Komiskais nodoms “Kino Bizē”

Jau piekto gadu kinoteātris “Kino Bize” aicina interesentus, kino profesionāļus un entuziastus apmeklēt Rīgas Pasaules filmu festivālu, kas šogad ar piecu dienu programmu no 25. aprīļa pievēršas komismam dokumentālajā kino. Visai pozitīvo un bezbēdīgo tēmas ietvaru atklāj festivāla nosaukums - “Komiskais nodoms jeb Kā es pārstāju krist depresijā dokumentālo filmu dēļ un iemācījos smieties par dzīvi”.

Festivāla nosaukums būtībā ironiski piesaka vairākus festivālu raksturojošos atslēgvārdus – depresija, dokumentālā filma un smiekli. Respektīvi, šogad festivāls vēlas parādīt dokumentālā kino vieglo un rotaļīgo pusi, kurā humors apvienojas ar brīžiem ikdienišķu situāciju, citkārt eksistenciālu problēmu atklāsmi. Komisma tēmu īsi pirms festivāla oficiālās atklāšanas ievadīs īsfilmu izlase Nav, ko zaudēt, jo tas būs īsi, kas apvieno īsfilmas no Meksikas, Igaunijas, Lielbritānijas, Rumānijas, Nīderlandes un Horvātijas. Festivāla internacionālā pozīcija, kas priekšplānā izvirza tēmu, ļauj skatīt pēc iespējas dažādāku kultūru, tautu un režisoru interpretācijas. Turklāt tas apliecina arī tēmas globālos apmērus, šajā gadījumā – smieklu un komisma vietu nevis konkrētas kultūras telpā, bet dzīvē un kino kopumā.

Komikss par Draganu

Rīgas Pasaules filmu festivālu atklās režisoru Lenas Mulleres (Lena Müller) un Dragana von Petroviča (Dragan von Petrovic) kinodarbs Dragans Vende – Rietumberlīne / Dragan Wende - West Berlin or How the Trabant Invaded West-Berlin and Ruined My Uncle’s Kingdom (2014), kas dokumentē Vuka, jauna operatora no Belgradas, un viņa ekscentriskā onkuļa Dragana Vendes satikšanos. Līdz tam Dragana brāļa dēls par viņu zinājis vien neticamus nostāstus, kas kūdījuši interesi konkrēto stāstu varoni skatīt vaigā. Dragans Vende pirms 30 gadiem kļuva par Rietumberlīnes hedoniskās disko-scēnas ielu karali. Pelnot vieglu naudu Berlīnes slavenākajos naktsklubos, darbs un izklaide gāja roku rokā. Pateicoties savām Dienvidslāvijas pasēm, Dragans Vende un viņa draugi bez pūlēm varēja pārvietoties starp Rietumberlīni un Austrumberlīni, mūris viņiem nesa neierasti daudz labumu, kuru dēļ viņi varēja viegli nopelnīt, “importējot” preces un valūtu, turklāt vēl gūt lielu popularitāti Austrumberlīnes lēdiju vidū. Situācija mainījās 1989. gadā, kad mūris krita un ceļš bija atvērts ikvienam…

20 gadus vēlāk Vuka onkulis ir padzīvojis alkoholiķis, hronisks smēķētājs, kas dzīvo no pabalstiem un atmiņām par savu jaunību. Jāteic, ka filmas centrālais varonis nav vienīgā kolorītā persona šajā filmā. Dragana draugi ir izbijuši miljonāri, veikli un likuma nepieķerti zagļi, pēc-mūra-ēras neveiksminieki utt. Kaut kādā mērā viņus visus vieno nožēla un bēdas par aizgājušu laiku, kas līdzi paņēmis arī šo vīru “skaistākos dzīves mirkļus”. Filmas veidotāji izvēlējušies ārkārtīgi interesantus tipus, kas vienlaikus kļūst par filmas komisko elementu. Līdzīgi kā citā festivāla filmā PhoeniXXX (režisors Mihai Gavril Dragolea, 2017), kur humoru iedveš tieši kolorītās dāmas, arī Dragans un viņa draugi / paziņas kļūst par komisma un humora iemiesojumu, tikai, atšķirībā no filmas PhoeniXXX galvenajām varonēm, Dragans nesaskaras ar eksistenciālām problēmām, bet gan ar personības krīzi, kuru viņš identificē ar laiku, kas aizgājis uz neatgriešanos. Tas kļūst par viņa personīgo traģēdiju.

Kadrs no filmas "PhoeniXXX"

Dokumentālais kino, līdzīgi kā spēles kino, balstās konfliktā un pretrunās. Šajā gadījumā komismu iemieso galvenā varoņa Dragana nostaļģiskā kavēšanās atmiņās, kuras viņš vienlaikus konstruē un mēģina saglabāt sev apkārt, tādējādi kļūstot pretrunīgs un dīvains attiecībā pret mūslaiku realitāti (ja tādu objektīvu realitāti vispār var noteikt). Turklāt šo pretnosacījumu pasvītro arī autoru iestarpinātās, kolāžiskās epizodes, kas, piemēram, paskaidro vēsturisko kontekstu vai ilustrē kādu notikumu vai stāstu. Attēls uz ekrāna iegūst komiksam līdzīgus apveidus, kas tendēts vizuāli paskaidrot pateikto. Līdz ar to filmā vidi konstruē ne tikai Dragans, bet arī autori, kļūstot praktiski par galvenajiem komisma veidotājiem un auditorijas smieklu kairinātājiem.

Ar ironiju par bijušajiem

Arī filmā Slavinot neko / In Praise of Nothing (režisors Boris Mitic, 2017) komismu izvērš tieši autors, kurš aizkadra balsī ironiski reflektē par dažādām tēmām, un šī balss ir tas, kas skatītāju ved cauri stāstam. Filmas vizuālais stāsts bez aizkadra balss varētu likties vienkāršs novērojums, taču pretruna veidojas starp attēlu un autora balsi. Aizkadrā dzirdamais teksts nevis paskaidro attēlu, bet gan reflektējoši veido asociāciju tīklu par attēlā redzamo un līdz ar to viegli transformē šķietami “objektīvo realitāti”, kas drīzāk daudz vairāk sliecas būt paša autora izjūta un pasaules redzējums. 

Arī filmā Bēru gadalaiks / Funeral Season (režisors Matthew Lancit, 2011) vai Laimīgi mūžīgi mūžos / Happily Ever After (režisore Tatjana Božić, 2014) autori sevi integrē kā varoni un izmanto arī pavadošo tekstu aizkadrā. Filmā Bēru gadalaiks režisors dodas uz Kamerūnu un tur iepazīst vietējo bēru kultūru, savukārt Laimīgi mūžīgi mūžos režisore šķetina savas attiecības ar bijušajiem vīriešiem, mīlestību un to, kas viņu pašu tajā aizrauj, taču abās filmās autori iedibina skatītājā apziņu, ka galvenais fokuss ir vērsts tieši uz autora subjektīvo pasaules redzējumu, interesi, izpratni un arī humoru, kura izpausmes uz ekrāna bieži vien konfrontē ar apkārtējo vidi, cilvēkiem un tradīcijām. Vienlaikus jāatzīst, ka abu režisoru subjektīvisma iesaistes kapacitāte atšķiras. Filma Laimīgi mūžīgi mūžos ir daudz subjektīvāks darbs, varētu teikt – autores iekšējās pasaules atkailināšanās, kas vienlaikus tiek slēpta ar pietiekamu ironijas devu.

Kadrs no filmas "Bēru gadalaiks"

Pat brīžos, kad filma šķietami iegūst novērojuma statusu, tā vienalga ir autora izvēle, kā filmā tiek parādīts varonis. Piemēram, filmā Eža lāsts / Curse of the Hedgehog (režisors Dumitru Budrala, 2004) vai Lauvas / The Lions (režisors Jean-Frederic de Hasque, 2017) autora pozīcija nav tik aktīva, tomēr, veidojot filmu, viņš tomēr izvēlas, kur tiks veikts montāžas grieziens, kādā rakursā tiks filmēts varonis, kā tas tiks novietots kadrā utt. Pat brīžos, kad liksies, ka filmas komisko misiju nes varonis, tas būs autors, kas viņam šo uzdevumu būs uzticējis, jo izvēlēsies, cik daudz un kā to parādīt.

Arī Dzintara latvietis

Šai kolorīto kompānijai Rīgas Pasaules filmu festivāls ir pievienojis arī mūsu pašu režisora Aivara Freimaņa (1936-2018) programmu, festivālā tiks izrādītas trīs autora filmas – Kuldīgas freskas (1966), Dzintara latvietis ‘87 (1987) un Hepenings ar M.Z. (1987).

Kadrs no filmas "Kuldīgas freskas" (1966)

Filma Kuldīgas freskas ir veidota kā 19 kinematogrāfisku noveļu savienojums vienā kino darbā, kurā apvienojas Kuldīgas savdabība, cilvēku patība, daļēji inscenētu epizožu spožums un dokumentāli, nereti arī amizanti notikumi, veidojot vairāku daudzslāņainu epizožu savirknējumu. Iespējams, tieši humors un vieglums, kas raksturīgs šai filmai, savā laikā nesa arī panākumus – divu mēnešu laikā pēc pirmizrādes Kuldīgas freskas Latvijas kinoteātros noskatījās 17000 skatītāju [[1]].

Dzintara latvietis ‘87 ir daudz atklātāks kino darbs, kurā autors ironiski meklē “latvieša esenci”. Būtībā šī filma apliecina, ka latviešiem (vismaz Aivara Freimaņa gadījumā) ar humoru viss ir kārtībā, ja vien paši spējam to veselīgi uztvert. Atšķirībā no filmas Kuldīgas freskas, šajā režisors daudz vairāk ironizē kā autors, ļaujot attēlu virkni pavadīt asprātīgām, ironiskām, brīžiem pat dzēlīgām piezīmēm aizkadrā.

Montāžas režisore Maija Selecka par filmas montāžas procesu rakstījusi: “1987. gada 25. novembris. Sēžam ar Freimani pie montāžas galda. Vakar noskatījāmies Dzintara latvieša garo variantu – septiņas daļas [70 minūtes. Pabeigtās filmas garums ir 30 minūtes. – Red. piezīme]. Ar Aivaru man ir ļoti jauki. (..) Ir ļoti mierīgi, bez stresa.

Aivars joko, es ļoti daudz smejos. Reizēm līdz asarām.

(..) Aivars taisa trīsdaļīgu filmiņu Dzintara latvietis - “dzīvespriecīgu, humoristisku un mazliet ironisku reportāžu par notikumiem Padomju Latvijā 1987. gadā”. Filmas ideja bija ar humoru runāt par latviešu rakstura īpašībām, par tiem ieskatiem, kas veidojušies par latviešiem. Tekstā teikts, ka “latvietis ir slinks, traks, mīl mākslu, viņam patīk pucēties...”. Atbilstošā dokumentālā materiālā mēģināts šīs atziņas pierādīt.”[[2]]

Taču galu galā tas, vai uz ekrāna esošais ir gana komisks, lai par to skaļi smietos vai vismaz paklusām iespurgtos, ir atkarīgs no paša skatītāja. Savukārt, lai spriestu par šo un vēl citu filmu komisko potenciālu, nekas cits neatliek kā doties uz vietu, kur par to var pārliecināties – Rīgas Pasaules filmu festivālu.

Atsauces:

1. Pērkone, Inga. Aivars Freimanis. Kuldīgas freskas. Kino Raksti. (25.01.2018.) [↩]
2. Jēruma, Inga (2009). Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns. 315-316.lpp.  [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi