Kino skatīšanās kā vuārisms

Trešdien, 9. decembrī, kinoteātrī “Splendid Palace” atkal notiek Rīgas Kino muzeja lektorija seanss, šoreiz Roberto Roselīni filma “Ceļojums uz Itāliju / Viaggio in Italia” (1956). Ievadvārdus teiks kinokritiķe Daira Āboliņa, un jāuzsver, ka šie ievadvārdi ir viens no būtiskākajiem lektorija elementiem, kam Rīgas Kino muzejs laimīgā kārtā neļauj vienkārši izskanēt gaisā, bet ieraksta un atšifrē lasāmā veidā, lai saglabātu lektora erudīto komentāru visiem, kas vēlas lasīt un domāt par kino. Šoreiz Kino Rakstos – Viktora Freiberga stāsts par Maikla Pauela filmu “Lūriķis / Peeping Tom” (1960), kas tika demonstrēta 1. decembrī.

Filma Lūriķis sagrāva Maikla Pauela karjeru burtiski pāris dienās. Tas notika tāpēc, ka filmas galvenais varonis šķietami varētu tikt traktēts kā sērijveida slepkava vai slepkava-maniaks, kas nogalina jaunas sievietes savas baudas pēc. Patiesībā viņš to nedara savas baudas pēc, to viņš dara mazliet citu iemeslu pēc.

Manuprāt, šī filma vispār ir par kino skatīšanos. Filma, kas būtībā pozicionē kino skatīšanos kā tādu vuārisma paveidu un formu. Kāpēc tas ir vuārisms? Tāpēc, ka mēs kinoteātrī vienmēr skatāmies lietas, ko dzīvē parasti (es ceru) nenovērojam. Mēs varam ieiet cilvēku dzīves intīmākajos nostūros, varam aplūkot intīmākos dzīves mirkļus, un tā parasti nevajadzētu notikt, tāpēc arī, manuprāt, kino skatīšanās ir ļoti intīms process. Un tad, kad mēs sēžam tumšajā zālē, tad, manuprāt, visneomulīgākā sajūta rodas nevis no tā, ko reizēm ieraugām uz ekrāna, bet vistraumatizējošāk ir, ja kāds skatās uz tevi, kad tu skaties to, ko tev it kā nevajadzētu redzēt dzīvē.

Kadrs no filmas "Lūriķis"

Filmas galvenais varonis Marks strādā filmu studijā, viņam ir kamera, un tas ir vienīgais rīks, ar kuru viņš jūtas droši. Kāpēc viņš dara to, ko viņš dara, tiek paskaidrots filmas gaitā, es negribu atklāt visas detaļas, bet būtībā filma ir par bailēm. Par to, ka visšausmīgākais ir ieraudzīt savas bailes tajā brīdī, kad tu ej bojā vai tevi pārņem panika, lai kas arī būtu tai par iemeslu. Par sava veida moto visai filmai varētu kalpot frāze no slavenā T. S. Eliota dzejoļa The Waste Land (latviski Neauglīgā zeme), ko es aptuveni atceros kā „Es tev saujā pīšļu parādīšu tavas bailes“. To var attiecināt uz katru no šiem dramatiskajiem mirkļiem, kad Marks ir izvēlējies kārtējo upuri.
Mēs, šīs filmas skatītāji, esam sava veida vuāristi arī vēl citā ziņā. Manuprāt, ļoti radikāla atšķirība Pauelam no Hičkoka ir tāda - Hičkoks skatītāju padara par upuri, piemēram, filmā Psiho mēs paliekam ar Marionu dušas telpā, mēs kļūstam par upuri, un ne jau tikai šī ir vienīgā filma, ko varētu pieminēt. Bet Lūriķī ir otrādi – skatītājs kļūst par to, kurš izvēlas upuri.
Pašā filmas sākumā tas arī ir redzams – mēs (filmas skatītāji) tuvojamies vienai sievietei, kas strādā pasaulē vecākajā profesijā, un mēs viņu redzam caur kameras skatu meklētāju, līdz ar to ir uzreiz saprotams, ka mēs viņu vērojam caur Marka kameru, kuru pašu šajā brīdī neredzam. Viņa raugās Markā, bet tajā pašā laikā viņa it kā skatās uz mums, šajā filmā skatiens bieži vien ir vērsts uz mums, skatītājiem. Līdz ar to neomulīgā sajūta rodas apzināti, tā ir filmā konstruēta.

Sākuma epizode, kurā mēs aizvien tuvojamies sievietei, viņa joprojām skeptiski mūsos noraugās, jo ir sagurusi no visa, bet fonā dzirdam kameras skaņu – tas rada sasprindzinājumu jau pašā filmas sākumā. Un mirklis, kad viņa ierauga sevi, – kā viņa to ierauga, to es jums neteikšu. Tajā mirklī vainas apziņa, kas tiek radīta skatītājā, ir ārkārtīgi iedarbīga un ilgtspējīga, un tā nepamet visas filmas garumā.
Turklāt – lai arī šī filma tiek vienmēr visur piesaukta kā viena no visu laiku izcilākajām britu šausmu filmām, es negribu to saukt par šausmu filmu, jo tā lielā mērā ir filma par baiļu fizioloģiju. Un ir milzīga atšķirība klasiskajā izpratnē starp to, kas ir šausmu filma un kas ir filma par bailēm.

Epizode, kurā Marks sabīstas no meitenes ar rētu. Vispirms viņš ierauga meiteni no tās puses, kurā redzams tikai skaistais, taču no neglītā Marks izjūt patiesas bailes. To var skaidrot tā, ka viņam ir bailes no savas vainas apziņas; neglītums, kas mitinās viņā, šajā vēlmē, šajā iekārē, kas viņu pārņem, nespēj ar to tikt galā. Šajā kontekstā es gribētu vilkt paralēles ar Frica Langa filmu M (1931), bet mēģināšu to pateikt ļoti uzmanīgi, jo negribu apgalvot, ka slepkavības ir attaisnojamas; taču mēs jau šeit nerunājam par slepkavu, kas slepkavo reāli, mēs runājam par filmas personāžu. Filmas personāžs, tāpat kā pati filma Lūriķis, kas būtībā ir metafora par kino skatīšanos, kino uztveri, ir ar saviem noteikumiem. Tam piemītošā potenciālā nevainība, kas tomēr raksturo Marka uzvedību – viņš ir nosodāms, viņš ir slikts, ļauns, dara briesmu lietas, viņš ir jāliek cietumā –, ir tā, kādēļ nevaram šo filmu uztvert kā reālistisku filmu, tai ar reālismu īpaša sakara nav. Tāpēc arī viņa potenciālā vai faktiskā nevainība, kaut arī viņš izdara šos noziegumus, ir viens no filmas vadmotīviem. Arī filmas M beigās, kad galvenais varonis nogalinājis vairākas meitenes, mēs viņu šausmīgi ienīstam, taču tad, kad pūlis gatavs viņu saplosīt un varonis izsaucas: „Es nevaru neko ar sevi padarīt!“, tātad “es nevaru savu dabu mainīt”, mēs viņu pārvērtējam.
Tas, protams, nav attaisnojums, ja mēs to pārceļam uz sadzīvi. Tas ir stāsts par citādo, par savādo, par to, kas ir nepieņemams – šodienas kontekstā, kad esam saskārušies ar pedofilijas skandāliem, ir ļoti grūti atsvešināties no tādas vienkāršotas filmas varoņa interpretācijas, bet es tomēr gribētu uz to skubināt.

Filmā Lūriķis iestarpināti melnbalti kadri no kādas filmas, ko savukārt uzņēmis Marka tēvs, un viņš faktiski ir daudz vainīgāks par visu to, kas notiek ar viņa dēlu, nekā Marks pats, jo tēvs ir pētījis bailes, viņš ir filmējis savu puiku, kas redzams melnbaltajos retrospektīvajos kadros. Un tagad, kad pieaugušais Marks filmē, viņš jūtas varenāks, drošāks; kamera šajā filmā ir kaut kas tāds, kas ir daļa no viņa ķermeņa. Marks to reizēm satver tā, it kā kāds to taisītos atņemt; viņam ir bail no vainas apziņas par to, ko izdarījis, jo kamerā joprojām ir lenta, kurā ierakstītas viņa pastrādātās slepkavības.

Kamera ir Marka vienīgais intīmais instruments, patiesībā viņam dzīvē intimitāte ir liegta.

Nav runa par fizioloģiju, bet viņa sakropļotā psihe jau kopš tēva eksperimentiem bērnībā ir Marku absolūti atsvešinājusi. Viņš ilgojas pēc mājīguma un apskauž tos, kas var tādu izbaudīt, tajā pašā laikā Marka vēlme turpināt to, ko iesācis, ir absolūti neapturama.
Te jārunā arī par aktieri, kurš, manuprāt, ir izcils, ar tādu mīmiku, kas aicina just līdzi. Es neattaisnoju viņu kā cilvēku, to es vēlreiz gribu uzsvērt, bet kā tēlu, kurš nav reāls cilvēks, kā tēlu, kurš ir daudz plašāk tverams savā nozīmīgumā, savā jēgā, nekā fiziska, ķermeniska būtne. Viņa nostalģija, ilgu pilnais skatiens – tas vērojams vairākās epizodēs filmā. Tajā pašā laikā viņa racionālā pieeja mums neļauj to ieraudzīt, bet Pauels, manuprāt, to dara apzināti, un tas arī ir ar mērķi, lai mēs nespētu Marku attaisnot – filmas mērķis nav attaisnot viņa rīcību. Filmas mērķis ir tomēr rādīt citādo. Tieši šis tēls arī izsauca naidpilno kritiku, kas pēc tam gāzās pār Pauelu – viņš būtībā parāda Marku kā praktiski nevainīgu varoni, kā cietēju; filmas noslēgums to ļauj mums secināt. Un turklāt tas, ka ļaunais varonis ir galvenajā lomā – šobrīd tā ir pavisam parasta lieta, bet 60. gadu sākumā un pat vēl vidū ļaunais varonis tomēr nebija īsti pieņemams kā varonis pašā filmas centrā, ap kuru tiek strukturēta visa darbība.

Filmas smalkums, manuprāt, izpaužas Pauela pieejā, tieši tādā ziņā, ka viņš izvairās no klaji grafiskas, burtiskas vardarbības, no naturālisma. Naturālistisku ainu šajā filmā nav, lai gan mūsdienās skatītāji pie tā ir pieraduši un varbūt arī te alks asiņu. Taču Pauels rāda skatiena spēku, visa filma būtībā ir par kino vai kinematogrāfisko skatienu.

Marka kaimiņiene Helēna, draudzene, ar kuru viņš ļoti tuvinās, vēlas būt kopā, bet starp abiem ir kamera, jo kamera ir tas, kas fiksē Marka noziegumu, viņa vainas apziņu, un viņš nespēj pieņemt šo meiteni. Kad Helēna vēro Marka uzfilmēto materiālu, mēs neredzam, tieši ko viņa skatās, redzama tikai viņas reakcija, kas pakāpeniski kļūst arvien dramatiskāka. Man šķiet, filmas iedarbīgums slēpjas faktā, ka mēs neredzam to, ko varone redz, bet redzot to, kā viņa skatās, mēs konstruējam, iedomājamies, iztēlojamies; mēs savā ziņā redzam iedomātu, abstraktu tēlu – redzam viņas sejā ielīstam sāpes un ciešanas, kas nav pārmetums Markam, bet līdzjūtība par to, kas viņu ir padarījis par tādu, kāds viņš ir.

Kad Helēna beidz skatīties Marka filmu, viņas acīs sariešas asaras, kadrs satumst, un satumst ne tikai tāpēc, ka vajag, lai ir tumšāks, bet arī tāpēc, ka viņas atklāsme ir būtībā mokoša, un tas, manuprāt, šajā epizodē ir ļoti eleganti, ļoti filigrāni parādīts.
Piemēram, Terensa Deivisa filmā Tālās balsis, klusās dabas / Distant Voices, Still Lives (1988), tas ir vēl izteiktāk, mēs redzam pārsvarā tikai skatītājus, kas skatās kino, mēs neredzam, ko viņi skatās. Viņu reakcija mums pastāsta par to, kas redzams uz ekrāna. Līdz ar to ārpus ekrāna esošajai telpai (un tā tas ir arī Pauela filmā) ir ļoti svarīga loma, jo mēs šajā brīdī neapzināti iesaistāmies daudz aktīvāk, mēs nevaram neiesaistīties, gribam ieraudzīt - jo redzēt, noskatīties ir ļoti interesanti. Lai arī cik šausmīgs ir kāds notikums, ir grūti no tā novērst skatienu, tam ir kaut kāds magnētiskums. Ja, braucot pa šoseju, ceļmalā gadās avārija, es nezinu, cik cilvēku ir spējīgi paskatīties uz otru pusi, nevis skatīties uz avāriju un pēc tam visu vakaru šausmināties, cik briesmīgu skatu redzējuši. Jo varbūt tā ir cilvēka daba.

Noslēgumā pēdējais kadrs, kas kļuvis gandrīz par hrestomātisku un tiek izmantots ilustrācijai vienmēr, kad tiek runāts par šo filmu. Ne tikai tāpēc, ka tas ir ļoti eleganti kadrēts, bet ar jautājumu, kuru varu uzdot un negribētu uz to šobrīd atbildēt – kāpēc Helēna nepretojas Markam, kāpēc viņa ir gatava upurēties? Iespējams, viņai ir kāds motīvs, un šis motīvs, manuprāt, atklājas filmas noslēgumā un drīz pēc šī kadra. Mums tas netiek pavēstīts didaktiski vai burtiski, nav nekāda aizkadra teksta, bet pati filma ir stāsts par cilvēku, kurš nespēj neskatīties un nespēj nedarīt to, ko viņš dara. Es ceru, ka jūs arī sajutīsiet vieglu vainas apziņu, skatoties šo filmu, bet tas ir patiešām meistardarbs, lai cik banāli tas izklausītos.

Visi kadri no filmas "Lūriķis / Peeping Tom" (1960)

Saistītie raksti



Komentāri:


Dmitry Rancev
09.12.2015, plkst. 22:26

Paldies par recenziju!



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi