Rīgas Kino muzejs. Personīgi

Rīgas Kino muzejs 1. martā atzīmē 30 gadu jubileju kopš muzeja dibināšanas – tas notika 1988. gadā, tieši 1. martā, īstenojot ideju, kas dzimusi Augusta Sukuta virtuvē. Kā tas šodien izskatās no iekšpuses, kā strādā muzeja zobratiņi?

Foto: Agnese Zeltiņa

Šāda veida institūcijas vēsturi ir grūti aprakstīt – konspektīvs mēģinājums to izdarīt nupat paveikts preses relīzes formātā, bet visiem 30 gadu līkločiem būtu nepieciešams pamatīgs pētījums. Iestrādes jau ir – par to, „kāpēc, kā un kad”, Kino Rakstos pirms desmit gadiem, uz muzeja 20 gadu jubileju, Dace Lea Briede uzrakstīja brīnišķīgu pārskatu par to, kā tapa Kino muzejs un kāda bija realitāte aiz plašajiem un vērienīgajiem sapņiem, kas tapa tajā leģendārajā Augusta Sukuta virtuvē kopā ar Juri Civjanu un Ingu Pērkoni (žurnāls Kino Raksti, 2(15) / 2008, marts/aprīlis).

Es savukārt izdomāju, ka uz svētkiem vēlos uzrakstīt vairāk par savu personīgo pieredzi, strādājot Kino muzejā, kur kopš 2015. gada pavasara esmu kuratore. It īpaši tāpēc, ka daudzi nereti prasa, ko es īsti daru, - šī varētu būt laba iespēja izvērsti atbildēt uz šo it kā vienkāršo jautājumu.

Kādu reizi, kad piektdienas vakarā runājām par to, ko darīsim nedēļas nogalē, kolēģis Juris izmeta ierosinājumu, ka varētu „spēlēt praksinoskopos”. Tas ir tā, ka griezies uz riņķi tik ilgi, kamēr visa apkārtējā pasaule izveido nepārtrauktu animācijas filmiņu. Apmēram tāda ir arī mūsu gaisotne muzejā, kurā strādā cilvēki ar brīnišķīgu humora izjūtu un spēju neizsamist, bet visur atrast risinājumu.

Foto: Andrejs Strokins

Ko mēs īsti svinam?

Sūtot ielūgumu uz Kino muzeja 30 gadu jubileju, es izmantoju tekstu „30 gadi! Tas nemaz nav maz!”, un daļa manu 30 gadus veco draudzeņu, kuras ir arī nozares kolēģes, pamatīgi apvainojās. Acīmredzot cilvēkam šis ir diezgan biedējošs slieksnis, jo sabiedrības spiediens paģēr, ka šādā vecumā ir jābūt ar daudz ko jau tikušam galā.

Muzeja dzīvē 30 gadi nav daudz, bet nav arī maz, šeit laiks vienkārši rit citādāk.

Kino muzeja darbību raksturo izstādes un pētniecība, izglītības programmas lieliem un maziem interesentiem, kā arī filmu programmu veidošana. Kino muzejs sastāv no izstāžu un muzeja telpām Vecrīgā, Peitavas ielā 10 (kas pilnīgi neticamā kārtā ir tieši tā adrese, kur muzejs tika sākotnēji izsapņots), un muzeja krājuma, kas atrodas Āgenskalnā, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja telpās – tieši virs Jaunā Rīgas teātra Talsu ielas zāles.

Viena no plānotā muzeja tehiskajām skicēm 1988. gadā - optisko triku zāle

Kopš 2010. gada Rīgas Kino muzejs ir daļa no Latvijas Kultūras akadēmijas, pirms tam četrus gadus Kino muzejs bija daļa no Nacionālā Kino centra. Kas noticis pēdējos desmit gados, izņemot institucionālās izmaiņas? 2009. gada krīze Kino muzeju skāra diezgan pamatīgi, uz kādu laiku iesaldējot attīstību un liekot pievērsties tikai pamatfunkciju pildīšanai. Un tomēr, neraugoties uz ierobežotajām štata vietām un joprojām nepietiekamo finansējumu (tāpēc papildus projektu veikšanai ir nemitīgi jāpiesaista finansējums no dažādiem avotiem), Kino muzejs pēdējo gadu laikā ir piedalījies daudzu projektu un ideju realizēšanā, kas iezīmē vienu no brīnišķīgākajām un spēcīgākajām Kino muzeja rakstura īpašībām – spēju izlīst cauri visdažādākajām, arī ļoti mazām adatas acīm, lai konstruktīvi risinātu problēmas un īstenotu pārdrošas ieceres.

Kas padarīts?

Īsā atbilde – pārsteidzoši daudz. Pārsteidzoši tāpēc, ka kopumā Rīgas Kino muzejā šobrīd strādā tikai seši cilvēki, no tiem četri (Zane, Gundega, Agnese un Juris) Vecrīgā muzeja telpās, bet divi (Laima un Dace) – krājumā, kas atrodas Talsu ielā 1, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja ēkā.

Visa Rīgas Kino muzeja komanda - Juris, Laima, Dace, Zane, Agnese, Gundega

Un pārsteidzoši arī tāpēc, ka ne jau visu cauru dienu iespējams mērķtiecīgi veltīt izaugsmes darbam – Kino muzeja ikdienu izdaiļo arī visādu uzjautrinošu atgadījumu virtenes. Piemēram, kolēģis Juris, kurš Peitavas ielā strādā ar apmeklētājiem un grupām, bieži tiek ievilkts dažādās vairāk vai mazāk jēgpilnās sarunās, un reiz pamanīju, ka vīrietis, kurš bija atnācis, lai noskaidrotu iespēju atdot kādus žurnālus, pēc stundas vēl sēž priekštelpā un runā ar Juri jau par nodokļu reformu. Cits kungs reiz atnāca 2014. gada Muzeju naktī un pārmeta, ka mūsu izstāde Kino trofejas slavinot Staļina laikus. Vēl kādreiz mums nācās skaidrot kareivīgi noskaņotai kaimiņienei, ka nē, mēs negribam nomērdēt mūsu puķi, kas tiek turēta pagalmā pie žoga, un vispār mēs to regulāri aplaistām, bet viņai tas nelikās pārliecinoši, tāpēc visu vasaru kaimiņiene ik pēc pāris dienām ienāca pagalmā, lai pārbaudītu, vai puķe tiešām nav sausa.

Kinozinātnieka Jura Civjana raksts žurnālā "Kino" 1987. gadā, ieceres dzimšanas laikā

Regulāri saskaramies arī ar neizpratni par to, vai tiešām muzejs aizņem tikai ēkas pirmo stāvu – te taču ir tik maz vietas! Bet to, ka mūs nav viegli atrast, esam izlēmuši pārvērst par orientēšanās spēli. Kādu laiku uz Alksnāja ielas stūra tika turēta (ne pārāk likumīgi saskaņota) norāde uz Kino muzeju, kas gan kādu dienu tika prasti nozagta.

Runājot par Rīgas Kino muzeja ieguldījumu Latvijas kultūras dzīvē, var izcelt izglītības darbu, gan pievēršoties skolām, veidojot izglītojošas nodarbības un izklaidējošas ekskursijas, ko veido un vada muzejpedagoģe Gundega un muzeja speciālists Juris, gan dažādus mūžizglītības projektus – kinolektorijus, diskusiju vakarus, kino teorijas vakarskolu un tamlīdzīgus pasākumus.

Juris vada ekskursiju muzeja pamatekspozīcijā

Piemēram, nu jau pēc kārtas trīspadsmitais kinolektorijs Tas, ko Tu nedrīksti nezināt, kas Kino muzeja izdomātu un organizētu saturu piedāvā kinoteātra Splendid Palace plašajās telpās (tieši tā arī aizsākās šis nu jau ļoti populārais pasākums – Kinomuzeja mazajā zālītē vienkārši nepietika vietu visiem interesentiem, tāpēc tika izlemts pārcelties uz Splendid Palace, kur drīz jau lektorija seansi pulcināja pilnu Lielo zāli) . Šis kinolektorijs dod iespēju izrādīt pasaules kino klasiku uz lielā ekrāna, bet pirms filmas tiek nodrošināta īpaši sagatavota speciālista lekcija. Reizēm lektori ir kino pētnieki un zinātnieki, reizēm – cilvēki no citām sfērām, kas dod iespēju uz filmu paskatīties no negaidīta rakursa.
Šajos gados kinolektorijā Tas, ko Tu nedrīksti nezināt izrādītas filmu programmas par dažādām tēmām – piemēram, Urbānās kinoleģendas, Nepieradinātie autori, Eiropas kino lielvalstis, Kino un citas mākslas, arī mazāk zināmi latviešu kinoklasikas darbi, bet reiz vesela kinolektorija sezona tika veltīta Andreja Tarkovska filmām. Šāgada lektorija tēma ir Reibinošais neprāts, un programmā atgriežas arī latviešu kino – noslēdzošais seanss 21. martā būs veltīts trakajiem, neprātīgajiem 90. gadiem, kad bez institucionālas pārraudzības Latvijā tapa drosmīgs un eksperimentāls kino.

Atjaunotā žurnāla "Kino Raksti" pirmā diskusija par nu jau pavisam novecojušu tēmu "kāpēc latvieši neskatās latviešu kino?" notika Rīgas Kino muzejā 2007. gada septembrī, kad tur darbojās izstāde "Rolanda Kalniņa aizliegtās filmas". No kreisās - Dita Rietuma, Brigita Rozenbrika, Atis Amoliņš, Ilze Gailīte-Holmberga, Andrejs Ēķis, Kristīne Matīsa. Foto: Agnese Zeltiņa

Muzeja telpās Peitavas ielā notiek mazāki un mājīgāki pasākumi – jaunākiem un vecākiem skolas vecuma bērniem ir iespējams piedalīties vairākās nodarbībās, piemēram, lai uzzinātu, kā top kino, kas ir muzejs, vai arī – kādas ir attiecības starp varu un mākslu totalitārā režīmā. Kolēģi saka, no šī piedāvājuma vispopulārākā nodarbība esot Kas ir kino? – tā pulcē bērnus vecumā līdz 6. klasei un piedāvā iespēju iepazīties ar kustības principiem, kas slēpjas aiz kadra, nodarbības laikā veidojot pašiem savu mini-filmiņu, ko var apskatīt praksinoskopā.

Izstāžu piedzīvojumi

Protams, muzejam svarīgs ir arī izstāžu darbs. 2013. gadā tika atklāta pirmā pastāvīgā ekspozīcija muzeja Vecrīgas telpās – Kino skapis, kas bija skatāma līdz 2017. gada vasarai, tās ietvaros sagatavotais saturs šobrīd integrēts jaunajā pastāvīgajā ekspozīcijā Aizekrānija. Kopsolī ar jaunās pastāvīgās ekspozīcijas izveidošanu Kino muzejā tika ieviesta arī jauna un īpaša mainīgo izstāžu siena, kas ļauj sekot aktualitātēm un izcelt fokusā kādu vienu tēmu, mākslinieku vai filmu, lai īsā, koncentrētā veidā pāris mēnešu laikā apmeklētājus informētu par konkrēto Latvijas kino vēstures lappusi. Piemēram, šobrīd Kino muzeja zālē var apskatīt šābrīža mini-izstādi Uldis Brauns un “235 000 000”, kas veltīta Latvijas dokumentālā kino klasiķa piemiņai, īpaši izceļot vienu viņa režisētu un Latvijas kino vēsturei svarīgu filmu.

Kino muzeja pirmā izstāde Peitavas ielas telpās - 2006. gads, "Jāņa Streiča mistērijas". No kreisās ap "limuzīnu" - Ieva Pitruka, Jānis Streičs, Andris Amantovs, Andrejs Apsītis, Kristīne Matīsa, Anna Heinrihsone, Daira Āboliņa, Dita Rietuma, Kino muzeja vadītāja Elīna Reitere, Laima Mincenofa, priekšplānā Ilze Lote Gediņa. Foto: Agnese Zeltiņa

Parasti muzeja telpās izstādes noris pietiekami, kā lai to saka… paredzami. Taču jau kādu laiku izstādes organizējam arī ārpus Kino muzeja telpām, un tur gadās daudz negaidītu un neparastu elementu. Jau divas izstādes ir atklātas tirdzniecības centrā Galerija Centrs, un kā pirmā tur tika izrādīta ceļojošā izstāde Jānis Streičs: filmas, cilvēki, laikmets. Atklāšana notika Streiča gada kulminācijas laikā, 2016. gada septembrī, turklāt gluži negaidīti izvērtās īsteni streičiskā garā. It kā jau viss bija izplānots ļoti pareizi un adekvāti – salikti krēsli, atvesti mikrofoni, noīrētas glāzes, saliets vīns, bija brīnišķīgi mūziķi un sirsnīgas runas, bet tad kādā brīdī pasākumu pārņēma kāda nejauša, bet satriecoša garāmgājēja, nepazīstama ārzemniece, kura iesaistījās svinībās ar atmiņā paliekošu muzikālu priekšnesumu – skatāms video ŠEIT.

Vēlāk noskaidrojām, ka viņa ir sieva kādam armijas virsniekam, kurš Latvijā atrodas NATO nosūtījumā, un vienkārši gājusi uz Rimi pēc piena, bet piestājusi, ieraugot svinības pašā gājēju ielas vidū. Noskaidrojusi, ka te svin 80. dzimšanas dienu leģendāram kinorežisoram, beļģu dāma nolēma izrādīt elementāru cieņu meistaram un apsveikt viņu, liekot lietā savu šansona dziedātājas talantu. Tā nu, svinot Streiča jubileju, visa Galerija Centrs tika pieskandināta ar Edītes Piafas dziesmām, dziedošā kundze piedalījās arī svinību turpinājumā Kino muzeja telpās, bet viņas vīrs bijis stipri satraucies, ka sieva aiziet uz veikalu un atgriežas tikai pēc daudzām stundām, jau iepazinusies ar lielu daļu latviešu kinodzīves personību.

Izstādes "Jāņa Streiča mistērijas" atklāšana (2006), ekspozīcijas fragments ar kodēto nosaukumu "Kultūra, sievasmāt, sākas no mazmājiņas!" Priekšplānā Ilze Lote Gediņa, Dita Rietuma, Kristīne Matīsa. Foto: Agnese Zeltiņa

Viens no interesantākajiem un sarežģītākajiem projektiem, kura realizēšanā esmu bijusi iesaistīta, bija Kino muzeja dalība 2015. gada Baltajā naktī ar projektu Kino uz sienas. Toreiz četrās dažādās vietās Rīgā tika izrādīti fragmenti no 28 filmām, kas uzņemtas netālu no konkrētajām vietām. Tā nu tovasar upurējām vasaras priekus, lai stundām ilgi sēdētu tumšās telpās, raktos cauri latviešu kino klasikai un no vairāk nekā 60 filmām atlasītu tās, kurās Rīgai ir nozīmīga loma. Un rezultātā – piemēram, Centrāltirgus gastronomijas paviljonā rādījām filmu fragmentus, kas saistīti ar tirgu un Centrālo staciju, skatītāji sēdēja uz letēm, dzēra aliņus no netālā Labieša stenda un piekoda klāt turpat dabūjamo picu, tādā sirsnīgā atmosfērā skatoties, kā Eduards Pāvuls Rolanda Kalniņa filmā Akmens un šķembas / Es visu atceros, Ričard! (1966) pērk skābētu kāpostu sulu, ko uzdzert pirmdienas rītā, bet pārdevēja viņu strostē par alkohola lietošanu un to, ka klients atnācis bez trauciņa, kur to sulu ieliet.

Par naudu nevar nerunāt

Diemžēl viena no lietām, par ko ir jārunā, lai gan tā nav patīkama vai viegla saruna, protams, ir nauda – iespējamais finansējums, ko izmantot dažādu projektu realizēšanā. Laikā, kad no muzejiem prasa arvien vairāk, ieskaitot to, lai tie ir pēc iespējas iekļaujošāki un modernāki, liekas ironiski un kaut kā mazliet negodīgi, ka vienlaikus naudas tomēr vairāk nekļūst, lai šo moderno aktualitāti nodrošinātu. Piemēram, Kino muzeja mājaslapa jau kļuvusi par muzeja eksponāta cienīgu paraugu, bet neraugoties uz to, mājaslapas atjaunošanas projekts, kas ļautu ar muzeja krājumu un dažādu izstāžu veidošanas laikā iegūtajiem materiāliem dalīties plašāk, tika noraidīts jau, ja nemaldos, trešo reizi. Arī Kino muzeja jaunās pastāvīgās ekspozīcijas projektam finansiālais atbalsts pirmajā reizē tika noraidīts, lai gan konkrētajā konkursā finansiālie līdzekļi pat palika pāri, tāpēc izstāde Aizekrānija savā ziņā tapa aiz spīta, ļoti daudz ko veicot pašu un draugu spēkiem, ieskaitot sienu krāsošanu un daļēju izstādes iekārtošanu.

Fragments no ekspozīcijas "Aizekrānija". Foto: Andrejs Strokins

Tomēr tāda atbalsta zvejošana visapkārt nav nopietna attīstības stratēģija, tā pat īsti nav vispār nekāda stratēģija. Realitātē jau vairākus gadus pēc krīzes Kino muzejs joprojām nevar atļauties mierīgi un precīzi saplānot budžeta plūsmu un attiecīgi tā plānus vismaz gadu uz priekšu – izstāžu plānos vienmēr iezogas korekcijas finansiālā atbalsta lēmumu izskatā. Kaut arī esam profesionāli zelta maliņas atradēji katrā situācijā, reizēm mazliet iedzeļ tas, ka plāni var tikt sagrauti tik ātri. Un reizēm ir grūti pārvarēt sajūtu, ka varbūt tavs darbs tad īsti nemaz nav vajadzīgs.

Bet skaidrs, ka tie ir nervi, kas to saka; skaidrs, ka vajag turēt galvu augšā un tamlīdzīgi. Rīgas Kino muzejs ir vieta, kurā strādā brīnišķīgi, drosmīgi un ļoti gudri cilvēki – mani kolēģi, kuri var dažādos veidos atrisināt sarežģītas un komplicētas situācijas, un vispār jau mums ir lieli sapņi un lielas ieceres.

Izstādes "Aizekrānija" atklāšana 2017. gada novembrī, muzeja vadītāja Zane Balčus (no labās) un galvenā krājuma glabātāja Laima Mincenofa saņem dāvanā vēsturiski vērtīgus priekšmetus no Vara Braslas Simtgades filmas "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru". Foto: Andrejs Strokins

Piemēram, tad, kad muzejā beidzot atgriezīsies veikaliņš (mēs pie tā strādājam), mums ir jau vesels saraksts lietu, ko tur vēlamies pārdot, ieskaitot, piemēram, Gunāra Cilinska džemperi no filmas Ezera sonāte. Pakaļdarinājumu, protams. Plānos ir arī ledusskapju magnētiņi ar latviešu kino ainām, apdrukāti T-krekli, maisiņi, somas un citi tāda veida objekti, par kuriem ir nenoliedzami liela interese.

Muzeja darbinieka balsī

Raksta sākumā pieteicu, ka stāstīšu par to, kā tas ir – strādāt Kino muzejā, un tas nenoliedzami ir diezgan lieliski. Darba dienas parasti nemaz nav līdzīgas cita citai, nemitīgi nākas uzzināt ko jaunu. Piemēram, pēdējās dienās daudz strādājam pie gaidāmās 16mm filmu projekcijas uz viena no lielākajiem ekrāniem Rīgā, tā nu laiks iepazīties ar problēmām un risinājumiem, kas iespējami, lai šāda projekcija būtu pēc iespējas kvalitatīvāka. Darba ietvaros esmu arī uzzinājusi dažādas īpatnējas un normālā sadzīvē ne visai nepieciešamas lietas – piemēram, aptuveni nojaušu filmu DCP kopiju pārvadāšanas izmaksas ar kurjerpastu visas Eiropas ietvaros, kā arī varu paredzēt šo paciņu izmērus un svarus.

Viens no ambiciozākajiem pirmskrīzes projektiem - sinematēka, kuru 2009. gada sākumā reklamēja lieli reklāmas stendi pilsētas ielās, rādot Jaunā Rīgas teātra aktierus leģendāru kinovēstures personību grimā. Attēlā - Baiba Broka kā Merilina Monro

Sadzīt rokā ārzemju filmu tiesības, nedzirdētus rekvizītus izstādei vai dažādus cilvēkus, ar kuriem līdz šim nav bijis nekāda kontakta, bet vajadzētu, - tā ir vēl viena no īpašajām darbā iegūtajām prasmēm. Reiz, piemēram, mums vajadzēja atrast pirts ķipīti izstādes vajadzībām – šādas lietas, kā izrādās, mēdz tirgot stipri specifiskos veikalos, bet ar šofera palīdzību galu galā to atradām kādā no Depo tipa veikaliem.

Visi esam iemācījušies izstāžu iekārtošanas slengu – piemēram, “komīši” un “ploterēt” nav vairs nekādi svešvārdi, bet regulāri izmantoti termini, kopš izstādes mūsu telpās mainās arvien biežāk. Un galu galā arī mini-izstādi nu jau varam iekārtot pāris stundās, kas ir īpaši iespaidīgi tāpēc, ka pirmā mini-izstāde, kas bija veltīta Marijai Leiko, tika būvēta gandrīz veselu dienu.

Kinorežisors Rolands Kalniņš savā 95. jubilejā Kino muzeja rīkotā izstādē. Foto: Toms Harjo

Bet, iespējams, visspecifiskākā prasme, ko esmu guvusi Kino muzejā, ir īpašā muzeja darbinieka balss, ko izmantoju, kad Mazo Peitavas ielu atkal apsēduši nepilngadīgi jaunieši, kuriem šajā ielā patīk nolīst, lai uzpīpētu un iedzertu kādu lētu dzērienu.

Tā nu mēs te Vecrīgā, Mazās Peitavas ielas ielokā, pavadām savas darba stundas, un, kā saka Juris, “rosāmies”. Reizēm pie mums ienāk, piemēram, Ivars Seleckis, lai apsveiktu saulgriežos, citreiz atnāk kādi tūristi, lai noskaidrotu, kā nokļūt Peitavas ielas sinagogā. Dažreiz liekas, ka muzeja pustumsā kāds slēpjas – mēs šīs noslēpumainās ēnas esam nokristījuši par Sergeja Eizenšteina garu.

Un katru reizi, kad muzejā pati no sevis ieslēdzas signalizācija, nospriežam, ka Eizenšteins mums sūta sveicienus.

Paldies, Kino muzej, ka esi tik neparasts, drosmīgs, spītīgs un īpašs muzejs, un lai vēl daudzas jubilejas priekšā!

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi