Gandrīz gotisks detektīvs

Stāsts par Mcenskas apriņka lēdiju Makbetu ir hrestomātisks gan literatūrā, gan teātrī, gan kinomākslā, un nu arī Rīgas starptautiskā kinofestivāla programmā – Viljama Oldroida filma par laikmetu, kurā ārēja atturība slēpj garīgi un fiziski izvirtušu amoralitāti.

Tumšie koka paneļi, perfekti izvietotas mēbeles, ledaina kārtība ieskauj jauno misis Katrīnu, tikko no salīdzinoši brīvas lauku dzīves ieprecētu konservatīvā tirgoņu namā. Kā tas ir tipiski gan Lielbritānijas, gan Krievijas augstākajām aprindām 19. gadsimta otrajā pusē, aprēķina laulības ieliek jauno meiteni ne vien korsešu un striktu noteikumu rāmī

(nekādu pastaigu vienai! - tikai neviens cits ar viņu pastaigāties neiet...),

bet arī ievieto starp pilnīgi svešiem cilvēkiem. Pamesta novārtā, jo vīram par viņu nav nekādas, arī ne seksuālas intereses, Katrīna guļ, guļ, guļ. Viņa ar mokām pamostas un iesnaužas dienas laikā ikreiz, kad jāiemieso lēdijas tēls – taisna mugura, nekustīga poza sēžot vai stāvot. Šī snauda krasi kontrastēs ar dzīvniecisko kaisli, kas pārņems varoni mazliet vēlāk.

Grafiskās mizanscēnas – statiskas, brīžiem gandrīz simetriskas – ne jau tāpat vien atgādina karalienes Viktorijas laika britu glezniecību. Par pašu krieviskāko no rakstniekiem dēvētā Nikolaja Ļeskova stāsts Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta (1865), gandrīz pilnībā saglabājot notikumu precizitāti (izņemot finālu), pārcelts uz Viktorijas laikmetu un apbrīnojami organiski iegulstas tā laika britu stīvajā estētikā un laikmeta sajūtā, lai arī Ļeskova stāsts ir asiņaināks un detalizētāks, bet beigas – šausminošākas (tāds iespaids, ka filmas scenārija autore Alise Bērča nav spējusi noticēt tik asiņaini iznīcinošām jūtām, kādas tās ir Leskova garstāstā).

Par tā saukto Viktorijas laikmetu no ironiskajiem Oskara Vailda un biedējošajiem Artura Konana-Doila literārajiem darbiem zinām, ka tolaik – turklāt visos sabiedrības slāņos – tika atzīts un vismaz ārēji ievērots ārkārtīgi stingrs morāles kodekss un konservatīvas vērtības, kuras nepieļāva nekādu frivolitāti attiecībās, un sabiedrībā valdīja izteikts sociāls šķiriskums. No šiem pašiem autoriem mēs arī zinām, ka aiz viktoriāniskā puritānisma slēpās kaislības, kas tieši aizliegtā augļa statusa dēļ izpaudās visdīvainākajās un izvirtušākajās formās, zēla un plauka prostitūcija un dažādu aizliegtu baudu nami.

"Veselīgais protestantisms" slēpa skepsi, cinismu vai aizraušanos ar spiritismu. Proti, ārējā konservatīvā forma piesedza visai izvirtušu saturu.

Režisors Viljams Oldroids nav pārāk pieredzējis (viņa kontā viena pilnmetrāžas filma un pāris seriālu), bet tieši šī viktoriānisma liekulīgā gara dēļ viņa mēģinājums pārcelt krievu tirgoņu nama kaislības uz līdzīgu namu Anglijā ir gandrīz izdevies un nerada neveiklības sajūtu, kas nereti rodas pazīstamu darbu lokalizācijas dēļ. Filmas absolūtā veiksme ir divas galveno sieviešu lomu tēlotājas – Florence Pjū kā Katrīna (personāžs, kuras iedīdītā ārēja atturība slēpj dievs vien zina ko – līdz galam viņas amoralitātes dzīles tā arī neuzzinām) un Naomi Ekija kā vīra namā Katrīnai piešķirtā kalpone Anna, kura saimnieces morālā relatīvisma raisītā šokā vārda tiešā nozīmē zaudē runas spējas.

Ekija ir melnādaina aktrise, kas mūsdienās ne tik viegli izprotamajai sociālo kastu sistēmai filmā piešķir rasisma vaibstus (ar kuriem, gods un slava filmas veidotājiem, netiek pārspīlēts) un vienlaikus, papētot vēsturi, iederas 19.gadsimta angļu namā, jo tolaik Lielbritānijā melnādaini kalpotāji nebija nekāds retums. Viņas mēmums ir zīme kalpotāju šķiras mēmumam – viņu liecības tiesā pēc likuma bija mazāk svarīgas, nekā saimnieku liecības, un viņu tiesības tikai mazliet pārsniedza saimniekiem piederošo suņu un citu dzīvnieku tiesības.

Tomēr filma nekādā gadījumā nav saucama par precīzu laikmeta rekonstrukciju. Florences Pjū un Kosmo Džervisa (Sebastians) aprautie dialogi mūsdienīgā valodā, viņu izdomas pilnais un, atšķirībā no citiem statiskajiem kadriem, dinamiski atrādītais sekss nenoliedzami norāda uz šodienas kinovalodu un acīmredzami apzināti disonē ar stilistiski viktoriāniskajām pārējām epizodēm.

Vienlaikus seksa ainas (domājams, ne bez nolūka) vairāk atgādina mazliet cita laikmeta britu autora Deivida Herberta Lorensa romānu Lēdijas Čaterlejas mīļākais

tur centrā arī bija sociālo kastu principu un morāles kodeksa ierāmēts mīlas trīsstūris, bet stipri vairāk vietas, nekā Ļeskova garstāstā, tika atvēlēts mīļāko pāra – lēdijas un mežziņa – erotiskajai vilkmei un seksuālo rotaļu detaļām.

Filmas Lēdija Makbeta lēno, ilgo kadru vizuālais skaistums un komponista Dena Džonsa pieļautais klusums (nekādas patētiskas muzikālas pedalizācijas visšausmīgākajās ainās!) ir bauda, kas atsver kaislības melodramatisko, mazliet videoklipisko atveidu un arī, iespējams, vēstījuma trūkumu. Viljama Oldridža nākamais režijas darbs, cerams, būs kāds gotisks detektīvs, jo spriedzi uzturēt viņam izdodas.

Filmas seansi Rīgas starptautiskajā kinofestivālā – 13. septembrī un 17. septembrī, informācija ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi