Bille Brīnumzemē

Ināras Kolmanes filma „Bille” (2018) izstāsta augstākajā mērā aizkustinošu mazas meitenes stāstu, bet šim aizkustinājumam nav nekā kopīga ar salkanu sentimentalitāti. Drīzāk tas apelē pie tā brīnuma, kas dzimst pirmajā acu uzmetienā necilos sadzīves sīkumos.

Poētiskais vektors

Filma uzņemta pēc Vizmas Belševicas autobiogrāfiskā romāna motīviem un vēsta par septiņus gadus veco Sibillu – par viņas skarbo ikdienu un laimīgajiem brīžiem, par vilšanos un cerībām, par vērojumiem un sapņojumiem. Ir 20. gadsimta 30. gadu beigas. Bille dzīvo Rīgā, Vārnu ielā. Billes vecāki ar pūlēm savelk galus, tēta algas nepietiek, lai tiktu vaļā no parādiem; mamma, kura saimnieko pa māju, izturas pret meitu ar demonstratīvu stingrību, kamēr iemest kārais puskoka lēcējs tētis mīl savu meitēnu ar visu sirdi. Ņurdīgā vecāmāte ierodas pie viņiem padzīvot un atkal dodas prom, toties viņai ir vaļas aizvest Billi uz valsts gadadienas svētkiem un jautri izvizināt tramvajā. Kaimiņu meitenes Ausmas tēvs savas meitas regulāri iemizo – tāpat vien, jo „sen nav pērtas”.
Skolas laiks Billei vēl tikai priekšā, taču viņa jau lasa Viktora Igo Parīzes Dievmātes katedrāli. Bet, kad tuvojas pirmais skolas gads, meitēnam jāpiedzīvo kristīšanas rituāls – citādi nevar.

Billes tēvs (Artūrs Skrastiņš), Bille (Rūta Kronberga), Billes māte (Elīna Vāne), mācītājs (Pēteris Liepiņš)

Bille sapņo par Leiputriju, kur mājas ir no šokolādes, un reiz pat kopā ar draugiem dodas ceļā uz brīnumu birzi, kura vizualizē viņas sapni. Baskājainie bērnības piedzīvojumi ar to sīkajiem pāridarījumiem, pārdzīvojumiem un uzvarām, bet reizēm arī īstiem pārbaudījumiem, savā gaišumā itin kā nivelē pieaugušo nebeidzamās rūpes un problēmas, piešķir tām citu vērtību, pārbaudītu ar dabisko, aizgūtas konvencionalitātes vēl nesaduļķoto gudrību.

Ināra Kolmane atturīgi piepilda darbību ar tēliem un vizuālajām atskaņām. Mamma šuj kleitu jaunai lellei (veikalā viņas pērk tikai porcelāna galviņu, bet lupatu rumpīti darina pašas), piedāvājot meitai izvēlēties izejmateriālu no dažādas krāsas drēbes gabaliņiem, un galu galā izvēlas pati, paliekot pie zilā. Šī epizode sasaucas ar zilas kleitas šūšanu jau pašai pirmklasniecei Billei.

Bille - Rūta Kronberga

Daudzajos refrēnos risinās diezgan sarežģīta dažādu ekrāna realitātes reģistru saspēle. No vienas puses, sižeta plūdenā virzība mijas ar Billes atmiņām par to, kas filmā jau noticis „īstenībā” (kā gadījumā ar iemontētajiem kadriem no agrāk notikušā ceļojuma uz Leiputriju). No otras – Billes domas bieži aiztraucas idilliskā pasaulē, kur tētis ar mammu nestrīdas un viņa pati jūtas kā jau minētajā brīnumzemē. Taču idilles epizodes nav ievītas vēstījuma ritumā, tās ir it kā izvilktas no paralēlā – iespējamā – sižeta.

Ir arī tīras fantāzijas momenti (kad, piemēram, Bille pirms kristīšanas pagriežas pret logu un saka draugiem, ka tagad viņu sauc Vizma).

Taču galvenais refrēns – tā ir meitēna sapņu neīstenojamā telpa. Tā iemiesojas skaisti izgaismotā, savrupā birzī, kur Bille reiz nonāk, kad autori lēmuši dot viņai tādu iztēlotu iespēju – te viņai apkārt lidinās balti tauriņi, un viņa, slīdot bez soļiem, iekļūst sapņa dzīlēs.

Filmas sākumā un finālā nepievilcīgās mājas durvis montētas ar birzi, saslēdzot liriskā ietvara gredzenu. Tas viss nosaka filmas daudzslāņaino poētiskumu, bet, galvenais – veicina „bērnišķuma” diskursa ekrānisko īstenošanos.

Caur bērnības prizmu

Ar kādiem līdzekļiem Inārai Kolmanei izdodas pietuvoties formulai „ieraudzīt pasauli bērna acīm”? Pie visacīmredzamākajiem jāpieskaita jau piesauktās Billes pasakainās vīzijas, kaut arī šeit atrodama viena ne-acīmredzamība. No visām refrēnajām burvīgo ilūziju ainām tikai vienā valda specefekti, kamēr visas pārējās ir paraugs prasmīgai parastas ainavas novešanai līdz neparastuma stāvoklim, izmantojot dramaturģisko konstrukciju (scenārija autori – Arvis Kolmanis, Evita Sniedze), montāžas atjautību un noteicošo kinematogrāfisko substanci – gaismu.

No acīmredzamiem līdzekļiem tāpat jāpiemin subjektīvās kameras un izfokusējuma izmantojums, kas maksimāli spilgti novērojams divās epizodēs ar vienotu vizuālo loģiku. Kad Bille vizinās tirgus karuselī, kamera it kā pārtver viņas skatienu, un mēs redzam visu garām traucošo tā, kā to redz meitēns, bet izplūdušais attēls, visi šie krāsainie plankumi, uzsver viņas neierasto stāvokli. Līdzīgs stāvoklis filmas varoni pārņem arī tramvajā, kad viņa kā apburta piespiežas loga stiklam, bet aiz tā zib neskaidras ēnas.

Bille tramvajā. Foto: Jānis Deinats

Tāpat ir acīmredzami, ka pieregulēt optiku bērna redzei palīdz „apakšējie” rakursi – nereti kadrā ietilpst tikai cilvēku kājas, bet savureiz otršķirīgiem personāžiem ar kadra augšmalu „nogriezta” galva, kas nekādi neietekmē uztveres veselumu. Taču te svarīgi, pirmkārt, ka šī pieregulēšana veikta ļoti delikāta operatora darba rezultātā (operators – Jurģis Kmins), un, otrkārt, ka „apakšējie” rakursi reizēm savietoti ar „augšējiem”. Un te jau acīmredzamībai vairs nav vietas – skats no augšas taču ir ļoti prasīgs, un tikai bērns ar viņa nevainību spēj izturēt šāda rakursa atmaskojošo dabu un piešķirt tam ikdienišķības robežas radošas pārvarēšanas impulsu.

Ja runājam par rakursiem, tad tūdaļ jāatzīmē interesants kadra kompozīcijas risinājums – vairākos momentos mēs redzam Billi un citus bērnus caur durvju aili, turklāt pati redzamā telpa attiecībā pret kadra rāmi ir salīdzinoši neliela un tāpēc šķiet attālināta, kamēr viss, kas ārpus durvju ailes, ir aptumšots. Te vienlaikus nojaušama gan bērnības nesasniedzamība, gan tās savrupība, turklāt iezīmējas intence bez banalitātes, caur pastarpinātības kanāliem, iekļūt unikālajā bērna visumā.

Foto: Jānis Deinats

Šāda iekļūšana nevarētu iztikt bez savdabīga silta humora, kas rodas atšķirībās starp pieaugušā un bērna uztveri, un tieši tāds arī atklāts filmā. Tāpēc ir smieklīgi un kaut kā bērnišķīgi omulīgi, kad vecāmāte mazgā Billei seju tā, it kā tā būtu kura katra virsma, kas ātri jānotīra; kad karuselī Bille lūdz Ausmu noslaucīt ar saldējumu notriepto muti, bet pēc tam dzīvi apliecinoši noslauka arī savējo; kad,

pasūtījuši trīs braucienus karuselī, meitēni braši apgalvo izrīkotājam, ka viņām nebūs slikti, un tūlīt ir skaidrs, ka būs gan.

Nedrīkst nepieminēt vēl vismaz divus ārkārtīgi smalkus paņēmienus. Kad Bille no ārpuses pa logu skatās istabā, kur sākas vecāku skandāls, un tētis, vēlēdamies pasargāt meitu no negatīvām emocijām, logu aizver, lamas strauji pieklust, tomēr mēs joprojām redzam meitēna seju cauri stiklam no istabas – tātad skatītājs paliek šaipus logam, kur skaļumam nav nekāda iemesla samazināties. Šāda mākslinieciska nesakritība liecina par autoru izjūtas smalkumu, kas ļauj tvert bērnības īpašo traģismu, kuru nosaka tās tīrība. Bet, kad septiņgadīgā Bille atceras sevi „mazu” – filmas sākumā aizkadra tekstā, beigās Billes un pavisam mazās Billes montāžas sastatījumā –, piesauktajam smalkumam pievienojas Ināras Kolmanes patiesā vērība pret to, ka bērnam būt nav viegli.

Noticēt ekrāna nosacītībai

Filmas Bille uzrādītā bērna redzējuma galējā atklātība un poētiskuma līmenis, kas atbilst Vizmas Belševicas radošajam lielumam, balstās visnotaļ piezemētās reālijās. Tāpēc Inārai Kolmanei bijis svarīgi saglabāt notiekošā ticamību, cementēt ar to vēstījuma prozaisko pamatu.

Dace Bonāte, Rūta Kronberga un Katrīna Sīle gadatirgus skatā

Interesanta ir režisores pieeja, izmantojot visdažādākās laikmeta zīmes – no sadzīves piederumiem, interjera priekšmetiem un ārtelpu kadros nokļuvušiem fona urbāniem siluetiem līdz meitēna īpatnējai gaitai, ejot pa ielu basām kājām, vai no valsts aizbraucošajiem baltvāciešiem. Viņa it kā vadās no abstrakta, taču stabila pieņēmuma, ko skrupulozi apliecina katrs kadrs – visas šīs iezīmes nav vis kaut kas filmas telpā mākslīgi ienests, bet gan te un tagad klātesošs konkrētās kinematogrāfiskās vienības dotums.

Darba moments, centrā režisore Ināra Kolmane un Bille (Rūta Kronberga).  Foto: Jānis Deinats

Tāpēc no faktoloģiskās piepildītības gūtā autentiskuma izjūta neiznāk priekšplānā, neizkliedz sevi, bet gan it kā izšķīst filmas bagātīgajā notikumu laukā. Tas, cita starpā, palīdz uzrādītajām laikmeta iezīmēm apelēt pie zināmas vispārcilvēciskas universalitātes. Pat krāšņais, no augsta skatpunkta uzņemtais fragments ar braucošo vilcienu, kaut pieticīgs hronometrāžā un nepieciešamībā sižeta rakstam, rezonē ar to kinematogrāfa vēstures izstrādāto pamattēlu kopumu, kas iedarbojas uz skatītāja uztveri visdziļākajā līmenī.

Vēl viens svarīgs faktors, bez kura ticība režisoriskajai izpausmei nav iespējama principā, ir aktierdarbu piepildījums. Elīnai Vānei Billes mammas lomā neko nevar pārmest – viņa mierīgi un pārliecināti īsteno savus uzdevumus un iezīmē precīzu personāža raksturu –, toties

Artūrs Skrastiņš (Billes tēvs) ar savu satriecošo ticamību piešķir papildu dziļumu Billes sarežģītajām attiecībām ar pasauli, kuru viņa apgūst un kura ir, tai skaitā, arī pieaugušo pasaule.

Kas attiecas uz otrā plāna lomām, tad te ar režisora un tēlotāju kopīgām pūlēm atrastas precīzas uzvedības konstrukcijas, kuras stiprina atsevišķo epizožu un visas filmas loģiku. Guna Zariņa (mūzikas skolotāja) uzsver dāmas lepno statiku – viņas stundas ir ne tikai un ne pirmkārt nošu raksta apguve.

Guna Zariņa (klavierskolotāja) un Rūta Kronberga (Bille). Foto: Jānis Deinats

Vilis Daudziņš (Ausmas tētis) ar savu pat pārlieko, taču ne izpozēto dēmoniskumu prasmīgi apēno Artūra Skrastiņa slēpto labsirdību. Maija Doveika kā lauku mājas saimniece Milda, kura pieņem Billi padzīvot, skicē plastisku zīmējumu, kura neuzkrītošajos vilcienos jaušama Mildas gudrība un sadzīvisks praktiskums, tāpat viņas audzinātājas spējas, kas svarīgi galvenās varones tapšanai.

Atsevišķu izcelšanu pelna Rūta Kronberga.

Šī meitenīte piešķir filmas titulvaronei Billei tādas īpašības, pirmām kārtām jau dvēseliskās, ka saproti – tieši tā veidojās izcilās rakstnieces personība. Rūtas kustības, no gaitas līdz galvas pieliekumam un pavisam elementāriem žestiem, viņas it kā vienkāršais, bet visu saprotošais skatiens, uzvedība kadrā kopumā veido iespaidu, ko pastiprina filmas kopējā uztvere, – ka jaunā aktrise nevis spēlē, bet gan izdzīvo savu lomu, sasniedzot pārsteidzošu organiskumu.

Būtībā Rūtas tēlojuma meistarības noslēpums, kas, protams, nebūtu iespējams bez režisores virzošās rokas, – ir neticams dabiskums. Tas dabiskums, kas jebkuros apstākļos meklē harmonijas pirmpamatu.

Radošās tiecības īstums

Domājams, viens no filmas Bille nozīmīgākajiem mākslinieciskajiem sasniegumiem ir uzskatāmi redzamais, tomēr ārkārtīgi taktiskais, neuzbāzīgais, klusinātais parādījums, kā cauri ikdienas rutīnai izlaužas Gaisma. Tas notiek pilnīgi neaptveramā veidā, un šķiet absolūti neiespējami nošķirt tāda neaptveramības vienādojuma saskaitāmos, tāpēc paliksim pie tā, ka filmas autores Ināras Kolmanes ziņā ir kāds noslēpums – ar savu kinematogrāfisko darbu viņa iekļūst tajā brīnuma dimensijā, kas, kā ikviena kinomākslas vienība, galu galā neprasa nekādus skaidrojumus.

Jančelis, Bille un Valtrauta (Eduards Zilberts, Rūta Kronberga un Marta Matīsa) ceļā uz Leiputriju.  Foto: Jānis Deinats

Patiešām, var tikai baudīt šī burvju darba atskaņas, pamanot, piemēram, kā uz saslimušās Billes sejas pēc tam, kad mamma teikusi, ka viņu dzīvoklītī saule nekad neiespīd, krīt silti dzelteni stari. Un saprast, ka piesauktās Gaismas nozīme ir daudz plašāka par šo burtiskumu.

Metafiziskā plānā iekšēji izgaismojas visdažādākie filmas neglītumi – kopizpratnē tie radikāli pārveidojas, un tajos akumulējas humānistiskā kvalitāte. Tikai beznosacījumu mīlestības balstīts skats spēj piešķirt realitātes ārējām izpausmēm saturisko piesātinājumu, un tas savukārt dod iespēju saskatīt ētisko un estētisko konstanti visvienkāršākajās nodarbēs, sīkākajās kustībās un žestos. Un izrādās, ka tad, kad māte ada, tēvs pin stieplītes šampanieša korķu fiksēšanai, Ventspils vecaistēvs papliķē zirgu, tirgotājs bodītē ar aukliņu griež sviestu, tad aiz tā visa ir kas vairāk. Galu galā arī Leiputrijas ainava paveras turpat aiz neizskatīgās pilsētas mājas sliekšņa.

Ausma un Bille (Katrīna Sīle un Rūta Kronberga)

Tā no elementārām sastāvdaļām tiek austs īpašs apkārtējās īstenības aptvēruma filozofiskums, kas ļauj no ikdienības gūt esamības patiesību. No šejienes – tas it kā pamazītēm dzimstošais prieks, kuru dāvā globālā dzīves plūduma visvienkāršākās, lokālās un allaž precīzās izpausmes.

Un, kas svarīgi, šis allaž ir radītājs prieks.

Tāda māka un mīlestība piemīt vismaz trim filmas Bille komponentiem – Ināras Kolmanes režisoriskajiem centieniem, Vizmas Belševicas tekstam un Pētera Vaska mūzikai, bez kuras paradoksālā intimitātes un cēluma savienojuma filma arī nebūtu īstenojusies. Tieši šī māka un mīlestība ļauj saukt šajā kontekstā līdzās liekamos trīs autorus par īstenu režisoru, īstenu rakstnieku un īstenu komponistu. Šai ziņā Bille ir tas laimīgais gadījums, kad ir pilnīgi pamatoti noslēgumā piesaukt tādu lielumu kā Mākslinieks – ar lielo burtu. Šāds Mākslinieks ir tas radītājs, kura centieni – lai cik klusināti tie arī būtu savā formā – ikreiz piešķir mūsu pasaulei jaunas jēdzieniskas koordinātas.

No krievu valodas tulkojis Eduards Liniņš

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi