Četri balti krekli un ceturtā dimensija

Tieši 15. maijā, kad Kannu festivāla programmā „Cannes Classics” tiek demonstrēta Rolanda Kalniņa filma „Četri balti krekli” (1967), Kino Raksti pārmet tiltu 50 gadiem un publicē bildes un stāstu („ļoti personiskas atmiņas”) par to, kā tas notika toreiz, 1967. gada vasarā – kad tagadējais kinooperators un pedagogs Valdis Eglītis kā jauns „gaismonis” strādāja uz tiltiem virs "Četru baltu kreklu" dekorācijas kinostudijas paviljonā.

Filmas "Četri balti krekli" darba moments, trešais no labās - režisors Rolands Kalniņš, ceturtais - operators Miks Zvirbulis

Ar pirmajām trim dimensijām viss ir vairāk vai mazāk skaidrs. Ja izslēdzam galējības kosmosa aspektā, tās samērā viegli var izmērīt un gandrīz vai aptaustīt. Ceturtā dimensija saistās ar nemainīgu noslēpumu. Neviens nezina, kas būs pēc brīža, gada vai pusgadsimta. Ceturto varēs izmērīt vai, pareizāk būtu teikt, izvērtēt tikai pēc tam, pēc laika, skatoties pār plecu atpakaļ.

Domāju, ka toreiz, 1967. gadā, kad tika uzņemta filma Četri balti krekli, nevienam pat visneticamākajos sapņos nerādījās tas, kas notiek tagad, 2018. gada maijā – filma, izdzīvojusi cauri gan piespiedu aizmirstības, gan lokālas atkalatzīšanas periodam, kopā ar režisoru Rolandu Kalniņu un operatoru Miku Zvirbuli ierodas Kannu kinofestivāla skatē kā stabila Eiropas kino klasikas daļa!

Ja ziņa par šādu notikumu tiktu izplatīta un ticami apstiprināta toreiz, pirms vairāk kā pusgadsimta, iespējams, šo fotouzņēmumu no filmēšanas laukuma nebūtu, jo es, tāpat kā citi, kas nebūtu paspējuši apsēsties, nokristu no kājām, bet,

tā kā mana darba vieta tajā laikā bija uz augstajiem filmēšanas paviljona apgaismošanas tiltiem, tad kritiens varētu būt liktenīgs.

Pēc vidusskolas desmitās klases pabeigšanas bija jāplāno, kā piepildīt vasaras brīvlaiku. Iepriekšējie divi bija daļēji pavadīti rūpnīcas VEF mehāniskajā cehā pie atslēdzniekiem un lietuvē, cilājot smagās skaļruņu magnētu kastes. Tagad bija radušās citas intereses, un mēs kopā ar vēl trim klasesbiedriem, kuriem arī bija zināma interese par noslēpumaino kino pasauli, nolēmām iekarot kinostudiju. Katrs to darīja savā veidā, bet mērķis tika sasniegts – visi četri šo likumā atļauto darba mēnesi pavadīja kinostudijas apgaismotāja statusā; kā zināms, mūsu platuma grādos visvairāk filmu tiek uzņemtas tieši vasarā, un tad papildu darbarokas ir nepieciešamas.

Pieņemot mani darbā, apgaismošanas ceha priekšnieks Pēteris Grauzdiņš teica: „Nākamnedēļ sāksim filmēt krekliņus, nāc, tad arī liksim uz tiltiem.”

Apgaismotājs Valdis Eglītis savā darbavietā kinostudijas paviljonā - "uz tiltiem"

Man pavērās cita pasaule. Tai nebija raksturīgs VEF ceha mašīneļļas un metināta vai slīpēta metāla smārds, ar kuru uz ilgu laiku pievilkās drēbes. Te viss bija citādāk. Te smaržoja grims, lavanda, pirotehniskie dūmi;

visapkārt bija tik daudz dažādu interesantu cilvēku, kuri darīja sākumā nesaprotamus darbus ar visādiem īpašiem rīkiem, ka bija pilnīgi skaidrs – man te patīk.

Līdz tam brīdim biju tikai fotografējis. Kino amatierisma perioda manā dzīvē nav, tāpēc ar dziļu cieņu apskatīju operatora Mika Zvirbuļa vadīto, tolaik manā uztverē milzīgo kinokameru, kura bija novietota uz vēl iespaidīgāka filmēšanas krāna. Man tas patika. Un kurš gan varēja prognozēt, ka mans un Mika liktenis vēlāk kaut kur ļoti konkrēti krustosies – abi katrs savā laikā esam bijuši Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāji un pēc kinostudijas iznīkšanas pat kādu laiciņu kopā strādājuši kādas TV kompānijas ziņu dienestā.

Operators Miks Zvirbulis pie kinokameras

Tā aparatūra, ar kuru bija jāstrādā apgaismotājiem, arī iedvesa respektu. Nācās diezgan ātri ielāgot, kas ir bebīši, ceineri, digi, sieti, solomka, līnija, rāmis un citi gaismošanas atribūti, jo tie rīkojumi, ko bezierunu formā deva studijas gaismas meistari, bija jāpilda precīzi, ātri un kvalitatīvi. Pretējā gadījumā nu jau leģendārie gaismoņi ar iesaukām Jolkins, Miskastnieks, Mākslinieks, Ļeņins, Eszin’, Fiksais, Funduss un citi varēja kļūt neiecietīgi un precīzi norādīt, kurā virzienā jāiet un kādu varbūt neglaimojošu iesauku var dabūt. Pieredze uzkrājās ātri. Principā arī tas viss man patika.

Kopā ar Četriem baltiem krekliem pavadīju apmēram nedēļu.

Pēc tam bija norīkojums strādāt pie Aloiza Brenča filmas Kad lietus un vēji sitas logā un vēl arī pie dažām hronikas filmām, bet krekliņu nedēļas laikā saistošākais bija tas, ka tika filmētas vairākas epizodes un arvien parādījās dažādi aktieri vai tēlotāju grupiņas, kurām katrai bija savs šarms vai īpaša izpausme. Patīkami bija skatīties, kā atkal un atkal savus uzdevumus pilda Roberta Ligera pantomīmas grupas meitenes cieši pieguļošajos triko (vairāki dubli), nemaz nerunājot par ansambli, kurš bezgala daudz reižu atskaņoja brīnišķīgās, nu jau arī klasiskās un populārās Imanta Kalniņa dziesmas Dzeguzes balss, Es esmu bagāts un vairākas citas.

Ar šo mūziķu grupu saistās divas stingrākas atmiņu līnijas. Pirmā bija reāla atziņa, ka es neesmu vienīgais un unikālais Valdis Eglītis – tāds pats vārds un uzvārds bija arī ansambļa basģitāristam. Un viņa vārds, nevis manējais, ir filmas titros. Tas rosināja uz pārdomām.

Otrā atmiņu līnija – iepazinos ar toreiz vēl topošo filmu zvaigzni Paulu Butkeviču. Izrādījās, ka mēs tolaik dzīvojām vienā Rīgas rajonā un netālu. Viņam bija interese par fotogrāfijām, kurās biju viņu iemūžinājis, man savukārt liels gods, ka dziedātājs un filmaktieris ir draudzīgs un bez problēmām kontaktējas ar iesācēju gaismoni. Šo attieksmi vienmēr atceros ar cieņu un esmu patiesi priecīgs, ka varēju to apliecināt pašam Paulam Butkevičam, pirms gada nejauši apciemojot laukos, kur viņš šobrīd dzīvo citu, no kinopasaules tālu stāvošu dzīvi.

Priekšplānā - Uldis Pūcītis, Pauls Butkevičs, Arnolds Liniņš

Jāatzīstas, man nebija īpaši skaidra priekšstata par to, kas tieši tiek filmēts katrā konkrētā brīdī, jo visiem jau scenārijus nedod lasīt un nav arī nekādas vajadzības – tehniskajiem darbiniekiem meistari visu pateiks priekšā, kas īsti jādara un kurp jāvirza prožektoru stari. Filmas sižetu aptuveni zināju, un ar to tajā laikā pilnīgi pietika. Viss patika, un pat prātā neienāca doma, ka tas kādam var nepatikt, kā vēlāk izrādījās.

Visneinteresantākā no vērošanas viedokļa bija komisijas sēdes epizode – sēž un runā, nekas īpašs nenotiek.

Tajā brīdī garlaicīgi, kaut gan pēc tam gatavā filmā epizodei ir liela nozīme, bet toreiz, no gaismu tilta augstumiem, to nevarēju īsti novērtēt. Varbūt tāpēc tādu fotogrāfiju nav.
Tieši sejā pazinu tikai populārākās personas – piemēram, komponistu Imantu Kalniņu, kuram tajā laikā bija ieģipsēta kreisā roka, bet daži pirksti vēl bija kustināmi un viņš tomēr spēlēja klavieres.

Centrā - Imants Kalniņš ar ieģipsētu roku

Pazinu arī Arnoldu Liniņu, protams, pašu Rolandu Kalniņu, Dinu Kupli, Uldi Pūcīti, Līgu Liepiņu un vēl dažus. Vairākus citus nākotnes kinodzīves kolēģus, piemēram, režisoru (šajā filmā otro režisoru) Vari Braslu, operatoru Uģi Egli, skaņu operatoru Igoru Jakovļevu, kinodramaturgu Armīnu Lejiņu iepazinu krietni vēlāk, kad pēc 15 gadiem jau pa īstam strādāju kinostudijā. Viņi visi bija tie, kas ar savu darbu, personību un attiecībām veidoja citu, manis neredzētu pasauli, kurai izrādījās magnētiska daba. Tas arī bija nopietns stimuls pēc laika doties uz valsts vienīgo kinoinstitūtu apgūt filmu operatora amatu.

Uz nedēļu piesaistīts apgaismotājs-iesācējs nav īsts filmēšanas grupas loceklis, tāpēc īpašas noskaņas attiecībās vai radošo problēmu risinājumi mani nekādā veidā neskāra. Kas redzams bildēs, tas arī ir visobjektīvākais atmiņu stāstījums.

Un vēl – par tām četrām dimensijām. Neesmu personīgi dzirdējis versiju, kā Māris Čaklais vai citi filmas autori traktē poētiskā jēdziena četri balti krekli dziļāko būtību, izņemot to, kas par sirdsapziņām ir teikts pašā dzejā, bet man tā šķiet arī ļoti laba līdzība ar katra cilvēka dzīvi. To uzsākot, katrs no mums šīs četras alegoriskās dimensijas saņem kā baltas lapas. Un tad sākas dažādi to piepildījuma veidi – trīs virzieni telpā un viens, mūžīgais un bezgalīgais, laikā.

Vispārīga secinājuma vietā saistībā ar šīm atmiņām un Kannu šodienas notikumu, šķiet, vislabāk iederas banālā frāze no kādas citas filmas – nekad nesaki nekad!

Fotogrāfiju autors - Valdis Eglītis

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi