Savādas impresijas

Kaut Dāvja Sīmaņa filmas "Pelnu sanatorija" sižets ir saistīts ar Pirmā pasaules kara notikumiem, būtu naivi uzskatīt šo filmu tikai par vēsturisku, jo tās darbības vide un laiks, kas atsvešināti no mūsdienām un no šodienas skatītāja pieredzes, ir ne tikai stāsts par pagātni, bet par atstumtību, izolētību, cinismu un galēju vientulību, ko neizbēgami izjutis ikviens un bez kā dzīve vispār nav iespējama. Atļaušos cinisku piezīmi - tikai galēji aprobežots cilvēks spētu deklarēt, ka dzīvot nozīmē bezrūpīgi baudīt nebeidzamas laimes mirkļus un no piedzimšanas līdz kapa malai valda baudpilna idille.

Kad Maikls Almareida nolēma pārcelt Šekspīra Hamleta darbību no Dānijas karaļvalsts uz mūsdienu Ņujorku, lugas simbolisms kļuva daudz krasāk nolasāms, tieši tāpat kā tad, kad Ričards Lonkrēns par izrādes Ričards III darbības laiku izvēlējās nevis 15. gadsimtu, kurā dzīvoja Šekspīra vēsturiskās lugas varonis, bet 20. gadsimta divdesmitos un trīsdesmitos gadus. Objektīvi restaurēt vēsturi nemaz nav iespējams, tāpēc ikviena tā saucamā vēsturiskā filma ir tikai viens no iespējamiem attiecīgā vēstures posma lasījumiem vai interpretācijām.

Kadrs no filmas "Pelnu sanatorija", foto - Andrejs Strokins

Dziednīca vai šķīstītava

Pelnu sanatorija sākas ar satumsumu, kadrs iznirst no piķa melnas tumsas un atsauc atmiņā Frensisa Forda Kopolas filmu Mūsdienu apokalipse, kas ir brīva Džozefa Konrada īsā romāna Tumsas sirds (1899) ekranizācija. Arī šajā filmā romāna darbība pārcelta no pagātnes uz nu jau paseno tagadni, kad notika Vjetnamas karš, bet Kopolas filma ir nevis tikai par karu, bet daudz vairāk par cilvēces neprātu, varaskāri un ļaunumu, par tumsu, kas mīt ikvienā cilvēkā.

Kino nav pakļaujams obligātai prasībai sniegt skatītājam mierinājumu,

daudz svarīgāks ir mākslas izraisīts šoks, kas satricina mūsu pārliecību par pašsvarīgumu un ļauj atbrīvoties no sīkumainības glorificēšanas ikdienas dzīvē.

Vienā no filmas sākuma ainām redzam blāvu kailo koku stumbru ieskautu meža taku, kas nobārstīta ar pussatrūdējušām lapām vēlīnā rudens pievakarē, kad ziemas tuvums tikai vēl nojaušams un valda laika posms starp diviem drūmiem gadalaikiem. Šajā eksistences nekurienē ārsts (Ulrihs Matess) pa stigu dodas uz sava ceļojuma sākotnējo galamērķi, sarkanīgi pelēko mūra namu, kas atrodas nelielā pakalnā. Kā kadrs kadrā šo drūmo celtni ieskauj pussabrucis dēļu žogs un tumši, mitruma piesūkušies koku stumbri uz migrēnspožu, baltu, apmākušos debesu fona - no tām visas filmas gaitā tā arī neatmirdz saules gaisma. Kur mēs īsti esam nonākuši? Pirmā pasaules kara laika psihiatriskajā dziednīcā vai arī šķīstītavā, no kuras tikai viens ceļš – nāve?

Ģērbies tumši pelēkā šinelī, kalsnu, rugājiem noaugušu seju, nedaudz iekritušiem vaigiem un acīm, kas nomākti un līdzcietīgi raugās uz pelnu sanatorijas iemītniekiem, ārsts ierodas šai Dieva pamestajā un šķietami visu aizmirstajā miteklī kā mesija, kā pienākuma cilvēks, apņēmības pilns palīdzēt karā garīgi sagrautajiem iemītniekiem. Te valda izolētība, tikai pa laikam tālumā atbalsojas sprādzienu troksnis un debesīs uzplaiksna sarkana atblāzma, kas sākumā atgādina zibens uzliesmojumus.
Kameras lēnā, domīgā kustība ir papildus faktors, kas nodrošina filmas metaforiskumu, ievelk skatītāju smagajā estētiskajā piedzīvojumā, par kādu jākļūst filmas noskatīšanās procesam.

Vācu kara ārsts - Ulrihs Matess

Konstruēt pašam savu filmu

Filmas krāsu gamma, kurā dominē brūnganie, pelēcīgi zilganie un tumšie toņi, līdzīgi kā dažās Terensa Deivisa filmās, tiek izmantota, lai, no vienas puses, radītu nosacītību, alegorisku filmas ievirzi un mudinātu skatītāju nemeklēt kaut kādu mistisku vēsturisku patiesību, bet no otras, lai sniegtu estētisku baudījumu – lai cik mokoši un depresīvi ir filmā atainotie notikumi un personāži, kuru sejās gandrīz nekad neparādās smaids, ja nu vienīgi medmāsas (Agnese Cīrule) acīs, kad viņa vēro, kā dakteris māca skaitļus mazajam puikam, kuru ārsts atpestījis no lamatām, cilvēku neprāta radītajai būtnei bez valodas. Intimitāte un tuvība ir tik reti sastopamas vērtības…

Agnese Cīrule - medmāsa Emma

Filmā praktiski nav pamatkrāsu, vienīgi kadrā, kad klausāmies patafona skaņās, kas novietots sulīgi zaļajā zālē, bet nākamajā ainā kamera mums ļauj ieraudzīt pamestajā dārzā klaiņojošos gandrīz vienādos pelnu sanatorijas iemītnieku stāvus, kuri pa laikam nozūd miglā – tas ir hipnotisks tēls, kura dziļākā nozīme pat nav jāskaidro. Man ir absolūti skaidra, piemēram, Angelopula apsēstība ar miglu, kas savukārt Antonioni filmā Sarkanais tuksnesis kādā epizodē kļūst par galējas atsvešinātības, intimitātes neiespējamības un neirotiskuma simbolu.

Audio tēli filmā tiek vienmēr uztverti instinktīvi, mēs saprotam to lomu filmas vēstījumā un telpas konstruēšanā tikai retrospektīvi. Citiem vārdiem, filmā uz skaņu mēs reaģējam, pirms spējam racionāli izskaidrot tās nozīmi. Skaņa, ja meistarīgi tiek izmantota, rada fiziskas klātbūtnes sajūtu filmas konstruētajā realitātē, kas nekad nav kopija no tā saucamās īstās realitātes (lai kas tā arī būtu), bet tās interpretācija.

Aizkadra skaņa liek skatītājam konstruēt pašam savu filmu, mēs intuitīvi paši veidojam filmas darbības telpu, domās vizualizējam skaņas avotu, tādējādi kļūstot savā ziņā par filmas līdzautoriem, un tas notiek arī Pelnu sanatorijā.

Piemēram, kliedzieni, kas skan no meža, uzstājīgā pulksteņa tikšķēšana - dzīve nav bezgalīgi gara (diemžēl vai par laimi) -, jūras bangu troksnis, airu šļaksti, - tas viss mūs “ievilina” filmā, un suģestijai pretoties ir praktiski neiespējami. Šķietami triviālas skaņas spēj uzburt laikmeta auru: tintē iemērkta spalvaskāta skrapstoņa uz paraupjā papīra, zāļu pudelītes abrazīvā korķa skaņa, to aizverot, biedējošās stikla šļirces dūriens miesā vai skuvekļa metāliskā knakšķēšana, kad zēnam tiek noskūti pinkainie mati un viņš kļūst par vienu no pelnu sanatorijas iemītniekiem.

Dažādiem priekšmetiem filmā vispār ir būtiska nozīme, lai piešķirtu pagājušā gadsimta videi autentiskumu. Kad ārsts atrod kādu fotogrāfiju un notrauš no tās putekļu vai pelnu kārtu, mūsu skatam paveras sanatorijas aina no pagātnes, - pagātne šai namā ir kā laika kondensāts, un to gandrīz burtiski izstaro petrolejas lampas, kuru kodīgā smaka teju fiziski sajūtama visiem, kas raudzījušies šāda gaismekļa liesmā. Milzīgās aprūsējušās atslēgas iešķībajā stikla skapītī pie sienas ir viens no daudzajiem vizuālajiem atribūtiem filmā, kas lakoniskā veidā uzbur laika gaisotni.

Sanatorijas pārvaldnieks Rizaks - Leonīds Lencs

Dzīve ir spēle

Vides rezignēto noskaņu pastiprina neuzbāzīgā mūzika, atsevišķi akordi, kas nekad mums neko neskaidro, nevēsta par nākamo sižeta pavērsienu, bet organiski saplūst ar vizuālajiem tēliem. Citviet filmā, kad vērojam ainu ierakumos, saspringtību, bailes un nolemtību pastiprina tālu fonā skanošā Klusa nakts, svēta nakts – tas ir kā kontrapunkts sprādzieniem, kas seko pēc šīs epizodes.
Šausmu vizuālā kvintesence ir kāda kareivja kailās kājas izdangātajā, sniega atlieku klātajā tranšejā – mēs neredzam viņu visā augumā, redzam tikai basās kājas, kas ar grūtībām un lēni turpina soļot, bet no skatītāja acīm slēptā degošā šineļa sniegā krīt liesmu šķēpeles un ļauj mums vizualizēt šo tēlu, viņa sāpes un ciešanas, liek izjust jebkuras vardarbības pretīgumu.

Filma ir prasīga pret skatītāju, jo nelielas detaļas bieži vien rada noskaņu, kas valda filmā. Kad ārsts iet caur mežu, tālumā pēkšņi pamanām šūpojamies aizlauztu koka zaru, rodas savādas klātbūtnes sajūta – dzīvē ir kas noslēpumains, vēl jo noslēpumaināks ir miršanas mirklis, intīms un bezgalīgi skumjš. Bet kas būtu dzīve bez skumjām? Muļķīgs karnevāls. Tāpēc nozīmīga šķiet aina jūras krastā, kad gaisā spēcīgajā vējā planē kaija un kamera pavēršas pret viļņiem, kas uzsit putas akmeņainajā jūras līcītī.

Epizode izraisa paralēles ar nedaudz līdzīgu ainu Ingmara Bergmana filmā Septītais zīmogs, kad bruņinieks Antonijs Bloks sastop savu nāvi un mēģina uzveikt to šaha spēlē.

Visa dzīve ir spēle, kurā cenšamies tikt pie baltajām šaha figūrām, lai attālinātu aiziešanas brīdi.

Pelnu sanatorijas noslēguma epizodes iedarbīgums ir tālā plāna izmantojums - skatītājam ir liegts būt par vuāristu un liecinieku. Tomēr, kad atskan spalgais šāviens un aiz kailā krūmāja pazūd baltais lāsums, atkal kļūstam par ainas veidotājiem, tāpēc tā ir jo sāpīgāka.
Kas ir šis baltais lāsums, jānoskaidro katram pašam tumšajā kino zālē, vairāk nekā pusotru stundu aizmirstot par neirotisko ikdienas dzīvi.

Saistītie raksti



Komentāri:


VV
22.01.2016, plkst. 12:31

Laikam tiešām ir jāuzsskaita tieši tik daudz banalitāšu no sērijas "kas pat muļķim liekas īsta māksla", lai tiktu līdz banalitātes kulminācijai secinājumā, ka skatītājam filma jāveido pašam

vv
22.01.2016, plkst. 12:49

nelabi ķercošu vārnu (ak, Hičkoks!) un noslēpumainas vecenes ar izkapti (oi, Djūrers!) tur nebija? Vai, žēl, pietrūka! Bildi bez pamatkrāsām var dabūt ar Instagram filtru, vai zināt. No recenzijas īsti nepaliek skaidrs, vai runa ir par Ļoti Bēdīgu Filmu vai parodiju

Gita
22.01.2016, plkst. 14:43

Diemžēl filma ir uzvarējusi režisoru un tā ir tikai nesaprotamu, kaut skaistu, kadru virkne. Droši vien tāpēc šī samocītā recenzija, kurā autors mēģina atsaukties uz citām filmām, kaut tām sakar ar šo nav nekāds. Diemžēl vāja filma un vāja recenzija, kas nemaz nepalīdz šīs filmas veiksmes un neveiksmes izprast.

Andris
22.01.2016, plkst. 15:36

Pēc recenzijas var viegli saprast, ka autors nevēlējās pieminēt ne dramaturģiju, ne režisora darbu, jo tā filmā vienkārši nav. Ir pieminēts tikai tas, kas tiešām filmā ir labs un tas ir vizuālais tēls. Protams būs grūti teikt, ko sliktu, jo tas taču ir Dāvis Sīmanis, pateiksi, ko sliktu vari izkrist no vajadzīgajām kino aprindām vai izrādīties muļķīgs. Filma varētu būt labs mūzikas video, bet to noteikti nevar saukt par filmu, jo tās stāsts ir sadrumstalots. Mēģinājumi dalīt visu nodaļās nav nepieciešami, jo sadalījums neko nedot stāsta attīstībai, tas tikai vēl vairāk palēlina darbību. Ir sajūta, ka gribējās izstāstīt kaut ko, ko pats režisors nav sapratis. Šajā filmā noteikti nav ne mērķa, ne ideas. Nav skaidrs, kas ir zaldāti, kas cenšas nogalināt pansionāta iemītniekus, kāpēc viņi to dara, kāpēc ārsts ir Latvijā un runā latviski. Visu laiku ir kāpēc un skatītājam nav pašam jāveido visa filma, tas tikai parāda to, ka režisoram nav, ko teikt un viņš visu atstāj pašplūsmā.

Kristīne Matīsa
22.01.2016, plkst. 16:12

To nu gan es apšaubu, ka kinozinātnieks Viktors Freibergs baiditos "izkrist no vajadzīgajām kino aprindām".... :)

Andris
22.01.2016, plkst. 16:32

Godājamais, Viktors Freibergs, noteikti nē, bet viedokļu klusums no cilvēkiem, kas darbojas kino, jau šobrīd ir pamanāms. Tomēr acīmredzams ir fakts, ka arī šajā recenzijā nav pieminēts nekas izņemot vizuālo, kas recenziju padara nepilnīgu. Nezinu kādēļ tieši tā. Konstatēju tikai faktu un atskatos uz to, ko pats redzēju un runāju tieši no kino pieredzes, jo stāvu šai industrijai ļoti tuvu.

žoržs
22.01.2016, plkst. 16:41

Pirms filmas izlasot pāris intervijas ar režisoru es arī laikam biju vairāk gaidījis no tās. Nu - laikam to, ka būs vairāk sižeta - tai ziņā treileris ir dikti mānīgs, jo atstāj stipri dinamiskākas filmas iespaidu. Filma krāšna, smaga, bet vairāk laikam iecerēta, lai emocijas uzrunātu, ne prātu. Saprotu, ka nevar piekasīties visādām apšaubāmām detaļām, jo viss diezgan nosacīts, simbolisks, varētu teikt. Jāatzīst, ka tieši ēka filmā mani personiski visvairāk uzrunāja, Un ainavas vispār, - vēl vairāk nekā cilvēki. Protams, lika arī aizdomāties, ka karš - tas ir šausmīgi, taču kaut kā īsti līdzpārdzīvojumu neradīja vis. Vairāk tik domu par to, ka daži kadri tiešām glīti, estētiski izsmalcināti.

žoržs
22.01.2016, plkst. 16:44

Kritiķa minētās smalkās kino klasikas atsauces es gan nepārzinu un nesamanīju, - vairāk bija sajūta, ka šis darbs ir cienīgs turpinājums (nu, tādā nozīmē, ka kameras labākas - augstāka estētiskā kvalitātē) depresīvākajām no latviešu padomju un postpadomju filmām. Tomēr brīžiem gan bija arī sajūta, ka Sīmanis varētu būt jaudīgs režisors.

Džuris
24.01.2016, plkst. 01:50

Diemžēl, neticami švaka filma. Tā vietā, lai prasti pastāstītu stāstu, šajā filmā to cenšas pasniegt tik smalki un slēpti, ka nevienam citam kā autoriem nekas skaidrs netop. Bezgalīgi vājš režisora darbs, jo faktiski parādīt neizdodas neko citu kā vien noskaņu. Tiek rādīta pilnmetrāžas filma, kurā skatītājs tā arī nepagūst saprast neko. Dialogu praktiski nav. Stāsts it kā jānolasa varoņu sejās. Faktiski nevienu varoni tā arī īsti neiepazīstam (vismaz ne kā personību), nekāda līdzjūtība ne pret vienu nerodas. Diemžēl no kinoteātra vietnē lasītā apraksta (preview) sižetu sapratu vairāk nekā no pašas filmas. Kas tad skatītājam tajā filmā būtu jāredz, ja pat iemeslu, kāpēc beigās ārsts ar puiku tinas prom, var saprast tikai no filmas apraksta? Recenzija arī tāda līdzīga - par neko, Bet recenzijā piedomāts vairāk saturs nekā bija redzams filmā. Runājot tēlaini, recenzijas stilā, varu apbrīnot režisora spēju parādīt visu tik lēni un vienlaicīgi tik haotiski.

Džuris
24.01.2016, plkst. 01:51

Vai galvenais, ko režisors ir centies parādīt, ir maksimāls drūmums, ar visu savu austrumeiropieša pieredzi rādot, cik te ir slikti? Atmosfēra filmā ir. Sižeta nekāda. Domas nekādas, ja neskaita "ir slikti". Ja tas bija viss, ko autors gribēja pateikt, tad filma sastāv no bezgalīgas atkārtošanās - būtu pieticis ar īsfilmu. Ja bija domāts parādīt ko vairāk, tad izgāšanās ar idejas nodošanu,

MM
24.01.2016, plkst. 14:23

Džuri, varbūt tavā dzīvē ir pienācis laiks nolikt malā žurnālu Santa, izslēgt Degpunktu un sākt domāt pašam. Tas attiecās uz visiem "nebija sižeta, nesapratu" - pasaulē pastāv kino, kurā visa informācija netiek ar karotīti bāzta mutē, ir lietas, kuras pieprasa padziļinātāku skatītāja uzmanību. Sižets filmā bija, un bija saprotams, loģisks, secīgs. Arī ideja beigu galā aktuāla.

{}
24.01.2016, plkst. 18:45

Nu nu, Santu un Degpunktu piesaukt gan bija lēti. Nevaru nepiekrist tiem, kas saka, ka attēls brīnišķs, saturs pavājš. Ideja īsti nekādus domu kalnus tomēr negāž. Stāsts nav izstāstīts, Šķiet, ka to pēdējā brīdī sapratis arī Dāvis un piekabinājis beigu kadru "1.pasaules karā ... utt."- sak., khm, jā- nevar īsti saprast, kas tas par karu un kas tur safilmēts; katram gadījumam jāpieliek paskaidrojošais materiāls.

ID
24.01.2016, plkst. 18:57

MM. Nepiekrītu šim vienkāršotajam dalījumam - ja nepatīk filma, kura uzņemta pēc art house kino spēles noteikumiem, tad automātiski esi Santas, Degpunkta, vai Holivudas mīļotājs. It kā nebūtu iespējams arī vājš art house, kurš tikai imitē tā formu un veidošanas principus. Liekas, ka Puškins ir teicis,ka mākslas darbs ir jāvērtē pēc paša mākslinieka sev izvirzītajiem noteikumiem. Tāpēc no tā arī vados. Piekrītu Džura teiktajam, ka filmai ir režijas problēmas, bet ne tikai. Manuprāt arī scenārijs ir vājš. No minimālajām dialogu druskām var saprast, ka tas ir vācu armijas hospitālis, jo kara ārsts ierodas armijas uzdevumā apkopt no kara šausmām garīgi traumētos karavīrus. To apstiprina arī hospitāļa pārvaldnieks, ka tie ir karavīri. Kāpēc tad viņi runā latviski? Kāpēc pārējiem vācu karavīriem ir tāds neaprakstāms naids pret saviem frontes biedriem, ka tie tos visu laiku tramda un beigās apšauj? Savukārt pret skaisto māsiņu (Agnese Cīrule) tiem vispār nav nekādas intereses.?

ID
24.01.2016, plkst. 19:14

Kaut ir zināms, ka tieši kara apstākļos karavīros atraisās tieši seksuālās dziņas. (Ilga prombūtne bez sievietes, stress) un bieža parādība ir izvarošanas. Arī filmas galvenajam varonim nav nekādas intereses pret skaisto māsiņu, kaut māsiņai varbūt ir. Galvenajam varonim interesē zēns ar kuru viņš beigās aiziet, atstādams māsiņu un nelaimīgos trakos. Vienam trakajam nepaveicās vairāk - to izmeta pa logu, pārējos vācieši apšāva. Svarīgākais jautājums, ko galvenās lomas atveidotājs nenodod, kāpēc viņam interesēja šis zēns.? Līdzjūtība, labestība? No viņa tēlojuma nerodas iespaids,ka viņš būtu labsirdīgs - diezgan neirotisks un traumēts tips. Nebija saprotams, kas slēpās viņa tumšajās un drudžainajās acīs. Bet operatora darbs skaists, vienīgi kretinēja biežais steadycam slow motion kameras brauciens ar neiztrūkstošo skumjo pūšamo instrumentu partitūru, kura acīmredzami sasaucās ar režisora izmisīgo dvēseles kliedzienu pasaulei.

Džuris
24.01.2016, plkst. 20:14

Dialogi tiešām pietrūka, bet vai vaina scenāristā - grūti pateikt. Ja skatās treileri, tad daudzas no ainām, kas tur bija redzamas (un izklausījās pēc saturu veidojošām sarunām) filmā nemaz neparādījās. Ja scenārists un režisors būtu atšķirīgas personas, šeit noteikti varētu teikt, ka daļa scenārista darba vienkārši ir izgriezta pēc tam. Šobrīd var teikt tikai, ka mēs nemaz nezinām, kāds tad īsti ir bijis sākotnējais scenārijs (uz kura pamata Matess it kā esot piekritis lomai).

PP
01.02.2016, plkst. 01:07

Jā, patiešām - kāpēc daži no treilerī iekļautajiem kadriem filmā nemaz neparādās? Turklāt, kā izskatās, tajos vismaz kaut ko runā. :)

Kristīne Matīsa
01.02.2016, plkst. 01:57

Un tagad, lūdzu, visi kritizētāji, stāsta attīstības meklētāji un pārējie, izlasiet šo: http://www.kinoraksti.lv/raksti/recenzija/izraiditie-110 (Ingas Pērkones recenziju tepat "Kino Rakstos"). Tas varbūt liksies neticami, bet skrējiens pakaļ sižeta pavedienam nebūt nav vienīgais iespējamais veids, kā būvēt filmu!

Inguna
01.02.2016, plkst. 09:57

Redzu, ka daudziem ir vilšanās, ka filmai nav virzības un struktūras. Taču filmā nav jāmeklē loģka un struktūra, tā beidzās līdz ar I pas.karu, iestājās haoss, bailes, neziņa, apjukums. Filma ir ļoti simboliska, daudznozīmīga, domāt un just rosinoša. Paldies filmas autoriem par to.

Pārējie
01.02.2016, plkst. 22:11

Ar atrunām, ka filmā nav jāmeklē sižeta pavediens, jo filmas var tikt būvētas arī citādi un, ka filmas dramaturģiskais haoss patiesībā ir režisora iecere, jo filma par karu, var "aizlāpīt" da jebkuru feileri :)



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi