Nepareizs dārzenis ar pareizo drosmi

20. martā jau septīto reizi kinoteātrī “Forum Cinemas / Citadele” sākas kinofestivāls “Spektrs” nedēļas garumā – vairākas pirmizrādes, vairāki īpašie seansi, vairākas Latvijas filmas un arī viena īpaša ģimenes filma, nepavisam ne no tā primitīvākā gala. “Mana dzīve kā Cukīni / Ma vie de Courgette” (2017) – bez sentimenta un godīgi.

Kaut kad pavisam agrā bērnībā es biju ieņēmusi galvā, ka bērnu filmas no pieaugušajiem domātajām filmām atšķiras ar to, ka bērnu filmām vienmēr ir laimīgas beigas, bet pieaugušo filmām – nelaimīgas un skumjas. Kāpēc lai pieaugušajiem pienāktos tik daudz traģēdiju un kāpēc lai viņi uz tādām gribētu skatīties, par to es īpaši nebiju aizdomājusies. Manu teoriju vēl vairāk apstiprināja pirmais “kļūdainais” kino apmeklējums, kur vecāki mani paņēma līdzi, jo, ja reiz tur spēlē jaukumiņš Makolijs Kalkins no Viens pats mājās, tad jau filmai jābūt "bērniem draudzīgai". Taču filma Labais dēls / The Good Son (1993) izrādījās pasmaga, beigās parādot ne tikai sarežģītas morālas izvēles, bet arī bērna (pie tam Makolija Kalkina atveidota!) nāvi. Atceros apslāpētas sarunas par to, ka bērnam filma bijusi nepiemērota... Ja trauma ir pārlieku bieža domāšana par filmu, tad jā, Labais dēls mani traumēja.

Otrs kļūdainais kino apmeklējums gadījās, kad tētis mani paņēma līdzi uz filmu, kur izrādījās, ka var redzēt daudz krūšu, bet sižetiski neko īsti nevar saprast, tāpēc par šo filmu turpmākajos gados domāju salīdzinoši maz un, atšķirībā no Labā dēla, nespēju atcerēties ne aktierus, ne nosaukumu. Taču, tā kā filmas potenciāls bija īpaši traumatisks, vienojāmies, ka mammai labāk šoreiz neko neteiksim.

Nav grūti iztēloties, ka arī šodien kādam bērnam, aplūkojot viņa vecuma auditorijai domāto kino piedāvājumu, varētu rasties sajūta, ka bērnu filmas – tas ir tāds līksms un viennozīmīgs kosmoss, kur nevienam nesāp, vismaz ilgstoši noteikti ne, un viss vienmēr beidzas laimīgi.

Pārizmantotās, no visām pusēm apžļambātās morāles vai ierastie varoņteiku izklāsti, kuri kinoteātru repertuārā visbiežāk atrodami sadaļā “animācija” vai “ģimenes filmas”, ir brīnišķīgs fons, lai ļautu izcelties tādiem maziem, bet spožiem dārgakmeņiem kā šveiciešu režisora Kloda Barasa Mana dzīve kā Cukīni. Protams, pieprasījums pēc diversitātes arī Holivudas konveijerā ienes jaunas vēsmas – re, Skaistulē un briesmonī ievīts mazmazmazītiņš homoseksualitātes motīvs (nē, nē, geji ir tikai pašā filmas maliņā – sliktais tēls un viņa nenozīmīgais sidekick –, neviens liberasts vēl nav sadragājis pīšļos mūsu bērnības tīros un trauslos mīlasstāstus), bet Vaiana no sirds cenšas izstāstīt pilnasinīgu stāstu par meiteni ne no baltās rases. Taču, kamēr megakorporācija Disney līdz galam nepārliecina, ka tādas lietas netiek darītas tikai ķeksīša pēc, filma Mana dzīve kā Cukīni, šķiet, tomēr vairāk cenšas imitēt dzīvi un mazāk – politkorektumu.

Šķietami vienkārši

Stāsts nav par runājošiem un piemīlīgiem dārzeņiem, kā varētu padomāt, bet gan par dzīves sistiem bērneļiem un arī par viņu ne tik piemīlīgajām pusēm – nospiedumiem, ko atstājušas piedzīvotās traumas. Filmas centrā ir deviņus gadus vecais Ikars ar iesauku Cukīni, un man īsti nav izskaidrojuma, kāpēc Forum Cinemas saglabājis filmas nosaukuma burtisko tulkojumu, taču pašu varoni anotācijā pārdēvē par Ķirbjagalvu – vai tiešām tulkotājs ievērojis puisēna apaļo galvu un nolēmis tapt radošs, tomēr drošības labad nav darījis pāri filmas nosaukumam? Franču valodā vārdam “courgette” jeb “cukīni” nav nievājošas pieskaņas, taču “courge” var tulkot kā “pamuļķītis”, tāpēc var jau būt, ka iesaukā iespējams saskatīt kaut kādus attālus apsaukāšanās motīvus. Tomēr citi bērni, gribēdami izsmiet Cukīni, izmanto citu dārzeni – kartupeli jeb “patate”, kas patiešām un bez šaubām slengā apzīmē kaut ko tādu, ko mēs tulkotu kā “idiots”. Tas, ka Ikars uzstājīgi vēlas, lai viņu dēvē par Cukīni (nevis par Ķirbjagalvu), filmā skaidrots ar sentimentalitāti, taču tīri simboliski iespējams, ka mazajam zēnam nav ambīciju lidot uz sauli – viņš jau ir gana apdedzinājies un no dzīves prasa pagalam maz.

Vesa Andersona Lieliskā Lapsas kunga un arī topošās filmas Isle of Dogs leļļu animatore Kima Kēklēra atbildīga arī par filmas Mana dzīve kā Cukīni lellīšu izbrīnītajiem skatieniem un ķermeņa valodu, kas nodod skatītājam kādu daļu viņu iekšējās pasaules, – un animācijas šķietamajā vienkāršībā slēpjas viena no filmas atbruņojošajām dimensijām. Kamēr Amerikā filmas varoņus ierunājuši slaveni aktieri, tādi kā Elena Peidža un Vils Forte, oriģinālajā versijā veikts ļoti laikietilpīgs kastings, lai atrastu bērnus, kam vislabāk padotos iedzīvināt animēto bērnu balsis. Kritiķi, liekas, diezgan vienprātīgi franciskās versijas balsis vērtē augstāk – un šīs vismaz pagaidām norādītas kā tās balsis, kas nonāks mūsu ekrānos.

Pasaule, kāda tā ir

Nav tā, ka Mana dzīve kā Cukīni ir izcila filma bez trūkumiem, taču tā neiekrīt pārmērīgā sentimentalitātes grāvī, neļauj drūmajam sižetam nodarīt pāri tās dzīvespriekam un atļaujas būt drosmīga visu pareizo iemeslu dēļ. Filma izvēlas būt pret savu auditoriju vienlaikus saudzīga un godīga, aizskarot daudzas sāpīgas un neērtas tēmas, taču saglabājot labestību un spītīgi naivu humora izjūtu. Stāstā bērnu dažādība ieplūst organiski, rādot, tomēr neizceļot etniskās atšķirības un maigi atklājot, cik bieži visāda uzvedība “ārpus normalitātes” skaidrojama ar dziļām traumām. Cilvēku, kurš nav redzējis Mana dzīve kā Cukīni, būtu grūti pārliecināt, ka filma, kurā pieaugušais var starp rindām nolasīt, ka viens no bērniem pagātnē ir seksuāli izmantots, ir ļoti sirsnīga un savu skatītāju atstāj uz gaišas nots – taču tā patiešām ir taisnība. Varoņi savā deviņu vai desmit gadu vecumā ļoti labi izprot lietu būtību un uztver pasauli ar visām tās skaistajām un neglītajām detaļām tādu, kāda tā ir. Tas viņus nepadara par “mazāk bērniem”, gluži otrādi – šie plastilīna tēli ar savām ierobežotajām kustībām un lielajām acīm šķiet īsti, elpojoši un dzīvi. Viņi iemieso bērnus, kuriem netiek uzspiests pieaugušo priekšstats par bērnišķību.

Viena no scenārija autorēm Selīna Siamma savos darbos bieži fokusējas uz bērnu vai pusaudžu iekšējo pasauli, mēģinot lauzt dažādus stereotipus. Viens no viņas zināmākajiem darbiem kā scenāristei un režisorei ir 2011. gada filma Pašpuika / Tomboy, kur desmit gadus veca meitene mēģina sev radīt citu – pretējā dzimuma identitāti. Savus varoņus scenāriste būvē kā personības, kas pamazām atklājas caur sīkām, bet ļoti cilvēcīgām detaļām. Traģikomisks, piemēram, ir kadrs, kad visi patversmes bērni devušies līksmā izbraucienā un kļūst par nejaušiem aculieciniekiem gluži parastai svešinieku – mātes un bērna – mīļuma izpausmei. Viss bariņš sastingst, vērojot viņiem tik neaizsniedzamo ikdienišķību – būt kāda bērnam –, un samulsina vai pat nobiedē māmiņu, kura ierauga, ka uz viņu neizskaidrojami blenž nepazīstami bērni.

Nav tā, ka par bērniem neviens nerūpējas; ierasto ideju par bērnunamu kā aukstu un nedraudzīgu vietu aizvieto cerīgi moderna sociāla konstrukcija, kur patiešām galvenais uzstādījums ir palīdzēt un rūpēties par bērnu interesēm. Riebīgi bijuši vai ir atsevišķi indivīdi, taču pasaule pati par sevi nebūt nav naidīga vieta, un vienmēr var notikt kaut kas brīnumains, kas nevērtīs visu jau bijušo par labu, taču noteikti padarīs jaunu sākumu iespējamu.

Par ko parasti nerunā

Neērtās un “bērniem nepiemērotās” tēmas iekļauj ne tikai vardarbību, nāvi, deportāciju, šķiršanos un psiholoģiskas traumas, bet arī ko tik aizraujošu un intriģējošu, kā vēl neizpētīta seksualitāte. Proti – no kopā saliktas informācijas kādā brīdī bērni nonāk pie slēdziena, ka īpaši romantiskās situācijās vīrieša krāniņš var eksplodēt.

Tagad, kad tikko esmu veiksmīgi uzrakstījusi divus teikumus, kam vajadzētu likt jebkuram vecākam turēt savu bērnu pa gabalu no filmas Mana dzīve kā Cukīni, – ļaujiet paskaidrot.

Uz ekrāna nekas “tāds” nav redzams – kamera diskrēti novēršas vai pilnībā izvairās no lietām, kas klasiski netiek rādītas bērnu filmās (vai jebkurās pieklājīgās un dienas gaišajās stundās demonstrējamās filmās). Taču filma neizliekas, ka šo lietu nav – tās parādās pusvārdos un sarunās, reizēm visskumjākās lietas var pateikt it kā garāmejot, un reizēm tās kļūst mazāk baisas izrunājot.

Mana dzīve kā Cukīni ļoti uzmanīgi un bērniem draudzīgi šķetina nosacītas tabu tēmas, un esmu droša, ka, ja ne jaunāki, tad filmas varoņu vecuma bērni noteikti par to visu jau ir domājuši, dzirdējuši un izveidojuši paši savus priekšstatus. Tātad viņi nedzīvo laimīgas neziņas un nevainības burbulī, un ir gatavi šādai krāsainai, jautrai un tomēr ļoti nopietnai sarunai. Kaut kādā ziņā, piemēram, estētikas ziņā mazliet līdzīgā režisora Henrija Selika Koralaina / Coraline (2009) manam iekšējam bērnam šķita daudz biedējošāka, pareizāk sakot – atšķirībā no Kloda Barasa filmas likās biedējoša. Efekts, ko izraisa Mana dzīve kā Cukīni, ir gluži tipisks labas animācijas piedzīvojums, tikai pēc kāda brītiņa tu sāc līmēt kopā, ka parasti multiplikācijas filmas nerunā par to, par to un par to.

Starp citu – bērniem visdraudzīgākais varētu būt arī filmas ilgums – tikai pāris minūtes pāri stundai, kurā autori pamanās sastūķēt tik daudz bēdu un tik daudz prieka. Kad Cukīni un meitene, kas viņam ir tā kārtīgi iepatikusies, guļ viens otram blakus sniegā un atstāj aiz sevis enģelīšus, iedomājos par Mūžīgo atmiņu gaišo starojumu – arī zili mati, un arī brīnumprecīzi notverta cilvēcība.

Varbūt dalījums – “bērnu” vai “pieaugušo” – šīs filmas kontekstā vispār ir lieks. Varbūt visi mani mēģinājumi attaisnot filmu, kuras Oskara, Kannu un Zelta Globusa nominācijas kopā ar godalgām no Anesī animācijas festivāla, Eiropas Kino akadēmijas un vēl 14 neuzskaitītām uzvarām festivālos runā pašas par sevi, saistītas ar kaut kur noklausītu apgalvojumu, ka Mana dzīve kā Cukīni esot pārāk bēdīga, - no cilvēka, kas varbūt šo filmu pat nav redzējis. Varbūt tas ir saistīts ar manis pašas priekšstatu, ka runāt par smago nav iespējams viegli un tomēr – ar pievienoto vērtību.

Katrā ziņā, pašu pēdējoreiz mēģinot paskatīties no bērna skatpunkta, man šķiet – tas būtu bijis brīnišķīgi, ja mana izpratne par visādām smagām un pieaugušām tēmām būtu vairāk veidojusies arī no šāda tipa filmām, ne tikai no “kļūdainiem” kino apmeklējumiem, slepeni bez skaņas ieslēgtām TV erotiskajām programmām vēlās naktīs vai reti dranķīgiem pusaudžu seriāliem.

Tomēr ir sarežģīti pateikt, tieši kādai auditorijai ir domāta filma Mana dzīve kā Cukīni. Jo, pieturoties pie raksta sākumā minētajiem kritērijiem, – vispār jau beidzas laimīgi (tātad bērnu filma), bet tomēr arī mazliet skumīgi (tātad – mazliet pieaugušo).

Vēl par filmu un biļetes uz seansiem – ŠEIT.

Viss par kinofestivālu “Spektrs” – ŠEIT

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi