Berlināles sākums – Germans, Kim Ki Duks un citi

Sākot ar šo nedēļas nogali, visa Eiropas kinoprofesionāļu elite pulcējas Berlinālē, un arī Kino Rakstiem tur ir savs aģents, kurš skatās pa piecām filmām dienā un paspēj vēl uzrakstīt par tām…

Berlīnes kinofestivāls, tik sakārtots, pareizs un loģisks, tomēr nebeidz arī pārsteigt. Kas zīmīgi – pārsteiguma momentu rada ne-berlīnieši. Mans pirmais Berlināles kino piedzīvojums notiek tālu no kinozālēm, Somijas filmu institūta pieņemšanā Kulturbrauerei radošajā kvartālā ar devīzi „Ballējies kā soms!”. Režisors Juho Kuosmanens, kurš radījis Kannās apbalvoto un arī Riga IFF izrādīto filmu Laimīgākā diena Olli Maki dzīvē un tāpēc reiz arī Kino Rakstos intervēts, nesen veicis aizkustinošu soli – pēc vienīgā apraksta, kas pieejams, uzfilmējis rimeiku pašai pirmajai somu filmai Kandžas brūvētāji / Salaviinanpolttajat, kas tapusi 1907. gadā, bet nav saglabājusies.
Producenta atklāsme pirms filmas bija uzjautrinoša – viņš izstāstījis ideju Kosmanenam, un režisors teicis: “Tava ideja ir stulba. Bet, tā kā man patīk stulbas idejas, es to darīšu!“

Kadrs no filmas "Kandžas brūvētāji / Salaviinanpolttajat" (2017)

Vienīgais pieejamais filmas apraksts gan bijis visai askētisks – divi vīri, kandžas brūvētāji, dodas uz mežu, tur satiek kāršu spēlmani, un visā ir iesaistīta arī cūka. Izmantojot šos elementus, tapusi patiesi somiska, groteska, melnbalta mēmā kino etīde, kuru muzikāli pavadīja kino skaņu virtuozs Heiki Kosi, enerģiski purinot audumu, grabinot pudeles un spaidot gumijas cūku, kuras kviecieni lika asinīm stingt. Blakus kino skaņdarim uz skatuves bija arī Ykspihlajan kino orķestris, kuru dzirdējām arī filmā Laimīgākā diena Olli Maki dzīvē, galvenokārt lauku kāzu epizodē.

Paragvajas Mantinieces

Otrā festivāla diena sākas agri un skaisti, ar latīņamerikas kino. Paragvajiešu režisora Marselo Martinesa Las Herederas jeb Mantinieces ir līdz pēdējai kadra detaļai rūpīgi veidots darbs, kura gaismas un krāsas sniedz gandrīz taktilu apjausmu par krēslaino, klaustrofobiskas sajūtas raisošo māju, kurā dzīvo Čela un Čikita. Čela slēpjas no ārpasaules aiz slēģiem, krēslainajā guļamistabā, kur dzīvību ievieš vien Čikita – skaļa, krāšņa un vienmēr kustībā.

Kadrs no filmas "Mantinieces / Las Herederas"

Māja ir pārāk liela diviem cilvēkiem, tā glabā atmiņas par greznu dzīvi un vērienu, tomēr kādreizējā ģimenes pārticība ir zudusi, mēbeles tiek lēnām iztirgotas. Čela slēpjas blakustelpā, kad ģimenes sudrablietas un gleznas ierodas apskatīt potenciālie pircēji – smalkās sabiedrības žagatas. Pavisam negaidīti filma vēršas bezcerīgā mīlasstāstā, kas ir tikai solis Čelas ceļā uz atbrīvošanos no somnambuliskās eksistences.

Lai gan festivāls vēl nav pat pusē, Mantinieces pārliecinoši izsit ķeblīti zem kājām daudziem citiem režisoriem, kā arī galveno lomu atveidotājiem. Tomēr šeit jāmin ne tikai lieliskās Anna Bruna (Čela) un Margarita Iruna (Čikita) – pusmūža dāmas, kuru tēlojums liek vēlēties, kaut arī Martiness veidotu četru stundu garas filmas, kā gaidāmais Lava Diaza konkursa darbs. Apburošs ir bridža spēlētāju-senioru kvartets, arī mantinieces – kundzītes, kuras nekad nav nodarbinājušas sadzīviskas rūpes, bet gan jaunākie notikumi aprindās. Kā krāšņi papagaiļi viņas stingri tur kārtis savītušajos, bagātīgi gredzenotajos pirkstos un uz vienaudžu bērēm ierodas tik eleganti, it kā tā būtu Milānas modes nedēļa.

Germana Dovlatovs

Aleksejs Germans jaunākais Berlinālē nav jaunpienācējs – viņa iepriekšējā filma Zem elektriskajiem mākoņiem (2015) pat saņēma Sudraba lāci 65. Berlīnes kino festivālā. Lai gan šī filma neapšaubāmi ierindojama Krievijas autorkino kolekcijā, viegli demagoģiskā ideoloģijas klātbūtne tajā radīja vilšanos.
Šogad, filmas Dovlatovs seansā, vēl lielākas aizdomas radās, jau ievadtitros lasot dažādu kaimiņvalsts filmu fondu un Kultūras ministrijas atbalsta uzskaitījumu, kā arī pateicību Ņikitam Mihalkovam. Tomēr šoreiz Germans jaunākais ir nolavierējis kā kaķis pa žoga augšmalu starp prokremlisko naudas devēju interesēm un kritisko domāšanu pieprotoša skatītāja vērtējumu, atgriežoties sev ierastākās teritorijās – prom no sensitīvās mūsdienu situācijas.

1971. gada novembris, brīvdomātājiem rakstniekiem un dzejniekiem atliek vien sapņot par savu darbu publikācijām – tā ir izejas pozīcija visiem filmā risinātajiem notikumiem, mazliet klišejiskiem, mazliet stereotipiskiem, mazliet skarbo pagātni uzkrītoši ilustrējošiem. Dovlatovs ir veidots kā klasiska struktūra ar vairākām paralēlām stāsta līnijām, kuru vienojošais tēls ir izcils Milans Maričs rakstnieka Sergeja Dovlatova lomā.

Viņa lielo, lācīgo stāvu un maigo, tumšo acu skatienu ieraugot vien, šķiet – šim varonim visu var piedot.

Un nav jau arī īsti, ko nepiedot – filmā disidenti, bohēmisti, rakstnieki, dzejnieki un mākslinieki (un kā centrālie tēli starp tiem, protams, domubiedri Dovlatovs un Josifs Brodskis) ir viennozīmīgi labie tēli, kurpretī varas pārstāvji, ietekmīgi ārsti, militāristi – visi kā viens neģēļi, pērkamas dvēseles, stukači, aunapieres un varmākas. Tāda nostalģiska pastaiga pa sasalušo Ļeņingradu; “cik neparasti novembrim!” – vairākkārt brīnās filmas varoņi. Sasalušu arī pārnestā nozīmē, to jau pirmajā filmas epizodē piesaka aizkadra balss – pēc sešdesmito gadu atkušņa viss bija atkal sasalis.

Netiešās filmas kvalitātes – daudzslāņainā skaņas būve (murdoņa, ko veido vairāku paralēlu sarunu savijums, kas pazīstams jau no Germana jaunākā filmas Papīra zaldāts) un līdzīgi konstruētā darbība kadrā (bez viena, konkrēta akcenta) veido unikālu noskaņu, pēc kuras nešauboties atpazīstama jebkura filma, ko uzņēmis Aleksejs Germans jaunākais. Daudzbalsu partitūra, slāpēts sēpijas kolorīts, viegla dūmaka un kustīga kamera, kas seko Dovlatovam cauri bezgalīgajai absurdu virknei - pieņemšanas, iedzeršanas mākslinieku darbnīcās, absurdu 8. marta neļķu dāvināšana kuģu remonta rūpnīcā.... Tas viss savienojas tādā kā hipnotiskā procesā, kas vainagojas ar, iespējams, mākslinieciski vērtīgākajām filmas epizodēm – rakstnieka sapņiem, tādiem kā hepeningiem, kuros viņš regulāri satiek Brežņevu un runā par Pina colada kokteiļiem, kā arī konsultē galveno sekretāru ārpolitikas jautājumos – vai uzbrukt Panamai un vai sadarboties ar Latīņameriku.

Dovlatovs Berlīnes publikai patīk, tur savu lomu nospēlē arī Ļeņingradas komunālo dzīvokļu eksotika – teicams filmas mākslinieku darbs –, un, protams, neatvairāmais aktieru ansamblis, kas plašā sastāvā bija ieradies arī uz filmas seansu. Iespējams, pašu filmu šoreiz aizēnoja tās ietinamais papīrītis, lai gan tie skatītāji, kas vēlēsies redzēt elegantu simulāciju par Brodska un Dovlatova jaunības dienu bohēmas ainām, būs patīkami pārsteigti.

Kima Ki Duka vīzija

Dovlatova visnotaļ patīkamo kinematogrāfisko sajūtu viļņa nesta, dodos uz korejiešu kino leģendas – režisora Kima Ki Duka filmas Cilvēks, telpa, laiks un cilvēks / Inkan, gongkan, sikan grigo inkan pasaules pirmizrādi Panorāmas sadaļā. Uz seansu ieradies arī pats režisors galveno lomu atveidotāju pavadībā.

Saskaņā ar režisora uzrunu pirms filmas, uz ekrāna redzēsim gan neaptveramu cietsirdību, gan... arī cietsirdību.

Tulkotāja šajā brīdī saminstinās un nolemj iziet no situācijas, sakot: „...cruel and... another word for cruel”. Zāle smejas, un tad – sākas seanss, kurā filmas ekrānu dažubrīd burtiski pārpludina asinis. Aktieru spēle ir tik uzkrītoši amatieriska, ka raisa apjukumu – vai tiešām tik plakātiski un skolnieciski Kims Ki Duks mums vēlas izstāstīt savu vīziju jeb pārliecību par cilvēka dabu?

Vardarbības cikls šķiet nepārraujams, arī nokļūstot Ēdenes dārza idillē. Kruīza kuģis, kurš drīz pēc pirmā varmāku uzbrukuma pārstāj pakļauties fizikas likumiem, ir kā laboratorijas mēģene, kurā var novērot mikrobu vairošanos. Kuģis kā gaļasmašīna, un vienīgā cerība uz attīrīšanos ir caur sēklu - persika, ābola, cilvēka -, caur jaunas dzīvības rašanos. Tomēr gribas apšaubīt, ka Cilvēks, telpa, laiks, un cilvēks būtu vien plakans didaktiskais materiāls par cilvēku rases nolemtību (un neremdināmo apetīti – pēc seksa, un tad – pēc gaļas). Iespējams, šī filma jāskatās vēlreiz – iespējams, uz to norāda noslēpumainā, mehāniķu telpā dzīvojošā sirmgalvja izveidotā asiņaino pēdu nospiedumu bezgalības zīme.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi