Vides Filmu studija / VFS films svin 20

Viena no Latvijā profesionālākajām un ražīgākajām filmu studijām – VFS Films – šobrīd strādā jau 21. gadu, un jubileja tika aizvadīta ar lielu un priecīgu blīkšķi. Ballītes ievada pārsteigums bija, protams, filma, bet ļoti īpaša – visi 20 Vides Filmu studijas gadi koncentrēti vienā pusstundā, kur tos sakārtoja režisore Liene Linde, bet viegli ironisko, attēlam cieši pielāgoto aizkadra komentāru lasīja kinozinātnieks Viktors Freibergs. Tagad Kino Rakstos ir iespēja svinēt vēlreiz, noskatoties filmu „Čuksti tumsā“ un / vai izlasot filmas tekstu.

Zaglīgi čuksti tumsā

VFS Films jeb tobrīd vēl Vides filmu studijas pirmā filma, Lailas Pakalniņas režisētā Mostieties! (2000) sākas ar zaglīgiem čukstiem tumsā. Tie izrādās bērni. Tērpušies dzīvi apliecinošās krāsās, viņi uzzīmē ainavā vizuālu dramaturģiju, būdami pretstats lielajai Karostas katedrālei, plašajai jūrai vai vērienīgajam tiltam, un tā liek skatītājam sajust – dzīve ir liela, un mēs esam mazi.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem Liepājas Karostā top filma "Mostieties!", priekšplānā režisore Laila Pakalniņa un operators Uldis Cekulis

Man liekas ļoti zīmīgi, ka tieši šī filma uzsāk Vides filmu studijas filmogrāfiju, darbojoties kā pirmais akords, kas nosaka studijas turpmāko daiļradi – tā ir uzmanības pievēršana svarīgajam, kas novietots skatiena perifērijā, vai tas būtu bērns, dzīvnieks, sirmgalvis vai varbūt ziemeļkorejietis.
Filma Mostieties! turklāt iezīmē vienu no regulārajiem studijas filmu motīviem – sarunas ar aizdomīgiem tēvočiem. Piemēram, šajā filmā bērni sniedz (noteikti neapmaksātus) muzikālus priekšnesumus operatoram.

Kadrs no filmas "Mostieties!" (2000)

Māra Maskalāna filmā Kurš redzējis vārnu? aizdomīgs vīrietis, kas uzdodas par putnu vērotāju, ekspluatē vietējos nepilngadīgos bīstamā ligzdas izpētē; Daiņa Kļavas filmā Mitrais galvenais varonis diennakts tumšajā laikā mazgadīgajiem māca dzērājdziesmas, bet Ivo Brieža Nacionālajā pieskārienā svešs vīrietis, kas uzdodas par cilvēku no bagātās Norvēģijas, iesaista jauniešus alkoholismā.

Dažkārt gan šīs lomas tiek apvērstas. Piemēram, filmā Skanošie gadalaiki mums ar izbailēm jānoskatās, kā Valdis Muktupāvels pārgalvīgi kāpj iekšā dažādos aizdomīgos transportlīdzekļos, kas ieradušies no sen aizgājušiem laikmetiem. Viņam vajadzētu ieklausīties arī bērnos, nevis tikai skanošajā dabā – galu galā filmā Mostieties! bērni ļoti pareizi brīdina, kas notiek, ja pārdroši iekāpj nepareizā transportlīdzeklī (jo sarkanajā autobusā brauc velns).

Motīvus, kas studijas filmās tās 20 gadu darba gaitā atkārtojas vairākkārt vai pat regulāri, var atrast veseliem žūkšņiem.

Piemēram, daudzu filmu varoņi klausās radio. Ja filmā Lieta – kombināts tās varoņi apcer radio klausīšanās nozīmi valstiski izšķirošā brīdī pagātnē, tad Ukraiņu šerifos mēs pieredzam filmas tagadnes brīdi, kad varoņi izmisīgi klausās radio, lai uzzinātu, cik tuvu viņiem piesoļojis karš. Interesants motīvs ir kaķu ņaudēšana Gruzijā. Audrius Stoņa filmā Ramins ņaudošs kaķēns, kurš iesprūdis šaurā bezizejā, ir ļoti būtiska dramaturģiskās tēlainības vieta. Kad Uģa Oltes filmā Dubultie svešinieki, kas arī risinās Gruzijā, uz ceļa atskan neizskaidrojama kaķa ņaudēšana, negribot jāsāk domāt, ka izmisusi kaķa ņaudēšana ir kaut kāds īpašs Gruzijas filmiskais kods.

"Ramins" (2011)

Vēl viens caurviju motīvs ir jūra. Dainis Kļava par to, piemēram, uzņēmies pilnu atbildību, savu filmu bez aplinkiem nosaucot par Piejūru. Māra Martinsona filmā Oki – okeāna vidū Andra Buļa varonis aicina meiteni aiziet līdz okeāna malai, sakot, ka tur jūtas kā mājās. Oki – okeāna vidū, starp citu, ir vienīgā Vides Filmu studijas līdzveidotā spēlfilma. Ja paraugāmies uz dažiem inscenējumu mēģinājumiem filmās Ievainotā saule un Radviliada, varbūt arī labi, ka vienīgā. Labi dokumentēt realitāti, galu galā, varētu būt daudz grūtāk nekā to labi inscenēt.

"Radviliada" (2014)

Bet kā tieši dokumentēt? Kaut arī katra no gandrīz piecdesmit filmām, kas 20 gadu laikā ražotas Vides filmu studijas paspārnē, ir savdabīgs autordarbs, ir iespējams izšķirt piecas vispārinošas apakšgrupas, kurās ietilpināmi visi darbi, neskaitot varbūt tos dažus, kas ražoti kā konkrēti pasūtījuma produkti televīzijai (Tie, kas uzdrošinās) vai citiem, pamatā komerciāliem mērķiem (Rīgas stāsts, Pilsētai vēderā – Rīgas Centrāltirgus).

Taču arī šajos produktos var uziet īsta dokumentālā kino rudimentus.

Tā, piemēram, filmā vai drīzāk pagarinātā reklāmas rullītī Rīgas stāsts, kura nolūks ir ar Ulda Dumpja balss palīdzību iegalvot skatītājiem, ka Rīga un Latvija ir tāds mūžīgais veiksmes un uzvaras naratīvs, var ieraudzīt kaut ko, kas šo filmu darīs interesantu nākotnes skatītājiem – tajā redzama divtūkstoš desmito gadu sākuma Rīgas ikdiena un Nacionālās bibliotēkas celšanas process.

Bet atgriezīsimies pie filmām, kurus ar vieglāku sirdi varam saukt par autordarbiem. Pirmā no apakšgrupām, kurās varam raupjos vilcienos ietilpināt VFS Films daiļradi, ir ceļojumu filmas, nereti realizētas dokumentālas road-movie žanrā. Šīs grupas pionieris ir filma Skanošie gadalaiki, kurā Valdis Muktupāvels apceļo Latviju. Vai nu tajos bīstamajos transportlīdzekļos, vai vienkārši kājām, citreiz kopā ar zosīm. Savā ceļā viņš atklāj slepenu un maģisku Latviju, kur kaija bauda saulrietu, bebrs aplipis ar jāņuzālēm un putns ēd zivi. Vispār šo, tāpat kā daudzas citas Vides filmu studijas filmas, ir nepatīkami skatīties ziemā, jo tajās ļoti romantiski tiek atspoguļota Latvijas vasara, bet mums šobrīd ir janvāris.

"Skanošie gadalaiki" (2003)

Līdzīgs pārmetums jāizsaka filmai Kurš redzējis vārnu?. Arī tā ir vasaras ceļojuma filma, kuras laikā galvenais varonis veic nopietnu zaļās vārnas bezvēsts pazušanas izmeklēšanu. Šajā filmā izpaužas, kā jau minēju, studijas interese par perifērāku pasaules skatījumu, jo te tiek rādīts pieaudzis vīrietis, kurš stundām ilgi guļ viršos ar binokli un tad secina: “Ļoti intriģējoši”.

"Kurš redzējis vārnu?" (2004)

Ceļojuma filmu apakšžanrā ietilpst arī Audrius Stoņa filma Ramins – stāsts par gruzīnu sirmgalvi, kam mēs ceļojam līdzi cauri Gruzijai, meklējot jaunības mīlestību, un negribot apceram vientulību un vecumu (jo kurš tad to no laba prāta grib apcerēt).

Ceļojuma filma ir arī Nacionālais pieskāriens, kas norvēģa Mortena Travika vadībā apceļo nejauši izvēlētus krievvalodīgo identitātes pieturas punktus Latvijā. Mortenam Travikam, protams, nevajag uzticēties, jo viņš nav īsts cilvēks, viņš ir šovmenis. Par to mēs pavisam skaidri uzzinām dažus gadus vēlāk citā VFS Films ceļojuma filmā Atbrīvošanas diena, kur Traviks dibina diplomātiskus sakarus ar Ziemeļkoreju un, protams, piedzīvo ļoti daudz absurda.

"Atbrīvošanas diena" (2016)

Ceļošanas motīvs virza arī filmas Planēta Dzintars, kuras varoņi, pētot dzintara vēsturi, aizceļo līdz pat Indijai, Dubultie svešinieki, kas aizved skatītāju uz svešādu, nomaļu Gruzijas nostūri, Ukraiņu šerifi, kas rāda dzīvi nelielā Ukrainas ciematiņā, kā arī Lidojošo mūku templis, kur varam vērot to, kā Austris Mailītis Ķīnā daudz un nervozi smēķē.

Otra lielā Vides Filmu studijas ražojumu grupa ir filmas par vēsturi. Šo apakšžanru varam saukt arī par “Pēteris Krilovs izmeklē”.

Filmā Lieta: Kombināts Pēteris Krilovs izmeklē Skrundas lokatora vēsturi; filmā Ledlauzis “Krišjānis Valdemārs” Pēteris Krilovs izmeklē Latvijas pirmā ledlauža dzimšanu, spožo karjeru un traģisko galu; filmā Klucis – nepareizais latvietis Pēteris Krilovs izmeklē slavenākā latviešu mākslinieka dzīvi un nāvi; visbeidzot, filmā Uz spēles Latvija Pēteris Krilovs izmeklē ne vien Arvīda Griguļa romāna Kad lietus un vēji sitas logā tapšanas aizkulises, bet arī savu personīgo ģimenes vēsturi. Lai arī katrs no šiem darbiem izliekas specifiski veltīts kādam Latvijas brīvības zaudēšanas aspektam, formas un satura ziņā šīs filmas hronoloģiski kļūst arvien intīmākas un ar augstāku personisko likmi. Ir mazliet bail, ko Pēteris Krilovs nolems izmeklēt nākamo.

Režisors Pēteris Krilovs, strādājot pie filmas "Uz spēles Latvija" (2014). Foto: Agnese Zeltiņa

Vesels atsevišķs apakšžanrs, kas būtiski izceļ studijas rokrakstu, ir apceres filmas jeb, ja raugāmies no tehniskā aspekta, varam tās saukt arī par “montāžas filmām”. Šajās filmās dramaturģija neslēpjas notiekošajā darbībā uz ekrāna, bet gan veiklībā, kā savienoti divi kadri un tos pavadošā skaņa. To vidū ir viena no visu laiku skaistākajām latviešu filmām – Lailas Pakalniņas Leiputrija.

Top filma "Leiputrija" (2004), strādā Māris Maskalāns un Laila Pakalniņa

Tās ievadā redzam tumšu mājiņu, kurā kā Harons pie Stiksas sēž noslēpumains vīrietis. Viss, protams, ir daudz prozaiskāk, jo tas izrādās izgāztuves sargs. Filma tematiski ir meditācija par to, ka dabā par dabisku uzskatāms viss – dzīvība, nāve, ciešanas, miers, pārmaiņas. Vienīgais, kas nav dabisks, ir pārpalikums. Bet arī šo unikālo cilvēka radīto problēmu daba, cik vien tā spēj, cenšas līdzsvarot un atrisināt.

Cienīga šīs filmas līdziniece ir Daiņa Kļavas Piejūra – estētiski satriecošs darbs par piejūru kā prāta stāvokli, kas apcer pagātnes un tagadnes sadursmi. Veci kuģu korpusi, gandrīz aizmirsts arods (zvejniece), gandrīz izmirusi govju šķirne, vīri senlaiku tērpos ar aizlaiku uguns rituāliem, tiem pretī – plastmasas pudeles, vēja sportotāji, kvadracikli un elektriskās ģitāras.

Top filma "Piejūra" (2004), filmē Valdis Celmiņš

Vai vismaz jūra būs mūžīga? Ja šī filma būtu Instagram konts, tam būtu sensacionāli panākumi. Katram kadram būtu nez cik laiki. Vismaz seši noteikti.

Šo meditatīvo Vides filmu studijas darbu apakšžanru gandrīz pilnībā pārvalda Laila Pakalniņa un Dainis Kļava. Montāža un noskaņa virza arī Pakalniņas filmas Teodors, Par dzimtenīti un Sniegs, tāpat arī Kļavas filmas Runātāji un Laikmetīgā. Daudzās no tām svarīga tēma ir laiks, šī substance, kuras notveršanai kino droši vien ir visparocīgākais medijs. Teodors apskata pilsētniekiem tik pārdabisku fenomenu kā nesteidzīgs laiks. Runātājos laiks ir vizuāli palēnināts, taču audiāli raits. Šī apakšžanra filmās attēls, teksts, mūzika un montāža uzceļ skatītājam viesmīlīgi plašu telpu, kur piedzimt ļoti individuālai skatīšanās pieredzei.

"Runātāji" (2016)

Par piedzimšanu runājot, pie apceres un montāžas grupas darbiem pieder arī Lindas Oltes īsfilma IeElpot, kurā bērna piedzimšana tiek aplūkota maksimāli poētiskā, distancētā kino dzejas un metaforu valodā. Valda Celmiņa kamera lien cauri pilsētas vārtrūmēm un durvjailēm kā tumšam un baigam dzemdes kaklam, atgādinot, ka, iespējams, vislielāko varoņdarbu mēs izdarām, vēl pirms dzīve sākusies. Savā ziņā atskaidrojoša perspektīva. Kurš no mums dzīvē izdarījis kaut ko vēl drosmīgāku par piedzimšanu?

Skaitliski visapjomīgākā apakšgrupa, kurā tematiski varam ierindot VFS Films darbus, ir kādas noslēgtas kopienas portretējums.

Kopienas lielākoties veido cilvēki, bet ir arī, piemēram, zīriņu kopiena Māra Maskalāna filmā Jumta likums (diez, ko par to domātu Alfrēds Hičkoks!). Kamera ļoti nepārprotami rāda, kas autoram šķiet svarīgāks – dzīvnieks vai cilvēks, jo kadru aizpilda milzu zīriņi un mazi, mazi vīriņi. Zīriņi, protams, ir patīkamāki varoņi par cilvēkiem. Filmā izskan frāze, ka abiem putniem pārī ir jāizdzīvo, jo, lai izperētu olas un izaudzinātu mazuļus, ir vajadzīgi abi vecāki.

"Jumta likums" (2001)

Šis zīriņa skatpunkts būtu ļoti noderīgs patlaban aktuālajā diskursā par Ievas Ozoliņas filmu Dotais lielums – mana māte. Bet tā nav veidota Vides filmu studijā, tāpēc pie tās neuzkavēsimies.

Vairākas filmas, kas ietilpst kopienas portreta apakšgrupā, Vides Filmu studijā veidojis Andis Mizišs. Pirmā no tām ir Sekotāji par netipisku kristiešu kopienu, kas izveidojusies Krievijas vidienē. Tas ir ļoti svarīgs jautājums – kā cilvēkam tikt galā ar apokalipses trauksmi, kas ekoloģiski ir ļoti pamatota. Tēmas un aktualitātes ziņā šī filma ir priekštecis šobrīd populārajām VICE News reportāžām no eksotiskām pasaules vietām ar svarīgiem vai aizraujošiem fenomeniem. Mēs redzam, ka visarionoviešu kopiena arī gājusi krietni pa priekšu savam laikam un jau divtūkstošo gadu sākumā izmēģinājusi tādas šobrīd modernas lietas kā ekoloģiskā saimniecība, vegānisms, saules paneļi un seksuālā brīvība. Kad filmā redzamajos vasaras svētkos pļavā dejo krāsaini ģērbušies cilvēki, šo materiālu tikpat labi var uzdot par filmētu Rīgas festivālā Komēta.

"Sekotāji" (2003)

Filmas gaitā arī pamazām atklājas šādu noslēgtu sabiedrību iekšējās pretrunas, kas var novest pie kopienas implozijas – tās eksistēšanas pamatā ir labi aprobētais paņēmiens ideoloģiski definēt zemāko šķiru, šajā gadījumā sievietes, un tad šo šķiru ekspluatēt. Viena no filmas varoņa vairākām sievām mazgā viņam kājas, kamēr vīrs pievēršas vīriešu lietām – stāda sniegā lāstekas un glauda kociņu.

Tomēr Mizišs ne šajā, ne citās filmās savus varoņus netiesā, bet raugās uz tiem ar patiesu interesi. Piemēram, filmā Vienkārši pops režisors dekonstruē jebkādu mistifikācijas oreolu ap garīdznieka tēlu, savukārt filmā Jaguāra kakts par latviešu misionāru kopienu Bolīvijā balss tiek dota abām pusēm – gan sirmajiem latviešu misionāriem, gan iezemiešu “mežoņiem” un “mērkaķiem”, kā viņus pastāvīgi sauc latvieši.

"Jaguāra kakts" (2010)

Režisoru Kasparu Gobu filmā Seda. Purva ļaudis arī ieinteresējusi slēgta sabiedrība, pilsētiņa Latvijas ziemeļos, kas joprojām sevi identificē kā “sešpadsmito padomju republiku”, taču arī pēc Padomju Savienības gala tās iedzīvotāji turpina uzturēt savu kopienu, izbūvē alkohola noliktavā baznīcu un visādā ziņā kopumā spēj ļoti labi tikt galā ar dzīvi. Režisora izmantotā paralēlā montāža par to, kā skaitā nedaudzie naturalizētie Sedas pilsoņi iet balsot par pievienošanos Eiropas Savienībai, kamēr nepilsonis Leonīds ar sievu tā vietā rok kartupeļus, ir spēcīga tēlainība par izvēli: vai pievienoties kaut kādam kopīgam, ne tevis paša izraudzītam progresa naratīvam, vai mērķtiecīgi izolēt sevi no tā.

Šajā noslēgto kopienu filmu grupā mēs varam ieraudzīt vēl vienu specifisku tematisku apakšžanru, kurā strādā daudzi VFS Films autori, proti, tās ir filmas par vīriešiem, kas uztur kārtību pasaulē, un tā savā ziņā ir neapzināta vai apzināta darbošanās mītrades lauciņā. Filmā Aigi – gana laiks pasaule ārpus tās galvenā varoņa pasaules varbūt mainās, bet filmas varonis turpina ganīt briežus, it kā no tā būtu atkarīgs pasaules ritējums.

"Aigi - Gana laiks" (2007)

Romana Bondarčuka filmā Ukraiņu šerifi mēs redzam noslēgtu sabiedrību mazā Ukrainas ciematiņā, kurā abi galvenie varoņi savā dzeltenajā žigulī ir šīs sabiedrības kārtības un morāles stūrakmeņi – ne vien policisti un glābēji, bet arī psihologi un kaprači.

"Ukraiņu šerifi" (2016). (P.S. acīgajiem - filmas fragmentā patiešām ir redzams dzeltens žigulis, kā tekstā, nevis balts moskvičs, kā attēlā)

Daiņa Kļavas Mitrais ir par dzīvespriecīgu kungu, kurš ne tikai uztur kārtību Gaujas senlejā, bet pats šķiet kļuvis par organisku šīs ļoti gleznainās dabas daļu, ierindojams vienā montāžas rindā ar lapsu vai briedi. Vispār kaut kādā ziņā šis varonis stipri atgādina Pītu Martelu no Deivida Linča Tvinpīkas – tāda pati elegantu džemperu izvēle, plaša sirds un mīlestība pret upi un zivīm. Skatoties filmu, visu laiku bija bail, ka viņš tūlīt Gaujas krastmalā atradīs Loras Palmeres līķi.

"Mitrais" (2013)

Mitrais gan, tāpat kā Dzintara Dreiberga filma Lones soms – par Lones ciema uzņēmīgo biznesmeni –, uzrāda šo filmu autoru iešanu pavadā līdzi filmas varoņu personīgajai mītradei, kad filmas varoņi diktē mitoloģiju par sevi un savu vietu viņu izraudzītajā pasaules daļā, un filmas autori viņiem notic un nemaz nepēta dziļāk, vai zem šīs lielīšanās maskas patiesībā neslēpjas citi, varbūt pat interesantāki vaibsti.

Zīmīgi, ka pasaulē kārtību uztur tikai vīrieši. Sievietes visai reti izpelnās būt VFS Films portreta cienīgas, un, ja tā tomēr gadās (Dokumentālists), tad tikai tāpēc, ka varone stādās priekšā kā purva ragana, tātad nevis sargā kārtību pasaulē, bet pārstāv pretējo – haosa un stihijas pusi, kur sievietes nolikuši Zīgmunds Freids, Viesturs Rudzītis un citi kārtības sargātāji.

"Dokumentālists" (2012)

Sievietes, protams, ir klātesošas filmās redzamajā vīriešu pasaulē, bet bieži vien kā stihijas un neapvaldāma haosa simbols (Piejūra). Piemēram, viņas nereti filmu naratīvos ienāk iereibušas (Par dzimtenīti), citreiz pat tad, kad vairs nav dzīvas (Ramins). Pēdējo gadu laikā daži režisori, piemēram, Uģis Olte, cenšas kļūt progresīvāki un dažreiz pielikt līdzās galvenajam varonim vīrietim arī pārinieci sievieti (Planēta Dzintars, Dubultie svešinieki),

galvenais, lai tā sieviete ir introverta un neko daudz nerunā. Tomēr vislabāk, ja viņa paliek kā dekoratīvs skaņu celiņš, kas laivā slīd pa upi (Mitrais).

Tā laikam nav sagadīšanās, ka daži no visspilgtākajiem Vides filmu studijas kinodarbiem neietilpst nevienā no šīm lielos vilcienos definētajām grupām, bet veido paši savu apakšžanru, kas ir satura, tēmas un formas ziņā ar oriģinālu rokrakstu veidoti portreti.
Andra Gaujas Viktors ir ļoti skaudra mirstoša cilvēka grēksūdze, raupjā dokumentālā estētikā veidota un strukturāli nostrādāta filma, kas dod telpu sērošanai gan tās varoņiem, gan skatītājiem. Filmas kadrs pie tiesas pēc varoņu laulības šķiršanas, kur priekšplānā ir galvenais varonis un fonā sieva aiziet no kadra un arī no viņa dzīves, montāžā atstāts pilnā garumā, neizgriežot šķietamās operatora kļūdas – “piezūmošanu”, pārfokusu, jo tās, protams, nav nekādas kļūdas, bet gan uzskatāms operatora domāšanas process, kurš šajā brīdī cenšas ietvert visu situācijas un dzīves skaudrumu spēcīgā vizuālā zīmē.

"Viktors" (2009)

Anda Miziša skandalozais Tārps ir filma, kas neatlaiž skatītāju vēl ļoti ilgi pēc tās noskatīšanās. Filmas pirmā epizode risinās kapsētā, tādējādi ar montāžas palīdzību sniedzot pareģojošu akordu varoņu liktenim filmas stāsta ietvaros. Spožs operatora Agra Birzuļa meistardarbs, kura attēlā notverts gan filmas varoņu pasaules iekšējais siltums, gan draudīgā spriedze.

Tad, protams, mums ir vēl skandalozākais Ivara Zviedra un Ineses Kļavas Dokumentālists, ļoti pārprasta filma, kas patiesībā nevis portretē savdabīgu sievieti mežā, bet gan uzšķērž dokumentālā kino autoru motivāciju un darba metodes pašā augoņa viducī. Filmas prologā dokumentālists Zviedris dabū pa zobiem no savas portretējamās varones Intas aizstāvjiem. Lai arī „dabūšana pa zobiem” diemžēl ir tikai nojaušama (jo ieslēgtā kamera atstāta mašīnā), šī epizode pauž autoru pašironisko nostāju pret savu profesiju, kas tiek izvērsta filmas garumā –

kāvienu pa mūli, iespējams, pelnījis katrs dokumentālists, kas ar savu kameru nepārtraukti bāžas svešās teritorijās, un Zviedris to mesiāniski saņēmis par visu mūsu, dokumentālistu, grēkiem.

Visbeidzot jāpiemin divi no nesenākajām VFS Films darbiem – drosmīgi un, varētu teikt, pazemīgi veidoti lielu personību portreti. Andreja Verhoustinska Lidija, ko vienā kadrā uzņēmis Gints Bērziņš, ne vien sastindzina ar savu formas tīrību un stāsta dziļumu, kas panākts bez pārspīlēšanas un dramaturģiskas pārblīvēšanas, bet ir arī spoža mācībstunda par Kuļešova efektu: Lidijas Lasmanes-Doroņinas vaibstos, dzirdot viņas aizkadrā stāstīto biogrāfiju, piepeši izlasāms arī tas, ko individuāli nolēmis sajust skatītājs.

"Lidija" (2017)

Savukārt Kristas Burānes Pasaka par tukšo telpu, portretējot scenogrāfu Andri Freibergu, arī savā ziņā vienu no vīriešiem, kas uztur kārtību pasaulē, lieto ļoti daudz izsmalcinātu dokumentālā kino paņēmienu, izveidojot filmu, kas vēsta ne tikai par pašu varoni, bet arī par teātra, scenogrāfijas un kino valodas daudzveidīgajām iespējām.

"Pasaka par tukšo telpu" (2017)

Lai arī stāsta virstēma ir mēģinājumi izprast to, kas ir nāve, cits stāsta leņķis atspoguļo jautājumu par to, kas ir ievainojums un kas ir dzīve pastāvīgā brūces klātbūtnē, sevišķi tad, ja šo brūci novieto pret ļoti tīru apvārsni jeb, varam teikt, novieto to tukšā telpā. Visas filmas tiecas uzbūvēt šo tukšo telpu – vietu, kur izskanēt vārdiem, kas citādi neizskanētu, kur satikt cilvēkus, ko citādi mēs nesatiktu, un nodibinātu attiecības, kas citādi neizveidotos.

Ikviena no šīm divdesmit gadu laikā uzņemtajām studijas filmām, lai kā izliktos, ka ir par kokrētiem cilvēkiem vai parādībām, vienlaikus tikpat daudz vēsta arī par to autoriem.

Varbūt tāpēc autori, to arvien labāk saprazdami, aizvien biežāk parādās kadrā vai aizkadra balsī un aizvien mazāk slēpjas aiz humora vai pašironijas, kas, kā labi zināms, ir pašaizsardzība. Visi portreti ir vienlaikus arī pašportreti – režisora, operatora, montāžas režisora atkailinātais, nenoslēpjamais pasaules skatījums. Veidot filmu nozīmē spert soļus tumsā. Kas ir šie zaglīgie čuksti tumsā? Tie izrādāmies mēs – bērni.

Rakstā minētās filmas (kopā 38) hronoloģiskā secībā:

Mostieties!
(2000, režisore Laila Pakalniņa, operators Uldis Cekulis) 
Jumta likums
(2001, režisori Andis Mizišs, Māris Maskalāns, operators Māris Maskalāns)
Lieta: Kombināts
(2002, režisors Pēteris Krilovs, operatori Uldis Cekulis, Andris Priedītis, Ģirts Straustiņš)
Ievainotā saule
(2003, režisors Urmas E. Liiv, operators Ago Ruus)
Sekotāji
(2003, režisors Andis Mizišs, operatori Agris Birzulis, Māris Maskalāns, Andris Priedītis)
Skanošie gadalaiki
(2003, režisore Aija Bley, operatori Uldis Jancis, Māris Maskalāns, Andris Priedītis)
Kurš redzējis vārnu?
(2004, režisors un operators Māris Maskalāns)
Leiputrija
(2004, režisore Laila Pakalniņa, operators Māris Maskalāns)
Piejūra
(2004, režisors Dainis Kļava, operators Valdis Celmiņš)
Seda. Purva ļaudis
(2004, režisors un operators Kaspars Goba)
Tārps
(2005, režisors Andis Mizišs, operators Agris Birzulis)
Teodors
(2006, režisore Laila Pakalniņa, operators Uldis Cekulis)
Aigi – gana laiks
(2007, režisors Dainis Kļava, operatori Valdis Celmiņš, Uldis Cekulis)
Vienkārši pops
(2007, režisors Andis Mizišs, operators Agris Birzulis)
Klucis. Nepareizais latvietis
(2008, režisors Pēteris Krilovs, operators Andris Priedītis)
Par dzimtenīti
(2008, režisori Laila Pakalniņa, Māris Maskalāns, operators Māris Maskalāns)
IeElpot
(2009, režisore Linda Olte, operators Valdis Celmiņš)
Viktors
(2009, režisors Andris Gauja, operators Aleksandrs Grebņevs)
Jaguāra kakts
(2010, režisors Andis Mizišs, operatori Māris Maskalāns, Uldis Cekulis)
Ramins
(2011, režisors Audrius Stonys, operators Audrius Kemežys)
Dokumentālists
(2012, režisori Ivars Zviedris un Inese Kļava, operators Ivars Zviedris)
Ledlauzis Krišjānis Valdemārs
(2012, režisors Pēteris Krilovs, operators Valdis Celmiņš)
Sniegs
(2012, režisore Laila Pakalniņa, operatori Uldis Cekulis, Valdis Celmiņš, Krišs Roziņš, Uldis Jancis)
Mitrais
(2013, režisors Dainis Kļava, operators Valdis Celmiņš)
Nacionālais pieskāriens
(2014, režisors Ivo Briedis, operatori Valdis Celmiņš, Jurģis Rudmiezis)
Oki – okeāna vidū
(2014, režisors Māris Martinsons, operators Valdis Celmiņš)
Planēta Dzintars
(2014, režisors Uģis Olte, operatori Uģis Olte, Juris Zemītis, Uldis Cekulis, Reinis Traidās, Valdis Celmiņš)
Radviliada
(2014, režisore Ramunė Rakauskaitė, operatori Audrius Kemežys, Simonas Glinskis, Eitvydas Doškus, Jurģis Rudmiezis)
Uz spēles Latvija
(2014, režisors Pēteris Krilovs, operatori Andris Priedītis, Valdis Celmiņš)
Dubultie svešinieki
(2015, režisors Uģis Olte, operatori Valdis Celmiņš, Uldis Cekulis)
Tie, kas uzdrošinās
(2015, režisors Ólafur Rögnvaldsson, operatori Ólafur Rögnvaldsson, Ants-Martin Vahur, Uldis Cekulis)
Atbrīvošanas diena
(2016, režisori Uģis Olte, Morten Traavik, operatori Valdis Celmiņš, Sven-Erling Brusletto)
Runātāji
(2016, režisors Dainis Kļava, operators Māris Ločmelis)
Ukraiņu šerifi
(2016, režisors un operators Romans Bondarčuks)
Laikmetīgā
(2017, režisors Dainis Kļava, operatori Valdis Celmiņš, Jānis Šēnbergs)
Lidija
(2017, režisors Andrejs Verhoustinskis, operators Gints Bērziņš)
Lidojošo mūku templis
(2017, režisore Žanete Skarule, operatori Valdis Celmiņš, Jānis Jurkovskis, Norbert Shieh)
Pasaka par tukšo telpu
(2017, režisore Krista Burāne, operatori Valdis Celmiņš, Jānis Šēnbergs, Aleksandrs Grebņevs)

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi