Parīzes hronika Doma dārzā

Doma dārza kinovakaru programmā, kas šogad veltīta izcilā režisora Rolanda Kalniņa filmu kontekstam 60. gadu pasaules kinomākslā, 13. jūlija vakarā redzēsim 1961. gadā Francijā pirmizrādīto Žana Ruša un Edgara Morēna dokumentālo filmu "Vasaras hronika (Parīze, 1960. gads) / Chronique d'un été (Paris 1960)". Par filmu raksta un ievadvārdos stāstīs kinozinātņu doktorante Zane Balčus, kura jau pirms dažiem gadiem savai kolekcijai iegādājās šo darbu Britu filmu institūta izdevumā.

Mana pirmā nopietnākā saskare ar franču režisora, antropologa, daudzu etnogrāfisko filmu autora Žana Ruša (1917-2004) darbiem notika kādā seminārā Londonā 2007. gadā. Vienas dienas garumā tika parādītas vairākas viņa filmas, sekoja diskusija, bet vakarā tika atvērta Rušam veltīta grāmata – rakstu krājums Building the Bridges, kurā dažādos aspektos apskatīts Ruša radošais mantojums [[1]]. Etnogrāfisks sirreālisms ar nerimstošu enerģētiku iespiedās atmiņā, un pēc kāda laika pie šīm filmām atgriezos [[2]]. Nācās secināt, ka filmu pieejamība ir problemātiska – ir iznākusi kolekcija franču valodā, bet ar tulkojumu angliski – vien dažas īsfilmas un kāda no vēlīnajām filmām, bet ne pazīstamākie darbi. Tādēļ Vasaras hronikas izdošana mājas kino formātā, ko paveicis Britu filmu institūts (BFI), ir gaidīts un nepieciešams notikums.

Fakts, ka BFI izvēlējies tieši šo filmu, jautājumus nerada, jo tā ir viena no cinéma vérité centrālajām filmām,

franču jaunā viļņa vienaudze, sinhronās skaņu ierakstu tehnoloģijas attīstībā un izmantošanā aktuāla filma un atpazīstamākais Ruša darbs.

Rušs pirms liktenīgās vasaras

Līdz 1960. gadam, kad tapa filma Vasaras hronika, lielu daļu laika Žans Rušs bija pavadījis dažādās Āfrikas valstīs. Šajā kontinentā viņš ieradās jau 40. gadu sākumā kā tiltu būves inženieris, bet dekādes otrajā pusē jau ar kameru rokās, studējot antropoloģiju Parīzē un jūtot īpašu aicinājumu dokumentēt afrikāņu cilšu rituālus. Regulāri uzturoties dažādās ciltīs, dokumentēti lietus izsaukšanas, apbedīšanas un citi rituāli, gatavošanās medībām un pašas medības, garu iemājošana un daudz kas cits; visvairāk Rušs strādājis Nigērā.

Kadrs no Žana Ruša filmas "Les maîtres fous" (1954)

Taču kopš 50. gadu vidus kopā ar vietējiem domubiedriem top jauna tipa filmas, kuras ieguvušas etnofikciju nosaukumu – tajās etnogrāfiski motīvi savijas ar izdomātiem personāžiem, šādā spēles manierē atklājot ikdienas dzīvi un problemātiku. Starptautiski skandalozākā izrādījās pusstundu garā filma Trakie pavēlnieki / Les maîtres fous (1954) par hauka garu iemājošanas kultu, kura dalībniekus (Ganā mītošus strādniekus no Nigēras) rituāla laikā pārņem gari, cilvēki transa stāvoklī upurē dzīvniekus, dzer to asinis un pieņem britu kolonistu identitātes, izturoties kā militārpersonas.

50. gadu otrā puse bija politisko pārmaiņu laiks vairākās Āfrikas valstīs, šajos gados Rušs ilgākus periodus uzturējās Eiropā. Tikšanās ar franču sociologu Edgaru Morēnu (Edgar Morin), kurš rakstīja arī grāmatas par kino, lika pamatu Vasaras hronikai. 1959. gadā Rušs ar Morēnu līdzdarbojās žūrijā pirmajā etnogrāfisko filmu festivālā Florencē. Tur redzētās filmas radīja iespaidu par jaunas tendences klātbūtni, kurā izteikta nepastarpināta tuvošanās ikdienišķajam, piemēram, britu filmā Mēs esam Lambetas puiši / We are the Lambeth Boys (1958), Bouerijā / On the Bowery (1956), arī paša Žana Ruša filmās.

Morēna rakstā, kuru viņš uzrakstīja pēc festivāla, arī parādījās apzīmējums cinéma vérité, kas gan ir atsauce uz Dzigas Vertova „kino patiesību“, šo apzīmējumu vēlāk attiecinot uz Vasaras hroniku.

Morēnam šķiet, ka minētajās filmās vairāk ietekmes meklējamas no Roberta Flaertija (Robert Flaherty) nekā no Vertova darbiem [[3]]. Bet abu autoru nozīme Ruša filmu kontekstā ir būtiska, jo Vertova „kino acs“ princips Rušam ir svarīgs un arī Vasaras hronikā refleksija par kino uzņemšanu ir filmas pamatā. Arī savos rakstos Rušs atsaucas uz Vertovu un atvasina viņa lietotos terminus „kino acs“ vai „kino patiesība“ – Rušs runā par „kino-etno-skatīšanos“, „kino-etno-domāšanu“, „kino-etno-novērošanu“ [[4]].

Kā jūtas parīzieši?

Lai arī tiešā veidā ne Rušs, ne Morēns nepiederēja pie tobrīd sevi tikko pieteikušā franču jaunā viļņa, tomēr starp viņu topošo filmu un jaunās kustības paņēmieniem ir savstarpējas saiknes [[5]]. Nelielas filmēšanas grupas, viegli pārvietojama tehnika, ārskati pilsētas ielās. Ruša līdzšinējo filmu noskaņa un eksperimentālais raksturs ietekmēja topošos jaunā viļņa autorus, īpaši Godāru un Trifo. Vasaras hronikai ar Godāru ir vēl kāda sasaiste – viens no operatoriem bija Rauls Kutārs (Raoul Coutard), kurš tikko bija filmējis Godāra Līdz pēdējam elpas vilcienam / À bout de souffle (1960). Un filmu uzņēmās producēt kompānija Argos Films, kurā uzņemta Alēna Renē (Alain Resnais) Hirosima, mana mīla / Hiroshima, mon amour (1959).

Rušu vienmēr interesējusi arī kino tehnisko iespēju puse – lai būtu pēc iespējas vienkāršāk filmēt bez lielas grupas klātbūtnes. Vasaras hronikas uzņemšanai tika radīta jauna, vieglāka sinhronās skaņas ierakstu tehnika, kuras attīstīšanā piedalījās kanādiešu operators Mišels Brols (Michel Brault).

Nagra magnētisko ierakstu aparatūra tika savienota ar Brola atvestajiem, Kanādas un ASV televīzijās izmantotajiem mazajiem piespraužamajiem mikrofoniem. Tādējādi filmas varoņi varēja paši nest uz pleca somā magnetofonu, kas darbojās sinhroni ar kameru, un runāt mazajos mikrofonos.

Savukārt Brols pats bija iepraktizējies gandrīz nemanāmi pārvietoties ar 16mm kameru starp cilvēkiem; viņš prata filmēt un palikt nemanāms arī pūlī [[6]]. Tas ļāva lielāko daļu filmas materiāla uzņemt ar sinhronu skaņu un atsevišķās epizodēs panākt lielāku atklātību no filmas varoņiem.

Kā jau filmas nosaukums pasaka priekšā, filmēšana notika 1960. gadā. Tās pirmais mērķis bija noskaidrot – kā jūtas parīzieši 1960. gadā? Divas no filmas varonēm – Marselīne un Nadīna [[7]] – iztaujā uz ielas cilvēkus, uzdodot jautājumu, vai viņi ir laimīgi. Filmas autori – Rušs un Morēns – nav anonīmas personības, kuru vārdi parādās tikai titros. Viņi ir filmas varoņi tikpat lielā mērā kā visi pārējie, varbūt pat vēl vairāk, jo ir tie, kuri nosaka filmas darbības virzību un gan ievada, gan noslēdz to. Vispirms abi filmas varones Marselīnes klātbūtnē pārrunā, ko darīs – aicinās cilvēkus un filmēs viņu sarunas. Un tāpat atklāti Rušs pauž šaubas par to, vai šādas sarunas spēs būt dabiskas, ņemot vērā kameras klātbūtni. Savukārt noslēgumā tiek pārrunāts, cik veiksmīgs bijis šāds eksperiments.

Pirms abu fināla dialoga pagarš filmas segments veltīts diskusijai varoņu starpā – viņiem parāda filmas materiālu un lūdz izteikt viedokli par redzēto. Filmā sastopas dažādu tautību, rasu, sociālo slāņu un nodarbošanos pārstāvji – studenti, rūpnīcas strādnieki, sekretāre, modele u.c. Filmas gaitā varoņi pārspriež gan tobrīd politiski aktuālas, gan personiski sāpīgas tēmas – karu Alžīrijā, strādnieku tiesības, holokaustu un daudz ko citu. Viņiem ir dažādi uzskati, dažāda tolerances pakāpe, dažāda izpratne par vērtībām, kas atklājas ne tikai intervijās un savstarpējās sarunās, bet arī filmas apspriešanas epizodē. Tieši tā man šķiet visizaicinošākā un vispatiesākā, jo varoņi tiek konfrontēti ar savu tēlu uz ekrāna un, tā ietekmēti, spriež par citiem.

Vēlme konstatēt kāda noteikta brīža situāciju sabiedrībā un jaunākās paaudzes izjūtas ir tie faktori, kas Vasaras hroniku intonatīvā ziņā iekļauj sava laika kino aktuālajās norisēs. Lai arī jaunā viļņa režisori uzņēma spēlfilmas, tomēr raksturīgais gan jaunajam vilnim, gan cinéma vérité ir dokumentālo un spēlfilmu stilistikas saplūšana. Daudzi jaunā viļņa režisori spēlfilmas veidoja dokumentālā manierē, savukārt Rušs uzsver dokumentālā kino „realitātes“ konstruētību [[8]].

Kolekcijas plauktiņam

Skatītājam, kurš pēc Doma dārza seansa sapratīs, ka grib arī savā kolekcijā šo filmu, jāmeklē BFI izdotais disks, kas gan tehniskā, gan saturiskā nozīmē mērķēts plašai auditorijai. Pirmkārt, filma izdota dubultā formātā – DVD un Blu-ray, kas padara to abu formātu lietotājiem draudzīgu. Otrkārt, diskā iekļautie video un audio papildmateriāli un drukātais buklets būs saistoši Ruša daiļrades zinātājiem, bet tikpat labi arī tiem, kuri par šo autoru vēl informēti maz.

Diskā iekļautā filmas versija ir restaurēta 2011. gadā, Boloņas sinematēkai (Cineteca di Bologna) sadarbojoties ar filmas producētājkompāniju Argos Films. Attēls ir digitāli restaurēts, operators Mišels Brols līdzdarbojies restaurācijas procesā, lai attēla kvalitāte atbilstu sākotnējai.

Papildmateriālos iekļauta filma Un été + 50 (2011), kas sastāv no Vasaras hronikā neiekļautām epizodēm un intervijām gan ar filmas veidotāju komandu, gan citu profesionāļu piedalīšanos, kuru vidū kinoteorētiķis Reimons Belūrs (Raymond Bellour), filosofs Režī Debrī (Régis Debray), Edgars Morēns, Marselīne Loridāna-Ivensa un citi.

Kadrs no filmas "Un été + 50" (2011)

Otrs materiāls ir nepilnu stundu garš audioieraksts no Ruša uzstāšanās Nacionālajā kinoteātrī (National Film Theatre) Londonā 1978. gadā, kurā viņš stāsta par Vertova un Flaertija ietekmi uz viņu un saviem vienaudžiem. Izdevumam sagatavots arī 20 lappušu biezs buklets ar kinozinātnieces Žinetes Vinsendo (Ginette Vincendeau) speciāli šim izdevumam radītu rakstu par filmu, BFI izdotā žurnāla Sight & Sound 1962. gadā publicēto recenziju par filmu un Ruša radošās biogrāfijas raksturojumu.

Atsauces:

1. Diskusijas dalībnieku vidū bija antropologs un dokumentālists Pols Henlijs (Paul Henley), kurš ir autors 2010. gadā izdotajai apjomīgajai un izsmeļošajai grāmatai par Ruša biogrāfiju un darbību, detalizēti parādot laikmeta kontekstu, kādā veidojās Ruša uzskati un ietekmes – The Adventure of the Real: Jean Rouch and the Craft of Ethnographic Cinema (Chicago: Chicago University Press). Pasākumā piedalījās arī režisors Jorams ten Brinks (Joram ten Brink), grāmatas Building the Bridges redaktors. Tās pamatā ir referāti, kas tika nolasīti šāda paša nosaukuma konferencē, kuru noorganizēja ten Brinks pēc Ruša nāves. [↩]
2. LKA Rīgas Kino muzeja lektorijā Otrā maiņa nolasītā lekcija par Žanu Rušu publicēta Latvijas Kultūras akadēmijas rakstu krājumā Te-ki-la Nr. 2/2011, Rīga: Mansards, 192.-208. lpp. [↩]
3. Ciné-Ethnography: Jean Rouch, red. Steven Feld, Minneapolis, London: University of Minnesota Press, 2003, 230.-231. lpp. [↩]
4. Ciné-Ethnography, 185. lpp [↩]
5. No diska bukletā iekļautā raksta: Ginette Vincendeau, ‚Chronicle of a Summer (Paris 1960): a ‚sociological fresco‘ on film‘, 2. lpp. [↩]
6. Ciné-Ethnography, 272.lpp. [↩]
7. Marselīne vēlāk kļuva par holandiešu dokumentālista Jorisa Ivensa sievu, savukārt Nadīna bija filmējusies jau Ruša iepriekšējā filmā  [↩]
8. Ginette Vincendeau, ‚Chronicle of a Summer‘, 2. lpp. [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi