Par mammu un citiem radiem

Uz tiem, kas kaut mazliet orientējas dokumentālo filmu radīšanas peripetijās, Vitālija Manska jaunākā pilnmetrāžas dokumentālā filma "Radinieki" var atstāt graujošu iespaidu - tā uzskata režisors un pedagogs Pēteris Krilovs, kurš arī pats savās dokumentālajās filmās sekojis radniecības pavedieniem.

Uz tiem, kas kaut mazliet orientējas dokumentālo filmu radīšanas peripetijās, Vitālija Manska jaunākā pilnmetrāžas dokumentālā filma Radinieki var atstāt graujošu iespaidu.
Mazāk iesvētītajiem šī filma būs rūpīgs, bet vienkāršs stāsts par autora-režisora daudzskaitlīgo radinieku skatu uz mūsdienu Ukrainas sarežģīto neatkarības izveidošanos, nacionālo pašapziņu un piederības sajūtu, par vēsturisko notikumu interpretāciju un arī par bailēm fiziski tikt ierautiem nenosauktā, bet reālā karā par Austrumukrainas valstisko piederību Ukrainai vai Krievijai.

Vitālijs Manskis ar savām radiniecēm

Kāpēc profesionāļiem šī filma var izskatīties kā ar dievpalīgu izkārtota? Tāpēc, ka Ļvovā kādreiz dzimušā režisora radi, mātes māsas un māsīcas, viņu bērni, mazbērni, dzīvesbiedru radi ir izkaisīti pa visu Ukrainu tieši tādās kombinācijās un likteņos, lai Vitālijs, kurš Maskavā tapis par filmu režisoru, producentu un dokumentālo filmu festivāla direktoru, varētu iegūt 360º panorāmu par vienkāršo cilvēku attieksmi pret dramatisko mūsdienu vēstures gaitu visos Ukrainas nostūros.

Ja tādas dokumentālās filmas varoņu radu kopas nebūtu, ja kādam citam režisoram (ne Manskim) kaut ko līdzīgu nāktos kolekcionēt, tas nebūtu viegli, tas izskatītos māksloti, tas viedokļu panorāmai piešķirtu ordināras statistiskas aptaujas formu, kas parasti izskatās pēc viedokļu konstruēšanas.

Sievietes un vīrieši

Filma sākas ar sievišķīgi viedās Vitālija mātes gājienu uz Ukrainas prezidenta vēlēšanām 2014. gada maijā un beidzas ar mātes māsas Tamāras mazdēla Žeņas pavadīšanu dienestā Ukrainas nacionālajā armijā 2015. gadā. Lai gan visu filmas laiku galvenais sarunu un viedokļu krustpunkts ir neatkarīgā Ukraina pēc Maidana, pēc Janukoviča bēgšanas un arī pēc Krimas okupācijas un pievienošanas Krievijai, tā saucamā nacionālā pašapziņa nav galvenā bāze šīm sarunām. Vitālija radinieki atzīst, ka īsto, etnisko ukraiņu viņu ģimenē nemaz nav tik daudz, patiesībā – maz. Taču visi zina valodu, mīl dzimto Ļvovu, arī Odesu, arī Jaltu Krimā, kurā bagātajam ciltstēvam-Manskim, dzelzceļniekam ar augstāko izglītību, vēl cara laikā piederēja īpašumi un brička.

Vitālija vecmāmiņa ar māsām

Manska cilts sievietes virpina savu ģimeņu un radinieku dzīves stāstus no visstiprākā humānisma viedokļa – cieņa pret līdzcilvēkiem, katra personisko mērķu realizēšanās un - lai nebūtu kara, karadarbības, velti bojāgājušo jauno vīriešu. Tā filma arī rit no Ļvovas uz Odesu, tad uz Krievijai pievienoto Krimu, Sevastopoli, uz Kijevu un fantastisko Janukoviča bijušo (nē! - vēl arvien esošo) rezidenci Mežigorjē, arī uz Donbasu, kādreizējo Staļina laika triecienceltni – ogļu baseina Makejevku -, un atkal uz Ļvovu.

Vīrieši, dēli, znoti, vectēvi filmā runā par darbiem, par politiku, par naudu, par jahtu un par dienestu armijā. Viņu valoda, leksika ir asāka, ar ironiju un precīziem novērojumiem politiskajās reālijās.

Viņi cenšas, Antona Čehova personāža profesora Serebrjakova vārdiem runājot, “darīt darbu”. Visfantastiskākais no Radinieku personāžiem ir Tamāras vīrs, kurš esot bijis Černobiļas avarējušā atomreaktora drupu novācējs, bet filmā pilnīgi bez neviena vārda, klusu smīnot, pīpējot un pūšot dūmus vecā podiņu krāsnī, klausās sieviešu čalošanā. Tikai reizi viņš rūgti nopīpētā balsī gardi un skaļi iezviedzas par kādu no sieviešu pateicieniem.

Pēc Maskavas un pēc Kijevas laika

Par karadarbību Austrumukrainā visi runā ar nenoformulētu neizpratnes satraukumu – kāpēc tāds karš vispār ir? Tie, kam radi dzīvo Doņeckas / Luganskas apgabalos, visvairāk nosoda abu karojošo pušu militāristu nerēķināšanos ar mierīgo iedzīvotāju pilnīgo neitralitāti. Kara darbība ir drīzāk tādas razborkas (izrēķināšanās) starp divām ar ieročiem bruņotām grupām.
Kaut gan visattālākais radinieks, vectēvs Miša, krievu tautības vīrs, kurš vēl Staļina laikā, bēgot no bada Krievijā, atbrauca uz trieciendarbiem Makejevkā, jo tur ar Staļina pavēli viesstrādniekus uzpirka ar maizi un desām, - arī šodien Miša ar cieņu izturas pret Krievijas sūtīto “humāno palīdzību”, kura taču jau nelegāli plūst pāri Ukrainas robežām, bet godīgi piemetina, ka “ieročus krievi arī ieved, tas ir skaidrs!”.

Kā jau ikdienišķu cilvēku dzīvē, gaišums un dvēseles pacēlums atnāk līdz ar svētkiem, ar kopīgiem, apvienojošiem notikumiem – Jaungada sagaidīšana Krimā gan pēc Maskavas, gan pēc Kijevas laika, režisora mammas dzimšanas dienas svinības, vienkāršas pusdienas un ēdienu gatavošana lielām saimēm. Filmā liela vieta ir virtuvei, mazliet piedegušai saulespuķu eļļai un pankūkām, un sieviešu sarunām. Sarunas virtuvēs ir dramaturģiski bagātas, jo ēšana ir pretspēks politikai. Cik zīmīgi, ka arī jaunekļa Žeņas gaitas karadienestā ir “ieceptas” lielā maisiņā ar pankūkām (bļinām).

Filmas kadrā - Žeņa, kuram drīz jādodas karadienestā

Režisors savā personiskajā filmā mīlīgi, bet virtuozi izvadā cauri radu dzīvesveidiem, attieksmēm, rūpēm un simpātijām. Apburoša ir tante Ļuda, kura līdz ar Maidanu un nošķiršanos no Krievijas sākusi kategoriski ienīst daudzus agrāk apbrīnotos krievu filmu aktierus un viņu filmas, īpaši jau savu agrāko gadu favorītu Ņikitu Mihalkovu, kura lielo fotoportretu nu ir gatava nodot makulatūrā. Bet visizteiksmīgākā “radu kara” epizode ir Krimā, Sevastopolē dzīvojošās tantes Natašas saruna caur Skype ar savu māsu Ļvovā. Abas sievietes cenšas saglabāt solīdas attiecības, bet runā politiskā žargona teikumus, kuri rada neiedomājamu sievišķīgo emociju nukleāro sprādzienu.

Tante Ļuda Mihalkovu nodos makulatūrā

Staļins ir radinieks

Ja godīgi, es skatījos šo Vitālija Manska filmu ar lielām simpātijām un izpratni, nedomājot, kas vēl dziļāks slēpjas filmā – līdz pat epizodēm, kurās režisors, dodoties uz Doņeckas apgabalu pie sava (nē, nu es nevaru atrast nosaukumu šai radniecības pakāpei!) – pie vectēva Mišas, pa ceļam it kā netīšām ieskatās mazā Doņeckas separātistu militārā ceremonijā – ordeņu dalīšanā. Pārvērstas fanātiskas pajaunu vīriešu sejas, karogi (Krievijas!), formas, ieroči un Staļina portreti. Un te man pielēca Manska (manā izpratnē) lielākais atklājums šajā radu filmā. Es ieraudzīju, ka šiem separātisma fanātiķiem Staļins ir radinieks. Viņš nevis tikai idejiski vada šo pretmaidana, pretneatkarības, pretpatstāvības kustību. Staļins rada vārdus, lozungus un arī domas. Un domas izraisa darbības.

Es ar mērenām šausmām sapratu, ka Staļins ir arī mans radinieks. Kad bērnībā nojautu, ka kopš kaut kāda padomju vēstures drūmā represiju laikmeta esmu palicis bez tēva un Staļins tur ir kaut kā funkcionāli iesaistīts, es biju spiests par viņu domāt, atkārtot muļķīgos, nepatiesos, bet konkrētas darbības izraisošos teikumus, kuri attaisnoja eksekūcijas. Un tad es sapratu, ka arī Manska Radinieku varoņi blakus saviem intīmajiem, vienkāršajiem, cilvēku būšanu izsakošajiem teikumiem runā arī neskaitāmus ideoloģiskā substrāta teikumus, vārdus, jēdzienus. Putinu ekstātiski mīlošā Vitālija tante Sevastopolē un otra Vitālija tante Ļvovā ar savu spontāno naidu pret Mihalkovu tikai daļēji izsaka savu personisko attieksmi, savas intīmās domas. Varas mūsdienu mutācija izpaužas tieši nemanāmā iedarbībā uz psihi, uz uztveres / novērtējumu psiholoģiskiem mehānismiem, uz kolektīvās apziņas iedīdīšanu ideoloģijai vēlamajā virzienā.

Nē, tā jau nav, ka manās acīs režisora radinieki pēkšņi būtu kļuvuši par tādiem nozombētiem, pasīviem subjektiem.

Es arī caur sevi izlaidu visu to politiski-ideoloģisko kanalizāciju, kuru mēs katrs savas nacionālās valsts regulu ietvaros saņemam ikdienā kā ūdeni no krāna. Atbrīvoties no tā pilnībā ir bezgala grūti. Var vest ūdeni no avotiem, no mežiem, bet būt pilnīgi brīvs mūsdienu sociumā vairs nevar. Viss ir atkarīgs no tā mazā pie-personiskās pieredzes (tas ir kā pie-mājas puķu dobīte) kultūras lauciņa, kuru katrs drīkst iekopt, un daži arī iekopj.

Tāpēc man Vitālija Manska filmā sevišķi gribētos izcelt viņa mammu. Es pat režisora vietā dotu filmai citu nosaukumu – Mana māte un citi. Jo kaut kādā nemanāmā veidā režisora māte filmā tomēr ir viengabalains tēls, kuram ar ētiku viss ir kārtībā, ar filtriem pret ideoloģiskiem piesārņojumiem arī. Tāpēc viņas lielākais sašutums un brīdinājums saviem radiem, arī Vitālijam, attiecas uz visvienkāršāko un skaidrāko draudu: “Cik tas šausmīgi, ka ir karš un mūsu jaunekļus var nogalināt!”

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi