Berlinālē drīz beigsies Koslika ēra

Šonedēļ Berlīnē sākas starptautiskais kinofestivāls, kuru jau 18 gadus stūrē atraktīvais direktors Dīters Kosliks. Tomēr nākamgad viņa darba līgums beidzas, tāpēc Eiropas kinosabiedrība viļņojas jau tagad, spriežot, vai līdz ar direktoru būtu jāmaina arī festivāls.

Dīters Kosliks / Dieter Kosslick, Berlīnes kinofestivāla direktors kopš 2001. gada. Foto: Ulrich Weichert, no Berlināles arhīva

No 2019. gada 1. jūnija vakants būs visiekārojamākais amats Vācijas kino industrijā – Berlīnes kinofestivāla direktors / direktore, jo beigsies darba līgums Dīteram Koslikam, kas šajā amatā ir kopš 2001. gada. Viņa sekotāja meklējumi jau ir sākušies, un tos pavada kaislīgas diskusijas vācu publiskajā telpā. Ideālā variantā 2019. gada festivāla atklāšanā kinozvaigznes uz sarkanā paklāja būtu jāsagaida Koslikam kopā ar jauno Berlināles direktoru / -i, tādējādi demonstrējot festivāla tradīciju pārmantojamību.

Lamāt Berlināli vācu kinokritiķu vidē pieder pie labā toņa.

Taču šajā ziemā ap Berlināli sakultās mediju putas, kas izraisījušās ap Koslika potenciālā sekotāja meklējumiem, norāda uz kādu daudz dziļāku strukturālu problēmu. Proti, uz prasību līdz ar Koslika nomaiņu arī konceptuāli pārorientēt pašu festivālu.

Kas ir slikti un kas ir labi

Galvenie pārmetumi ir saistīti ar Berlināles mērogu uzpūšanu – piemēram, šogad programmā būs 385 filmas, kuras demonstrēs 949 seansos, iedalītas konkursa, panorāmas un īsfilmu skatēs, un ir vēl vairāk nekā ducis citu programmu. Dažādām tēmām veltītas diskusijas (starp citu, arī viens panelis par festivālu pēc Dītera Koslika ēras), konferences, tikšanās ar filmu autoriem pat paliek ārpus šī uzskaitījuma.

Dīters Kosliks kopā ar Lailu Pakalniņu un Leldu Ozolu 2006. gadā, kad Berlināles īsfilmu konkursam tika atlasīta Pakalniņas spēles īsfilma "Ūdens". Foto: Agnese Zeltiņa

Koslika darbības kritiķi pārmet, ka festivāla vēršanās plašumā rezultējas faktā, ka programmā aizvien biežāk tiek iekļautas filmas, kuru kvalitāte tomēr neatbilst priekšstatiem par A klases kinofestivālu. Tāpat šādas uzpūšanas rezultātā zūd festivāla unikālais rokraksts, kas to izceltu citu festivālu starpā. To preses konferencē pagājušajā nedēļā apstiprināja arī pats Kosliks - nekādas virstēmas festivālam neesot.

Caurskatot Berlināles preses dienesta relīzes, šķiet, ka Kosliks pilnīgi jebkurai šobrīd aktuālajai tēmai ir piemeklējis attiecīgas filmas un noorganizējis apaļos galdus.

Taču tie kinomākslas darbi, kas dominē kinopasaules galveno balvu, Oskaru un Zelta globusu sarakstos, tiek atklāti un apbalvoti Venēcijā vai Kannās. Berlināle ar saviem ļoti politkorektajiem lēmumiem jau gadiem demonstrē konkrētu politisko pozīciju, taču nespēlē pasaules līgā, runājot par kinomākslas attīstību.

Foto: Andreas Teich @ Berlinale 2015

Kā vienu no retajiem izņēmumiem var minēt tieši pirms gada Berlīnes Zelta lāci saņēmušo, formā ļoti izturēto Ildiko Enjedi drāmu Par ķermeni un dvēseli / On Body and Soul, kas visus šos divpadsmit mēnešus ir parādījusies dažādos balvu sarakstos, bet šobrīd cer uz zelta vīriņu, iekļūstot Amerikas Kinoakadēmijas balvai nominēto filmu sarakstā kategorijā Labākā ārzemju filma.

Par lielāko daļu Berlināles filmu pirms festivāla vēl ir zināmas tikai vairāk vai mazāk daudzsološas prognozes, bet šogad sarūpētajai Veimāras republikas kino retrospektīvai, kurā tiks demonstrēti mazzināmi šī kinovēstures perioda darbi, kritika jau skrien pa priekšu. Pat tad, ja no pētnieciskā viedokļa var būt interesanti pārskatīt tā laikposma filmas un pārdomāt, vai nav pienācis laiks pārvērtēt tradicionālo filmu kanonu, ar to nevarēs ieinteresēt starptautisko sinefīlo kino publiku, jo programmā neesot patiesu dārgakmeņu, kurus tomēr būtu vērts atklāt. Dārgakmeņus kinovēsturē jau gadiem atklāj Lokarno.

60. Berlinālē uz Brandenburgas vārtu kinoekrāna brīvā dabā tika demonstrēta Friča Langa hrestomātiskā filma "Metropolis" (1927). Foto: Jan Windszus @ Berlinale 2010

Berlināle jau sen vairs nav arī tā vieta, kur atklāt jaunus vācu talantus – šo funkciju kinofestivālu ainavā pēdējo gadu laikā ir pārņēmis jūlijā notiekošais Minhenes kinofestivāls. Savukārt Berlināles skati Perspektive Deutsches Kino, kam it kā būtu jāatrāda pasaulei labākais no vācu kino, kolēģi nu jau nievājoši dēvē par vācu kino izgāztuvi.

Putu kūlēji pieder tā sauktajam profesionālajam kinofestivāla apmeklētāju lokam – kinorežisoriem un kritiķiem. Tomēr ir kāds aspekts, kas Berlīni izceļ ļoti pozitīvi, – tā lepojas būt publikas visapmeklētākais A klases kinofestivāls. Dīters Kosliks šajā sakarā mēdz jokot, ka viena lieta esot kopīga Berlinālei un kādreizējās Vācijas Demokrātiskās republikas (VDR) vēlēšanām – 99,9 % apmeklējums.

Foto: Alexander Janetzko @ Berlinale 2015

Piemēram, 2017. gada festivāla laikā veiktā skatītāju aptauja nonāca pie secinājuma, ka šajā respondentu grupā tikai 10% festivālu uzskata par pārāk lielu, turklāt, salīdzinot ar 2008. gadu, par 10% pieaugusi kinoskatītāju apmierinātība ar festivālu. Vidēji katrs Berlināles apmeklētājs vēlas festivālā noskatīties deviņas filmas; 92% kinoskatītāju ar šo festivālu saista neparastu kino pieredzi, kas atšķiras no meinstrīma. Ar tik pozitīviem viedokļiem par savu pasākumu palielīties gribētos ikkatram, un Dīters to prot.

Priekšlikumi un prasības

Kosliks pats, plānojot festivālu pēc sava līguma beigām, ir izteicis priekšlikumu arī Berlīnē, tāpat kā tas jau ir Kannās, Venēcijā un Lokarno, viņa līdzšinējo atbildību sadalīt uz divām galvām – festivāla mākslinieciskais direktors, kas pilnībā atbild par programmu, un festivāla prezidents, kas atbild par tā organizāciju. Savukārt festivāla kritiķi publiski medijos izteikuši sekojošas vēlmes –

nākamajam Berlināles direktoram būtu jābūt sievietei un nebūtu jānāk no Vācijas,

jābūt ļoti labi pazīstamam / -ai kino aprindās un apveltītam ar izcilu kino gaumi. Šis aizrādījums vērtējams kā akmens Koslika dārziņā – viņš nāk no kino funkcionāru, nevis kuratoru aprindām. Dīters Kosliks studējis komunikācijas zinātnes, politiku un pedagoģiju; līdz 1983. gadam, kad uzsāka darbu kino valstiskā atbalsta jomā Hamburgas Kino birojā, strādāja par preses sekretāru un žurnālistu. No1992. līdz 2001. gadam viņš bija Ziemeļreinas-Vestfāles Kino fonda direktors.

2017. gada Berlināle, "European Shooting Stars" kopīgajā bildē ir gan Elīna Vaska (otrā no kreisās), gan Dīters Kosliks (centrā ar hūti)

Kritiķu galvenā prasība ir, ka Koslika sekotājs būtu jāizraugās nevis vienpersonīgi Vācijas Kultūras un mediju komisāram (raksta sagatavošanas brīdī vēl nav apstiprināta Vācijas jaunā valdība, tāpēc konkrētu uzvārdu te nevaram minēt), bet gan tam būtu jābūt publiski izsludinātam amata konkursam.

Arī šī prasība pēc caurskatāmības atspoguļo laiku, kurā dzīvo vācieši – vissvarīgākos lēmumus te vēl joprojām pieņem ļoti šaurs cilvēku loks aiz slēgtām durvīm.

Apliecinājums tam, ka tautas balsij (lasi – atklātajām vēstulēm) tomēr ir spēks, nāca decembrī, kad Kultūras un mediju komisāra vietas izpildītāja Monika Grītersa tomēr nozīmēja komisiju trīs cilvēku sastāvā, kuras uzdevums ir atrast jaunu Berlīnes kinofestivāla direktoru. Atklāts konkurss gan vēl šobaltdien nav izsludināts. Ir tikai baumas, ka vislabākās izredzes kļūt par Koslika sekotāju ir vai nu Berlīnes-Brandenburgas Mediju fonda direktorei, juristei Kirstenai Nīhusai vai arī Ziemeļreinas -Vestfāles Kino fonda direktorei, mediju menedžerei Petrai Millerei. Un visi jau rauc degunus, jo viņām ir tāda pati kino funkcionāra karjera, kāda bija Koslikam, tomēr – ja cilvēks ilgus gadus ir bijis pie filmu nozares naudas dalīšanas kloķiem, tas nebūt nenozīmē, ka šāds cilvēks ir arī sinefīls. Monika Grītersa šīs runas gan ir jau paspējusi noliegt.

Labās prakses piemērs, ka liela kinofestivāla jauno vadītāju var atrast atklātā konkursā, nav tālu jāmeklē – janvāra sākumā tapa zināms, ka Vīnes kinofestivāla vadību pēkšņi mirušā Hansa Hurha vietā pārņems itāliete, kino programmu kuratore Eva Sandžordži, kas pēdējos septiņus gadus vadīja Mehiko kinofestivālu Ficunam. Paralēli jaunā festivāla plānošanai viņa tagad intensīvi mācās vācu valodu.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi