Urbānās kinoleģendas

Attiecībās starp kino un pilsētu joprojām ir daudz kā neizpētīta. Tāpēc Rīgas Kino muzejam, kurš jau vairākus gadus dažādos veidos pēta Rīgas attēlojumu kino, šķiet likumsakarīgi turpināt skatīt kino un pilsētas attiecības arī pasaules kino kontekstā. Trešdien, 11. janvārī, sākas jau 12. cikls kinolektorijā “Tas, ko tu nedrīksti nezināt”, svinot lektorija desmit gadu jubileju. Un tā – katru otro trešdienu līdz marta beigām „Urbānās kino leģendas”, sešas izcilas filmas un lekcijas.

Lektorijs Tas, ko tu nedrīksti nezināt, kuru rīko LKA Rīgas Kino muzejs sadarbībā ar kinoteātri Splendid Palace, ir kļuvis par vienu no noturīgākajām un konkurētspējīgākajām parādībām Rīgas un Latvijas kultūras telpā, pašā pilsētas centrā pēc iespējas regulāri nodrošinot koncentrētu un pārdomātu kino klasikas programmu ar lekcijām. Kinolektorijs šo gadu laikā ir audzis un attīstījies, no kino seansiem nelielajā Kino muzeja zālē uzaudzējot muskuļus un topot par gaidītu notikumu, kas pulcē skatītājus kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē un rada rindas pie kinoteātra kases lodziņa. Šo nu jau 12 ciklu laikā ir izrādītas dažādas filmas atšķirīgās tematiskās programmās, taču

kinolektorija formāts nav mainījies – sešas filmas, sešas lekcijas pirms tām.

Šā gada lektorija tēma ir pilsēta, un programmā iekļautās filmas dažādos veidos pievēršas pilsētai kā filmas tēlam, ne tikai norises vietai vai darbības fonam. Kaut arī pilsēta un kino ir šķietami nesaraujami saistītas vienības gan kino tapšanā, gan tā izrādīšanas un uztveršanas procesos, attiecībās starp kino un pilsētu joprojām ir daudz kā neizpētīta. Pilsētas un kino attiecībām ir dažādi līmeņi, taču šīs programmas ietvaros mūs interesē pilsētas reprezentācija. Pilsētas attēlojums, sižetiskās darbības vietas un fiziskās, reālās pilsētas objekti ietekmē ne tikai filmas norisi un attīstību, bet arī to, kā konkrētā pilsēta tiek veidota, kas tiek izvēlēti par tās atpazīstamības objektiem.

Tūrisma industrijā viss ir vienkārši – Ņujorka ir Manhetena, Parīze ir Eifeļa tornis -, bet kinomākslā dažkārt vienu un to pašu pilsētu dažādas filmas rāda pilnīgi atšķirīgi.

Attiecības starp attēlu un reālo, īsto pilsētu, kas aiz tā slēpjas, ir viens no kino zinātnes izpētes laukiem. Rīgas Kino muzejs jau vairākus gadus dažādos veidos pēta Rīgas attēlojumu kino – ir tapusi Rīgas kinokarte, kas ir pieejama gan drukātā, gan digitālā formātā, 2015. gada Baltajā naktī Kino muzejs demonstrēja „Rīgas filmu” fragmentus pēc iespējas tuvāk to uzņemšanas vietām, bet 2016. gada vasarā tika pabeigta Jāņa Streiča Rīgas kinokarte. Tāpēc likās pašsaprotami – kino un pilsētas attiecības ir jāturpina skatīt arī pasaules kino kontekstā, un tā kinolektorijs ieguva savu 12. cikla tēmu.

Šogad tiks izrādītas sešas filmas, seansi katru otro trešdienu, pirmais seanss – 11. janvārī, noslēdzošais – 22. martā. Visi seansi notiks kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē, tiks nodrošināts tulkojums latviešu valodā.

11.01.
Debesu mala / Auf den anderen Seite (
2007)
rež. Fatihs Akins, 122’, Vācija / Turcija

Stāsts, kas savērpj vairāku cilvēku likteņus dažādās vietās, sākas ar Vācijā dzīvojošā turku izcelsmes profesora ceļojumu uz Stambulu, lai atrastu tēva bijušās draudzenes meitu. Provokatīvais un talantīgais Vācijā strādājošais turku izcelsmes režisors Fatihs Akins izveidojis šo reibinošo un notikumiem pārbagāto filmu, kas zem lupas paliek Vācijas un Turcijas attiecības, atšķirības un arī kopīgo – cilvēciskās attiecības tomēr vieno.
Debesu mala 2007. gadā Kannu kinofestivālā saņēma balvu par labāko scenāriju. Filma tiks demonstrēta no 35 mm kinolentes, pateicoties Gētes institūta atbalstam.
Lektors – Latvijas Universitātes psiholoģijas profesors Ivars Austers

25.01.
Hirosima, mana mīla / Hiroshima, mon amour (1959)
rež. Alēns Renē, 90’, Francija / Japāna

Franču aktrise un japāņu arhitekts satiekas Hirosimā, Japānā, pēc Otrā Pasaules kara beigām, kad pilsētu iznīcinājusi atombumba. Vēsturiskais fons kalpo pašanalīzei, kas abiem mīlētājiem liek runāt par tagadni, pagātni un nākotni, dziļās sarunās, kas līdzinās sapnim, risinot jautājumus par mīlestību, vēsturi, karu un atmiņu.
Hirosima, mana mīla tiek uzskatīta par vienu no filmām, kas iezīmē jaunos strāvojumus Francijā. Filmas scenārija autore ir Margarita Dirā, franču rakstniece, kura par šo scenāriju saņēma Oskara nomināciju.
Lektors – pilsētpētnieks, sociālantropologs Viesturs Celmiņš

08.02.
M / M
(1931)
rež. Frics Langs, 111’, Vācija

Filma nereti sastopama dažādos sarakstos, kas apkopo svarīgākās filmas kinovēsturē, un savu vietu tur tā noteikti ir pelnījusi. Šī filma ir stāsts par sērijveida slepkavu, kurš nogalina bērnus; viņa pastrādātie noziegumi ietekmē visu pilsētu, kas pamazām slīkst arvien pieaugošās bailēs. Vīlušies policijas darbā, bērnu slepkavu sāk meklēt arī citi noziedznieki, izmantojot savu pagrīdes kontaktu tīklu, kas izpleties pa visu pilsētu, un tādējādi pakāpeniski ielencot bērnu slepkavu.
Šī ir pirmā Frica Langa filma, kurā viņš izmanto skaņu, un M tiek uzskatīta par vienu no filmām, kas liek pamatus film noir virzienam. M ir arī filma, kas aizsāk jauna veida attiecības starp attēlu un skaņu, ieviešot skaņas motīvu kā elementu, kas liecina – gaidāmi konkrēta veida notikumi uz ekrāna.
Lektore – kinokritiķe Dita Rietuma, grāmatas Film Noir. No pagātnes līdz mūsdienām autore

22.02.
Vācija, nulles gads / Germania anno zero
(1948)
rež. Roberto Roselīni, 78’, Itālija

Vācijas galvaspilsēta Berlīne īsi pēc Otrā pasaules kara beigām – pilsēta ir drupās, cilvēki dzīvo ļoti smagos apstākļos, bērni nepieskatīti klīst pa pilsētu, nokļūstot tādās situācijās un savstarpējās attiecībās, kas viņus padara pāragri pieaugušus. Filma seko Edmundam, 12 gadus vecam zēnam, kurš klīst pa pilsētu, meklējot ēdienu, lai nodrošinātu savu slimo tēvu un brāli, bijušo nacistu karavīru, kurš slēpjas no policijas.
Vācija nulles gadā ir Roselīni neoreālisma kara triloģijas noslēdzošā un traģiskākā filma, kas pēta un iemūžina kara atstāto iespaidu uz visneaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem – bērniem. Arī šajā filmā Roselīni lielākoties filmējis neprofesionālus aktierus un strādājis pilsētas ielās, nevis studijā.
Interesanta atkāpe – pagājušajā lektorijā tika rādīta Roselīni filma Ceļojums uz Itāliju / Viaggio in Italia (1954), kas parāda vēlāku, pilnīgi atšķirīgu periodu režisora daiļradē, un esam priecīgi, ka šogad lektorija ietvaros ir iespēja parādīt arī Roselīni neoreālisma darbus.
Lektors – kinozinātnieks Viktors Freibergs

08.03.
Cilvēks ar kinoaparātu /
Человек с киноаппаратом (1929)
rež. Dziga Vertovs, 68’, PSRS

Šī filma iemūžina anonīmu pilsētu Padomju Savienībā 20. gadsimta 20. gados, sekojot tās dzīvei dienas plūdumā; slavas dziesma modernajai pilsētai, pievēršot īpašu uzmanību augstceltnēm, cilvēku pūļiem, nemitīgajai kustībai un modernajām transporta iespējām, slavējot cilvēces tehnoloģisko progresu.
Cilvēks ar kinoaparātu ir mēmā dokumentālā filma, kas eksperimentē ar formu, izmantojot dažādus kinematogrāfiskus paņēmienus, kuri filmai piešķir nenoliedzamu avangardisku svaigumu.
Lektors – kino teorētiķis un režisors Dāvis Sīmanis

 
22.03.
Pelni un dimants / Popiół i diament
(1958)
rež. Andžejs Vajda, 103’, Polija

Polija, 1945. gada maijs. Nacistiskā Vācija ir tikko padevusies, karš ir beidzies. Taču ar to tikai viss sākas: Vācijas karavīriem pametot Poliju, sākas cīņas par varu komunistu atbrīvotajā valstī. Macekam, Polijas pretošanās kustības kareivim, tiek dota pavēle nogalināt komunistu komisāru, taču šī pavēle viņā sēj šaubas.
Šī Vajdas filma tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem darbiem Polijas kinovēsturē, arī par vienu no Vajdas režijas meistardarbiem. Šī ir noslēdzošā filma viņa kara filmu triloģijā.
Lektore – kinokritiķe Daira Āboliņa

Raksta foto: kadrs no filmas "Vācija, nulles gads"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi