Nostalģija un "bezpreģels"

Jau pirmoreiz atbildot uz jautājumu, kā man patika Igaunijas un Latvijas kopražojuma filma “Ātrie igauņu puiši”, šķiet, izdevās noformulēt būtisko: “Sākas ar suņa kakas tuvplānu, bet laimīgā kārtā diezgan strauji kļūst labāk.”

Var jau būt, ka ir iespējams tāds oriģināls un mīlīgs kaku joks, kāda vēl nekad un nekur nav bijis (galu galā turpat Igaunijā tapusi Andrusa Kivirehka gaumīgā bērnu grāmata Kaka un pavasaris), bet filma Ātrie igauņu puiši ar saviem dažiem diezgan viduvējajiem un diezgan vecmodīgajiem, es pat teiktu – sen izsmeltajiem kaku jokiem manā vērtējumā sev nolaupīja vismaz vienu imagināru zvaigznīti. Piemēram, būtu daudz uzjautrinošāk vērot, kā no Igaunijas tikko uz Rietumiem pārbēgušie jaunieši pirmo reizi dzīvē nobauda picu ceļmalas ēstuvē un nekādi nespēj saprast šī ēdiena pievilcību, ja skatītājam nebūtu jāseko līdzi picas gaitām līdz pat pašām fizioloģiskajām beigām. Scenārijs jūtami svārstās šaubās, cik tālu kāpt pāri labas gaumes robežām, brīžiem iebrienot diezgan dziļi dauzonīgā skolaspuiku bezpreģelā, tad atkal atgriežoties pie cienījami kvalitatīvas komēdijas stilistikas. Šķiet, smalkākais joks stāstā ir atsauce uz Bītlu albuma Abbey Road vāciņu, bet pārējie variē starp maigi jēliem un vienkāršiem, toties pārliecinošiem.

Šaubos, vai Ātrie igauņu puiši kādam izrādīsies piedzīvojums ar ārkārtīgu smiešanos, vēdera turēšanu un no acīm sprāgstošām asarām (ja vien netrāpīsies izcila kompānija un pareizi izvēlēts alkohola daudzums), tomēr filmā ir ļoti daudz gaišuma, un konstantu smaidu var noturēt. Atšķirībā no dažām labām latviešu komēdijām (šī rindiņa, protams, bija neizbēgama), nevienā brīdī nepārņem svelošs kauns, un žanra ietvaros viss izdarīts korekti.

Mazliet par daudz krūšu

Cits stāsts ir par to, cik ārkārtīgi izaicinošu un arī aizraujošu uzdevumu sev uzlicis filmas režisors Jāks Kilmi – izstāstīt laikmetu, kas vēl diezgan dzīvelīgi pastāv cilvēku atmiņā un kura uzliktais zīmogs turpina mūs ietekmēt šodien. Un, protams, potenciāls materiālam “trīs draugi bēg no Padomju Savienības” ir tik liels, ka grūti negaidīt vairāk. Filmas māksliniece Katrīna Sipelgasa paveikusi apbrīnojamu darbu, radot mutuļojošu un šarmantu versiju par padomju Igauniju. Filmas varoņu dialogi stilizētā veidā pārvērtušies par laika liecībām, mēģinot šo laiku verbalizēt, brīžiem pārmēru uzstājīgi – teiksim, tad, kad meitene, stāstot, ka gaida bērniņu, uzsvērti paziņo, ka jau izplānojusi taisīt autiņus no marles un caur tantes kooperatīvu tikt pie čehu ratiņiem. Dialogi reti notiek, lai sazinātos, to mērķis vairāk ir reprezentēt laikmetu. Par pašas valodas autentiskumu pilnībā grūti spriest, bet var sajust mēģinājumu – gluži tāpat, kā brīžiem var novērot latviešu tulkotāju pieklājību, igauņu slengā lietotus krievu vārdus latviskojot un reiz pat subtitros nomainot to pašu nesmukāko “b...” vārdu pret to otru, kas pankūka. Brīnums un komēdija gan piedzimst tieši starplaikos, kad dialogos ieplūst bezmērķīgs dabiskums.

Vēsturisku precizitāti Ātrajos igauņu puišos nevajadzētu meklēt, jo PSRS norietu filmas veidotāji vairāk izmanto kā košu, krāsainu un efektīvu spēlļaukumu, kas piešķir papildu vērtību un uzmanības piesaisti stāstam.

Gribētos vilkt paralēles ar sarunām bāros par to, kas piedzīvots, - mērķis nav atstāstīt pārlieku precīzi “tā, kā bija”, bet gan grimt hiperbolizētās atmiņās un smīdināt klausītājus.

Kā jau tas gadās – ne vienmēr ar panākumiem, toties mērķtiecīgi un ar dažiem ļoti veiksmīgiem mirkļiem.

Te rodas jautājums, vai potenciālā publika varētu būt nostalģiski „četrdesmit +”, vai tomēr jaunieši, kam šis viss ir nepazīstams, svaigs un interesants. Gan jau, apzinoties kopējo iespējamo un nepieciešamo kinoskatītāju skaitu, mērķēts vienlaikus uz visiem, lai gan kādās ievērojamāka izmēra valstīs, iespējams, selektīvāka stāstīšanas maniere būtu uzrunājošāka tieši vienai konkrētai grupai, nevis šur tur trāpītu visiem. Tagad Ātrie igauņu puiši varbūt ir mazliet pārāk paskaidrojoši vieniem un pārāk svešādi otriem. Kaut noteikti, ja mūsu tikumības vadlīnijas tik ļoti neiestātos pret pankūkām un seksa pieminēšanu, filma varētu būt neslikts uzskates materiāls vidusskolas pēdējām klasēm. Varbūt vienīgi nedaudz par daudz krūšu...

Jā, šajā visādi citādi diezgan liberālajā filmā sievietes tēlam neklājas viegli. Krūšu te noteikti ir vairāk nekā varoņu – sieviešu. Tas ir, tīri matemātiski krūšu vienmēr būs vairāk, nekā sieviešu, taču šajā gadījumā es domāju vai nu kailas krūtis, vai tādas krūtis, kuras, filmas-veidotāju-prāt, ir gana reprezentabli elementi, lai sievietes galva būtu otršķirīga vai pavisam nevajadzīga.

Izņemot uzticīgo un pašaizliedzīgo Ralfa draudzeni Ritu, kas savu pašaizliedzību un uzticību izdzīvo ārpus kadra, visas citas sievietes Ātrajos igauņu puišos ir nesvarīgas, bet toties ārkārtīgi seksuāli izsalkušas.

Subjektīvi uzskatu, ka sievietes absolūtai objektificēšanai kino pieļaujami vēl retāki izņēmumi kā kaku jokiem, taču taisnības labad ticēšu, ka Baltijas kino tomēr mazliet iepaliek (it sevišķi jau nu igauņi*), un, lai nonāktu pie rezultāta, jāiziet un jāpiedzīvo arī tādi posmi, kas ir iztrūkuši.

Latvijas nopelns

Par spīti trūkumiem, Ātrie igauņu puiši visā visumā atstāj feel-good jeb, uz savu roku tulkojot, – labsajūtu vairojošas filmas pēcgaršu, un noteikti labi piestāv brīžiem, kad “gribas kaut ko ne pārāk sarežģītu, bet arī ne stulbu”. Kvalitātē Ātrie igauņu puiši noteikti pārspēj lielu daļu no izklaidējošā kino repertuāra, tāpēc skumīgi apzināties, ka diez vai Latvijas kases rekordus plēsīs. Galu galā – tā nav latviešu filma (Ir! Ir! Pa pusei ir!) un nav arī ārzemju, jo kas tad Igaunija par ārzemēm, vai ne? Kaut kāds hibrīds.

Tikmēr Igaunijā skatītāji ar apmeklējumu bijuši dāsni – bez dažiem cilvēkiem 85 000 noskatījušies Ātros igauņu puišus, kas tur pazīstami vienkārši ar nosaukumu Varoņi.

Latvijas pusi šajā filmā pārstāv ne tikai producējošā kompānija Film Angels Productions un līdzproducents Jānis Kalējs, bet arī operators Aigars Sērmukšs, kuram tā ir pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, taču viņš jau iepriekš sadarbojies ar Kilmi, savukārt Latvijas skatītājiem pazīstams ar vairākām īsfilmām, piemēram, Dāvja Kaņepes dokumentālo noskaņfilmu Vadātājs vai Katrīnas Neiburgas kinoprojektu Garāžas. Silts gaismojums, motivēta, dinamiska kamera un gana radošs kadrējums, lai nenolaistu latiņu līdz standarta komēdijas garlaicīgi paredzamajai vizuālajai valodai – tas ir Sērmukša nopelns.

Operators Aigars Sērmukšs (no kreisās) ar filmas varoņiem

Blokmājas kā neiztrūkstošs elements šai filmā ir pašsaprotamas, tomēr operatoram izdevies tās padarīt savdabīgi pievilcīgas, apvienojot emocionāli nospiedošo aspektu ar kinematogrāfisku estētiku gan epizodē, kur mīļotā sagaida galveno varoni pagalmā (un tur, protams, karājas veļa – kā aizkars uz citādu dzīvi), gan kādā brīdī, kad mašīna slīd garām neskaitāmām izgaismotām hruščovkām.

Vēl viens liels plusiņš filmai ir retorikas “mēs arī bēgām” iedzīvināšana izklaidējošā, plašai publikai domātā stāstā. Jebkurš kinodarbs, kas par savu misiju cita starpā izvēlas arī atgādināt vispārcilvēciskas vērtības (kaut kur starp banku apzagšanu, gadījuma seksu un asprātībām par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta), drīkst atļauties vienu ekstra kaku joku, ja vajag tā, ka acīs cērt. Protams, arī filmas morāles reizi pa reizei izrādās pārāk vienkāršotas un ļoti ar āmuru pa pieri, bet visa filma būtībā ir viena liela nekaunīga pasaka, kas nepretendē uz elegantiem zemtekstiem.

Līdzība ir sakritība

Visi trīs galvenie aktieri – Marts Piuss (Ralfs), Karls-Andreass Kalmets (Mario) un Veiko Porkanens (Einars / Skapis) ļoti atraktīvi iznes savas simpātisko pajoliņu lomas, taču kaut kā laika mašīnas efektu notver tikai Porkanens, vienīgais izskatīdamies pēc tipa, kas izvilkts no vecas fotogrāfijas, kamēr pārējie atgādina digitālās ēras versiju par PSRS.

Oriģinālais nosaukums Varoņi, protams, domāts gaužām ironiskā nozīmē, jo patiesībā puiši vienkārši izrādās pietiekami apsviedīgi, lai sapni par džinsiem, košļenēm un vieglāku dzīvi saviem trimdas igauņiem Zviedrijā pārdotu kā drosmīgu izlaušanos no nežēlīgās padomju varas gūsta (kas gan nenozīmē, ka padomju vara pret viņiem bija īpaši žēlīga).

Banāli ierastais titru apgalvojums, ka jebkāda līdzība ar reāliem tēliem ir tīrā sakritība, visticamāk latviešu skatītājam paslīd garām nepamanīts, taču Igaunijā Martina Alga scenārijs un tā iespējamā pārlieku tiešā iedvesmošanās no reāliem notikumiem ar konkrētiem cilvēkiem sacēla troksni, kas rezultējās ar tiesu. Proti, 1984. gadā igauņi Alekss Lepajo, Raivo Rosna, Harijs Gelstains un Andrē Hildebrandts nozagtā gumijas laivā devās uz Somiju. Lai neizbojātu filmas skatīšanos, vien norādīšu, ka pēc tam ar viņiem notika vēl pāris identiski notikumi identiskā secībā – tieši tāpat, kā “ātrajiem igauņu puišiem”.

Alekss Lepajo pagājušogad cēla sūdzību tiesā pret filmas veidotājiem, vēl ticis arī nosūtīts lūgums Igaunijas Filmu institūtam nefinansēt šo filmu, lai neatbalstītu personīga stāsta ekranizēšanu pret iesaistīto cilvēku gribu. Lepajo presei stāstījis, ka producents no viņa mēģinājis atpirkties; pastāv spekulācijas, ka beigās scenārijs daļēji pārrakstīts, lai Lepajo liktos mierā… Kā un vai tas viss ir beidzies, īstas skaidrības nav, bet Igaunijā daļu publicitātes Ātrie igauņu puiši iemantojuši kā tā filma, kas NAV, PATIEŠĀM UN IT NEMAZ NAV balstīta uz patiesiem notikumiem.

Filmas pirmizrādē izskanēja nenopietns apgalvojums, ka igauņiem būtu laiks jau bērnudārzā sākt mācīties latviešu valodu, bet latviešiem igauniski, lai veidotu kopīgāku kultūrtelpu.

Katrā ziņā būtu brīnišķīgi, ja pie mums biežāk nokļūtu Igaunijas filmas – ne tikai gadījumos, kad tie ir kopražojumi ar mūsu valsti. Piemēram, Latvijas ekrānus pat neskāra Oskaram nominētā igauņu / gruzīnu drāma Mandarīni, nemaz nerunājot par ne tik panākumiem bagātām, taču vērtīgām filmām.

Savukārt jo vairāk kopprodukciju, jo lielāka cerība uz aizvien kvalitatīvāka kino tapšanu. Pagaidām Ātros igauņu puišus redzējuši aptuveni divtūkstoš skatītāju Latvijā, un “igauņu filmai” tas galīgi neesot slikts rādītājs. Papētot citu nesenu lokālu veikumu rezultātus kinoteātros, var secināt – šis diemžēl patiešām ir cienījams apmeklējums. Ir, kur augt.

*Autores piezīme: jokošana par lēniem vai ātriem igauņiem neatspoguļo autores uzskatus, kā arī neatspoguļo viņas humora izjūtu no labākās puses. Taču autore vēlētos vērst uzmanību uz faktu, ka filmas veidotāji, kas pārstāv Latvijas pusi, šo veco un stereotipus kultivējošo joku ir izvēlējušies ielikt filmas latviskajā nosaukumā. Tāpēc autore izsaka cerību, ka igauņi nepaliks parādā un iztulkos filmu Homo NovusCilvēks ar sešiem kāju pirkstiem.
(Nezinātājiem – kamēr latviešu mūžvecais joks vēsta par igauņu lēnību, tikmēr, igauņuprāt, latviešu īpatnība esot seši kāju pirksti. Kāpēc? To man neviens igaunis vēl nav paskaidrojis.)

Filmas kadri no "ACME Film"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi