pārņem jebkuru veiksmīgi noorganizēta pasākuma rīkotāju. Par īpašu notikumu kļuva arī Gata Ungura īsfilmas Ludis seanss, jo filma uzņemta turpat Lejas Līgatnē. Vairākus seansus diemžēl atcēla negaisa vētras, taču interese par tiem nezuda un pa kādai ģimenei uz kino atnāca arī lietainos apstākļos. Pēdējā brīdī tapis filmas Dzīve ir skaista subtitru tulkojums ļāva man pārliecināties, ka vajadzības spiesta varu veikt arī šādus pienākumus.

Dažus mēnešus vēlāk uzzinām, ka mūsu darbs nav palicis bez ievērības – visas valsts iniciatīvu apbalvošanas pasākumā tiekam atzīti par Vidzemes 2. labāko projektu, turklāt saņemam arī ieinteresētus jautājumus no citu projektu īstenotājiem, kuri arī apsver vasarā noorganizēt savā pagastā vai pilsētā brīvdabas kino.

Justīne un Kristaps, Lejas Līgatnes kinoseansu "Trīs saujas kino" organizētāji

Jebkurā gadījumā – ar vai bez kādas oficiālas atzinības vai uzslavām – lielo „paldies” jau esam saņēmuši no līgatniešiem. Turklāt neapšaubāmi Trīs saujas kino gan man, gan Kristapam kļuva par pierādījumu tam, ka pieredzes trūkumam nevajadzētu atturēt jaunus cilvēkus no savu ideju realizēšanas – pat ja tas nozīmē vēlmi ar dažiem simtiem eiro kabatā laukos rādīt filmu par depresiju.

Foto no autores un Antras Kapilinskas personīgā arhīva

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi