Mēmā mežone melnā un baltā

Kinoteātris “Kino Bize” ievieš jaunumu – “bēbīšu seansus”, kur vecāki var nākt skatīties labu kino un bērnus ņemt līdzi. Var likties dīvaini, ka pirmā filma šajā modelī ir tieši Džima Džārmuša “Patersons” (par otro būs vēl lielāks pārsteigums), bet var jau arī “Patersonu” iet skatīties citur, bez bēbīšiem, – uz “Splendid Palace”, kur to skatījās arī Ieva Viese-Vigula. Jo Džārmuša jaunāko filmu nevar tā vienkārši palaist garām.

Kino un literatūras attiecību vēsture nav vienkārša. Kino pirmsākumos jaunais laika pavadīšanas veids tika uzskatīts par banālu izklaidi, kas spēj tikai vārgi imitēt vareno vārda mākslu un tās stāstus. Par mēmo, kas pārspīlētos un bezkrāsainos žestos nemākulīgi ķēmojas pakaļ valodas skaistumam. Kinokadru jēga koncentrējās titros starp tiem. Bet, kad gaismas un ēnas spēle kļuva izveicīgāka, literatūras loma sāka atkāpties otrajā plānā. Jēdziens “screenplay”, kas iesākumā apzīmēja filmu kā “ekrāna izrādi”, tika pārnests uz scenāriju – nozīmē “ekrāna luga”.

Kino ieguva balsi un krāsu, un vēlāk franču jaunā viļņa pārstāvji, sakot camera-stylo [no franču val. - kamera-pildspalva], provokatīvi norādīja, ka kino tekstu neveido vārdi, bet kamera.

Tiesa, arī “kamera” ir metonīmiski lietots vārds, apzīmējums skatītāja vizuālajai pieredzei; zālē sēdošais redz kino ekrānā kadrus, kas samontēti no dažādiem aparātiem, uzņemti caur vairākām lēcām un objektīviem. Arī “objektīvs” ir tikai vārds. Toties homonīms. Tāpēc piebildīšu, ka šī ir subjektīva recenzija – skatītājas redzējums, kas pievērsts tam, kā Džima Džārmuša filmā satiekas kustības un vārda spēks, un kādus nozīmju slāņus tie var atklāt. Tas, kam pievērst kameru vai tekstu, ir autora izvēle, ko skatītājs nedrīkst pārmest. Tas pieder režisoram, tāpat kā skatītājai – tas, ko viņa gala beigās ierauga.
Jāpiebilst, ka filmu skatījos ar baudu un Džārmušs man vienmēr šķitis simpātisks režisors, es vēl nebiju pārstājusi jūsmot par Izdzīvo tikai mīlētāji / Only Lovers Left Alive (2013), kad jau parādījās šī filma.

Galvenajā lomā – dzeja

Džima Džārmuša filmas Patersons darbība aptver septiņas vienas nedēļas dienas Ņūdžersijas mazpilsētā Patersonā, kur dzīvo autobusa vadītājs, uzvārdā arī Patersons, un viņa mīļotā sieviete Laura.

Katru rītu Patersons, ko atveido Adams Draivers, iet uz darbu, atstādams uz naktsgaldiņa kādu dzejas krājumu, Viljama Karlosa Viljamsa poēmu Patersona vai citu. Pa ceļam uz darbu viņš sāk sacerēt pats. Laura, ko atveido Golšifte Parahani, pusmiegā izstāsta kādu sapni un paliek gulēt. Arī, kad pamostas, kā noprotams, viņa turpina sapņot, jo skatītājs filmas gaitā divas reizes dzird par jaunu viņas “lielo sapni”, kas pārsteidz arī mīļoto, – kēksiņu biznesu un kantrīmūziķes karjeru. Mēs gan Lauru redzam tikai Patersona klātbūtnē.

Dienas gaitā kamera seko šoferim autobusā ar zīmi Patersona / 23. Viņš klusēdams vēro pasažierus un bloknotā pieraksta dzejas rindas. Dzejoļu vārdi, tāpat kā dienu nosaukumi, parādās pār ekrānu Draivera rokrakstā, viņš tos izsaka darbībai pārrunātā balsī, sniedzot šķietamu ieskatu introvertā personāža prātā. Vakaros viņš pārnāk mājās, pavakariņo, un vienatnē ar suni iet uz bāru, kur papildinās mazpilsētas “slavas siena” un risinās drāma starp aktieri ar salauztu sirdi un dāmu, kas viņu visu laiku atraida.

Filmas poētiskais konsultants, kā dzejnieks sevi sauc, ir Džārmuša tuvs domubiedrs un draugs Rons Padžets. Filmas gaitā Patersons sacer septiņus dzejoļus, un tie visi ir Padžeta, četri no tiem sarakstīti tieši filmai. Padžets kādā intervijā saka, ka viņiem ar Džārmušu bijusi sajūta, ka trūkst tāda kino, kur galvenajā lomā būtu dzeja un tās tapšana – pārsvarā uz ekrāna stipri pārspīlētā veidā nokļūstot literātu privātās dzīves drāmas. Džārmuša filmā literatūra un kino satiekas veidā, kur kino uzmanīgi pēta dzeju, pārņemot tās formālos paņēmienus, ar jaunatklājēja prieku kā laikā, kad kino tikai mācījās no literatūras (kā reiz atzīmējis Sergejs Eizenšteins, kino kanonu veidotājs Deivids Vorks Grifits uzdrošinājās ieviest tādus paņēmienus kā tuvplāni, pārlēcieni laikā un paralēlā montāža, balstoties uz to iedarbību Čārlza Dikensa prozā). Džārmušs izmanto dzejai raksturīgo ritmiskumu un atkārtojumus, lai skatītāju mazliet pamuļķotu, liekot paredzēt drāmu. Viņa lietotās detaļas mūsu kino pieredzē šķiet kā mājiens uz tālāk gaidāmu konfliktu -- foreshadowing –, kā recenzijā apliecina arī Alise Zariņa. Un Ņujorkas dzejas skola, kam piederīgs ir Padžets, pasviež Džārmušam tā saukto blague principu – bezkaunīgo, tukšo joku.

Buldogs kā mutuļojoša zemapziņa

Sestdienas vakarā abi mīļotie Patersonā pirmo reizi kopīgi iziet no mājas – vakariņās, kas kameru neinteresē, bet pēc tam uz kino skatīties melnbaltu “vecu šausmu filmu”. “Režisors nu gan labi pazīst savu skatītāju,” es pie sevis pasmejos, kad sestdienas vakarā sēžu Splendid Palace blakus savam vīram dzejniekam un skatos Džārmuša filmu. “Tikai kāpēc viņš jauku nedēļu noslēdz ar šitām briesmām, puskailā polinēziešu sieviete ekrānā parādās kā tāda mežone, vai tad nevarēja kaut ko mazliet progresīvāku?”

Te es sāku domāt domu, kas atgriežas vēlāk, mēģinot sameklēt 1932. gada filmu Zudušo dvēseļu sala / Island of Lost Souls un jautājot sev, vai man to vajag skatīties. Vai nav tā, ka Džārmuša filma atstāja patīkamu pēcsajūtu ar mierinājumu, ka tas nav Mendesa Revolūcijas ceļš / Revolutionary Road (2008)? Tā bija pilna ar potenciālām briesmām, ko kamera pamanīja, bet filmas teksts aizvirzījās prom no tām. Tātad – vai nav tā, ka atvieglojuma un mīlīgu pustoņu vārdā es atsakos redzēt to, kas melnbalts kliedz bez vārdiem? Ir jauki, jo tā ir filma gandrīz tieši kā par mums, un nekas pavisam slikts tajā nenotiek. Domāt tālāk ir drusku žēl. Kā jau parasti, kad satiec trauslu ilūziju.

Dzīvodamās pa māju, Laura mēdz melnā un baltā krāsā apgleznot durvju stenderi vai aizkarus. Viņa glezno suņa Mārvina portretus, gatavo, mācās muzicēt, viņa lasa par Petrarku, lai ir ko pārrunāt ar mīļoto. Viņa sagatavo pusdienu kārbiņu ar ziedu vai citu mīļu sveicienu, viņa paliek mājās, kad Patersons aiziet uz krogu. Viņa jau gadu cenšas pārliecināt Patersonu izdarīt to vienu lietu. Uhh! Šie vīrieši, vai ne…

Realitātes versija, kur Laura tik jūsmīgi pilda mūzas lomu, ir balstīta dzimumlomu sadalījumā, kas nedrīkst mainīties. Kad Patersons stāsta, ka saticis kādu dzejnieci, Laurai gandrīz salūzt sirds – un viss ir kārtībā tikai tāpēc, ka tā bija maza meitene. Viņa spēlējas. Dzejas grāmatas stāv pagraba pustumsā kā skrūves. Vīriešu lietas. Vīrs un vārds. Ierakstīts un patiess. Sieviete ar visu savu daudzveidību nekādi netiek pie vārdiem ar svaru. Toties kā jau mežonīga būtne viņa ir saistīta ar dabas spēkiem – franču buldogs Mārvins darbojas kā pieklājīgās Lauras mutuļojošā zemapziņa. Lai neredzējušajiem nesabojātu ne filmas vienīgo joku, ne tās lielāko drāmu, teikšu vispārīgi – Mārvins ir nelabvēlīgs pret visu, kas nāk no ārpuses, negaida ziņas, pieskata Patersonu viņa izgājienos uz krogu un sadumpojas uzreiz pēc tam, kad Patersons ierakstījis dzejas kladē, ka dažkārt domā “par citām meitenēm”.

Dušā ar lietusmēteli

Džārmuša Patersona ir iztēlota vieta (protams, ģeogrāfiski tā pastāv), kas labprātīgi izolējas no ārpasaules, bet intensīvi dzīvo kultūras faktu tīklā. Tik tālu skaisti, lai gan mazliet atgādina slavena režisora fantāziju par to, kā dzīvo tie parastie mirstīgie. Mazliet biedējošāks ir fakts, ka tā dod arī vieglu mājienu uz kultūras šovinismu, jo “atdzeja ir kā iet dušā ar lietusmēteli”, kā apgalvo dzejnieks no Japānas. Patersons smaida. Japānis ir bilingvāls, bet to nevar zināt par citiem (varbūt Laura arī, bet viņas vārdiem nav svara, tas nav svarīgi). Viņi dzīvo dzejā. Viņi dzīvo Patersonā! Patersonā Ņūdžersijā! No postpadomju pozīcijas vērojot, ikdienas faktu fetišizācija valodā izsauc vieglu šķebīgumu. Un katra no šīm detaļām vien nebūtu bīstama, bet aizdomas raisa to summa.

Ir neomulīgi, cik viegli filmas teksts var tikt iepludināts šī brīža ASV politikas antihumānākajās straumēs.

Bet var būt, un es tā ceru, ka tas viss ir liels joks. Formāli Patersons ir filma, kas pakļauj kino dzejai. Un Džārmušs spēlē līdzi pakļaušanās spēlei, savu mediju­ – kino­ – vizuāli saistot ar sievieti tradicionālā lomā. Tāda ir vēsture, bet tā jau nav jābūt. Galu galā arī Džārmuša paša sacerētais dzejolis izskan pār mazās meitenes lūpām. Tā ir spēle. Tikai skumji ir tas – kamēr vieni spēlē, citi, kam ir vara, dara pa īstam. Dala baltā un melnā, vārda šķīstītā un mežonīgā.

Seansi kinoteātrī Splendid PalaceŠEIT.

Seansi kinoteātrī Kino BizeŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi