Jāņa Streiča ekrāna patiesība

Latvijā sācies Jāņa Streiča kinogads, un jau trešdien, 13. aprīlī – pirmā meistarklase kinoteātrī “Splendid Palace”, sekos vēl divas – 20. un 27. aprīlī. Kino Raksti piedāvā ieskatu, kā tas būs – kā Jānis Streičs stāsta publikai par savām filmām un profesionālajiem noslēpumiem tajās. Piemēram, par to, kāpēc labākais kinomākslinieks būtu Šerloks Holmss, kāpēc leģendārā „Teātra” Īvija bija zvaigzne tikai Streiča filmās un kur slēpjas „ļaunuma sakne” latvju spēlfilmu teatrālajiem dialogiem.

Fragmenti no Jāņa Streiča vieslekcijas Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas (RISEBA) Audiovizuālo mediju programmas studentiem 2015. gada rudenī, pasniedzēja Daira Āboliņa.

Vairāk par Jāņa Streiča kino gadu ŠEIT.

Detalizēti par Jāņa Streiča meistarklasēm ŠEIT.

Uz ekrāna nav nolieguma

Zelta likums. No tā mums ir, ko mācīties. Dzīvē šo zelta likumu maz kāds zina. „Zemapziņa nepazīst nolieguma formu” - pierakstiet zelta burtiem! Var lietot dzīvē visās situācijās. „Zemapziņa nepieņem nolieguma formu!” Ja jūs gribat sev kaut ko panākt, neaizliedziet nekad. Jūs nepanāksiet to, jo aizliegums tikai apstiprinās. Jebkurš aizliegums apstiprinās. Labāk izvairies no savām domām, kas tevi uztrauc, un tās zaudēs savu spēku. Tā laikam Sokrāts teica – izmaini domas par lietām, kas tevi uztrauc, un tās mainīs savu spēku. Tas arī pieder pie dzīves gudrības.

Bet atgriežamies pie ekrāna. Ir tikai apstiprinājums, ko pieņem arī ekrāns. Bija tāds Mihails Jampoļskis, viens no avangarda kinokritiķiem, vēlāk Holivudā strādāja. Kā saka, draugi kļuvām, viņš par vairākām manām filmām pamatīgi rakstīja. Un, kad es viņam pateicu šo psihiatrijas zelta likumu, viņš iesaucās - Jāni, tas ir ekrāns!

Ekrāns ir tas pats, kas zemapziņa!

Tas tikai apstiprina to, kas tur ir; uz ekrāna nav cita nekā, nav nolieguma!

Šo vienkāršo patiesību jūs it kā zināt, bet būtībā tas ir daudz dziļāk un pamatīgāk - ir tikai tas, kas ir ekrānā. Pārējais nav redzams. Tas, redziet, ir pamatu pamats.
Un tāpēc, kaut ko materiālu ekrānam izvēloties, ir jāzina, ka dzīves patiesība un ekrāna patiesība atšķiras. Es cenšos to dzīves patiesību uzsvērt. Runa nav par formu, par reālismu formā; forma var būt dažāda. Bet lai reālisms būtu uztverē, lai reālisms būtu tavās izjūtās. Tu uztver reāli to un pārdzīvo. Ir svarīgi pārdzīvot līdzi, bet formas ziņā eklektikas momenti tagad jau bieži parādās.
Piemēram, Romeo un Džuljeta, amerikāniskie... vispār tā ir interesanta vēsture, tieši ar šo darbu publika piedzīvoja pirmo pārsteigumu, ieraugot, ka arī jauni cilvēki var šīs lomas spēlēt. Manā jaunībā, vecajās filmās, tur 40-50 gadus veci aktieri spēlēja jauniešus. Cilvēku domāšanā vēl bija tāda teātra izrādes inerce –

jo paskatieties, kāda ir tā Džuljeta! Tā ir tik sarežģīta, dziļa loma, ko var spēlēt arī septiņdesmit gadu vecumā.

Esmu redzējis Džuljetas lomā vienu krievu aktrisi, kurai jau pāri piecdesmit, tur ir tāds dziļums, tāda aktieriskā meistarība... Bet tad nāca tā itāļu filma, kā nu viņa tur saucās, kas parādīja, ka šīs lomas var arī tīneidžeri spēlēt [[1]]. Jo tīneidžeri jau viņi arī bija dzīvē, tie Romeo un Džuljeta. Un tagad mums vairs nav pieņemama tā veco laiku estētika.

Džūlijai nav 37

Dzīves patiesība un ekrāna patiesība ir kādreiz ļoti tuvu vajadzīgas. Bet, ja tās neatbilst... Es jums divus paraugus varu nosaukt no savas prakses. Spilgts piemērs ir filma Teātris [1978], Džūlija Lamberte, tā pati Džūlija Lamberte. Dzīves patiesība – tā var būt arī tā patiesība, kas aprakstīta literārajā pirmavotā. Man, redziet, Vija Artmane spēlē savos brieduma gados, pirms piecdesmit gadu jubilejas. Bet Somerseta Moema Džūlijai Lambertei, neticēsiet, - ir 37 gadi! Kā manai meitai tagad. Mana meita [Viktorija Streiča] ir aktrise, vadošā aktrise Kauņas muzikālajā teātrī, spēlē galvenās lomas. Bet sāk jau noņemties ar Džūlijas kompleksu, viņa domā – nāk 40, kas tālāk? Kur lomas? Kam būsi vajadzīgs?... Un tagad viņa visā nopietnībā ir metusies uz pedagoģiju, un ar panākumiem, tā viņai ir sirdslieta.
Bet ja es rādītu uz ekrāna tādu 37 gadus vecu Džūliju, kas būtu? Neizpratne! - ko viņa tur dullojas? Nu, tāpēc šeit Vija Artmane ir.
Man sākumā bija doma, ka varbūt vajadzētu kādu slaidāku dāmu, ar plastisko operāciju... Bet tad sapratu, ka nevajag. Uz ekrāna jāredz sieviete, kurai jau tuvojas kritiskais vecums, tas ir jāredz. Jo ekrāns tikai apstiprina, neko citu. Labi, literatūra pastāstīs, ka viņai 37 gadi, bet kas tev ticēs, ka viņai no tā rodas uztraukumi?! Palaidīs garām. Tāpēc ekrāns, attēls ir pirmie, kam tas jāparāda.

Jānis Streičs un Vija Artmane filmā "Teātris" (1978)

Otrs paraugs no manām filmām, Svešās kaislības [1983], tā paša Jampoļska apcerēta un izcelta filma, un arī man pašam liekas, tā bija tāda pamatīgākā, gruntīgāk izstrādātā. Tur darbība notiek pēc kara, Zemgalē, bagātās mājās. Centrā ir saimniece, vecs vīrs, krietni vecāks par viņu, ir meita, un ir bijušais viņu kalps, vai kā saka, laukstrādnieks, kas atgriezies no padomju armijas kā iekarotājs. Meita un māte, viņš guļ ar vienu, guļ ar otru, pilnīgi izlaidīgs cilvēks; tur tās kaislības mutuļo. Filma pēc lietuvieša Mikola Slucka romāna, autors raksta, ka vecā māja karā sagrauta un viņi dzīvo būdā, kas tur steidzīgi uzcelta, kaut kāda šķūņa pārbūve. Visi saspiesti vienā telpā, tur ir vecis, tur ir sieva, Vija Artmane, viņas meita bija Vizma Kvēpa - brīnišķīgs aktieru ansamblis!

Vija Artmane (Anna) un Aļģirds Paulavičus (Antans) filmā "Svešās kaislības" (1983)

Ja es darītu tā, kā autors teica, ja es rādītu pamatus, nodegušus, sagrautus - nu kas tur būtu? Kas ir sagrauts? Nodeguļi ir vienādi, vai pilij vai būdiņai, tikai pēc atšķirīgas platības varētu noteikt. Tāpēc mēs meklējām ko citu, es meklēju pierādījumus stāstam. Viņa ir pārdevusi savu jaunību. Aiz ko viņa izgājusi pie šī vecā vīra? To vajadzēja apkārt just. Un es ilgi meklēju, kamēr atradu Zemgalē ansambli, kur bija pilnīgi tāda kā akmens ligzda. Dievs deva laimi atrast tādu dzīvojamo māju, kas bija pa pusei sagrauta – vienā pusē jumts ir, otrā vairs nav. Redzams, ka bijis karš, dzīve sagrauta, viņa spiesta dzīvot viena.

Tā ka, redzat, viena lieta ir dzīves vai romāna patiesība, bet otra lieta tomēr ir ekrāna patiesība – doma, ko tu gribi teikt, ko tu gribi pierādīt.

Bagātie Nārbuļi?

Gadījās man reiz viena tāda dzīves patiesība, kas man asi uzkrita un padarīja mani niknu. Televīzijā bija tāda daudzsēriju filma Likteņa līdumnieki – ļoti labs scenārijs, ļoti labi aktieri, viss. Izņemot dekoratīvo elementu, noformējumu, to vizuālo pusi, kas ietver aktierus, kuri darbojas. Mani tas tracināja, es nevarēju skatīties. Jo man tas ir vienmēr ir viens vienots veselums.

Tur visu laiku runā – bagātie Nārbuļi, bagātie Nārbuļi! Bet – cauri jumti, pagalmi aizauguši nezālēm, lauki nekopti, viss.

Un netīrība mājās, krāsns, kas gadiem, gadu desmitiem kurināta, tie malkas sviedri, kas tur notecējuši. Faktūra, protams, interesanta, nu tā būtu tāda it kā ekrāna patiesība. Bet te nav harmonijas! Ir vajadzīga arī idejas patiesība – ka tā ir bagāta saimniecība, kopta, paraugs visiem! Tas man uzkrita, pilnīgi uzsita asumu.
Ā, un ko man atbild viņi, filmas autori? „Bet tās ir to gadu mājas!” Iedomājieties – simts gadus vecas mājas... Es saku – tad filmējiet to gadu puikas un meitenes arī! Filmējiet, ja jau reiz mājas filmējat!

Tajā laikā man jau bija Rūdolfa mantojums uzrakstīts, un tieši šī iemesla dēļ – man gribējās parādīt, kāda bija Latvija gadsimta sākumā, kādas bija mūsu lauku mājas, kāda bija mūsu zemniecība. Dažādi apstākļi sagadījās, ka tiešām varēja speciāli uzcelt no jauna tās mājas, kas ir filmā, tās joprojām stāv tur, Cinevillā. Tā bija mana polemika – ar filmu parādīt, kāda mums dzīves kultūra bija tajos gados. Tātad – vienmēr vadieties tomēr no idejas, kas jums ir svarīgākais.

Jāni, tev taisnība!

Kad es strādāju, man tāds dīvains uzplaukums bija Mans draugs – nenopietns cilvēks [1975], kad es tā kā pavēros – es jutu, kā vajag. Un tad daudzi sūdzējās – es esot stingri pieprasījis kaut ko, kas neatbilst dzīvei, tā dzīvē nevar būt. Bet, kad to ierauga uz ekrāna, tad redz, ka man ir bijusi taisnība. Ja jums gadīsies kādreiz strādāt ar kino, vajag būt ļoti pārliecinātiem – turieties pie savas patiesības!

Bieži vien tiek jaukta vispārpieņemtā gaume un estētika ar filmai un varoņiem vajadzīgo, neatšķir tās lietas.

Sevišķi darba laikā, ātrumā to daudzi nesaprot, grupa nesaprot un aktieri nesaprot, ka tā ir pavisam cita estētika – lai saasinātu, ir jākļūst uzmanīgam. Tā man Svešajās kaislībās bija, ka saimniece to varoni [Zanes Jančevskas tēloto Marīti], kad ieradās komisija pārbaudīt, gribēja padarīt par plānprātiņu. Autoram bija rakstīts, ka saimniece viņu pilnīgi ar govs mēsliem tur nosmērē. Smirdīgu pataisa tādu, un vēl... Artmane protestēja, Harijs Kukels, operators, visa grupa pret mani - ārprāts, tā pazemot cilvēku, šausmas, tā nevar, nevar, nevar! Bet, kad ieraudzīja uz ekrāna, Vija Artmane teica - Jāni, tev bija taisnība!

Reizēm operatori mīl neiedziļinoties pafilmēt, kādreiz tā smukuma dēļ – o, te šitā labi izskatīsies... Vai, dieniņ! Vienmēr padomājiet, vai tas ir vajadzīgs šai situācijai, šai aktiera psihomehānikai, kā es to saucu. Meierholds runā par biomehāniku, bet es viņam nepiekrītu. Lasīju – tas esot tā, lai izteiksmīgāks ķermenis būtu. Bet lieta ir tāda, ka pastāv psihomehānika katram ķermenim – cilvēka psihiskajam stāvoklim atbilst fiziskais, tas ir likums. Un, teiksim, žestu valoda atbilst emocijām, esmu par to pārliecināts. Redziet, piemēram, Rodēna Domātāja skulptūra. Pamēģiniet šajā pozā likt aktierim teikt - eureka, es atklāju! Var to pateikt tādā pozā? Nu nevar! Vajag - o! - viscaur mugurkaulu izliekt!

Franču tēlnieka Ogista Rodēna skulptūra "Domātājs / Le penseur" (1880)

Bet tas uz meistarību attiecas, kā jau daudzas lietas. Tāpēc es saku – reizēm mēdz būt tādi bezmērķīgi operatori, ja nav jūtīgi – viņi redz tikai bildes skaistumu. Ja viņi redz tikai to, nu, esiet uzmanīgi. Jāvalda ir jūsu idejai. Labi, ja operators to saprot un ir vienprātība.

Visur ir mans pirksts

Kas vēl par lietu, redziet, - es jau esmu laikam viens izņēmums starp režisoriem... Ne jau tā, ka šeit tāds viens liels ūnikums gadījies, bet vienkārši izņēmums no tās ierindas – tāpēc, ka es vienmēr līdzi māksliniekiem arī zīmēju, es kopš bērnības zīmēju, un pats piedalos jebkurā lietā. Visur ir mans pirksts, visur ir mana līdzdalība, scenārijos visos – ir mans vārds titros vai nav. Dekorācijās vienmēr ir mans galavārds vai mans ierosinājums, pat līdz tam, ka Rūdolfa mantojumā bija manis zīmēts mājas plānojums.

Filmas "Rūdolfa mantojums" (2010) uzņemšana, saimnieka Rūdolfa Rūdupa māju virsskats

Arī kostīmos bijušas manas idejas, sevišķi jau, es uzskatu, tā visdziļāk un pamatīgāk Svešajās kaislībās. Jo gan pēc vides, gan sevišķi pēc tā, kas aktierim mugurā, vajag spēt visu nolasīt, kā to Šerloks Holmss dara. Patiešām, mans ideāls kā kino mākslinieks ir Šerloks Holmss, jo viņš, skatoties uz cilvēku, pateiks visu – kas viņam ģimenē, kur viņš dzīvo, ko dara... Labi, varbūt Konan-Doils pārspīlē, bet arī apģērbā un visā tas ir jāredz un jānolasa.

Pirmoreiz man tas sākās Nenopietnajā cilvēkā - es neminēšu tās kostīmu mākslinieces vārdu, viņa tagad ir ļoti pazīstama. Un viņa to konfliktu, manu prasību un paņēmienu, tagad lieto kā savu, stāsta studentiem, un man prieks, ka tā notiek.
Bija tā – man atnes kostīmu skices un saka: te ir Inta, kad viņa atnāk no darba, un te, kad viņa brauc piknikā; te, kad aizbrauc pie mammas ciemos... Es saku – paga, mīļā! Kas tā Inta ir, kur viņa strādā? Medmāsa. Cik medmāsai alga ir? Intas māmiņa arī vientuļa bija, tikai tagad uzradās tas jaunības draugs, kurš bagāti dzīvo.

No kurienes viņai tādi apģērbi? Divi bērni un vīrs - vieglprātīgs cilvēks, maina darbavietas.

No kurienes viņai tādas drēbes? Viņai vienīgais drēbju gabals ir, un viss - džinsas, kas tolaik bija liels dārgums, ja turamies pie dzīves patiesības. Mainās tikai dažas blūzītes. Un jaku viņa aizņemsies no draudzenes, un ieviešam to scenārijā, momentā! Aizņemas jaku, un par to būs skandāls. Uzreiz uz vietas ideja radās, un to nofilmējām. Un tagad tā māksliniece vienmēr prasa saviem studentiem – kur tavs tēls strādā, kāds sociālais stāvoklis? Tas ir jāredz.

Arvīds (Jānis Paukštello) un Inta (Gaļina Maculeviča) piknikā ar aizlienētu jaku un parūku

Kņazs ar bruņurupuča kaklu

Tāpat man bija Svešajās kaislībās, par to gan man tiešām pašam prieks, es ar tādu aizrautību strādāju! Piemēram, kostīma skice – vecais saimnieks, es jau minēju, Zemgales budzis, kā saka, lielsaimnieks. Un man atnes tādu vadmalas tērpu, ar tādām kā galošām, vilnas zeķēm, svīteri, kaut kādu lakatiņu, viss... Es saku – mīļā, tie bija Ulmaņa laiki, bagātie laiki Latvijā! Zemgales saimniecība ir tāda, ka saimnieki ar auto brauc, viņiem bija telefons un radio! Saimnieks bija aizsargos, pie viņa brauca ciemiņi no Rīgas, viņš staigāja pirktajās drēbēs un nekādas austās neatzina! Viņam jādabū – [Leonīdam] Oboļenskim, kalsnam aktierim, jādabū tāds liels uzvalks, lai rādītu, ka viņš ir bijis miesās dūšīgs, bet tagad sakrities, lai tas uzvalks kūļājas tagad. Un tas būs kostīms, kas liecinās par vietas stāstu, tas jau stāstīs par pagātni - tie mūri stāstīs, un arī šis kostīms stāstīs. Lietas stāsta, kā tas reiz bijis.
Aktieris bija klāt pie kostīmu izvēles, izcils aktieris – kņazs Oboļenskis, patiešām kņazs pēc izcelsmes, un viņš teica - jā, jā! Un tas krekls, un bruņurupuča kakls tāds izstiepts uz augšu, kņazs parādīja šo savu ļoti skaisto, aristokrātisko profilu. Un tāds kadrs filmā ir, viņš tieši ir izstiepis kaklu, kā pats gribēja.

Leonīds Oboļenskis (no labās) un Aļģirds Paulavičus filmā "Svešās kaislības" (1983)

Tajā pašā filmā man arī Paukštello kostīms patīk. [Viņa loma ir] Ezeriņš, padomju iekārtas aizstāvis. Tādas lietas var parādīt nopietni tikai ar ironiju. Es teicu – jāuztaisa tāds Runcis Zābakos! Lieli zābaki, kaut kāda hūte ar spalvu, viss. Un Paukštello tā uztaisīja – kaut kādus zvejnieku zābakus uzvilka... Kāpēc zvejnieku zābakus laukos? Atkal, redziet, it kā pretruna, bet viņam ir gumijas zābaki, adītais vamzis, ar visu šito viņš izskatās pēc Runča.
Un pārējiem kostīmi – piemēram, Ausma [saimnieces meita, aktrise Vizma Kvēpa] protestē pret mammu, viņa nēsā vīriešu hūti – apzināti, tēva veco hūti. Ar cimdiem strādā, tāda ekstravaganta. Tur pie katra bija piedomāts, jāsaka – man tur kā dūre tie pieci aktieri, un tā tas izdevās.

Tātad arī šo pierakstiet zelta burtiem: "personības paplašināšana uz ekrāna!" Caur lietām, caur apģērbu, caur vidi, kurā mēs paplašinām personības jēdzienu.

Tas ir ļoti no svara, šo izdarīt, jo lietas, kas ir apkārt, runā tāpat kā cilvēks. Un, ja jūs ar to aizraujaties, tas dod lielu gandarījumu pašiem un grupai. Tas ir kā kolekcionāriem – prieks un azarts. Ja tu strādā pie šāda materiāla, kur jāmeklē, tad šis azarts pārņem, ticiet, visus, un pašu jūs jo īpaši.

Zemapziņa ir nauda bankā

Un tad ir pašcieņas jautājums un prieks ievērot un darīt visu, kā vajag. Piemēram, filmā Tikšanās uz Piena ceļa [1985] man ir precīzi ievērotas visas tās armijas lietas, tā biju pārliecinājies un gandarīts. Mani konsultanti bija gan ģenerālis, gan filmas direktors, pats bijušais frontinieks, kas zināja perfekti visu. Un tik un tā vienā vietā man, starp citu, neizdevās. Tur ir skaista detaļa – uz balli pošoties, pucē zābakus ar vilnas drānu. Bija labi redzams, kā pucē tos zābakus, es priecājos. Bet izrādās, vecais frontinieks zināja, ka tādi zābaki, ar tādu šuvumu, parādījās padomju armijā tikai pēc 1945. gada. Nu kas to varēja zināt?

Ināra Slucka (Astra) filmā "Tikšanās uz Piena ceļa" (1985)

Te atkal viens praktisks padoms par lietām, kas ir kara filmās svarīgas, un vispār jau visās filmās - mani, ziniet, ārkārtīgi traucē, kad redzu šos jaunos apģērbus, kas paņemti no noliktavas, ar visām vīlēm stāv; varonis ir it kā ierakumos gulējis, ilgi staigājis, bet apģērbs tīrs. Un es vairs nevaru skatīties, es vairs neticu.

Ar to mēs atgriežamies pie zemapziņas, kas apstiprina uz ekrāna redzēto. Kas ir zemapziņa? Vienkāršs formulējums – tā ir nauda bankā. Mēs lietojam to, cik mums vajag, bet tur ir vesels kapitāls – mūsu dzīvesziņa, izglītība, dzīves prakse, arī tas, ko esi ņēmis no senčiem. Milzīgs slānis ir apakšā, tas it kā guļ, bet vajadzības gadījumos saslēdzas ar reālo, ar šīsdienas praktisko apziņu. Milzīgs spēks. Ieslēdzas, kad vajag.

Pirmā ideja būs garām

Ja mēs runājam par nacionālo kino – mums gēnos visiem ir kāda līdzīga saite ar lietām, ar dabu, nemitīgi. Bet, ja filmas scenārijs nāk kaut kur no ārpuses, bieži vien autors ir devis tikai to galveno konfliktu, un viņam nav no svara, kādā vidē tas notiek.
Tāpēc man ārkārtīgi patīk kopš Nenopietnā cilvēka laikiem tāds darbs, ka savāc visu grupu kopā, un tad spriežam mēs – kas šajā brīdī filmā notiek, kāda ir vide, kurā darbojas aktieri. Piemēram – ko viņi tagad dara? Tagad gatavo vakariņas. Ko gatavo vakariņās? Varbūt ne vakariņas. Varbūt viņa klāj gultu bērnam. Pirmo ideju, ko pasaka, atmetiet nost - tas būs banāli un garām, nodrāzti. Reizēm ilgi, ilgi meklē kaut ko tik vienkāršu. Atcerieties par Kolumba olu – par strīdu, vai olu var nolikt uz gala. Jā, viņš iesita drusku to galu, un ola stāvēja – tas atrisinājums ir pavisam vienkāršs, un tu brīnies, par ko iepriekš galvu lauzīji! Tajā pašā Nenopietnajā cilvēkā, es brīnos, par ko tur galvu lauzījām, bet lauzījām ilgi – ko dara viena tante, ko otra dara, kā radās tās piena pudeles... Un, saprotiet, Nenopietnajā cilvēkā parādās pilnīgi dubultfilma aiz katra varoņa, aiz viņa dzīves. Un tā daudzās manās filmās. Ticiet, tas ir ļoti aizraujošs darbs, tas nebūt nav nogurdinoši, un nevajag domāt - ā, priekš kam tas vajadzīgs...

Kadrs no filmas "Mans draugs - nenopietns cilvēks" (1975)

Jau Ķekavā!

Ekrāns vienmēr apstiprina – ja tu kaut ko nezini, tad nerādi! Nedari to, ko nezini, kā darīt. Vajag darīt tikai to, ko vari. Visi aktieru panākumi pie manis ir tāpēc, ka es slēpju to, ko viņi neprot un nevar. Rādi to, ko viņš var!

Teiksim, ir problēma tagad – aktieri filmās teatrāli spēlē. Tā ir veca tēma, varbūt veselai citai runai. Tad režisors domā - nē, nē, aktieri neder, pārāk teatrāli, vajag ņemt no tautas. Paņem no tautas, iznāk vēl sliktāks rezultāts. Kāpēc? Tāpēc, ka neprofesionālim liek darīt to, ko prasa no aktieriem. Kad tu paņem cilvēku no tautas, tad vienkārši filmē! Tas nav aktieris, tu neesi paņēmis aktieri.
Piemēram, filmēju Teātrī kalponi [Īviju], tā [Ilga Vītola] rekvizītos strādāja studijā. Viņa taču kadrā neko nedara. Es viņu nolieku īstajā vietā, iedodu tekstu, un viņa dara, kas teikts – aiziet, pakar drēbes, pagriežas un pasaka to un to. Viņa tā ir uzfilmēta, un rezultāts ir lielisks. Neatkārtojams tipāžs, tas, ko vajag. Dievs palīdzēja. Nu, faktiski mana asistente... Es meklēju tādu, kā saka, lāci, lāču māti sievietes paskatā, saku – man vajag tādu, kā mūsu Ilga! Un asistente saka - nu tad paņem Ilgu! Es baidos - varēs? Nu protams! Tāds cilvēks, raksta dzeju, ir tehnikumu beigusi. Nu lieliski!
Pēc Teātra viņai milzu panākumi. Kas notiek? Ilgu aicina uz Maskavu, uz Kijevu, uz Ļeņingradu, uz lielām lomām filmēties. Visur viņa izgāžas. Pie manis viņa filmējās vēl un vēl. Un Carmen Horrendum [1989] viņai milzīga, liela loma.

Ilga Vītola (centrā) - kara hospitāļa medmāsa Sima filmā "Carmen Horendum" (1989)

Otra lieta ticamībai, kas ir atkal atsevišķa tēma - tie ir dialogi. Tie dara mūsu filmas nebaudāmas. Ne intonācijā, ne izpildījumā, bet tieši informācijā, tieši tekstā.
Reiz mani izsauc viens jauns režisors, grib filmēt vectēva lomā. Es nezinu, vai iet, es labāk nefilmējos - negribu, kā saka, blamēties. Atsaku, bet viņš tomēr grib mani paprovēt. Un tad – man tādu tekstu iedeva runāt, es teikšu, tas mani satrieca pamatīgi. Viņš, gaišs puika, tādu tekstu! "Sieva, šauj pīrāgus krāsnī! Bērni jau brauc!"
Nu?! Vai tad tā kāds runā? Ja mana meita brauc no Viļņas, ja mēs gatavojamies un gaidām, es sievai saku: "Jau Ķekavā!" Viss. Man nevajag teikt: "Sieva, liec pīrāgus krāsnī! Mūsu meita Viktorija jau brauc!" Bet tā filmās bieži vien ir – sacerēti šādi dialogi, lai informētu jūs, skatītājus, ko tas viss nozīmē. Un tur tas viss nedabiskums mūsu filmās rodas, to vajag saprast. Dzīviem cilvēkiem taču ir pilnīgi cita valodiņa...

Atsauces:

1. Itāļu režisora Franko Dzefirelli / Franco Zefirelli spēlfilma Romeo un Džuljeta / Romeo and Juliet (1968), Romeo lomas tēlotājam Leonardam Vaitingam tobrīd bija 18 gadu, Džuljetai (Olīvijai Hasijai) – 17. – Red. piezīme. [↩]
Foto no Rīgas Kino muzeja krājuma

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi