Ādams un Ieva. Balkānu versija

Izrādās, viss tas, par ko mēs mīlam Emīru Kusturicu, ir uzņemts vairāk nekā pirms desmit gadiem, tāpēc jaunā spēlfilma „Satikšanās uz Piena Ceļa / On the Milky Road” būtu jāuzskata par atgriešanos. Skatītāja viedoklis par šo atgriešanos ir atkarīgs no katra individuālās spējas turēties pretī divmetrīga dienvidslāva (paša Kusturicas) asarainajām acīm, raksta Olga Dolina.

Ja Dievs izlemtu veidot cilvēces dzimtu no jauna, atsakoties uzticēt tik svarīgu misiju jauniem un zaļiem Ādamam un Ievai, viņš izvēlētos šo pāri! Pusmūža spožuma un vieduma kvintesence – Emīrs Kusturica (Емир Кустурица) un Monika Beluči (Monica Bellucci) ir serbu lielmeistara jaunākās filmas Satikšanās uz piena ceļa / On the Milky Road (2016) vadošais ekrāna pāris. Patiesi skaists un labestīgi naivs duets, pietiekami sirsnīgs un pievilcīgs, lai pievērtu acis uz tik ilgi gaidīto, diemžēl ne ģeniālo režisora atgriešanos, kura sola ierasti krāšņu un kaleidoskopisku autorkino pašcitātu maratonu.

Maģiskais reālists ar ģitāru

Pat augstākā ranga un autoritātes līmeņa kritiķis vai žurnālists nekad līdz galam nespēs atbrīvoties no subjektīvās šķautnes savos rakstu darbos, ko tad vēl gaidīt no ierindas kino-domātāja! Katrā kaut daļēji radošā darbā (tai skaitā kino recenziju rakstīšanā) caur rindām vienmēr būs nolasāma autora personīgā klātbūtne, būs definējamas noteiktas intereses, jo vairāk – katrs raksts ir kā psihoanalīze ar visām no tā izrietošām sekām. Tāpēc nav jēgas neko slēpt aiz izmocīti atsvešinātiem teikumiem, dažreiz jārunā bez aplinkiem, un es atzīstos – Emīrs Kusturica, šis mazliet nevīžīgais, divmetrīgais dienvidslāvs; šī klints, kas nepiekāpjas kinoindustrijas prasībām; labestīgais dumpinieks (tiesa gan, ne bez iemesla) un maģiskais reālists, kurš no filmēšanas brīvo laiku pavada, spēlējot basģitāru savā No Smoking Orchestra un apdzīvojot pašbūvēto utopisko ciematu Drvengradu (Дрвенград), – šis Emīrs Kusturica ir mana mīlestība kopš bērna kājas.

Viņš (= viņa filmas) ar visu savu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu arsenālu apliecina vienu vienīgu patiesību – Dzīve Ir Brīnums.

“Balkānu Fellīni” vai “dienvidslāvu dumpinieks” – šādiem ierastiem kinokritiķu apzīmējumiem jēgas ir maz, jo līdzīga autorkino pasaulē nav un nedrīkstētu būt, citādi no šī nepārtrauktā pūšamo un sitamo instrumentu skaņas viļņa un pārsātinātas vitalitātes vēsāk noskaņota, ar ziemeļniecisku temperamentu apveltīta publika riskētu iegūt hroniskas galvassāpes. Kusturicas var būt par daudz, viņš var būt par skaļu, pārāk dzīvs un pārāk barokāli pārsātināts, bet vienmēr uzticīgs sev, saviem ideāliem, pilns mīlestības pret cilvēku un savu tēvzemi.

Kadrs no filmas "Melnais kaķis, baltais kaķis / Crna mačka, beli mačor" (1998)

Kā neatkarīgs autors un savas individuālās kinovalodas konstruktors Kusturica bija izveidojies jau 20. gadsimta 90. gadu vidū, ieguvis teju visas no prestižākajām Eiropas filmu festivālu godalgām. Viņš absolvējis Prāgas kino skolu (FAMU), un čehu filmu estētika ar saviem sirreālistiski absurdajiem motīviem, tiešo, melno humoru un 60. gadu jauno vilni nevarēja neatstāt savu ietekmi uz Kusturicu. Tomēr viņš ir arī spilgti nacionālas, balkāniskas pasaules izjūtas un kultūrvēsturiskās bagāžas nesējs. Rezultātā Kusturicas daiļrade ir unikāls iekšējās pieredzes un pasaules kultūras motīvu sakausējums, viņā mīt (var minēt tikai dažus elementus) Federiko Fellīni un Žana Vigo kino gars, no vizuālās mākslas aizgūts Marka Šagāla lidojums, bet literatūras pasaulē viņa līdzinieks varētu būt neviens cits, kā fantasmagoriskās poētikas meistars Nikolajs Gogolis.

Kannām nav laika

Emīrs Kusturica debitēja Venēcijā ar filmu Vai Tu atceries, Dolly Bell? / Sjećaš li se, Dolly Bell? (1981), kurā iesākās viens no režisoram svarīgākajiem tematiskajiem motīviem – pusaudža iesoļošana pieaugušo dzīvē un viņa personības veidošanās, šajā gadījumā uz 60. gadu Bosnijas jauniešu un komunistisko debašu fona. Toreiz režisors ieguva debijas Zelta lauvu un FIPRESCI balvu. Sekoja Tēvs dienesta darīšanās / Otac na službenom putu (1985) – ironisks vēstījums par pēckara Dienvidslāviju no sešgadīga bērna skatpunkta.

Pēc Kannu Zelta palmas zara Kusturica neaizbrauca – bija jāpalīdz draugam virtuvē pārklāt grīdu.

Oskara un Zelta Globusa nominācijas – bez šaubām, patīkami, tomēr par Kusturicas attieksmi pret industrijas giganta sterilitāti un pragmatiskumu liecina viņa hrestomātiskais izteiciens “Es ienīstu Holivudu...”.
Kusturica ir viens no četriem režisoriem, kas galveno balvu Kannās saņēmis divreiz – 1988. gadā viņa skarbi naturālistiskais īstenības atspoguļojums un metafizikas sakausējums filmā Čigānu laiks / Dom za vešanje (1988), ieguva balvu par režiju un kļuva par pirmo filmu čigānu valodā. Tomēr par režisora karjeras virsotni ir pieņemts uzskatīt viņa “Balkānu eposu”, trīsdaļīgu eklektisku fantasmagoriju par savas tautas dzīvi no Otrā pasaules kara līdz karam Dienvidslāvijā; šo triloģiju aizsāka citātu un alūziju pārpilna traģikomēdija ar farsa elementiem – Pazeme jeb Underground / Bila jednom jedna zemlja (1995).

Kadrs no filmas "Čigānu laiks / Dom za vešanje" (1988)

Trīs balvas Venēcijas festivālā iegūst Melnais kaķis, baltais kaķis / Crna mačka, beli mačor (1998) – izcila komēdija par čigānu laimi, kas burtiski izstaro dzīvesprieku. Seko filmas, kas turpina tematizēt mīlestību Bosnijas konflikta laikā, maza cilvēka ikdienas dzīves poētiku (Dzīve ir brīnums / Život je čudo, 2004), vai arī pusaudža pieaugšanas ceļu un paaudžu attiecības (Apsoli man to / Zavet, 2007).

Un uzbūvēja Emīrs šķirstu...

Publiska atzīšanās mīlestībā, šķiet, ir noslēgusies, laiks pieklusināt jūtas un iedarbināt prātu. Kaut gan pēdējais, ko prāts grib konstatēt un sirds nekādi negrib atzīt, ir tas, ka Satikšanās uz Piena Ceļa savā būtībā ir viens skaists ārišķīgs pārsātinājums, ko var uzskatīt par robežšķirtni. Pēc tās lielam autoram vai nu atvērsies otrā elpa, vai arī....

Pastāv nerakstīta teorija par to, ka īstai mākslai, neatkarīgi kādā formveidē tā ievietota, ir jāiziet ciešanu un sāpju ceļš. Tā vērtība, īstums, atklāsme ir iespējama tad, kad par daiļrades katalizatoriem kļūst kategorija „par spīti”, nevis „pateicoties”. Kusturicas gadījumā – karš, sāpes par sadalītu dzimteni, zaudēto pilsētu, māju, tēvu, daļu no identitātes. Laiks ir pagājis, tas visu nolicis savās vietās, dzīves procesi rit nosacītā miera gultnē, Kusturicas daiļradei raksturīgajam humānistiskajam protestam vairs nav vietas, toties ir pienācis laiks traģi-romantiskam eskeipismam. 

Filmā Satikšanās uz Piena Ceļa problēmu loks no plaša mēroga konflikta (šķietami nebeidzamais Bosnijas karš ir fons un jau ierasta ikdiena) sašaurinās līdz individuālam, personiskam. Divi galvenie varoņi: izbijis muzikants, tagad piena vedējs Kosta (ko brīnišķīgi spēlē pats Kusturica) un noslēpumaina itāļu bēgle, jeb vienkārši Līgava (Monika Belučī) ir pazaudējuši savus iepriekšējos “es”, tiklīdz viņu likteņus sagrozīja karš, toties atrada viens otru un tagad mēģina izglābties no ārēji naidīgiem spēkiem, ko filmā divdomīgi reprezentē algotas specvienības kareivji.

Nolaupītajai Līgavai jāprec vietējais ģenerālis, gatavošanās kāzām ir ilga, apkārt visi šauj, viss dimd, dzied par ilgu un par skaļu – no šiem ierastajiem Kusturicas ritmiem mesties dejā vairs īsti negribas, taču viņa dēla Stribora Kusturicas komponētā mūzika ir godam padarīts darbs. Pa īstam smieklīgi un vitāli nav nedz otrā plāna kolorītie personāži, nedz kādreiz asprātīgie gegi.

Režisors gan tur savu firmas zīmi godam – zosis ir, līgava ir (pat veselas divas), zoodārzs strādā aktīvi, kā vēl nekad.

Šeit dzīvniekiem ir atvēlēta gandrīz vai vadošā jēdzieniskā un darbību virzošā funkcija. Filmā ir viss, bet vairs nav galvenā – vienkāršuma poētikas, patiesa iekšēja lidojuma. Kusturicas maģiskajā reālismā ir jūtama mākslīguma piegarša.

Līgavas lido

Jaunajā filmā atklājas Kusturicas labestīgā, maigā, trauslā, pacifistiskā būtība, kas slēpjas aiz viņa fiziskā spēka, vīrišķības, spara. Parasti arī viņa filmās pirmajā plānā izvirzās šī dinamika, ļoti tiešs un brutāls, ķermenisks humors. Kā vīrietis, kā režisors, kā aktieris par savu partneri viņš izvēlas mūsdienu kino sievišķības etalonu, iemāca viņai serbu valodu un liek slaukt govis. Tomēr, lai cik harmoniski abi kopā izskatītos uz ekrāna, ticēt izdodas tikai viņam, it īpaši filmas epilogā, ko Kusturica kā aktieris un režisors izvelk uz augstās nots. Monika Beluči šī stāsta ietvaros ir un paliek Monika Beluči – runājot viņas varones vārdiem, skaistums mēdz būt smaga nasta.

Gandrīz katrā Kusturicas filmā ir līgavas tēls, kā jau īstam pasaku meistaram pienākas, viņa galvenie varoņi vai nu brauc līgavas meklējumos, vai pestīšanā/nolaupīšanas misijās. Kāzu lomai patriarhālas sabiedrības atspoguļojumā un varoņu stāvokļa maiņas ziņā šim elementam ir svarīga naratīva funkcija. Metafiziskajā līmenī gandrīz katrā no režisora filmām līgavas (vai viņu kleitas detaļas) lido pašas vai imitē lidojumu, peld ūdenī vai plūst pa gaisa straumi.

Kadrs no filmas "Pazeme / Underground" (1995)

Šis liriskums, trauslums līdzsvaro viņa filmām raksturīgo vētraino un hiperaktīvo krāsu, skaņu un notikumu kaleidoskopu. Ar fantāzijas palīdzību Kusturica pretojas dzīves gravitācijas likumiem un formāli savā filmā nenošķir realitāti un fikciju. Šī sajūta joprojām ik pa brīdim parādās, varbūt ne tik graciozi un nepiespiesti kā agrāk, tomēr režisors prot pārkāpt reālās, taustāmās pasaules robežu.

Ādams un Ieva bēg no vajātājiem cauri izcili nofilmētiem, iedvesmojošiem skaistumiem un plašumiem, pa ceļam pieradinot visas stihijas – uguni, ūdeni, vēju un pat gravitāciju.

Šajā filmā Kusturica izrāda savu pasaku stāstītāja prasmi, savienojot pasakas elementus ar bībeliskiem zemtekstiem. Salauzts stacijas pulkstenis – iestingusi laika metafora burtiski kož pirkstos; mīlētāji paslēpušies viena milzīga ozolkoka zaros, roku rokā paceļas gaisā – Šagālam tas patiktu!

Reiz dzīvoja mīlestība

Klasiskajā Bībeles sižetā čūska ir pazudināšanas un kārdinājuma simbols, šeit – glābēja un pestītāja, kas dzer svaigu pienu. Visa zvēru pasaule līdzdarbojas, lai paglābtu Kosta un Līgavas mīlestību, it kā viņi būtu nevis pirmais, bet pēdējais pāris uz pasaules.

Bites un taureņi naivi novērš karavīru uzmanību, piekūns sadragā ienaidnieka helikoptera stiklu, aitu bars paslēpj pāri savā azotē, mīnu laukā izdzīvo viens vienīgais jaundzimušais jēriņš.

Fabulas apakšslānī konstruējas biblisku alūziju tīkls, kas ved skatītāja prātu te pie Paradīzes dārza durvīm, te uz Noasa šķirsta klāju, kur līdzās dzīvniekiem vietu pelnījuši tikai patiesi mīloši un gaiši cilvēki. Reiz dzīvoja vīrietis un sieviete, reiz dzīvoja mīlestība. Pasaku par Ādamu un Ievu pārrauj alkatīga realitāte, kas filmas gaitā brutāli un asinskāri iejaucas varoņu ceļā, līdz pasaka pārvēršas filozofiskā nostāstā ar pakļaušanos liktenim un slīgšanu gaišās atmiņās.

No katra individuālās spējas pretoties liela un brutāla dienvidslāva asarainajām acīm (es, kā jau liku noprast sākumā, tomēr līdz galam nespēju) ir atkarīgs gala verdikts. Varbūt Satikšanās uz Piena Ceļa ir gudri sakonstruēta, ārišķīga un formāla emocija emocijas pēc, jo kāds no režisora arsenālā esošiem instrumentiem ir pamatīgi ierūsējis. Vai varbūt tas ir labestīgs, naivs, tīrs un godīgs, pat ja ne visai veiksmīgs mēģinājums pārslēgties no viņa ģeniālajām freskām “iz tautas dzīves” uz melodramatiski individuālo.

Pat ja Emira Kusturicas atgriešanās kino Olimpā nav izdevusies tāda, kādu no viņa gaidīja, lai tomēr iepriekšējie nopelni pagaidām visu līdzsvaro. Galu galā viņš liek cilvēkiem uz ekrāna pacelties gaisā!

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi