Šī filma ir par... nesatikšanos

Personisks viedoklis par Ivara Tontegodes dokumentālo filmu "Knutifikācija" – dzejnieks un tulkotājs Māris Salējs mēģina meklēt atbildes uz jautājumu, kāpēc filmas varonis Knuts Skujenieks pēc pirmizrādes nosauca to par “Knuta sprediķi ar bildītēm”.

Nav viegli rakstīt par filmu, kuras varoni – Knutu Skujenieku – tu personiski pazīsti jau ilgus gadus. Nav viegli rakstīt par filmu, kuras veidotājus tu pazīsti jau vairākus gadus un kuras tapšanas gaitā esi bijis epizodiski iesaistīts.
Tomēr tas nav pats grūtākais. Grūtākais ir rakstīt par nenotikušu mākslas faktu.

Tādēļ tālāk rakstītais drīzāk ir mēģinājums rast atbildes uz jautājumu, kāpēc filma man nenotika.

Viena no atbildēm ir šāda. Filmas veidotājiem tās sagatavošanas gaitā nav bijis skaidras koncepcijas, par ko šī filma būs, kādi būs tās smaguma centri, kā veidosies dramaturģija. Arī turpmākajos filmas tapšanas posmos – izvērtējot uzfilmēto materiālu, lemjot par vizuālo risinājumu –, nav bijis skaidrs, kā filmas irdeno dramaturģiju padarīt grodāku.

Paldies Dievam, filmā ir vietas, kurās dramaturģijas aizmetņi ir nolasāmi. Tādēļ Knutifikācijas pirmās 15–20 minūtes tiešām ir ļoti labas. Sākums ar Knutu un viņa grāmatām, lieliskā, viegli provokatīvā epizode jūras malā, kur Knutu no viņa pārdomām iztraucē seksīgas dzejnieka talanta pielūdzējas, arī ieskicējums par Knuta dzimtu (agri mirušo māti, bohēmisko tēvu, kurš mazo bērnu atdevis vecvecākiem audzināšanā, u.tml.), bērnību un dzīves posmu līdz apcietināšanai un pirmajiem lēģera gadiem ļāva cerēt, ka filma tiešām būs izdevusies.

Starp citu, tieši ainās ar Knutu ir vērojams lielisks operatora darbs. Ko vērta ir kaut vai epizode, kurā Knuts viens pats izstaigā Stūra mājas pagrabus un nostājas ieslodzīto pastaigas laukumiņā tieši tai vietā, kur reizi gadā 5. septembrī caur šauru spraugu iespīd saule. Vai dzejnieka saruna uz ceļa ar dzērāju, ar kura tēvu Knuts skolas gados bija kāvies. Tieši šādas, dzīvas nianses par Knutu pasaka daudz vairāk, atklāj viņu no negaidītas puses. Tā ļoti pietrūka pārējā filmā.

Būtībā filma salūst divās nesaderīgās daļās. Un te atklājas otra problēma – mijiedarbe starp diviem filmas slāņiem, vizuālo un audiālo. Visas turpmākās 80–85 minūtes – atļaušos citēt pašu Knutu – ir  "Knuta sprediķis ar bildītēm fonā." Šķiet, kādā brīdī filmas veidotāji nolēmuši, ka konvencionālas portretfilmas slazdos viņi nevēlas iekrist, tādēļ nolemts pārējo trīs gadu laikā safilmēto materiālu ar Knutu, viņa ģimeni, paziņām un draugiem neizmantot. Un vēstījumu par Knutu – viņa dzīvi, dzeju, viņa viedokli par kultūru, vēsturi, politiku pārvērst absolūti trakā un šizofrēniskā versijā par laikmetu, kurā Knuts ir dzīvojis.

Visu cieņu filmas veidotājiem – tā ir drosmīga izvēle. Pret to nebūtu nekas iebilstams, ja spēles noteikumu mainīšana vienas filmas ietvaros īstenotos kā māksliniecisks princips. Mūsu pašu Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pieredze ļautu pārliecinoši īstenot kinohronikas kadru un asociatīvu ainu kombināciju. Un uzvarētājus netiesā. Taču šoreiz uzvarētāju nav. Ir notikusi divu vēstījuma struktūru visai varmācīga salaulāšana.

Būtībā, iepazinies ar filmas sākumu, skatītājs var mierīgi aizvērt acis un koncentrēties uz Knuta stāstījumu.

Tieši Knuta balss, kura stāsta un reflektē par dažādiem dzejnieka dzīves posmiem un padomju laika būtību (šādā hronoloģiskā secībā ir sarindotas visas filmas daļas), kļūst par teju vienīgo sižeta dzinuli. Attiecīgā laikmeta kinohronikas, dokumentālo materiālu, fotogrāfiju, kailu ķermeņu daļu tuvplānu, sīkāku būtņu tuvplānu montāža lielākoties pliki un plakani cenšas ilustrēt vai apspēlēt filmas varoņa stāstījumu. Knuta biogrāfija ir kļuvusi par režģi, kuru filmas veidotāji cenšas aizpildīt ar ilustratīvo materiālu. Ja filmai noņem skaņu – tā sašķīst amorfā atsevišķu ainu virknē.

Paldies Dievam, arī šajā filmas daļā ir veiksmes brīži – piemēram, dokumentālas ainas no ieslodzījuma vietām un zonas, absurda kino cienīgi "padomju Latvijas" kinohroniku fragmenti (vistas, kuras baro īpašs automāts; vingrojošas strādnieces), arī 70. gados filmētais materiāls, kurā Knuts redzams kopā ar tobrīd topošo 80. gadu dzejas paaudzi. Taču diemžēl šādi brīži nav bieži – no laikmeta kinodokumentu materiāla parasti tiek izmantoti "fifīgākie", atraktīvākie, šokējošākie kadri bez dziļāka konteksta ar Knuta stāstījumu un biogrāfiju. Pazib ainas ar padomju laika alternatīvās subkultūras pārstāvjiem – hipijiem, pankiem; lai radītu priekšstatu par pēdējiem, izmantoti kadri no Jura Podnieka slavenās filmas Vai viegli būt jaunam?...

Ja Knutifikācijas vizuālo pārbagātību būtu izdevies izaudzēt līdz pašvērtīgam mākslas darbam, kurā būtu sajūtama arī dzīva, elpojoša paužu un tempu nomaiņa, filma tikai iegūtu.

Taču šis paņēmiens – bez dziļākas izpratnes, vienkārši “viens pret vienu” ilustrēt, interpretēt Knuta stāstījumu – tiek ekspluatēts bez jēgas, neizjūtot filmas temporitmu. Kādā brīdī iestājas pārsātinājums.
Īpaši mokoši tas izjūtams fināla daļā Brīvība. Knuts savu dzīvi ir izstāstījis, un tālāk mēs dzirdam viņa vērtējumu mūslaiku garīgajai situācijai – par to, cik mēs esam gatavi iegūtajai brīvībai.

Taču ainas, kas vizuāli komentē Knuta teikto – neskaitāmi patērētājsabiedrības pārstāvji, kas truli rij, blenž TV ekrānos, glāsta viedtālruņus un taisa pašiņus –, nudien, ir brutāla ilustratīvisma kalngals. Tāpat arī performance, kurā izmantota Knuta Skujenieka dzeja, ir piekabināta klāt pilnīgi lieki. No pilnīgas vēstījuma struktūras iziršanas filmu glābj vienīgi pašās beigās lasītais Knuta dzejolis.

Klausoties Knuta stāstījumu, man jādomā arī par filmas autoru ētikas izpratni un takta izjūtu. Gluži subjektīvi šķiet – ja es, veidojot filmu par kādu cilvēku, izmantoju viņa uzticību un iegūstu informāciju par kādu intīmāku viņa dzīves detaļu, man pienākums būtu informēt filmas varoni, ka šī informācija – izrauta no sarunas konteksta – filmā tiks iekļauta.

Tomēr filmu ir vērts noskatīties – paša Knuta dēļ. Arī to nedaudzo brīžu dēļ, kuros saslēdzas visi filmas slāņi. Un arī tādēļ, lai katram būtu savs viedoklis par to, vai jēgas līmenī ir notikusi filmas veidotāju un tās varoņa satikšanās.

P.S. Man būtu kāds ieteikums Knutifikācijas autoriem – filmas tapšanas laikā uzņemto, bet neizmantoto materiālu, kam ir nenoliedzama kultūrvēsturiska vērtība, būtu korekti darīt pieejamu kādā no atmiņas institūcijām, vienalga, vai tas būtu Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs vai Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Saistītie raksti



Komentāri:


Madara G
30.05.2017, plkst. 22:57

Piekritīšu raksta autoram par filmā neiekļauto materiālu - vai tas, lūdzu, būs kaut kur pieejams? Ļoti gribētos dzirdēt vairāk no tā, kas Knutam sakāms. Cerams, ka pati filma arī ar laiku būs - labprāt paskatītos/paklausītos Knuta tekstus atkārtoti. Latvietis, kurš negaužas par gulagu, padomiju, čeku vai to, cik vīlies viņš ir savā ieguvumā no visu veidu - arī Latvijas, brīvības!!! Netipiski, Latvietis, kuru gulags nav salauzis, bet padarījis tik dzīvesgudru un varbūt stipru? Reāla nacionālā bagātība.. Man tas der, viennozīmīgi! Milzīgs paldies Knutam un autoriem!



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi