Kas ir “YouTube”?

Rīgas Kino muzeja lektorijs “Otrā maiņa” katru otrdienu apskata kādu aizraujošu tēmu tajā robežteritorijā, kur kinomāksla saskaras ar mūsdienu izaicinājumiem. Tuvāko lekciju tēmas meklējiet Kino muzeja mājaslapā www.kinomuzejs.lv, bet Kino Raksti sniedz ieskatu jau notikušajās lekcijās. Un Agneses Loginas uzdotais jautājums “Kas ir YouTube?” nav nemaz tik elementārs, kā pirmajā acu uzmetienā šķiet.

16. februāra vakarā kinolektorija Otrā maiņa ietvaros Rīgas Kino muzeja telpās Vecrīgā mēs runājām par YouTube fenomenu – no pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienu interneta estētikai, mēģinot koncentrēties uz lekcijas tēmu Mākslas darbs YouTube reproducēšanas laikmetā. Saruna izvērsās garāka par trim stundām, un materiālu apkopot vienā rakstā ir pārāk sarežģīti, tāpēc esmu izvēlējusies sadalīt tēmu divās daļās, vispirms aprakstot YouTube kā parādību.

Pirms iedziļināmies tajā, kā mainījies mākslas darbs YouTube vietnes ietvaros, ir jāsāk ar šīs vietnes definēšanu, lai saprastu, ka

tā nav vienkārša, ikdienišķa interneta parādība – tikai videofailu augšupielādes serveris -, bet plašs sociāls un estētisks fenomens, kas jau sen pāraudzis savas sākotnējās robežas

un arvien dziļāk izmaina veidus, kā tiek uztvertas ziņas, aktualitātes, politiskie notikumi un māksla. Tiesa, nav viegli kaut vai aptuveni ieskicēt, kas ir YouTube, jo šis salīdzinoši jaunais fenomens akadēmisku interesi piesaistījis tikai salīdzinoši nesen. Līdz ar to tēmā ir tādi aspekti, par kuriem runājot, rodas sajūta, ka ej pa neizpētītu purvu, kurā nav nekādu norāžu un atstātu laipu.

Mana personīgā pieredze rāda, ka lielākoties YouTube joprojām tiek uztverts kā nenozīmīga, mazsvarīga parādība interneta plašumos, tāpēc jūtu nepieciešamību sākt ar plašāku pamatojumu, kāpēc tas tā nav.

Saruna pašam ar sevi

YouTube visvieglāk būtu definēt kā video failu uzglabāšanas vietni. 2015. gada beigās tajā tika augšupielādētas 400 stundas video materiāla vienas minūtes laikā. Taču YouTube jau no pašiem pirmssākumiem nav tikai failu uzglabāšanas vietne – tam pašos pamatos ir ielikts uzsvars uz kopienas veidošanu, tāpēc neprātīgais audiovizuālā materiāla apjoms, kas sastopams YouTube, šķietami atrodas nemitīgā sarunā pats ar sevi. Videoklipi tiek veidoti kā atbildes uz citiem videoklipiem, to augšupielādētāji, kas nereti ir arī paši autori, atstāj komentārus, veido atskaņošanas sarakstus, dažādos veidos iesaistās komunikācijā ar citiem vietnes lietotājiem. Tā arī ir galvenā atšķirība starp YouTube un, piemēram, Vimeo, kas arī ir video failu uzglabāšanas vietne, bet tur nav tik liels uzsvars uz kopienas pieredzi.

Par YouTube saturu vēl runāsim dziļāk un plašāk, bet jau sākumā ieskicēšu raksturīgākās iezīmes.

Šobrīd visskatītākais video šajā vietnē ir Dienvidkorejas mūziķa Psy klips dziesmai Gangnam Style, kas 16. februāra pēcpusdienā plkst. 16:45 bija skatīts 2 519 542 716 reizes.

Skatījumu skaitlis turpina augt neaptveramā ātrumā, un par šī videoklipa estētiku ir vērts runāt atsevišķi – galu galā jābūt taču iemeslam, kāpēc tieši šis video kļuvis tik ārkārtīgi populārs. Tiesa, man nav pieejami dati par to, cik no šiem skatījumiem ir unikālie skatītāji un cik – atkārtotie, bet pēc būtības tas nemaina faktu, ka pasaulē ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kas gatavi veltīt vairākas minūtes no savas dzīves, lai noskatītos, kā viens mūziķis uzvalkā izpilda zirga deju.

Kadrs no Psy videoklipa "Gangnam Style"

MTV turpinājums

Apskatīsim 2015. gada 27. decembrī veidotu oficiālo visu laiku skatītāko videoklipu sarakstu. Kaut arī tas ir nu jau pāris mēnešus vecs, ļoti grūti iztēloties, ka kaut kas varētu būt mainījies – lai kāds videoklips pēkšņi kļūtu daudzkārt populārāks nekā iepriekš, jānotiek kādam svarīgam pavērsienam internetā, un tāda pēdējo pāris mēnešu laikā nav bijis. Taču šis saraksts jebkurā gadījumā iezīmē pāris svarīgas tendences un nozīmīgu informāciju par YouTube skatītāju – piemēram, to, ka YouTube pamata publika ir 12-17 gadus veci jaunieši. Iespējams, ar to var izskaidrot pamatīgo Rietumu populārās mūzikas klātbūtni skatītāko videoklipu sarakstos. Šis fakts liek arī domāt par YouTubeMTV turpinātāju; kaut arī mūzikas videoklipu kanāli joprojām eksistē, to piedāvātais saturs nav ne tuvu līdzīgs kādreizējam – pārņem sajūta, ka saturs vienkārši tiek atkārtots. Taču jaunieši arī šodien, tāpat kā 20. gadsimta 80. gados, 90. gados un 21. gadsimta sākumā, vēlas skatīties mūzikas videoklipus, un YouTube dod viņiem tādu iespēju. Turklāt šajā gadījumā tas ir iespējams tad, kad pats vēlies, un tu vari skatīties, ko vēlies.

"YouTube" skatītākie videoklipi 2015. gada decembrī

Bodrijāra simulakri

Īpaši interesanta liekas YouTube meklējumu statistika: pirmajā vietā pēc meklējumu skaita ir ļoti aptuvens atslēgas vārds music, savukārt otrajā – Minecraft, kas ir video spēle. Šis fakts iezīmē kādu vismaz man stipri mulsinošu virtuālās telpas fenomenu – YouTube vidē sastopami videospēļu spēlētāji, kuri filmē savu spēles procesu, ko savukārt pēc tam virtuāli skatās līdz pat miljoniem skatītāju. Jāpiebilst, ka viens no veiksmīgākajiem YouTube lietotājiem PewDiePie, kurš nu jau pelna neaptveramas summas ar saviem video, arī veido videoklipus, kuros iespējams redzēt viņa reakciju, spēlējot dažādas videospēles.

Šis video žanrs raisa pamatīgas pārdomas – skatītāji nepiedalās kaut kā jauna radīšanā, bet skatās, kā citi dzīvi cilvēki vienkārši dara ikdienišķas lietas.

Ņemot vērā to, ka tiek veidoti arī videoklipi, kuros redzamas skatītāju reakcijas uz iepriekš publicētiem video, domas rosās Žana Bodrijāra simulakru sistēmas virzienā – galu galā tā ir kā nebeidzama spirāle, kurā ar katru nākamo loku ir arvien mazāk saskarsmes ar jebko, ko varētu saukt par objektīvo realitāti, un paliek tikai virtuālas reprezentācijas.

Jāpiebilst, ka kompānijas YouTube moto ir Broadcast Yourself, un šāds uzraksts vēl nesen bija lasāms cieši blakus kompānijas nosaukumam. Pašlaik skatāmajā mājaslapas dizaina versijā moto ir pazudis, taču to vēl var apskatīt ekrānšāviņā no 2008. gada.

"YouTube" vietnes dizains 2008. gadā

Tieši tas, manuprāt, ir YouTube kodols un veiksmes pamats – parādot sevi un to, kas tev pašam ir svarīgs, tu vari iesaistīties plašākās, globālās kopienās.

Demokrātija bez autoritātēm

Turpinot attīstīt kopienu ideju, ir skaidri redzams, ka līdz ar YouTube izglītība un izglītošanās kļuvusi daudz pieejamāka (protams, izejot no pozīcijas, ka pārzini vismaz vienu svešvalodu un tev ir interneta pieslēgums). YouTube atrodami ne tikai dažāda veida pamācību video, kā pagatavot pareizu tiramisu, kā pašam uzadīt džemperi, kā tīrīt veļasmašīnu un tamlīdzīgi, bet arī lekcijas no mūsdienu universitātēm, dažādas uzrunas, lasījumi un līdzīga veida izglītojošie materiāli; ja vēlies, vari YouTube apgūt atomfiziku, bioķīmiju un citas zinātnes. Tas, ka iepriekš ekskluzīvi materiāli nu jau ir brīvi pieejami, rada zināmu revolūciju akadēmiskajā vidē; kā piemēru šai izglītības revolūcijai var minēt projektu Khan Academy, kas piedāvā iespēju apgūt dažādas zinības ar YouTube video palīdzību.

Caur pieejamības veicināšanu un ekskluzivitātes mazināšanos varam novērot vēl kādu neparastu parādību – izglītības demokratizācijai seko autoritāšu ietekmes mazināšanās.

Internets reizēm šķiet kā brīvā mikrofona stūrītis, kurā tie ar skaļākajām un pārliecinošākajām balsīm var piesaistīt sev milzu sekotāju pūļus, kaut arī tas, ko viņi saka, varbūt ir nepareizi.

No otras puses, jāatzīst, ka šīs vietnes milzīgais, vienam cilvēkam neaptveramais saturs padara arī neiespējamu jebkādu autoritāti YouTube jautājumos. Kaut arī esmu veltījusi ļoti daudz laika, pētot šo vietni un tās radīto ietekmi, neuzdrošinos apgalvot, ka to saprotu, un ieteiktu bēgt pa gabalu no katra, kurš mēģina pašpārliecināti apgalvot, ka saprot YouTube.

Tas savukārt nozīmē, ka es, tāpat kā citi YouTube pētnieki, pievēršamies konkrētām, skaidri definētām nišām, ko iespējams vismaz kādā līmenī apzināt un tādējādi saprast. Manā gadījumā izvēlētā niša ir autorība un autortiesības, citus pētniekus ar krietni socioloģiskāku ievirzi interesē cilvēki, kuri augšupielādē dažādu veidu videoklipus, vēl citi pēta YouTube ietekmi uz sabiedriskajiem procesiem, un tamlīdzīgi.

Zvaigznes un politiķi

Kā pēdējais ļoti svarīgais YouTube radītais efekts jāuzsver fakts, ka izzūd robeža starp privāto un publisko, un tas lielā mērā atsaucas gan uz interneta kopienu veidošanos, gan uz to, kā mēs kā sabiedrība uztveram slavenības un dažāda veida zvaigznes.

Par kopienām runājot, YouTube jau šobrīd iegājis vēsturē ar īpatno kaķu kultu – masveidīgi tiek augšupielādēti mājdzīvnieku videoklipi, kas it kā būtu personiskas dabas materiāls, jo kadros redzami cilvēku mitekļi, viņu mājdzīvnieki, nereti viņi paši un viņu ģimenes locekļi.

Taču, padarot to visu publisku un uztaustot līdzīgi domājošos, kam ir kaķi un acīmredzamas citas kopējas iezīmes, videoklipu autori veido savu atsevišķu kopienu, kas ir tik privāta, taču saprotama katram līdzīgajam, un tādējādi kļūst ārkārtīgi publiska.

Līdzīgā veidā robežu starp privāto un publisko turpina drupināt arī slavenību kults. No vienas puses, slaveni cilvēki vienmēr tikuši izsekoti, viņu domām pievērsta īpaša nozīme; robeža starp publisko tēlu un privāto dzīvi, kas slēpjas aiz šī tēla, vienmēr ir bijusi ļoti slidena un to pārkāpušas gan pašas slavenības, gan dažādi paparaci. Taču tas, ko varam novērot YouTube laikmetā, ir šī procesa ārkārtīga intensifikācija – piemēram, slavenībām biežāk nekā agrāk tiek prasīti privāti viedokļi par publiskiem notikumiem. Nesenākais un skaļākais piemērs nāk no Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla, kur preses konferencē pēc filmas Sveicināts, Cēzar! filmas zvaigznei Džordžam Klūnijam tika uzdots jautājums par to, ko viņš dara Eiropas bēgļu krīzes labā – un šim jautājumam nav nekāda sakara ar brāļu Koenu jauno filmu.

Šādu piemēru nav maz, un tie visi iezīmē vienu svarīgu tendenci: privāti viedokļi arvien vairāk tiek gan piedāvāti, gan pieprasīti, tādējādi

slavenības, lai nezaudētu aktualitāti un popularitāti, ir savā ziņā spiestas iesaistīties sabiedrības diskusijās.

Šī parādība ir novērojama arī populārajā kultūrā, kur arvien biežāk augstākās klases zvaigznes izsaka savus viedokļus par politiskiem un sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. No vienas puses, var teikt, ka šī ir pozitīvi vērtējama parādība, jo slavenības izmanto savu ietekmi kā platformu tam, lai (varbūt) stimulētu pārmaiņas sabiedrībā, taču, no otras puses, tas veicina arī izpratnes vienkāršošanos, kam savukārt nav tik pozitīvas sekas. Interneta kultūras sakarā arvien vairāk mēdz runāt par to, ka virtuālais domu paušanas veids rosina domu radikalizāciju, jo ir nepieciešams savu ideju ietērpt arvien koncentrētākā formā. Tam laika gaitā var būt katastrofālas sekas, starp kurām, šķiet, parādība, ka popmūzikas zvaigznēm prasa viedokli par vēlēšanu kandidātiem, vēl būtu mazākais ļaunums.

ASV prezidents Baraks Obama humora šovā “Between Two Ferns” (2014)

Tajā pašā laikā vērojama arī pretēja parādība – politiķi savukārt arvien vairāk atgādina rokzvaigznes. Jau atkal jāatzīst, ka tas nav nekas jauns un unikāls, taču YouTube šos procesus padara redzamākus, tādējādi šķietami radot spiedienu, ka arī politiķiem jādarbojas internetam draudzīgā formātā. Visspilgtākais piemērs, kas jau pārrakstījis politiķu publiskā tēla vēsturi, ir pašreizējais ASV prezidents Baraks Obama, kura 2008. gada pirmsvēlēšanu kampaņa tiek uzskatīta par nozīmīgāko pagrieziena punktu YouTube attiecībās ar politiku. Obama ir ārkārtīgi veiksmīgi uztvēris formātu, kā mūsdienu skatītājs (tostarp arī vēlētājs) grib uzzināt par politiskajām aktualitātēm, tāpēc Obama ir biežs viesis dažādos TV sarunu šovos un humora raidījumos, pat viņa sieva Mišela Obama piedalās dažādos šovos, izkopjot internetam draudzīgā politiķa formātu.

ASV prezidenta Baraka Obamas sieva Mišela Obama iesaistās sacensībā ar sarunu šova “Ellen” vadītāju Elēnu Dedženeresu

Sākās ar Zoo

Ir svarīgi apskatīt arī YouTube vēsturi, kā arī finansiālo un tiesisko ietvaru, kurā YouTube eksistē, jo, manuprāt, nav iespējams analizēt YouTube vietnē sastopamos audiovizuālos mākslas darbus ārpus vispārēja konteksta, kas ļauj saprast, kādos apstākļos un ar kādiem apsvērumiem šie darbi top, kas par tiem maksā, kā arī cik tie ir ilgtspējīgi, ko savukārt tiešā mērā ietekmē YouTube likumiskais ietvars.

YouTube sākums meklējams 2000. gadu vidū, kad trīs draugi izveidoja šo vietni ar mērķi nodrošināt iespēju augšupielādēt lietotāju veidotus video. Šī vajadzība radās no pašu pieredzes – puiši bija vīlušies, ka e-pastu pielikumos izmēra ierobežojumu dēļ nav iespējams pārsūtīt video no viņu kopīgajām vakariņām, un vēl viņi nespēja atrast video no 2004. gada Superbowl ceremonijas, kurā būtu redzams Dženetas Džeksones nejaušās atkailināšanās gadījums. 2005. gada 14. februārī tika reģistrēts domēns www.youtube.com, jau 23. aprīlī tika augšupielādēts pirmais video, kurā redzams viens no vietnes veidotājiem zoodārzā pie ziloņiem.

“YouTube” pirmais video “Me at the Zoo”

No šī brīža YouTube veiksmes stāsts norisinās grūti aptveramā ātrumā – jau 2005. gada septembrī pirmais video pārsniedz 1 000 000 skatījumu (Nike reklāma ar futbolistu Ronaldinjo), vietne turpina piesaistīt arvien jaunus lietotājus, kas jau pašos pirmsākumos veido dažādas kopienas, neapzināti izkopjot īpašo interneta video stilu un estētiku, līdz 2006. gada novembrī YouTube nonāk tehnoloģiju giganta Google īpašumā. Runā, ka Google nopirka YouTube par 1,65 miljardiem ASV dolāru uzņēmuma akcijās; katrā ziņā skaidrs ir viens – YouTube ārkārtīgi ātri pierādīja sevi un savu potenciālu, ieņēma īpašu nišu interneta video vietņu starpā un iekaroja Google uzticību. YouTube joprojām ir Google īpašumā.

Miljons bez peļņas

Runājot par finansiālo pusi, jāatzīst, ka YouTube nav aktīvi pelnošs uzņēmums. Kompānija gūst peļņu ar vietnes saturā ievietotajām reklāmām, taču YouTube lielākais trumpis – aktīvā lietotāju līdzdalība – ir izrādījies arī galvenais klupšanas akmens reklāmas biznesā, jo, ņemot vērā to, ka lietotāji var izvēlēties, kādu saturu vēlas redzēt, ir grūti noteikt, kādas reklāmas kuriem videoklipiem pielipināt. (Daudz plašāk un pamatīgāk YouTube attiecības ar ieņēmumu gūšanu ir aprakstītas šeit: YouTube: 1 Billion Viewers, No Profit).

Savukārt lietotājiem – video augšupielādētājiem un veidotājiem – situācija ir atšķirīga, proti, viņi nereti tiek nolīgti no kādas trešās puses, lai veidotu videoklipus ar konkrētu saturu, izmantojot jau eksistējošo fanu bāzi, bet šajā gadījumā lielākoties nevar runāt par prātam neaptveramu peļņu. Tiesa, ir pāris gadījumu YouTube vēsturē, kad tas ir izdevies, un

viens no tiem ir jau minētais PewDiePie, kurš ar saviem videoklipiem pelna aptuveni 12 miljonus ASV dolāru gadā.

Taču krietni ikdienišķāka aina ir dažādi satura veidotāji, kuri saņem līdz 1000 dolāriem mēnesī.

Ņemot vērā to, ka YouTube un reklāmas nav nemaz tik viegli savienojamas lietas, var novērot kādu interesantu parādību, proti – reklāmas reizēm kļūst par tipiskiem YouTube videoklipiem, kas ir veidoti tā, lai lietotāji paši gribētu ar tiem dalīties; tās vairs nav tikai reklāmas, šie klipi jau pārkāpj tīras komercijas ietvarus un kļūst par mākslas darbiem. Viens no piemēriem – amerikāņu dziedātājas Lanas Del Rey klips, dziesmas Blue Velvet kaverversija, kas veidota dziedātājai pierastajā stilistikā, taču patiesībā ir apģērbu veikala H&M kolekcijas reklāma.

Lana Del Rey - “Blue Velvet”

Šī dziesma gan nav vienīgā, kurā Lana Del Rey kaut ko reklamē – 2013. gadā dziedātāja publicēja dziesmu Burning Desire, kuras video ir Jaguar mašīnas reklāma. Tas ir interesants piemērs, kā YouTube ļauj arvien dziļākā līmenī jaukt robežas starp reklāmu un mākslu, pārdefinējot mākslinieka iespējas gūt peļņu. Visi šie aspekti ir dziļi saistīti ar slavenību kultu, bet tā jau būtu atsevišķa saruna.

Lana Del Rey - “Burning Desire”

Jāpiebilst, ka kopš 2015. gada YouTube piedāvā arī maksas versiju, ko sauc YouTube Red.

Tajā ir iespējams lietot YouTube saturu bez reklāmām, kā arī noskatīties īpaši šai versijai radītu oriģinālsaturu.

Lektorija Otrā maiņa ietvaros esam jau daudz runājuši par interneta ietekmi uz mākslas darbiem, un šis solis, ko var interpretēt kā YouTube vēlmi konkurēt arī ar tādām vietnēm kā Netflix, parāda, ka šī tēma kļūst arvien aktuālāka. YouTube Red mēneša abonements maksā 9,99 $, taču kompānija vēl neatklāj, cik liels ir abonentu skaits.

Vācijā nelegāls

Kā pēdējo YouTube aspektu šajā raksta daļā apskatīšu likumus, kas šo vietni padara legālu. Šajā kontekstā ir jānošķir divas dažādas likumdošanas izpausmes, un atsevišķi jāskata gan tas, kas YouTube padara pieejamu vai nepieejamu dažādās pasaules valstīs, gan tas, kā YouTube var jau eksistēt vairāk nekā 10 gadus un nebankrotēt dažādu autortiesību pārkāpumu prāvu dēļ.

Pirmkārt, runājot par pieejamību, - lielākajā daļā pasaules šī vietne ir oficiāli pieejama, un valstis, kas pastāvīgi un principiāli ierobežo piekļuvi YouTube, ir salīdzinoši mazā skaitā (ļoti bieži šīs valstis ierobežo pieeju brīvam internetam kā tādam – piemēram, Ķīnā un Ziemeļkorejā valstiskā līmenī tiek ierobežota pieeja YouTube, Google, Facebook un citām pašsaprotamām un ārkārtīgi populārām interneta vietnēm). Vairāk ir valstu, kas bloķē pieeju uz kādu konkrētu periodu, un iemesli, kāpēc YouTube tiek bloķēts, teju vienmēr ir politiski / reliģiski. Tā tas ir arī Irānā, Sudānā, Dienvidsudānā, taču nav noslēpums, ka tas, ka kaut kas tiek bloķēts vai ierobežots, nebūt nenozīmē, ka iedzīvotāji to nelieto, jo ir pieejami tik dažādi veidi, kā apiet valsts noteiktos ierobežojumus.

Šādā kontekstā visinteresantākais ir Vācijas gadījums – šķiet neparasti ieraudzīt šo Eiropas lielvalsti sarakstā starp valstīm, kas ierobežo pieeju konkrētam YouTube saturam.

Taču problēma slēpjas tajā, ka jau kopš 2009. gada Vācijas autortiesību aģentūra nav spējusi panākt vienošanos ar YouTube par veidu, kā tiek aizsargātas mākslinieku autortiesības, tāpēc materiāls, kas ir aizsargāts ar autortiesībām, Vācijā oficiāli nav pieejams. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka šāds materiāls netiek skatīts, taču šis gadījums, tāpat kā smagākie cenzūras piemēri, iezīmē vienu svarīgu problēmu – oficiālās institūcijas nereti dažādu iemeslu dēļ nespēj iet līdzi laikam, tādējādi digitālo autortiesību jomā šobrīd valda pilnīgs haoss.

Likums, kas vispār ļauj šai vietnei darboties, ir ASV 1998. gadā pieņemtais Digital Millennium Copyright Act (DCMA). Likumam, protams, ir dažādi aspekti, taču, vienkāršoti sakot, šis Bila Klintona pieņemtais likums, kas tika radīts virtuālās ēras pašā sākumā, mazina interneta vietņu atbildību par tajās augšupielādēto saturu. Šis ir fundamentāls solis interneta attīstībā, bez kura tādas vietnes kā YouTube, Facebook un citas nebūtu iespējamas.

Praksē tas darbojas sekojoši – lietotājs augšupielādē video, un, ja YouTube saņem sūdzību no kāda, kas apgalvo, ka tiek pārkāptas autortiesības, kompānija šo video var dzēst.

Kaut arī DCMA pieņemšana, kopumā ņemot, ir ļoti pozitīvs pagrieziens interneta vēsturē, šis likums ir bijis par iemeslu arī vairākām pavisam absurdām tiesas prāvām. Likuma kritiķi apgalvo, ka DCMA darbojas lielo korporāciju labā, jo tām ir līdzekļi un iespējas sekot līdzi tam, kas tiek augšupielādēts, savukārt mazāku mākslinieku pārstāvjiem nav tādu resursu, lai pašrocīgi cīnītos ar autortiesību pārkāpumiem.

Nākamās lekcijas Rīgas Kino muzeja lektorijā "Otrā maiņa"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi