Baltijas meistari Karlovi Varos

Šogad Baltijas dokumentālistiem Karlovi Varu starptautiskais kinofestivāls bija patiešām īpašs – retrospektīva “Laika atspulgi / Reflections of Time” ar 22 filmām, kas uzņemtas 20. gadsimta 60.-90. gados, publiska saruna ar retrospektīvā iekļauto filmu autoriem par poētisko dokumentālo kino Baltijā, divas Latvijas studiju līdzveidotas filmas dokumentālo filmu konkursa programmā un galu galā vienai no tām - Vitālija Manska "Putina lieciniekiem" - arī konkursa galvenā balva.

Šajos notikumos klāt bija spoža un plaša Latvijas delegācija – dokumentālā kino klasiķi, jaunāko filmu autori un kino institūciju pārstāvji –, arī tāpēc nebaidos apgalvot, ka valsts jubilejas gads kā iemesls lielākas intereses izraisīšanai par Latvijas filmām starptautiskā arēnā savu kulmināciju sasniedza tieši Karlovi Varos.

Baltijas delegācija Karlovi Varu festivālā - filmu autori, varoņi un līdzjutēji. Foto: Agnese Zeltiņa

Šajā Čehijas kūrortpilsētā valsts ziemeļrietumos no 29. jūnija līdz 7. jūlijam norisinājās jau 53. starptautiskais kinofestivāls, un Latvijas filmu nozarei šī bija lieliska iespēja iezīmēt savu vietu pasaules kino kartē. Lai arī kalendārs rāda tikai mazliet pāri gada pusei, turpmākajos mēnešos vairs nav paredzēts tik plašs norišu kopums tāda mēroga notikumos, kāds ir A klases festivāls Karlovi Varos.

Pozicionējamies

Latvijas un Baltijas klātbūtne festivāla programmā izpaudās vairākās festivāla sadaļās, kas perfekti savijās viena ar otru, un daļa no šiem notikumiem bija veltīti tieši Baltijas valstu dokumentālā kino vēsturei un tai paaudzei, kas lauza eksistējošās dokumentālā kino tradīcijas 60.-70. gados, iedvešot jaunu dzīvību un globālu skatījumu savu valstu kinematogrāfijās. Par šiem dokumentālistiem vēsta Kristīnes Briedes un Audrius Stoņa filma Laika tilti, kas bija iekļauta dokumentālo filmu konkursā un tapusi Nacionālā Kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Filmas varoņi ir leģendārie režisori Uldis Brauns, Aivars Freimanis, Hercs Franks, Ivars Seleckis, igauņu kolēģi Andress Sēts / Sööt un Marks Sosārs / Soosaar, lietuvieši Roberts Verba, Henriks Šablevičus –

viņi visi radījuši laikam pāri stāvošas filmas, kas vēl nav iekļāvušās pasaules kino jauno viļņu kontekstā, jo vēl arvien par tām ļoti maz zināms pat kaimiņvalstīs, kur nu vēl ārpus Baltijas.

Programma Laika atspulgi: Baltijas poētiskais dokumentālais kino Karlovi Varu retrospektīvu sadaļā bija pirmais solis reģiona dokumentālā kino popularizēšanā vienotā veidā un tik plašā apjomā, parādot, ka ar dažādām pieejām, bet nenoliedzami jauns kino visās trijās valstīs veidojās, sākot no 1960. gadiem, un pēc tam arī atbalsojās vēlāko gadu autoru darbos.

Kadrs no Audrius Stoņa filmas "Antigravitācija" (1995)

Retrospektīvā iekļauto filmu autori Ivars Seleckis, Andress Sēts, Marks Sosārs, Laila Pakalniņa un Audrius Stonis piedalījās festivāla sekcijā KVIFF sarunas – tikšanās ar filmu autoriem. Lai labāk izprastu sarunas nozīmīgumu festivāla programmas kontekstā, jāpaskaidro, ka festivāla laikā notika tikai pa vienai šādai sarunai dienā: ciklu aizsāka tikšanās ar festivāla goda viesi amerikāņu aktieri un režisoru Timu Robinsu, tai sekoja saruna ar dāņu aktrisi Trīnu Dirholmu, vēlākās festivāla dienās arī ar režisoru Beriju Levinsonu (abiem ar Timu Robinsu šogad festivālā piešķirts Kristāla Globuss par nozīmīgu ieguldījumu pasaules kino mākslā), savukārt sarunā par Ostinas Kino apvienību piedalījās arī režisors Ričards Linkleiters. Tāpat arī visi Baltijas filmu autori piedalījās savu filmu seansos, atbildot uz skatītāju jautājumiem, un par zāļu piepildījumu tiešām nebija jāsūdzas; citu valstu kino institūcijas interesējās par iespēju šo retrospektīvas programmu demonstrēt arī citviet.

Raksta autore Zane Balčus (centrā) vada sarunu / KVIFF Talk ar Baltijas dokumentālistiem. No labās - Marks Sosārs, Ivars Seleckis, Andress Sēts un Riho Vastriks. Foto: Agnese Zeltiņa

Paralēli šiem, ap Latvijas dokumentālā kino mantojumu koncentrētajiem notikumiem, Karlovi Varu dokumentālo filmu konkursā piedalījās režisors Vitālijs Manskis ar savu jaunāko filmu Putina liecinieki, kam šī bija pasaules pirmizrāde, un tagad arī zinām, ka tieši šī filma saņēma galveno balvu dokumentālo filmu konkurencē.

Līdzīgi un atšķirīgi

Nu jau pagājuši vairāki gadi, kopš aizsākās saruna ar producentu Uldi Cekuli un režisori Kristīni Briedi, attīstot ieceri uzņemt filmu par Baltijas dokumentālistiem, poētiskā dokumentālā kino aizsācējiem; tagad šī ideja realizējusies Simtgades filmu programmas ietvaros. Lai arī par termina izmantojumu vēl daudz diskutējams, tomēr kopīgas ievirzes radīšanai tas izrādījies ļoti noderīgs un parādās arī festivāla retrospektīvas apakšnosaukumā, lai gan varbūt „Baltijas jaunais vilnis” būtu atbilstošāks apzīmējums, jo ietver plašākas stilistiskās interpretācijas, kādas arī sastopamas šajās filmās.

Kadrs no Aivara Freimaņa un Ivara Selecka pirmā kopīgā darba "Krasts" (1963). Foto no LKA Rīgas Kino muzeja krājuma

Retrospektīvā iekļautās 22 filmas pārstāv 12 režisoru rokrakstus – no vecākās paaudzes autoriem tie ir Uldis Brauns, Aivars Freimanis, Hercs Franks, Ivars Kraulītis, Robertas Verba, Henrikas Šablevičius, Andress Sēts / Andres Sööt, ŪloTambeks / Ülo Tambek, Hanss Rosipū / Roosipuu, Marks Sosārs / Soosaar, jaunāku paaudzi pārstāv trīs režisori – Laila Pakalniņa, Audrius Stonis / Stonys un Šarūnas Bartas. Filmu atlasē, nosaucot tikai dažas, no Latvijas iekļauts Freimaņa un Selecka Krasts (1963), Brauna 235 000 000 (1967), Franka Vecāks par 10 minūtēm (1978), Pakalniņas 90. gadu sākuma melnbaltās īsfilmas Veļa, Prāmis, Pasts (1991-95), no Igaunijas – Andresa Sēta filmas 511 fotogrāfijas no Marsa / 511 paremat fotot Marsist (1968) un Jāņu diena / Jaanipäev (1978), Marka Sosāra Kihnu sievas / Kihnu naine (1974), no Lietuvas Verbas Simtgadnieku sapņi / Šimtamečių godos (1969), Šableviča Apolinārs / Apolinaras (1973), Stoņa Antigravitācija / Antigravitacija (1995) un citas. Ļoti plašs spektrs, ar interesantām filmu kombinācijām seansu ietvaros.

Kadrs no igauņa Andresa Sēta filmas "511 fotogrāfijas no Marsa / 511 paremat fotot Marsist" (1968). Foto: Film Servis Festival Karlovy Vary

Minētās latviešu filmas mums ir labi zināmas, no kaimiņvalstu autoru darbiem vismaz daži pēdējo gadu laikā ir atsevišķos seansos izrādīti Rīgā, bet visticamāk, ka ārpus galvaspilsētas gan ne. Apskatot šo programmu kā vienotu veselumu, veidojas kopiespaids par igauņiem kā sociāli kritisku un formas ziņā brīvu autoru kopumu, lietuviešu filmām vairāk raksturīgs apcerīgs, poētisks skatījums, savukārt no latviešu programmā iekļautajām filmām daļa būtu raksturojamas kā poētiskas, bet daļa kā rūpīgi veikts novērojums. Viena no sociāli asākajām filmām bija Andresa Sēta Jāņu diena, kas rāda septiņdesmito gadu nogales, Brežņeva stagnācijas laika Jāņu dienas svinības Tallinas nomalē uz blokmāju fona, kur no tradicionālajiem, romantiski pagāniskajiem svētkiem vairs palicis tikai nosaukums un ugunskurs, kopš draudzīgo padomju republiku ienācēju ordas svētku sejā ievieš traģiskas un reizē arī komiskas korekcijas.

Kadrs no filmas "Jāņu diena / Jaanipäev" (1978)

Igauņu kolēģu izteiktais secinājums, ka vēl arvien jūtams spēcīgu igauņu kino autoru iztrūkums starptautiskā vidē 90. gados, atbalsojās arī retrospektīvas programmā par minēto laika posmu, kurā netika pārstāvēts neviens igauņu autors. Latvijas un Lietuvas kino popularizēšanā īsi pēc valstu neatkarības atgūšanas liela nozīme bija attiecīgi Pakalniņas un Stoņa darbiem – šie režisori arī pašlaik ir ļoti aktīvi starptautiskā apritē, bet viņu agrāko gadu filmas tagad ietilpst nozīmīgās retrospektīvās. Igaunijas kino vēsturē trūkst šādu vārdu, kas veidotu sasaisti starp agrīno neatkarības posmu un šodienu.

Kur to visu redzēt

Skatoties digitalizēto un restaurēto klasiku, atkal un atkal jādomā par to, cik svarīgi ir padarīt pieejamas agrākos gados uzņemtās filmas, atdodot tām krāsu un spilgtumu, attīrot attēlu no skrāpējumiem.

Mēs nevaram būt reprezentabli pasaulē, ja mūsu kino klasika stāv neatjaunota.

Ir, protams, festivāli, kur retro kopijas (vintage print) ir cieņā, piemēram, arhīvu un restaurēto filmu festivālā Il Cinema Ritrovato Boloņā, tomēr domāju, ka pat tur skatītāju ar Svemas kinolentes sarkano attēlu pozitīvi neiespaidosim…
Viens no jautājumiem pēc sarunas ar retrospektīvas autoriem bija tieši par to, kāda ir iespēja šīs filmas redzēt ārpus festivāla. Atbildes par katru Baltijas valsti ir atšķirīgas: igauņiem atsevišķas filmas ir pieejamas tiešsaistē vai izdotas DVD formātā, lietuviešu biedrība Meno avilys nesen izveidojusi mājas lapu http://sinemateka.lt, kurā ievietotas viņu restaurētās filmas (pagaidām mājas lapa ir lietuviešu valodā, bet drīz būs arī angliski, toties filmas jau tagad ir skatāmas ar angļu subtitriem), Latvijā šobrīd Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva uzsāktā digitalizācijas procesa ietvaros restaurētas pirmās sešas klasiskās dokumentālās filmas, kas tiks ievietotas portālā filmas.lv.

Foto: Agnese Zeltiņa

Vismaz divdimensionālā informatīvā formā par dokumentālā kino klasiķiem tagad ir tapis avīzes formāta izdevums, ko izveidojis filmas Laika tiltu galvenais producents – studija VFS Films. Festivāla fotosesijā avīzei Baltic New Wave ir īpaša vieta, kā vienotājam starp dažādu valstu autoriem. Tajā iekļauti gan oriģinālraksti, gan filmas tapšanas gaitā veidoti materiāli un pārpublicējumi par autoriem, kas pieder pie šīs paaudzes, kā arī nelielas piezīmes par filmas Laika tilti tapšanas procesu. Ņemot vērā, ka vēl arvien angliski pieejama tikai ierobežota informācija par visu trīs valstu kino vēsturi, īpaši par dokumentālo kino, tad avīze būs ļoti vērtīgs informācijas avots un labs papildinājums filmai Laika tilti, palīdzot izprast tās varoņus un attiecīgā laikmeta kontekstu.

Konkursa skate par aktuālo

Lai vērtētu, ko varam secināt par šābrīža aktuālo dokumentālo kino, bija jānoskatās 12 filmas Karlovi Varu festivāla dokumentālo filmu konkursa skatē, kas aptvēra plašu ģeogrāfisku teritoriju – no Austrijas, Čehijas, Čīles, Libānas, Ēģiptes, Ķīnas, Nepālas un citām valstīm. Autoru vidū bija gan pavisam jauni režisori, kuriem šīs bija pirmās pilnmetrāžas filmas, gan arī jau ļoti pieredzējuši meistari, līdz ar to

konkursa programmas kopiespaids ir diezgan neviendabīgs – atsevišķi ļoti spēcīgi darbi, kuriem līdzās stilistiski eklektiski un saturiski nepārliecinoši pirmie mēģinājumi dokumentālistikā.

Gandrīz pusē no konkursa darbiem autori paši piedalās filmā redzamajos notikumos – vai nu kā sarunas partneri filmas varoņiem, paši galvenokārt paliekot attēlā neredzami, vai arī figurē uz ekrāna lielu daļu filmas laika, risinot kādu sev aktuālu problēmu. Reizē vērotāja un sarunas partnere ir čehu žurnāliste Jana Anderta, kura savu pirmo filmu Mosulā / Inside Mosul veidojusi, astoņus mēnešus pavadot kopā ar Irākas armijas speciālo vienību, Zelta divīziju, pilsētas atbrīvošanas cīņu laikā. Filma virknējas no dažādām epizodēm kaujas vienības ikdienā – cilvēku atbrīvošana, palīdzība ievainotajiem, aizdomīgu vīru apcietināšana, eksplozijas un tā tālāk, iekļaujot materiālā īsas sarunas ar vienības kareivjiem. Lai arī filmas darbība notiek cīņu priekšējās līnijās, pārsteidzošākais elements filmā ir klusums, kas ir daudz baisāks un bīstamāks nekā trokšņi, tādējādi atšķirot filmu no TV ziņu sižetu tradicionālā atainošanas veida.

Kadrs no filmas "Mosulā / Inside Mosul". Foto: Film Servis Festival Karlovy Vary

Vēl viens no šādiem līdzdalības darbiem bija Vitālija Manska politiskās aizkulises atmaskojošā filma Putina liecinieki / Putin’s Witnesses, kas  tapusi no režisora personiskā arhīva materiāliem par 1999.-2000. gadu miju, kad Krievijā notika varas maiņa – no prezidenta amata atteicās Boriss Jeļcins, savu vietu atstājot Vladimiram Putinam īsi pirms valstī gaidāmajām prezidenta vēlēšanām.
Iesākot filmu kā Mansku ģimenes hroniku, kurā satraukumu ienes 1999. gada 31. decembra Jeļcina atkāpšanās runa, Manskis, pats ierunājot personisku aizkadra tekstu, atklāj nianses, kas palīdzēja Putinam uzvarēt vēlēšanās, un iezīmē to cilvēku tālākos likteņus, kas bija Putina komandā šajā laikā. Putina un Manska sarunas aci pret aci, vēlēšanu diena kopā ar Jeļcinu ģimeni un citas epizodes rāda režisora pietuvinātību šiem notikumiem un cilvēkiem, kuri ar viņu ir atklāti, vai arī tieši pretējas – vēlas viņam pateikt to, ko grib, lai uzzina sabiedrība.

Fakts, ka režisors vairs nedzīvo Krievijā, arī par kaut ko liecina, kā tas tiek minēts arī filmas aizkadra tekstā,

atgādinot par to, cik trauslas ir attiecības ar varu, īpaši Krievijā. Šis patiešām bija konkursa programmas spēcīgākais darbs, tā ka žūrijas lēmumam, atzīstot šo par labāko konkursa filmu, pilnībā piekrītu. Jāgaida oktobris, Rīgas Starptautiskā kino festivāla laiks, kad filma tiks parādīta arī pie mums, Latvijā.

Kadrs no filmas "Putina liecinieki / Putin's Witnesses". Foto: Film Servis Festival Karlovy Vary

Mazliet mazāk bija filmu, kur galvenais paņēmiens ir varoņu novērojums, vai nu tā būtu lielāka cilvēku grupa, vai arī vienas personas fiksēšana.Viens no emocionālākajiem un izjustākajiem stāstiem bija ķīniešu režisores Juki Kangas pilnmetrāžas debija Mazā gudrība / A Little Wisdom (Kanāda / Nepāla / Ķīna), uzņemta kādā Nepālas klosterī, kurā mitinās bērni vecumā līdz 16 gadiem. Visbiežāk tie ir bērni, kuriem nonākšana klosterī nozīmē daudz labāku dzīvi nekā palikšana savās ģimenēs. Režisore vairāk nekā pusgadu nodzīvojusi šajā klosterī, vērojusi un iepazinusi bērnus, līdz sākusi uzņemt filmu. Tāpēc bērni saraduši ar filmas veidotājiem, un tas veicinājis savstarpēju uzticēšanos un brīvu izturēšanos kameras klātbūtnē. Filmas galvenie varoņi ir divi brāļi – piecgadīgais Hopakuli un mazliet vecākais Čortens, viņu ikdiena ir filmas notikumu centrā.

Kadrs no filmas "Mazā gudrība / A Little Wisdom". Foto: Film Servis Festival Karlovy Vary

Audzināšanas aspekts gandrīz vai neparādās, tikai dažādas sīkas ikdienas detaļas un notikumi – ēšana, kokā kāpšana, kaušanās brāļu starpā, jaungada sagaidīšana un daudz kas cits. Tā ir filma ir par bērnību, sociālais konteksts paliek sekundārs.

Poētiski un konceptuāli

Poētisku vai konceptuālu pieeju būtībā izmantoja tikai divas no filmām – Briedes un Stoņa Laika tilti  (VFS Films to producējusi kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem) un šveiciešu mākslinieka un režisora Daniela Cimmermana Voldena / Walden, Šveices un Austrijas studiju kopdarbs, kas saņēma arī konkursa žūrijas speciālbalvu.

Režisors Aivars Freimanis filmā "Laika tilti"

Filma Laika tilti ir centieni atrast tādu kinematogrāfisko formu, ar kuru būtu iespējams atklāt 60.-70. gadu paaudzes dokumentālistu rokrakstu un personības, atsakoties no tradicionālā runājošo galvu paņēmiena, kurā eksperti un meistari paši visu izstāstītu, sacīto veikli kombinējot ar filmu kadriem vai arhīvu materiāliem. Poētiskās pieejas meklējumiem ir labās un ne tik labās puses – režisoru un viņu filmu kadru montāža rada saistošus savienojumus, tai pat laikā daudz kas par šiem autoriem tā arī paliek apslēpts nezinātājam. Filma mudina meklēt un izzināt šo autoru darbus pašiem, un jācer, ka spēsim šo pieprasījumu nodrošināt, paplašinot filmu pieejamību.

Skatoties Voldenu, nepamet domas par to, vai kinozāle ir piemērotākā vieta šī darba novērtēšanai –

šeit jūtama režisora Cimmermana mākslinieka pieredze, viņš daudz darbojies galeriju vidē, veidojis instalācijas, arī īsfilmas, un šis ir viņa pirmais pilnmetrāžas darbs. Filma sastāv no 13 segmentiem (tās arī ir vienīgās montāžas vietas filmā), un katrā no šiem segmentiem izmantots vienāds paņēmiens – kamera rotē ar 360 grādu griezieniem, filmējot ar ātrumu 50 kadri sekundē, lai spētu notvert pēc iespējas vairāk detaļu.

Kadrs no filmas "Voldena / Walden". Foto: Film Servis Festival Karlovy Vary

Nosaukumā ietvertā atsauce uz Henrija Deivida Toro grāmatu Voldena jeb dzīve mežā (oriģinālnosaukums – Walden, publicēta 1854. gadā) rada sasauci ar filmas stāstu – Austrijas mežos iegūtu kokmateriālu garo ceļojumu līdz tāliem mūžamežiem, kur no kokiem izgatavotos dēļus vietējie pārvieto ar laivām pa applūdušiem mežiem. Cikls ir noslēdzies – daļa no meža nonāk atpakaļ mežā, bet otrā pasaules malā. Kā izmantojam dabas resursus šodien, vai spējam, sasaucoties ar grāmatas ideju par dzīvošanu saskaņā ar dabu, to vēl arvien realizēt? – tādi ir filmas raisītie jautājumi.

Karlovi Varu starptautiskā kinofestivāla noslēguma ceremonija 2018. gada 7. jūlijā. Foto: Film Servis Festival Karlovy Vary

Cikls ir noslēdzies arī ar šāgada Karlovi Varu festivālu, ar retrospektīvu, ar iespēju pavadīt dienas kopā ar dokumentālā kino vecmeistariem un viņu jaunajiem kolēģiem. Šādus ciklus vajadzētu atkārtot, un ne tikai simtgades gadā.

Raksta autores dalību starptautiskajā Karlovi Varu kinofestivālā atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Raksta foto: Film Servis Festival Karlovy Vary

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi