Runāt vai mirt?

Itāļu režisora Lukas Gvadanjīno jaunākā filma “Sauc mani savā vārdā / Call Me By Your Name” (2017) ir intīms, liriski pieklusināts un lēns, kādas 1983. gada itāļu vasaras saules dūmakā ietīts kino, kam teorētiski vajadzēja palikt vien izmeklētu festivālu gardēžu redzeslokā. Tomēr jaunajā 2018. gadā filma iesoļoja ar četrām Oskara balvas nominācijām, ieskaitot kategoriju “Labākā filma”. Kas atšķir šo filmu no pārējās “festivālu produkcijas”?

Kopš pērnā gada janvāra pirmizrādes Sandensā, kur piedzīvotas stāvovācijas 10 minūšu garumā, filma apceļo pasauli, pulcinot arvien vairāk cienītāju. Septembrī tā iegriezās pie Riga IFF skatītājiem pārpildītā kinozālē, no kuras pēc seansa vēl ilgi un klusi nāca ārā saviļņoti skatītāji.  Gada beigās filma sāka pļaut godalgu laurus un rezultātā iemantoja popularitāti arī regulāros kino seansos – ne jau tāpēc, ka Itālija, vasara un jaunība patīk visiem, bet tāpēc, ka filma runā universālā un vienlaikus tik individuālā pirmās mīlestības valodā, trauslā un emocionāli neviltotā.  

Atmiņas par izdarīto

Hanukas svētku vakarā septiņpadsmitgadīgais Elio (Timothée Chalamet) sēž pretī kamīnam, pāri viņa asarainajai sejai smeldzīgās Sufjana Stīvensa dziesmas Visions of Gideon pavadījumā slīd filmas beigu titri. Laikam jau katram no mums ir līdzīga dziesma, kuru klausāmies, kad ar iztukšotu sirdi un samiglotu skatu atvadāmies no kaut kā svarīga – laimīgas vai nelaimīgas, iedomātas vai īstas, pirmās vai šķietami pēdējās mīlestības. Neilgi pirms šī fināla vīrieša balss telefona klausulē teica, iespējams, svarīgāko frāzi, ko Elio vai jebkurš cits viņa vietā būtu kārojis dzirdēt: “Es visu atceros”.

Tāpēc sāpes ir gaišas, asaras tīras, pirmās abpusējās mīlas augļi noplūkti bez nožēlas.

Sauc mani savā vārdā ir melanholisks stāsts par jaunību un pieaugšanu, bet vairāk – par nostalģisku kavēšanos atmiņās, sajūtās, par galvenā varoņa pāragro saprašanu, ka tieši atmiņas par izdarīto ir tas vērtīgākais, kas paliek beigās, kam vispār ir nozīme. Cilvēka atmiņas, kas ir tikpat nenovērtējams dārgums, kā no zilām Gardas ezera dzīlēm izzvejota antīka statuja.

Pakavēsimies ainā pie kamīna ilgāk. Elio seja ir tikpat jauneklīgi tīra un pašpietiekama, kā vasaras sākumā, kad tajā atspoguļojās visa puiša izlasītā literatūra un pārrakstītā klasiskā mūzika, tikai kaut kas ir mainījies. Tā kļuvusi viedāka, acīs lasāmas rindas no reāli piedzīvotā un sajustā. Teorija pārbaudīta praksē, kas krietni pārspēj 16. gadsimta franču Heptamerona romantiku. 

“Vai labāk ir runāt, vai mirt?” – šo retorisko jautājumu uzdod jaunais bruņinieks, un Elio, puisis bez apmetņa un žilbinoša zobena, mūsu acīs kļūst par reālu varoni, pārkāpjot pāri šaubām, drosmīgi un godīgi izvēlēdamies pirmo.

Runāt – atzīties savās jūtās gados vecākajam, kā sengrieķu dievu statuja staltajam un vēl jo vairāk inteliģentajam Oliveram (Armie Hammer) – mākslas vēstures aspirantam no Amerikas, kurš uz vasaru atbraucis asistēt Elio tēvam, profesoram Perlmanam.

Jūtu audzināšana

Viss aizsākās ar rakstnieka Andrē Asimana 2007. gada noveli, kuras vēstījuma struktūra veidojas no jaunā varoņa atmiņu pārstāsta par savas ģimenes vasaras atvaļinājumu villā “kaut kur Ziemeļitālijā”. Filmā tas ir otrādi, rit hronoloģisku filmējumu “te un tagad” sižeta attīstība. Romāna ekranizācijai sākumā tika pieaicināts atzīts literatūras klasikas kino interpretētājs Džeimss Aivorijs  (A Room With a View (1985) The Remains of the Day (1993), savukārt Gvadanjīno uzdevums bija izlīdzēt ar filmas “itāliskā” rakstura veidošanu. Tomēr vēlāk Aivorijs pievērsās scenārija adaptācijai, bet itālis – režijai, un rezultātā izdevies vairāk nekā veiksmīgs Gvadanjīno rafinētās vizualitātes un atmosfēriskā kolorīta sakausējums ar Aivorija neverbālo detaļu liriku.

Šeit ārējais erotisms ir tikai daļa no spēcīgāka iekšēja satura un rakstura pārdzīvojuma, šeit apoloniskais gars vienmēr ir pussoli priekšā dionīsiskajam.

Un itālis, turpinot reflektēt par mīlas un iekāres tēmu pēc filmām Es esmu mīlestība / Io sono amore (2009) un Saules apžilbinātie / A Bigger Splash (2015), šoreiz runā vitāli pieklusinātākā, inteliģentā un miermīlīgā, dzīvi apliecinošā izteiksmes valodā.
Skatītājam kā uz paplātes tiek dota dāsna iespēja: uz divām stundām iegūt savā rīcībā brīnumskaistu 17. gadsimta itāļu villu, pašaudzēto persiku svaigi spiestās sulas atspirdzinošo garšu un nesteidzīgas vasaras neko-nedarīšanu ar vispārizglītojošu rutīnu. Pasauli, kurā bērni un vecāki neko nenojauš par sociālajiem tīkliem, bet kopīgi sēž pie vakariņu galda, klausoties tipisku itāļu kaimiņu tarkšķēšanu par visu vienlaikus. Šajā pasaulē bērni ar roku raksta zīmītes, bēniņos ierīko slēptuves vai piedūmotos tēvu kabinetos skatās mākslas diapozitīvus.

Intelektuāli hedonistiska laiskošanās saulē ir skaista. Taču lielākais dārgums, ko mēs iegūstam no filmas un gribētu paturēt sev pa īstam, ir Elio vecāki. Audzināšana vienlīdzībā, cieņā un mīlestībā, ģimene ārpus aizspriedumiem vai dogmām par homoseksuālām attiecībām, smalkjūtīgi vecāki, kas saprot savu bērnu, pirms viņš saprot sevi pats. Kosmopolīta un multilingvistiska ebreju izcelsmes profesora ģimene atraktīva un skaista aktieru dueta (Michael Stuhlbarg un Amira Casar) vadībā. Uzmundrinošais un atklātais tēva fināla monologs kabinetā laikam tiks izķerts uz citātiem, un pareizi, ka tā.

Kamēr vasara beigsies

Timotejs Šalamē, sava Elio pusaudža ķermeņa valodā vēl pagaidām neveikls, bet vēlmē justies un izskatīties pašpārliecināts un stalts kā “arrogante” Olivers, ir organisks un harizmātisks. No ekrāna nevar atraut acis, jo viss, ko dara, runā, domā Elio, šķiet tik ticams. Pēc režisora atziņas, varoņa stāsts ir pastāstīts “bezrūpīgākajā un vienkāršākajā” veidā, kādā tas bija iespējams. Svaigā ekrāna seja Šalamē ar savu tīro un nepiespiesto tēla jūtu projekciju uz viņa ikdienas uzvedību par Elio atveidojumu ir pelnījis Oskaru. Katrā ziņā vairāk, nekā grima un porolona biezoknī ietītais kino ģēnijs Gerijs Oldmens par Vinstona Čērčila lomu filmā Tumšākā stunda / The Darkest Hour, bet te nav jābūt gaišreģim – vēsturisku personāžu personifikācijām Akadēmija parasti dod priekšroku. 

Ārmija Hammera veidolu trāpīgi raksturojusi filmas kostīmu māksliniece Džūlija Pjersanti: “sexy healthy American”, ģērbies Converse kedās, nepiedienīgi īsos šortos un brīvā kreklā ar izgriezumu, ko rotā zelta ķēde ar Dāvida zvaigzni.

Zilacainais siržu lauzējs ar žilbinošu smaidu, kas uztver itālisko ainavu, 80. gadu diskodejas un jūtas ar tikpat lielu ēstgribas azartu, kādā notiesā brokastu olas un persiku sulu. Holivudas dižciltīga skaistuļa dabas doto ārieni neviens režisors pat nemēģina maskēt, no tās jāizloba raksturs. Olivera loma šķiet līdz šim sarežģītākā un psiholoģiski veiksmīgākā aktiera Hammera karjerā, tikai aktieris ir pārāk vīrišķīgs un pieaudzis savam 24 gadus vecajam romāna prototipam. Tomēr Ārmija sniegums pārliecinoši atspēko kādas žurnālistes neseno rakstu par to, cik tad vēl karjeras “otrās iespējas” tiks dotas “glītai baltai vīriešu kārtas zvaigznei”.

Draugi un mīlnieki, nedrošība, kas mijas ar bravūrību, jutekliskums liriskā, bet ne salkanā fiziski- homoerotiskā veidolā. Hamera un Šalamē dueta saspēlē rodas ticama un neveikli trausla ķīmija, un tā rodas arī abu varoņu intīmās tuvības vērotājiem kinozālē (“persika ainu” liksim mierā). Filma Sauc mani savā vārdā stingri iesakņosies jauno laiku LGTB drāmu nišā, tomēr stāsts ne vismazākajā mērā nav par geju attiecībām, ja nu vienīgi stāsta virsslānī. Elio un Olivera, jeb Olivera un Elio savienībai (apmaiņa ar vārdiem kā abu ķermeņu / dvēseļu / personību vienojošais spēks) nav pretspēka, aizlieguma vai sociāli spriegota protesta. Tā ir divu cilvēku būšana “vienā” itāļu laukos vai romantizētā kalnu dabas vientulībā, no pārejās pasaules noslēgtā mikrokosmā. Līdz vasara beigsies.

Kino kā realitātes filtrs

Taktiski, smalkjūtīgi, caur pieskārieniem, dabas garšām, smaržām, vides faktūrām un krāsām – tāda ir Gvadanjīno filmu matrica. Filmēšana notika Itālijas ziemeļos, Kremas pilsētiņā un tās apkaimē, kur saules apžilbināti horizonti un neizskaistinātas savvaļas peldvietas.

Vienkāršība, ar kuru varoņi dzīvojas savā vasaras ikdienā, sanāk vakariņās vai neierodas tajās, aizbrauc ar riteni uz “komunistu bāru” pēc cigaretēm, -

tai atvēlētais kino laiks brīžiem šķiet izstiepts, taču to prasa nesamāksloti reālistiskais režijas uzstādījums. Filmas operators (Sayombhu Mukdeeprom) riteni izgudrot netaisās; kur to prasa ainas dramaturģija – pietuvojas tuvplānos vai vienkāršo statisku kadru līdz minimumam, bet lielākoties seko, vēro, kustas līdzi Elio pārvietojumiem. Elio atzīšanās aina laukumā pie Pirmā Pasaules kara varoņu monumenta (šī lokācija norāda uz jaunekļa varoņdarbu) ir viens atmiņā paliekošs garais plāns, kas caur distanci un līdzpārdzīvojumu ļauj skatītājam atcerieties līdzīgi pārdzīvoto vai, gluži otrādi, nožēlot, ka varbūt kādreiz atzīties nepietika drosmes.
Ietīta siltu saules toņu plīvurā, filma ir uzņemta uz 35 milimetru lentes: šis tehniskais apstāklis  ir tikai loģisks un režisora rokrakstam atbilstošs. Neuzkrītoša retro atmosfēra ar vieglu Polaroid efektu ir kā iegrimšana sentimentāli ironiskā pagātnē.

Dučes plakāts uz vecās kundzes māju sienas vai sulīgas tautiskas raksturiezīmes – to visu režisors neglorificē, itāliskas faktūras pēc iespējas godīgi un kritiski ieskicējot it kā no malas. Vecās villas caurstaigājamo istabu labirintus filmas mākslinieki radošas nekārtības ritmā apdzīvojuši ar antīkiem aksesuāriem, 50. gadu mēbelēm un traukiem. Filmas interjeru izkārtojuma vizuālā slodze ir atmiņu un klātbūtnes efekta caurvijums. Laiki mainās, bet mājas sienās mīt pagātnes gars, kas ar savu klātbūtni detaļās, grāmatu vai bēniņu putekļos norāda uz pārejošo un paliekošo mājas iemītnieku dzīvēs.
Scenārija sākotnējās versijā plānotās aizkadra narācijas funkciju pilnībā atklāj muzikālais pavadījums.

Lukas Gvadanjīno filmu skaņu celiņiem vienmēr gribas dejot līdzi.

Pat ja Armija Hammera kustībām ir tālu līdz Ralfa Fainsa Saules apžilbināto psihodēliskajām dejas izvirtībām, par noskaņu parūpēsies itāļu un franču popmūzikas pagātnes hiti vai lēnā disko kulta gabals Lady, Lady. To liriskais pretstats ir klavieru klasika, saules zaķīšus ķeroši klavieru taustiņi.  Domīga un vieglprātīga, aizrautīga un nedroša vienlaikus – mūzika ka Elio rakstura skaniska personifikācija.

Un ko tad beigās darīt: “runāt” vai “mirt”? Pēc filmas Sauc mani savā vārdā atbildei jābūt skaidrai. 

Filmas kadri no kompānijas ACME Film

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi