Cik smieklīga var būt irāņu kinorežisora nocirstā galva?

Jāsaka - visai smieklīga, lai arī cik nepieņemami tas kādam varētu likties. Režisora Mani Hagigi nebēdnīgi melnā komēdija “Cūka” no 22. augusta skatāma kinoteātra „Splendid Palace” repertuārā.

Irāņu kino Latvijas kinoskatītāja uztverē iepriekš bijis atrodams labi audzināta, niansēta un kinovalodas priekšzināšanas pieprasoša kino teritorijā, kur Džafara Panahi vārds kalpoja gluži kā parole sinefiliem.

Arsenāla 1998. gada programmas Kamera bez parandžas ierosinātā interese par irāņu kino izrādījās uz palikšanu.

2006. gadā Arsenāla pašreklāmas video smilšu kalni bija ieskāvuši Rīgu un, pie Kongresu nama fasādes piestiprināti, vējā grabēja mākslinieka Aleksandra Busses no Irānas atvestie metāla kaluma trauki. Atklāšanas viesi pieņemšanā velti lūkojās pēc ierastās vīna glāzes – to vietā grēdās kārtojās austrumu saldumi un mazākos tornīšos tējas tases.

Mohsena Makmalbafa, Džafara Panahi, Abasa Kiarostami filmas veidoja mūsu izpratni par irāņu kino estētiku, tempu un stāstniecību,

tāpēc Mani Hagigi nebēdnīgi melnā komēdija Cūka / Khook varbūt šķiet pat zaimojoša, kā par filmas notikumu galveno virzītājspēku izvēloties slavenu kinorežisoru (viens no tiem domāts pats Mani Hagigi) nocirstās galvas, kas ik pa brīdim tiek atrastas dažādās Teherānas vietās.

Cūka nespēlē pēc noteikumiem. Ne pēc irāņu kino starptautiski atpazīstamā zīmola, ne pēc komēdijas vai asa sižeta filmu žanriskajiem noteikumiem, tādēļ lieks apgrūtinājums būtu iet uz šo filmu, sagatavojoties komēdijai, B kategorijas žanra filmai vai irāņu jaunajam vilnim. Cūka pārsteigs tik un tā.

Pirmām kārtām Hagigi filmas raksturo atbrīvots huligānisms un ekstravaganta stila izjūta.

Lai saglabātu intrigu un tomēr skartu svarīgu filmas aspektu, kas sasaucas ar augšminēto, starptautiski atpazīstamo irāņu režisoru realitāti, tomēr te jāatklāj neliels ieskats filmas sižetā. Filmas galvenajam varonim, kinorežisoram Hasanam jau vairākus gadus ir aizliegts uzņemt kino, un viņš darbojas reklāmas jomā. Irāņu režisoram Džafaram Panahi tāpat nav atļauts veidot kino jau kopš 2010. gada (tas gan nav viņu atturējis no filmēšanas – 2015. gada filma Taksometrs / Taxi pat saņēma galveno balvu Berlīnes kinofestivālā).

Filmas Cūka varoni Hasanu plosa greizsirdība uz sāncensi, Sohrābu Saidi, kurš, vienmēr aiz tumšām saulesbrillēm aizslēpies, turpina veidot filmas, turklāt uzaicina galvenajā lomā Hasana mūzu, skaisto Šivu Modžaheru. It kā ar to vēl būtu par maz, Hasana ego nemitīgo ciešanu buķetei pievienojas jau minētās laikabiedru – kinorežisoru slepkavības, kuru dēļ Hasanu moka tikai viens jautājums – vai viņš joprojām ir dzīvs tāpēc, ka mazāk ievērojams?

Hasans ir labi paēdis vīrs labākajos gados, ar iesirmi viļņainu matu ērkuli un mazliet neirotisku skatienu. Viņa bērnišķīgi neveiklā un enerģiskā gaita smieklīgi kontrastē ar dramatisko T-kreklu izlasi – Black Sabbath, AC/DC, un uzraksts Rock Till You Drop virs skeletgalvas ar grebeni.

Šo kreklu viņš uzvilcis liktenīgajā aresta un bites dzēliena dienā – jā, Hasanu vajā ķibeles.

Viņa lielākais fans un atbalstītājs ir māte, kura, apsējusi galvas lakatiņu, pārvietojas pa māju ar antikvāru šaujamieroci (kad aizmirst iedzert zāles) un lasa grāmatu Kosmosa ceļojumu laikmets. Kad Hasans, sēdēdams blakus savas istabas centrālajai dekorācijai – Angusa Janga kartona figūrai –, gaužas “ja mani nogalinātu, visi sāktu mani cienīt”, māte ir pārliecināta – “gan pēc tevis atnāks, dod viņiem laiku!”.

Paralēles un atsauces uz rokmūzikas un popmūzikas klasiku, starp citu, filmā rodamas ik uz soļa – vienā no filmas iespaidīgajām sapņu epizodēm-vīzijām Hasans sāk spēlēt savu tenisa raketi ģitāras vietā, un fonā uzrodas sarkanu kukaiņu mātīšu grupa no viņa iepriekš filmētās insektu iznīdēšanas līdzekļu reklāmas; viņas kustas gluži kā fona dejotājas Roberta Palmera 1985. gada klasiskajā video dziesmai Addicted to Love.

 

Veltījums mājas arestā esošajai irāņu kino leģendai Panahi un mūzikas video estētikā veidota komēdija – tās nav visas filmas Cūka dimensijas. Epizode izmeklētāja kabinetā, kad Hasans ar bites koduma dēļ aizpampušu aci cenšas atrunāt izmeklētāju no iešanas pēc naža... ar ko sagriezt meloni; tāpat satrauktie radi, kuri, sagaidot Hasanu mājās, izvaicā, vai viņš nav ticis spīdzināts, ieklāj tumšāku oderīti Benija Hila vulgāro jociņu virknei, veidojot tiešas

atsauces uz indivīda veselības, brīvības un pat dzīvības neaizsargātību Tuvo Austrumu valstīs.

Tiesa, īstenais Hasana apdraudējums filmā ieguvis virtuālu formu, atgādinot par sociālo mediju un post-patiesības neierobežoto varu pār sociuma apziņu.
Savukārt filmas nosaukuma mistērija atstāta tikai pašam finālam, kurš vēlreiz izsper krēslu zem kājām jau tā apjukušajam skatītājam un piešķir visam redzētajam vēl vienu jēgas slāņojumu.

Pats režisors intervijās distancējas no filmas personāžu saistīšanas ar reālās dzīves prototipiem, norādot, ka viņš uzņēmis komēdiju par Irānas šodienu kopumā. Pēc Hagigi vārdiem, filma atspoguļo noskaņojumu, kāds valda Irānas kino industrijā un kultūrā jau ilgāku laiku. Filmas kontekstā viņš īpaši uzsver to, ka pirmoreiz komēdijā redzama apburošā Leila Fatami – aktrise, kas atveidoja galveno lomu arī Ašgara Farhadi 2011. gada oskarotajā filmā Šķiršanās / Simin.

Cūka ir jau otrā aktiera un režisora Mani Hagigi filma, ko redzēsim Rīgā – šeit izrādīta arī viņa 2016. gada Pūķis nāk! / Ejdeha Vared Mishavad!, kas pretendēja arī uz Berlīnes kinofestivāla Zelta lāci.

“Pasaki paldies liktenim, tev uzsmaidījusi laime – viņa filma netiks pabeigta,” māte saka Hasanam pēc viņa sīvākā konkurenta nāves. Hagigi filma ir pabeigta un dod iespēju notvert šābrīža vibrācijas Irānas autorkino.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi