Venēcija un “Roma”

“Pieaugoša ietekme grimstošā pilsētā” – apmēram tā pasaules vecāko kinofestivālu, Venēcijas „Mostru” vērtē lielāko kinožurnālu apskatnieki. Tikmēr Kino Rakstu apskatniece Anita Uzulniece demonstrē apskaužamu intuīciju un enerģisku uzņēmību, sameklējot mazā un tālā pilsētas kinoteātrītī vienīgo atlikušo iespēju noskatīties Alfonso Kuarona filmu „Roma”, kas vēlāk saņem Zelta lauvu.

Režisors Alfonso Kuarons ar Zelta lauvu par filmu "Roma"

Venēcija ir mierīgāka par Kannām, kur tiek noteikts daudzu filmu un to radītāju turpmākais liktenis, tomēr Zelta lauvu un Volpi kausu prestižs ir diezgan augsts – par Venēcijas balvām katru gadu cīnās slaveni kinomeistari, starp kuriem reizēm izdevies iespraukties arī kādam jaunākam un mazāk pazīstamam autoram. Šogad festivāla galvenajā konkursā startēja divdesmit viena filma.

Tā kā nevarēju atļauties būt klāt Venēcijā visu festivāla laiku, iebraucu ar pāris dienu novēlošanos un, protams, centos noķert nokavēto. Festivāla dienas avīzē Venews Daily gan vietējie, gan ārzemju kritiķi un pat publika visvairāk zvaigžņu bija likuši Kuarona filmai Roma, arī klātienes sarunās citzemju kolēģi to slavēja, bet atklājās, ka visi festivāla seansi jau garām... Paldies Dievam, kāds pateica, ka filmas rāda arī kaut kur pilsētā – proti, Multisala Rossini 1, San Marco 39997/a. Tas nozīmē – lielajā Venēcijā, kuras šaurajām ieliņām nav nosaukumu, grūti izprotamā namu numerācija sākas no slavenā Svētā Marka laukuma (atcerieties Pola Šrādera filmu Svešinieka mierinājums (1990) – tur nekas nav pārspīlēts, tikai mūsu gadījumā bez letāla iznākuma...). Kad draudzene jau priekšpusdienā ar grūtībām bija atradusi mazo kinoteātri, izrādījās – kasi atver tikai pusstundu pirms seansa pulksten 16:00.

Izstāvējušas garo rindu, pie kases tikām brīdinātas, ka filma būs tikai ar itāļu titriem.

Priecājos, ka tas mūs neatturēja, visu sapratām un nojautām – Roma bija pūliņu, izdotās naudas un, kā izrādījās, arī Zelta Lauvas vērta.

Filma kā mīlestības vēstule

Plūst un skalojas ūdens, ilgi, uz sākuma titriem un vēl pēc tiem. Melnbalts kadrs. Izrādās, tā ir priekšnama grīda, kuru diendienā mazgā mājkalpotāja Kleo (lomā – neprofesionāle Jalica Aparičio no Oksakas ciema). Tas ir priekšnams, ap kura ārsienām savas mašīnas sānus gandrīz vienmēr apdauza ģimenes galva – māte (tēvs parādās reti un tad pazūd pavisam). Priekšnams, pa kuru ģimenes bērni un suņi skrien sagaidīt vecākus, suņiem atstājot savas čupas, kuras var noskalot un noslaucīt tikai ar lielu daudzumu ūdens.
Kleo šajā mājā rimti dara absolūti visu – gatavo ēst, iepērkas, izvada uz skolu un apgulda bērnus. Un pagūst ar viņiem rotaļāties un viņus samīļot.Tieši šī mīlestība kā gaismas stari melnbaltajā vēstījuma gammā caurstrāvo visu filmu. Teksts un notikumi – gan tie, par kuriem var tikai nojaust (kā ģimenes tēva dubultā dzīve vai vispār aiziešana), gan dramatiskie izaug no ikdienas plūduma prozas it kā organiski un nemanāmi.

Kadrs no filmas "Roma"

Kalponei Kleo tikpat kā nav savas, personīgās dzīves. Kad tajā ekscentriskā veidā parādās stiprais dzimums (akta prelūdija kā teatrāla performance), tas izrādās tikai epizodisks un bezatbildīgs radījums. Kaut Kleo saimniece atbildīgajā dzemdību brīdī stāv viņai cieši blakus, traģēdiju neizdodas novērst... Līdzšinējā mikrodramaturģija, kur kamera kustējās ģimenes mājas interjeros, strauji izmainās, kļūst globāla, lido pāri Mexico City bezgalīgajiem plašumiem, tādējādi tīri fiziski, caur attēlu un mūziku, ļaujot un pat piespiežot izjust Kleo ciešanas un zaudējuma sāpes.

Arī pie otra filmas sasprindzinājuma momenta nonākam lēzeni un bez holivudiskās piespiedu bungu rīboņas – kad ģimene izklaidējusies izbraukumā pie jūras, māte (kā parasti, nedaudz sapņaina) jau dodas prom, bet divi bērni vēl paliek ūdenī. Tikai mājkalpotāja, mazā auguma Kleo, to pamana un metas lielajos viļņos. Neticami laimīgs iznākums, pēc saspringtas cīņas ūdenī visi tiek izmesti krastā... Iespējams, apstiprinājums pašaizliedzīgas mīlestības spēkam.

Kadrs no filmas "Roma"

Kā jau minēju, no festivāla pirmajām dienām dažādās kritiku un publikas aptaujās visvairāk zvaigznīšu izpelnījās tieši Alfonso Kuarona filma Roma, kas ne tikai saglabāja līderes pozīciju līdz noslēgumam, bet arī saņēma galveno balvu – Zelta Lauvu. Kas tad ir šis Alfonso Kuarons?

Bērnībā gribējis kļūt par režisoru vai astronautu, pat nespeciālistu atmiņas virskārtā varbūt ir septiņi Oskari viņa filmai Gravitācija / Gravity (2013). Atšķirīgākas filmas kā Lielās cerības (1998), Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis (2004), Gravitācija un Roma grūti iedomāties, tomēr tās uzņēmis viens un tas pats režisors – Alfonso Kuarons, pats bieži arī scenārists, operators, producents, montāžas režisors. Ar filmu Roma atgriezies dzimtajā Meksikā, kur nebija strādājis kopš 2002. gada.

Tā ir Meksika 1970.-71. gadā, radikālu pārmaiņu laikā, kad ielās notika studentu demonstrācijas, kas beidzās ar traģisko asinsizliešanu Corpus Christi Massacre. Bet ģimeņu mājās ritēja ierastā dzīve...

Filma un tās panākumi ir apliecinājums tam, ka tieši kaut kas personīgs un patiess spēj rezonēt cilvēku sirdīs un prātos. Tā tapusi neparasti ilgi – 108 dienās, filmēta hronoloģiskā secībā, dizainera Eižena Kabalero (Pāna labirints) veidotos interjeros, ar gandrīz oriģinālām, režisora radinieku sagādātām mēbelēm uzburot Kuarona bērnības vidi, kurā darbojošās personas varēja brīvi pārvietoties. Filma kā mīlestības vēstule sievietei, kas viņu izaudzinājusi. Hommage dzimtajai Meksikai.

Citi slaveni meksikāņi

Ar lielu interesi gaidīju sava mīluļa, Zelta palmas zara īpašnieka (par filmu Klusā gaisma / Stellet Licht (2007)), meksikāņu režisora Karlosa Reigadasa jauno darbu Mūsu laiks / Nuestro  tiempo. Būdams liels Karla Teodora Dreiera cienītājs (līdzīgi Larsam fon Trīram), Reigadass savā slavenākajā filmā gan reabilitēja attēla spēku – caur dabas norisēm (saullēkts pilnā garumā) un dokumentāliem cilvēkiem –, gan atjaunoja ticību brīnumam – augšāmcelšanās iespējamībai (kā Dreiera filmā Vārds / Ordet (1955)). Tematiski Mūsu laiks turpina Kluso gaismu – laulāto attiecības, uzticība, nodevība; arī caur stilu var, protams, atpazīt režisora rokrakstu un vēstījuma veidu. Šis darbs ir pat vēl personīgāks gan par Kuarona Romu, gan par Reigadasa citām filmām – centrālos varoņus, laulāto pāri, atveido viņš pats un viņa sieva.

Kadrs no filmas "Mūsu laiks / Nuestro tiempo"

Tas, kas mani saista un ievelk (daudzus mulsina) šī režisora uzburtajā pasaulē, ir tieši attēla, norišu neobligātums (mazliet līdzīgi Kuaronam, kur tomēr kadrā bija filmas protagonisti, Reigadasam – tikai krāsaini) – ilgi redzam bērnus, kas dauzās pa dubļainiem ūdeņiem, puikas uzbrūk meitenēm, jaunieši flirtē viens ar otru, veidojas pārīši, kāds cilvēks jāj ar zirgu, ganās lopi, cilvēki sarunājas klajā laukā, pie kādas ēkas vai sētas. Skarbas sejas, lopkopībai un rodeo piemēroti apģērbi, cik var sadzirdēt – patukšas frāzes. Meksika. Tikai pamazām atklājas kaut kādas kopsakarības, starp daudzajiem bērniem un jauniešiem, izrādās, ir filmas protagonistu bērni, bet lopi, rodeo varētu būt viņu bizness.

Tēma, kas eskalējas visas filmas garumā (173 minūtēs), – vīra (Karloss Reigadass) slimīgā greizsirdība spēj izvest no pacietības ne tikai viņa sievu (un izprovocēt uz arvien jauniem pārkāpumiem!), bet arī mūs, skatītājus.

Šī ir arī neparasti runīga filma: pāra izskaidrošanās bieži notiek rakstiski, garumgarās, dzejiskās vēstulēs. Filmas bonuss – ieskats tik atsķirīgajās vidēs, kas acīmredzot sadzīvo mūsdienu Meksikā – raupjā, naturālā dzīve ārpus telpām un supermodernā interjeru un tehnoloģiju pasaule iekšpusē. Varbūt tieši šī disonanse arī radījusi tādu sašķeltu, traumēto personību, kas mokās pats un moka otru, kā Reigadasa paša atveidotais ģimenes galva...

Dominante – kostīmfilmas

Ja kaut kā vajadzētu raksturot 75. Venēcijas festivāla programmu, tad vienā vārdā tas būtu – kostīmfilmas. Tas gan nav oficiāls žanra apzīmējums, taču šogad neparasti daudzi autori patiešām bija pievērsušies aizgājušajiem gadsimtiem, ietērpjot savus varoņus attiecīgā laikmeta kostīmos visdažādāko žanru darbos un liekot izdzīvot tālaika notikumus un kaislības. Labākajā un veiksmīgākajā gadījumā šīs kaislības izrādījās vispārcilvēcīgas un mūžīgas, atnesot filmai pelnītu atzinību – Jorgam Lantimosam par XVIII gadsimta galma intrigu atspoguļojumu filmā Favorīte pat divas balvas, žūrijas Sudraba Lauva filmai un Volpi kauss aktrisei Olīvijai Kolmanei.

Kadrs no filmas "Favorīte / The Favourite"

Nevaru atturēties pieminēt te mūsu skaisto Dzidru Ritenbergu, kura tālajā padomju 1957. gadā arī ieguva šo kausu par lomu ukraiņu filmā Malva, lai gan kausu māksliniece tolaik tā arī neredzēja. Par to īpaši jādomā Venēcijas festivāla jubilejai veltītajā grandiozajā izstādē Hotel Des Bains, kur tapusi Viskonti Nāve Venēcijā un kas tagad ir pārdots un pamazām grūst. Tur attēlos un filmu fragmentos ietverta šī festivāla vēsture kopš 1932. gada – pasteidzieties, izstāde atvērta līdz 16.septembrim!

Kinomākslas, kinovēstures vērtība te ļauj izslieties un dziļāk ieelpot, rada vēlmi par to stāstīt, ar to dalīties.

Tāpat kā Kino Rakstos jau Dārtas Ceriņas minētā Orsona Velsa filma Otrpus vējam / The Other Side of the Wind, kā festivāla klasikas sekcija un jaunās, vēsturei veltītās filmas, no kurām iesaku nerimstošā kinovēsturnieka un režisora Marka Kausinsa Sievietes uzņem kino / Women Make Film: A New Road Movie Through Cinema (1. daļu ierunājusi Tilda Svintone) un slavenajam operatoram, Vendersa un Džārmuša domubiedram Robijam Milleram veltīto Klēras Pijmanes darbu Living the Light: Robby Müller.

Arī Sudraba Lauvu kā labākais režisors ieguvušais Žaks Odijārs izveidojis kostīmfilmu Sisteru brāļi / The Sisters Brothers, tādu kā vesternu par tiem zelta drudža laikiem, kad divi brāļi (spožs aktieru Džona S.Reilija un Vākīna Fīniksa darbs!), uzzinājuši zelta ieguves noslēpumu, apkāvuši visus pretiniekus, viens zaudējis roku, pārguruši atgriežas mājās pie mātes, kas sākumā viņus pat nepazīst.

Režisors Žaks Odijārs / Jacques Audiard un filmas "Sisteru brāļi / The Sisters Brothers" aktieris Džons S. Reilijs / John C. Reilly Venēcijas festivālā

Savukārt brāļu Koenu vesterns Balāde par Basteru Skragsu / The Ballad Of Buster Scruggs demonstrēja gan perfektu šī žanra pārzināšanu, gan spēju paironizēt par neuzvaramajiem vientuļajiem kovbojiem, kas atsper salūnu ar kāju vaļā, braši nēsā kostīmus un šauj ar koltu, protams, kantrī mūzikas pavadījumā. Šī sešu dažādo stāstu kopīgo scenāriju – sešus īsos vesternus – Giljermo del Toro vadītā žūrija atzina par labāko.

Vienīgās sievietes režisores, austrālietes Dženiferes Kentas filma Lakstīgala / Nightingale darbība notiek tālajos vergturu laikos, kad cilvēkus varēja nesodīti izmantot un nogalināt.

No nabadzīgas ģimenes izdodas izdzīvot tikai jaunajai sievai Klērai ar dievišķīgo balsi un kādam pilnīgi beztiesīgam melnajam puisim, kas izved viņu pilsētā. Cauri dubļiem un džungļiem, šaušalīgiem pazemojumiem viņa stājas sava pazemotāja, vīra un bērna slepkavas priekšā, lai... nodziedātu to pašu dziesmu, kuru dzirdot, viņš Klēru iekāroja un sākās visu noziegumu ķēde. Filma ieguva žūrijas speciālbalvu, tēlotājs Baikali Ganambarrs – Marčello Mastrojani balvu kā labākais jaunais aktieris.

Režisore Dženifera Kenta / Jennifer Kent un aktieris Baikali Ganambarrs / Baykali Ganambarr

Gleznotājs un režisors Džulians Šnābels konkursā piedalījās ar filmu par van Gogu Pie mūžības vārtiem / At Eternity Gate, kur mākslinieku atveidoja Vilems Defo, saņemot par to Volpi kausu kā labākais aktieris.
Arī klasiķis Maiks Lī savā filmā Pīterlo / Peterloo šķīra vēstures lappuses par laiku, kad 1819. gadā protesta demonstrācija Mančestrā tika nežēlīgi apspiesta. Apbrīnojami daudzveidīgi izstrādāti tipāži – joma, kurā režisors ir tik stiprs –, niansētas nodevības izpausmes, tomēr revolucionārajā patosā šķita pazaudēts galvenais vēstījums un filmas jēga.

Klasika un tehnoloģijas

Venēcija negrimst un nesmird, te var smelt un joņiem baudīt lagūnas kaprīžu radīto unikālo dabu un mākslu: gan lielajā Venēcijā, gan jo īpaši – Lido salā, kur jau 75. reizi pulcējas kino pasaules zieds. Festivāla atklāšanā savu Lauvu par mūža ieguldījumu saņēma Vanesa Redgreiva, noslēgumā – jauneklīgais un asprātīgais intelektuālis Deivids Kronenbergs. Vēl tikai dažas ainiņas no Kronenberga vadītās darbnīcas. Agrāk Kanādā filmas neesot uzņemtas, bērnībā Deivids skatījies cartoons Toronto kādā bērniem domātā iestādījumā, līdz kamēr vienā jaukā dienā redzējis no maza kinoteātra iznākam raudošus pieaugušos. Tas Kronenbergu ieinteresējis, viņs pats reiz tur ielavījies un arī iznācis ārā noraudājies. Skatījies Fellīni La Strada....

Režisors Deivids Kronenbergs

Kopš tā laika Kanādā arī uzņem filmas. Par Netflix apdraudējumu, 35mm un digitālo kino Kronenbergs domā – filma tomēr vispirms jāskatās uz lielā ekrāna kinozālē, taču tas, ka Netflix sniedz iespēju filmām nokļūt 119 valstīs, arī ir liela lieta. Turklāt Netflix nebūt nepieprasot filmēt uzreiz starptautiski izplatāmu variantu (respektīvi, angliski), viss atkarīgs no producenta gribas, par valodām rūpējas kompānija. Uzklausījis komplimentus par savu filmu gleznieciskumu, režisors pauda nožēlu, ka digitāli tādas krāsas un tādu efektu nevarot panākt –

un galu galā pat Kodak smarža vien esot ko vērta!

Atgriezos Rīgā tieši tad, kad Splendid Palace iesāka jauno ciklu – 35mm filmas ar Lielajām cerībām (gan ne Kuarona, bet jaunāku versiju) un ar Jāņa Streiča ievadu. Klasiķi sarokojas pāri valstīm.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi