Cilvēki gandrīz mums blakus

7. decembrī Latvijas televīzijas programmā pulksten 19:30 – pēdējā dokumentālā filma no 2016. gada cikla “Latvijas kods”, režisores Lāsmas Ābeles “Lai smuki!”. Turpmāk visas piecas jaunās filmas neierobežotu laiku skatāmas LTV arhīvā, un publicisti Ievu Lešinsku tās mudinājušas domāt ne tik daudz par kino, bet gan par dzīvi.

Latvijas kods ir dokumentālo īsfilmu cikls, kurš „dokumentē Latvijas dzīvi, vidi un cilvēkus, meklē individuālajos stāstos plašāku sociālu, kultūras un vēstures kontekstu, atsedz laikmetam raksturīgas tendences dažādās dzīves jomās”. Savā veidā tas ir kodēts ziņojums, tomēr tāds, kurš nav par katru cenu līdz galam jāatšifrē. Reizē tā ir tāda kā atslēga, kas iedota sabiedrības pašizpētei. Sadarbībā ar Nacionālo Kino centru veidotais un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiāli atbalstītais Latvijas kods šogad jau ceturto reizi paplašina mūsu izpratni par to, kas tad ir zeme, kurā dzīvojam.

Kadrs no filmas "Vectēva tēvs"

Viena no būtiskajām un labākajām Latvijas koda iezīmēm ir nevēlēšanās tiesāt vai izcelt jebkādas dihotomijas „balts-melns”, „labs-slikts” – līdz ar to tas ir arī šķietami bezkaislīgs, neitrāls spogulis, tomēr tāds, kur kāda parādība vai seja pievilkta tuvāk, palielinot un paspilgtinot to. Kopumā visam piemīt mierīga, izlīdzināta toņkārta ar neuzbāzīgi melanholisku virstoni. (Atvainojos par pārlieku lielo metaforu blīvumu – tā kā nepavisam neesmu kinokritiķe un kinovalodu tikai boksterēju, nākas izteikties par to, ko lāgā nepārzinu, un vienkārši reģistrēt iespaidus.)

Buksējošā paaudžu saziņa

Katrai no piecām redzētajām filmām piemīt kas pieminēšanas vērts, tomēr nenoliegšu, ka divas no tām man patika labāk par pārējām – Vectēva tēvs (Woodpecker Pictures, režisors Kārlis Lesiņš) un Runātāji (Vides filmu studija, režisors Dainis Kļava).

Kadrs no filmas "Vectēva tēvs"

Pirmā ir tāda kā „ceļa filma” (road movie) – mazdēls (acīmredzot pats Kārlis Lesiņš) pierunājis savu vectēvu braukt uz Sibīriju meklēt viņa tur mirušā (nobendētā?) tēva kapu vai vismaz aptuvenu priekšstatu par to, kur viņa miesas varētu būt apglabātas. Šajā gadījumā gan laikam tomēr būtu jāsaka – apraktas, jo kāda gan tur, lēģerī, apglabāšana?
Bet, lūk, par to lēģeri es nupat aizdomājos. Ja nemaldos, filmā tas pat nekur netika piesaukts, skatītājs secina pats, jo daudz taču lasīts „par to visu”; skatītāju – gluži tāpat kā vectēvu – arī mazliet kaitina mazdēla šķietami muļķīgie vai vismaz naivie jautājumi,

nemaz nerunājot par netaktisko epizodi ar PSRS karogu, kuru mazdēls nopērk kā „suvenīru vecmāmiņai”.

Pieļauju tomēr, ka šis aizkaitinājums ir pašsaprotams tikai tad, ja skatītājs ir jau krietni gados, - varbūt jaunāki cilvēki, gluži otrādi, identificējas ar mazdēlu? Un galu galā – jebkuram cilvēkam ir tiesības jautāt un sagaidīt uz savu jautājumu atbildi, gluži tāpat kā jebkuram ir tiesības neatbildēt vai atbildēt lakoniski, kā to dara vectēvs.

Kadrs no filmas "Vectēva tēvs"

Vispār jau šī buksējošā saziņa lieliski raksturo vienu un otru paaudzi: jautātājs pieder pie tās, kura nebaidās ne no jautājumiem, ne atbildēm, savukārt atbildētājs pārstāv paaudzi, kura uzskata, ka labāk nejautāt, jo atbilde var būt tāda, kas pārlieku pārbauda cilvēka spēju izturēt patiesību. Vēl gan arī aizdomājos, ka mazdēla un vectēva dialogs mašīnā varētu būt mazliet pietēlots, ņemot vērā, ka sagrabējušajā žigulī kaut kur paslēpies operators un skaņa tiek ierakstīta.

Kadrs no filmas "Vectēva tēvs"

Taču dialogam te ir visai pakārtota loma – pat ja filma būtu mēma, pietiekami daiļrunīgas ir abu galveno varoņu sejas izteiksmes un ķermeņa valoda (viens no izcilākajiem fragmentiem ir tas, kur mēs ar mazdēla maiguma pilnajām acīm nolūkojamies, kā vectēvs dodas nopirkt pudeli ūdens kādā bezpersoniskā Krievijas benzīntankā – mazliet uzkumpis un vecīgs, taču reizē it kā sevī nospriegots un sīksts). Filmai piemīt grūti formulējams sirsnīgums, labdabīgums un klusināts humors, kas panākts skopiem līdzekļiem, taču aizkustina patiesi un dziļi.

Vienā Dieva mierā

Atšķirībā no jauneklīgā Kārļa Lesiņa, kuram tā ir pirmā filma, Dainis Kļava ir dokumentālo, galvenokārt dabai veltīto kino un televīzijas filmu veterāns. Ar Runātājiem viņš pievērsies dabas elementam, kas raksturīgs cilvēkam, proti, valodai, izceļot tās daudzveidīgo krāšņumu pat teritoriāli tik ierobežotā vidē, kāda ir Latvija. Galvenie runātāji ir trīs – dundadznieks (vienubrīd tajā pašā izloksnē īsi ierunājas arī viņa dzīvesbiedre), zemnieks no Sēlijas un Latgales skolotāja.

Kadrs no filmas "Runātāji"

Kaut arī galvenā loma ierādīta runātajam vārdam, filma ir patiesi brīnišķīga vizuāli (operators Māris Ločmelis) – palēninātā kustība, ar kādu skaisti plīvo strausu spalvas un cigaretes dūmi, put purva kūdra, pland veļa un ekrāna audums, skulpturāli sastingušās sejas rada īpašu noskaņu, it kā sadzīviskos monologus (par strausiem, govīm, purvu, traktoriem, tomēr arī par Dievu un valodu) paceļot jaunā līmenī, piešķirot tiem pārlaicīgu cildenumu un svinīgumu, taču – varbūt pat mazliet pārsteidzoši – izvairoties no heroizēšanas un pārliekas estetizācijas, ļaujot koncentrēties uz to, kas tiek pateikts, un neaizmirst, ka runātāji galvenokārt pārstāv paši sevi, nevis izloksni.
Kā filmas nobeigumā saka skolotāja (viņa gan to dara augšzemnieku dialektā, kuru nepūlēšos atdarināt): „Runājam, darām, dzīvojam, neiespringstam – vienā Dieva mierā”.

Tā viš i

Viens no papildu iemesliem, kāpēc man tik ļoti patika Runātāji, bija tas, ka Dundagas purvu vīrs ļoti atgādināja manu lauku kaimiņu – gan pēc izloksnes, gan pēc runas stila un satura, un pat pēc izskata. Filma Lai smuki! arī vistiešākajā veidā sasaucas ar to dzīves daļu, kuru es pavadu laukos.

Līdz pat šā gada pavasarim tuvējā ciemata vienīgie aci piesaistošie objekti bija kādreizējais dzirnavdīķis un 19. gadsimta beigās no laukakmeņiem celtā luteriski askētiskā baznīca ar līko priedi priekšplānā. Tai līdzās burta V veidā sadalās divi ceļi, bet V šaurākajā vietā līdz pat Lailas Pakalniņas filmas Ausma uzņemšanas beigām gozējās būdiņa – ne gluži uz vistas kājas, bet uz cementa pamatnes gan; acīmredzot izbijis kiosks, kur kaut kad kolhozu laikos kaut kas ticis tirgots. Dažus mēnešus cementa postaments bija tukšs, par ko varējām tikai priecāties, jo gaužām neglītais kiosks ar izdauzītajiem logiem bija prom.

Taču tad uzradās kas jauns – krūzīte. Vai, pareizāk sakot, „krūzīte”, kuru veido divas viena virs otras sakrautas riepas, nokrāsotas sarkanā krāsā ar baltiem punktiem (atceros, padomju laikos bija tādas riebīgas servīzes), un izlocīts balts rokturis, palienēts no kāda vairs nederīga putekļsūcēja.

„Krūzītes” vidū – puķes, dažādu krāsu atraitnītes. Pirmajā reizē, „krūzīti” ieraugot, mums aizrāvās elpa, pēc tam atskanēja sašutuma pilni brēcieni. Vēlāk sekoja dažādi plāni, kā veidojumu nakts aizsegā aizvākt prom, kas gan būtu grūti izdarāms, jo māja, kur dzīvo tā darinātāji, ir tieši aiz „krūzītes”.
Tagad jau iestājusies zināma apātija, kuru tikai retumis pārtrauc kāda sarkastiska piezīme. Es pat novēroju, ka klusībā sāku baiso priekšmetu aizstāvēt – varbūt to krāsojuši bērni, kuri priecājas par savu veikumu, dzīvojam arī puskilometra attālumā, tā ka neba mums uz to jāskatās katru mīļu brīdi; cilvēki gribējuši, „lai smuki”, u.t.t.

Kadrs no filmas "Lai smuki!"

Lūk, par to man bija jādomā, skatoties 2D Studio un režisores Lāsmas Ābeles filmu Lai smuki!, kur ļaudis līdzīgā kārtā lūko izdaiļot savu apkārtni, veidojot plastmasas podu vīriņus, mākslīgas puķes un personīgos totēmstabus. Filmas veidotāji ir nesalīdzināmi iecietīgāki par mani un savā ziņā mēģina arī mani atradināt no tā, ko pie mums mēdz saukt par snobismu, un es patiesībā arī mazliet kaunos, jo saprotu, ka

šī rosība ap „ainavas uzlabošanu” aizpilda filmas varoņu dzīvi, kura bez tās varbūt būtu drēgns tuksnesis.

No otras puses, man ir skumji par šo punktaino krūzīšu un podcilvēciņu estētiku, kura, piemēram, manā skaistajā pagastā gluži kā veikala Duni skatlogā Ziemsvētku vecīšus liek nomainīt sirdīm, papjēmašē tulpēm, nebēdnīgiem zaķēniem vai lakotām alus mucām – atkarībā no sezonas un tajā gaidāmajiem svētkiem. Taču – jā, tāda nu arī reiz ir zeme, kurā dzīvoju. Dundadznieka vārdiem runājot, „tā viš i.”

Citas pasaules

Abām pārējām filmām man gandrīz pilnībā pietrūkst atskaites sistēmas, jo absolūti nepazīstu vidi, kuru tās atspoguļo, – ne Cēsu nepilngadīgo „pāraudzināšanas” iestādi filmā Bez viņiem (Kaņepes laikmetīgās kultūras centrs, režisors Dāvis Kaņepe), ne klubus, kur uzstājas stand-up komiķi, un Rīgas daudzstāvu mikrorajonus ar to zemajiem griestiem filmā Deniss (Mistrus Media, režisors Armands Začs).

Tas ir tik tālu no manas pieredzes, ka šīs filmas uztveru tīri informatīvi, kā eksotiku.

Bez viņiem man likās interesantāka, jo filmā jutu zināmu dramaturģiju un attīstību – dažu jauno puišu stāsts kļuva detalizētāks, līdz ar to prasot zināmu skatītāja iesaistīšanos un līdzjūtību. Taču, godīgi sakot, man filma bija jānoskatās trīs reizes, lai saklausītu dažu labu tekstu, kas paplašināja informāciju un ļāva pašas galvā sakārtot sākotnējo haosu (kas notiek? kas tie par cilvēkiem, kas ieradušies pie puišiem? ko viņi dara?). Kad jau spēju saklausīt atsevišķos repus, kļuva interesantāk. Tomēr jāatzīstas, ka tikai pēc tam, kad izlasīju Dāvja Kaņepes interviju LSM lapā, man sagribējās filmu noskatīties vēlreiz.

Kadrs no filmas "Bez viņiem"

Vismazāk no visām man patika filma Deniss. Es saprotu, ka stāsts ir par cilvēku, kurš pāraug savu nepanesamo dzīvi un darbu, nošķirtību un citādību, kāpjot uz skatuves. Tomēr viņa joki nav smieklīgi, un tas visu padara vēl drūmāku, bet filmētāju attieksme, atšķirībā no visām iepriekšējām filmām, tik atsvešināta, ka man joprojām jādomā, kas tad īsti notiek un kāpēc autoriem licies, ka filma ir vajadzīga. Var jau būt, ka es to skatījos kaut kā aplam un tāpēc nesaskatīju būtisko. Tas tikai nozīmē, ka pie pirmās izdevības neatteikšos filmu noskatīties vēlreiz.

Kadrs no filmas "Deniss"

Visas piecas filmas ir pieci īsi Latvijas pašreizējās esības nogriežņi. Nezinu, vai tie raksturīgākie, taču pietiekami spilgti un pārdomu vērti. Un varbūt kaut nedaudz saasina mūsu redzi un jutīgumu pret cilvēkiem, kas dzīvo tepat netālu, gandrīz mums blakus.

Visas cikla Latvijas kods filmas neierobežotu laiku skatāmas ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:


Armands Zacs
08.12.2016, plkst. 17:20

Paldies autoram par dziļo, rūpīgo un detalizēto filmas analīzi!



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi