Nepanesamais esības smagums

Kādēļ, skatoties filmu "Pelnu sanatorija", prātā nāk leģendārais sirreālists Deivids Linčs? Tie ir linčiskas kinematogrāfijas pamatelementi: aizraušanās ar sabiedrības un baisas vides murgainajiem noslēpumiem, deformēti tēli, polarizētas pasaules, nežēlība, bagātīgs nospiedošu krāsu un skaņu izmantojums, interese par tuvplāniem. Viņa kino – tas ir atsevišķs, neizskaidrojams un neaptverams Visums.

Dāvja Sīmaņa kara drāma Pelnu sanatorija ir stāsts, kas vērš skatītāja uzmanību uz varoņu psiholoģiju un viņu emocionālo nestabilitāti. Filmas sižets dzīvo kaut kur pa vidu starp psiholoģisko trilleri un ārthausu Deivida Linča stilā, kur savijas apziņas un zemapziņas jēdzieni. Sīmanis piedāvā ārkārtīgi pretenciozu un samežģītu drāmu, aizraujoties ar stāsta atmosfēru un pilnīgi aizmirstot par personāžiem.

Kādēļ, skatoties filmu Pelnu sanatorija, prātā nāk leģendārais sirreālists Deivids Linčs? Tie ir linčiskas kinematogrāfijas pamatelementi: aizraušanās ar sabiedrības un baisas vides murgainajiem noslēpumiem, deformēti tēli, polarizētas pasaules, nežēlība, bagātīgs nospiedošu krāsu un skaņu izmantojums, interese par tuvplāniem. Viņa kino – tas ir atsevišķs, neizskaidrojams un neaptverams Visums. Arī Dāvja Sīmaņa mākslinieciskā debija uzjundī vispārēju paradoksalitātes un ārprāta sajūtu, kas iet rokrokā ar Linča trauksmaino stilu. Pelnu sanatorija ir Ceļš / The Road (2009, Džons Hilkots) ar linčisku atmosfēru.

Pretēju priekšstatu sistēmas

Klaustrofobiskās kinolentes darbība it kā norisinās 1917. gada Kurzemē, lai gan vietas un laika izpratne ir ļoti izplūdusi. Atstādinātu vācu ārstu Ulrihu (Ulrihs Matess) pēdējās kara dienās nosūta uz nezināmu sanatoriju, kur ārstējas kontuzēti un psihiski traumēti karavīri. Ķirurgam paveras savāds mikrokosms, kurā valda miers un aizmiršanās. Ārsta ierašanās pie slimajiem svešiniekiem izrādās pārbaudījums viņa prātam un centieniem ieviest savu kārtību un noteikumus. Negaidīti radusies pieķeršanās visu pamestajam un novārtā atstātajam bezvārda zeperim (Dmitrijs Jaldovs) dod iespēju Ulriham sevī atmodināt cilvēcību.

Ulriha Matesa brutālais tēls, izstīdzējusī ķermeņa uzbūve un caururbjoši drūmais skatiens rada nāvīgi biedējošu iespaidu, neskatoties uz viņa atveidotā varoņa centieniem palīdzēt vājākajiem. Sanatorija ir patvērums garīgi slimajiem karotājiem, taču Ulriham tas ir sākums ceļojumam pie patiesības cauri saviem uzskatiem, zvēriskām atmiņām un vīzijām.

Te ir gan šņirkstoņa, kliedzieni un vaidi, gan asinis un fragmentāra vardarbība, turklāt bez satīriskas stilizācijas Tarantīno stilā.

Tā vietā Dāvis Sīmanis paliek uzticīgs pieklusinātam reālismam, kas ticami demonstrē prāta stāvokļa bojājumus. Tomēr režisors nespēlējas ar mūsu simpātijām. Filmai itin nemaz nepiemīt jelkāda kulminācija, saspenss un mīlestība pret personāžiem, savukārt darbība notiek pārmērīgi gausi.

Nomāktības un apjukuma gars ir mazliet klīdināts ar nogurušu sanatorijas pārvaldnieku, vārdā Rizaks, kura lomu atveido Leonīds Lencs. Krievu mužika dabas vienkāršība kontrastē ar vācieša Ulriha akmenscieto racionālismu. Rizaks ir samierinājies ar traģiskās sanatorijas bezizejas stāvokli un tās apdullušo iemītnieku eksistenci. Aktiera valdzinošais skatiens, grumbainā seja un aizsmakusī balss paradoksālā veidā skatītāju pārvilina vecīša pusē – pie cilvēka, kurš ir padevies, bet ne ļāvies kara spirālveida paranojai; tā vietā viņš nodevies paššaustīšanai. Leonīda Lenca varonis ir sensuāls nihilists, bet Ulriha Matesa varonis – humāns pragmatiķis. Divas pretēju priekšstatu sistēmas, un, ja to līdzsvars zūd, sākas cilvēka trunēšana un iznīcība.

Sanatorijas pārvaldnieks Rizaks- Leonīds Lencs

Filma liek strādāt

Sapņveidīgajai, halucinogēnajai filmai piemīt jutekliska spriedze, taču arī tā nespēj glābt, jo tēli ir miglaini un viņu likteņi – neskaidri. Kuram just līdzi – nav saprotams.

Kad publikai ar karoti ielej mutē vēstījumu, tā acumirklī saprot filmas būtību. Ar Pelnu sanatoriju jāpasvīst, lai aizraktos līdz patiesībai.

Sīmaņa filma ar sevi liek cītīgi un uzmanīgi strādāt. Tomēr pamodināt ziņkāri ir ārkārtīgi grūti, ja skatītāja spēkos nav atrast sižetā atbalsta punktu – to pašu personāžu, vai tas būtu protagonists vai antagonists -, kuram sekot parādītos jēga.

Karš, kas finālā fiziski vai morāli sasniegs arī pašu sanatoriju, šķiet attālināts mīts. Karš parādās varoņu prātos vai realitātē, bet skaidrs ir tas, ka tas turpinās kaut kur tālumā. Epizodiskie karadarbības fragmenti vizuāli attēloti visai spilgti, pateicoties režisora Dāvja Sīmaņa un operatora Andreja Rudzāta prasmei lietpratīgi izmantot tuvplānus, zemos rakursus, arī kontrastainu selektīvo apgaismojumu. Ja par filmas vizuālo noformējumu tās radītājiem varam droši aplaudēt, tad, lūk, sprādzienos mēs satiekam vēl desmitiem karavīru, kurus iespaidīgi izmētā bombardēšanās, taču tie kļūst tikai par fonu pamata sižeta līnijai. Šeit jāaizdomājas – vai nu dzīvi cilvēki ar nolūku parādīti kā gaļa un publikai nav jājūt viņiem līdzi, vai arī pret viņiem vērstais cinisms ir vēl viens filmas trūkums.

Pagātnē, tagadnē un nākotnē

Filmas patiesība balstās tajā, ka sagatavotam skatītājam jādistancējas no jūtīguma pret vēsturi un uz notiekošo jāskatās ar prātu; autors mudina plakanos tēlus uzlūkot ar zinātnieka acīm, nevis ar cilvēka dvēseli. Mēs augstprātīgi skatāmies uz kroplīgā kara baisajiem rezultātiem – uz vājprātu un patoloģijām. Mēs reaģējam nevis ar instinktīvu taisnīguma izjūtu, bet gan ieņemam intelektuāļa pozīciju, apzināti apcerot cilvēku uzvedības dzīles. Starp citu, sižets dalās četrās daļās, kas ataino ārsta Ulriha stāvokļa evolūciju. Savukārt karš jāsaprot kā alegorija par eksistenciālo krīzi.

Diemžēl klasiskā un burvīgā trilleru formula “mazāk zini – bailīgāk skatīties” šeit nestrādā. Personāžu mērķi un pagātnes traģēdijas tiek pilnībā izslēgti no stāsta, tāpēc kinolente mudina skatītāju apšaubīt varoņu darbības. Tāpat arī rodas šaubas, vai paša stāsta radīšanai ir bijusi kāda cita jēga, ja neskaita autora pretenzijas un patmīlību.

Šī pretkara filma pēc būtības nav piesaistīta noteiktam vēsturiskajam notikumam, bet gan noris kaut kur paralēlajā pagātnē, tagadnē un visdrīzāk arī nākotnē, visticamāk, atrodoties galvenā varoņa apziņā vai cilvēces kolektīvajā apziņā.

Pelnu sanatorija ir atturīga, skarba un nozīmīga filma, bet tā nekad nekļūs par psiholoģiskā trillera vai kara drāmas smagsvaru. Filma par ziedošanos ir Dāvja Sīmaņa oriģinālais autorredzējums par esību, kur personības domas un emocijas aizēno to pievilcību, kas ir tik būtiska, lai šaušalīgajā sižetā varētu iegremdēties ar dvēseli un ķermeni. Šeit nav iespējams sajust empātiju pret notiekošo, un tādējādi skatītājs filmu tieši skatās, nevis to līdzpārdzīvo. Liekas gan, ka publikas atsvešinātība arī ir autora mērķis. Ilustratīvā filma rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Un tie paši attiecas uz Sīmani, nevis uz neizteiksmīgo sižetu.

No krievu valodas tulkojusi Zane Volkinšteine

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi