Baltu ciltis bez „senlatviešiem”

Ar pirmizrādi 16. maijā sākusies astotās Simtgades filmas “Baltu ciltis” ekrāna dzīve – brāļu Ābeļu pirmā pilnmetrāžas filma, darbs par Austrumbaltiju 13. gadsimtā, ir viens no pirmajiem mēģinājumiem nopietnāk skart mūsu senāko vēsturi.

Jebkurš mēģinājums ne-izklaides mērķiem veidot vizuāli un saturiski daudzmaz ticamu stāstu par laikiem, no kuriem laikabiedru atstātu rakstīto avotu ir maz, bet vienīgais un drošākais ir arheoloģiskajos izrakumos iegūtais materiāls, jau pats par sevi būtu apsveicama lieta. No prakses zinot, ar cik lielu sajūsmu jebkurš Latvijas vēstures skolotājs uztvers jebkuru vizuālu papildmateriālu savām nodarbībām vēsturē, jaunā filma šķiet divtik svarīga. Pirmajā acu uzmetienā gribas sacīt, ka nu mūsu rokās būs jau daudz izmantojamāks uzskates materiāls tik pārmocītās vēstures mācīšanai skolās, kur katastrofāli trūkst kvalitatīvu mācību līdzekļu.

Kas un kā brāļiem sanācis, palūkosimies raksta gaitā – lai gan, kā jau reiz rakstīju, skatīties filmas par un ap vēsturi cilvēkam, kas samaitāts ar vēstures izglītību, nav viegli; īpaši, ja esi iesaistīts gan izglītības, gan tūrisma, gan zinātnes aktivitātēs.

Prātā nāk akadēmiskajās aprindās izplatīts joks, kas atkal atgūst aktualitāti brāļu Ābeļu filmas kontekstā.

Kā vienā teikumā aizskart trīs nozaru pārstāvjus? Piemēram, izmest frāzi: “Senlatvietis sēdēja uz akmens un skatījās, kā aug zāle.” Tad vēsturnieks sašutumā skaļi protestēs, ka tādu “senlatviešu” dabā nav, ir kurši, zemgaļi, lībieši, latgaļi un sēļi; ģeologs kliegs, ka tie nav nekādi akmeņi, bet ieži un minerāli, biologs pikti purpinās, ka nav nekādas vispārīgas "zāles”, jo katram stiebriņam un lapiņai taču ir savs nosaukums! Jāatzīst, ka brāļi Ābeles ar savu filmu neriskē pavisam nokaitināt minētos speciālistus, jo meklē dziļāk, aiz vienkāršotā “senlatvieša, akmens un zāles”.

Arheoloģija ir samērā jauna zinātne, kur izpratne, ka tā nav tikai seno tempļu izlaupīšana un mantu vākšana kolekcionēšanas nolūkos, pamatā izveidojusies pēdējo 100-150 gadu laikā. Arheoloģiskie avoti (senlietas, struktūras, objekti, paraugi) paši par sevi neko nevar pastāstīt un ir tieši atkarīgi no interpretētāja pieredzes un zināšanu un prasmju līmeņa.

Ja kādai tēmai ķeras klāt ļaudis no jebkuras citas nozares, tas, protams, liek būt divtik piesardzīgam un tuvāk papētīt, cik korekti un ar kādu pietāti jaundarba autori izturējušies pret materiālu. Domas ilustrācijai Youtube var atrast jaukus video, kā ārstiem liek skatīties filmas par mediķiem un kā viņi par redzamo šausminās un / vai skaļi smejas.
Un kā tad ar vēsturi? Tā nav tikai Latvijas nelaime – iespaids, ka par šo nozari jebkurš entuziasts, kas sajutis kārtējo mūzas spārna pieskārienu un izsitis / atradis finansējumu, ir gatavs mesties filmēt kārtējo (pseido)vēsturisko grāvēju (Rasels, Ņikita, Mels un daži citi, arī mūsējie diemžēl). Atceros ne pārāk iedvesmojošo pieredzi ar ideju ekranizēt Jāņa Lejiņa romānu Zīmogs sarkanā vaskā un šai idejai izveidoto treileri, kas sociālajos tīklos izraisīja sašutuma vētru par 90. gadu līmeņa specefektiem un šaubīgo aktieru izvēli; mūsu nesenajā pieredzē ir arī Nameja gredzens, kura koncepcija tapšanas laikā piedzīvoja apbrīnojamas pārvērtības.

Tāpēc vienmēr ir labi apdomāt, vai attiecīgo stāstu ir vērts stāstīt, pirms stāstītājs tam ir tehniski un idejiski gatavs.

Vēl viena neliela, mazliet liriska atkāpe – par izpratnes maiņu. Tas, kas mums šodien šķiet pašsaprotami, ne vienmēr tā ir bijis. Visi, kas strādā ar materiālu par seniem laikiem, kur mozaīkā daudz gabaliņu iztrūkst, saskaras ar jautājumu – kā izstāstīt stāstu, lai tukšumu aizpildījums nebūtu smieklīgs vai vispār galīgi šķērsām. Viens no ikoniskākajiem senāko un dīvaināko “rekonstrukciju” piemēriem Latvijas vēsturē ir pie mums nezin kāpēc dzīvojušā “varjagu-rusu” karotāja no Aizkraukles “kaujas kompleksa rekonstrukcija”, kur izmantota arī īpaša “bruņucepure” – to 19. gadsimta pirmajā pusē pēc atradumiem pie Daugavas izveidoja vācbaltu arheoloģijas entuziasts Fridrihs Kruze.

F. Kruse “Necrolivonica” (1842), tab. 18.

Kruzes “bruņucepure” sastāvēja no laika gaitā izjukuša sieviešu vainaga spirālēm, ko viņš savēra uz auklas un radīja priekšmetu, kas tolaik, trūkstot zināšanām un analoģijām, ilgu laiku bija sastopams arī skolu mācību grāmatu ilustrācijās, pat nokļuva uz Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu kompleksa skulptūrām.

Ilgu laiku trūkstot jebkādai citai vizuālai interpretācijai par aizvēstures beigām un viduslaiku sākumu, tukšumu aizpildīja arī stereotipiskais ausainā Lāčplēša kā “īstā senlatvieša” tēls, vai kuslais bāleliņš linu krekliņā pretstatā melnajam bruņiniekam, kas iemiesoja absolūto ļaunumu.

Latvijas arheoloģiskajā materiālā mazāk zināmi, bet izskaidrojuma maiņu piedzīvojuši ir “bumerangi” (patiesībā akmens laikmeta zivju šķēpu detaļas), “virsaiša zižļi” (bultu kātu taisnotāji), “māla kāstuves” (gaisa vilkmes pastiprinātāji, kausējot krāsaino metālu); sastopami arī atsevišķi kuriozi, kā “senlatvieša pēda” no 30. gadu izrakumiem Jersikas pilskalnā – tai izgatavots pat ģipša atlējums, bet beigās izrādījies, ka pēdas nospiedumu atstājis kāds naktī izrakumu laukumā nejauši iekāpis garāmgājējs. Tāpat bijis priekšstats par akmens cirvju kātcaurumiem nepieciešamo paaudzēm ilgo urbšanu (“sāka vectēvs, pabeidza mazdēls”) – bet, kā rāda mūsdienu eksperimentālās arheoloģijas dati, faktiski tas ir pāris dienu darbs.

Ja salīdzinām ar vēstures zinātnes diskursiem citās Eiropas valstīs, Latvijā formāli ļoti ilgi turpinās aizvēsture – līdz pat 12. gadsimtam. Daudzi ārzemju kolēģi par to ir neizpratnē, un zinātniskajās konferencēs papildus vienmēr jāskaidro mūsu reģiona specifika – par laiku pirms krusta kariem mums ir samērā nedaudz rakstīto avotu, tie ir fragmentāri un nepietiekami. Visticamāk, tieši šī iemesla dēļ brāļu Ābeļu jaunajā filmā (kā paši to dēvē – dokumentālajā drāmā) izvēlētais darbības norises laiks ir 13. gadsimta sākums – laiks, kad vēstures avoti kļūst daudzskaitlīgāki un krusta karu rezultātā Austrumbaltija nonāk Rietumeiropas kultūras lokā.

Fiktīvais galvenais varonis, jauns dāņu tirgotājs Larss, kas savā ceļojumā no Rietumeiropas apmeklē baltu (senprūšu, sudāvu, galindu, lietuviešu, latgaļu, kuršu un žemaišu) un arī Baltijas somu zemes (pat nokļūst sāmsaliešu gūstā), ceļā pieredz dažādas, tā sacīt, “kultūrvēsturiski antropoloģiskas” pieredzes, izejot cauri dažādiem gadalaikiem un vietējo iedzīvotāju dzīves norisēm, piedalās gadskārtu rituālos, tirgojas, cīnās, sastop gan dažādus sludinātājus, gan krustnešus.

Par filmas nosaukumā ietverto vārdu „ciltis” gan jāpiebilst, ka šobrīd vēstures un arheoloģijas nozarē lieto apzīmējumus „sentautas”, „maztautas”, „etnolingvistiskās grupas” un tamlīdzīgi, bet ir saprotams, ka filmas nosaukumam atstāts īsākais, pierastākais, labskanīgākais un skatītājam uztveramākais vārds.

Specifiskā žanrā reti iznākošas filmas neizbēgami tiek salīdzinātas ar iepriekš redzēto, īpaši vēl, ja izvēlētais darbības laiks ir apmēram tas pats. Par nesen redzēto Nameja gredzenu, ko var dēvēt par nekontrolētu fantāziju, jau katram būs savs viedoklis; kopējo ainu vēl jautrāku padara igauņu 2005. gada komēdija Malev, kas veiksmīgi pasmējās par stereotipiem attiecībā uz 13. gadsimtu – tur arī bija apspēlēti krusta kari un visu dzīvo nīstošie, gaismu absorbējošie un puķītes bradājošie melnā tērptie krustneši, kas Dārta Veidera stilā tusnī „ššš-phhhh”, bet bīskapam Albertam blakus vienmēr bija šokolādes brūnais, no Romas tikko atbraukušais Kaupo.

 Kadrs no filmas "Malev" (2005) ar “sen-igauņu slepenajiem ieročiem” grābekļiem

Savukārt Baltu ciltis, izmantojot autoru citātu, tiešām ir tāda zināmā „rāmītī ielikta fantāzija”, kas jau no paša sākuma tiek tā arī pasniegta. Itāļu pētnieks Marksiano Meloti ir ieviesis terminu edutainment (education + entertainment) - izglītojoši izklaidējoša žanra pieejas apzīmējums, kas plaši tiek lietots muzejpedagoģijā un tūrismā. Filma Baltu ciltis pilnībā atbilst šim žanram – tā nav strikti un pārnopietni zinātniska, bet veiksmīgi populārzinātniska, ar vietām iekļautām brīvām kāda jautājuma interpretācijām, ko lieliski izdodas īstenot ar 3D modeļiem un animāciju, kas ieturēta 13. gs. Rietumeiropas miniatūru stilā.

Jāuzteic autoru drosme ķerties klāt arī baltu cilšu mitoloģiskajiem priekšstatiem, īpaši Vasaras saulgriežiem veltītā filmas daļa ievelk nemanot. Filma sākumā aizrauj, bet otrās trešdaļas beigās sāk likties tomēr mazliet par garu, pārāk centīgi mēģinot pakavēties pie katras Larsa ceļojumā sastaptās sentautas.

Filmas Baltu ciltis tapšana nebūtu bijusi iespējama bez daudzo tā saucamo vēstures rekonstrukcijas klubu dalībnieku spēkiem. Portālā Facebook pat pastāvēja speciāla domubiedru grupa, kur notika atsevišķu neskaidro lietu risinājumu apspriešana.

Arī man pašam filmēšanas laikā gadījās pāris reizes būt klāt un pat saņēmu svētību “paķert goblinus” no kadra priekšplāna. Tā, neapšaubāmi, bija ļoti interesanta pieredze, novērojot, ko kurš savā izpratnes līmenī uzskata par pieņemamu un laikmetam atbilstošu. Tomēr tikai dažas reizes klātbijušajiem konsultantiem nebija pārāk lielas iespējas ietekmēt gala rezultātu, daudzi risinājumi tika balstīti uz pašu dalībnieku – vēstures entuziastu – spēkiem un zināšanām.

Kas ir šī vēstures rekonstrukcijas kustība? Pieļauju, ka Kino Rakstu lasītājs daudz par to nebūs dzirdējis, tādēļ vēl viena liriskā atkāpe.
Kad šī kustība sākusies, par to vēl, kā mēdz teikt, zinātnieki strīdas. Leģenda vēsta, ka pēc Vaterlo kaujas (1815) vietējie zemnieki novilkuši daudzajiem kritušajiem to krāšņos mundierus un savā starpā izspēlējuši savu Vaterlo kaujas “rekonstrukciju”. Pārsvarā ar šo jēdzienu saprot dažādu laika periodu militāro vēstures notikumu inscenēšanu savam priekam; process iekļauj arī attiecīgā laikmeta ikdienu un sadzīvi, un visā pasaulē ar to aizraujas tūkstošiem dalībnieku.

Mūsdienās vēstures rekonstrukcijas kustība galvenokārt ir un paliek subkultūra, ar visu tai piemītošo specifiku, saprašanu, sadzīvi, jokiem. Vidusmēra pilsonis šīs subkultūras pārstāvjus redz samērā reti, pārsvarā dažādos pilsētu svētkos, bet īstā dzīve un atrādīšanās notiek dažādos viduslaiku un citu periodu festivālos.

Liela daļa filmas Baltu ciltis dalībnieku ir šādu vēstures klubu pārstāvji, līdz ar to filma brīžiem atspoguļo vidējo šābrīža Latvijas “senā kluba” dalībnieka izpratni par atveidojamo laiku, un to bieži ietekmē, jāsaka, ne vienmēr ar vēstures izziņu tieši saistīti motīvi – parādās dažādi radoši izdomājumi ērtībai (vai gluži vienkārši, sacīsim, iespējai socializēties... klunkš, klunkš...), vēlme izgatavot kaut ko tādu, kā nav citu klubu dalībniekiem, īpatnēja mode uz kādu priekšmetu, kas ne vienmēr ir atrasts izrakumos (vienubrīd ļoti populārs bija pa pusei rūpnieciski gatavoto vējlukturu bums – jo kaut kādu gaismu festivālā naktī taču vajag!) un tamlīdzīgi.

Tiesa, filmā izmantotā datorgrafika un specefekti pāris pazibējušos vairogu izstrādājumus ar, hmm, “seno indoeiropiešu laimes simboliem” vai nodevas pašlaik valdošajai kapucīšu modei notušē tā, ka atsevišķās diskutējamās vietas gandrīz vispār nevar pamanīt.

Tāpat šajā filmā vismaz netiek ar absurdu cīņu horeogrāfiju piesmieta gravitāte un, pats galvenais, – jau no paša sākuma autori ir mēģinājuši definēt, kas ir tas, ko viņi veido.

Protams, filmas vidū mazliet sāk apnikt mākslīgās un piezīmētās asinis, arī slow-motion izmantojums mirkļiem ir uz robežas, kur sākas pārsātinājums, turklāt saturiski ir vietas, kur var un vajag “piesieties”. Diezgan diskutējams ir austrumu kristietības ienākšanas atspoguļojums Austrumlatvijā, daudz jautājumu būtu par iespējamo halucinogēno un apziņu mainošo dabas līdzekļu lietojuma piesaukšanu.

Filmas "Baltu ciltis" pirmizrādes vakarā 16. maijā pie kinoteātra "Splendid Palace". Foto: Gints Ivuškāns

Tomēr kopumā filma paņem savā varā jau pirmajās minūtēs, specefekti un grafika veiksmīgi notušē negludumus, vēstures skolotāji fonā aplaudē. Tagad visi turam īkšķus cerībā, ka filma tiks dublēta citvalodās un izrādīta plašāk arī ārpus Latvijas, aizpildot vienu kārtīgu balto plankumu mūsu vēstures laikmetu saprotamā izskaidrošanā un popularizēšanā.

Raksta autors, Dr. hist. Artūrs Tomsons ir arheologs. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arheoloģijas departamenta galvenais krājuma glabātājs un sociāli ļoti aktīvs pilsonis – Eiropas Arheologu asociācijas un Latvijas Arheologu biedrības biedrs, Eiropas Arheoloģisko brīvdabas muzeju asociācijas (EXARC) individuālais biedrs, biedrības Latvijas Arheoklubs valdes priekšsēdētājs, akadēmiskās vienības Austrums vecbiedrs. Veido blogu www.arheostudija.lv, vada Baltijas eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolu un atsevišķus arheoloģiskās izpētes darbus visā Latvijā. Artūra Tomsona rakstam par filmu Nameja gredzens portālā Kino Raksti (28.01.2018.) līdz šim ir vairāk nekā 52 000 skatījumu.

Saistītie raksti



Komentāri:


Guntars
19.05.2018, plkst. 02:24

Par kaut ko der paknābāt arī knābātājus. "Arheoloģija ir samērā jauna zinātne" Der autoram atgādināt, ka zinātne radās 19.gs. vidū un līdz tam arī citas nozares nebija atšķirīgas no arheoloģijas. 1830-jos angļu valodā parādījās jauns vārds "scientist", lai arī šī vārda saturs vēl nebija īsti skaidrs. Citādi arheoloģija bija arī antīkajā pasaulē pirms daudziem gadu tūkstošiem. Tā kā mēs nezinām kādi bija motīvi, tad arī nevaram apgalvot, ka tie bija nezinātniski. Kas ir zinātne īsi raksturot nebūs viegls uzdevums - tā ir matemātiskās domāšanas atzīšana par principu. Senajā Grieķijā un Romā tas jau bija noticis un var teikt, ka zinātne jau bija dzimusi. Vēl tikai matemātika bija autiņos un tad Tuvo austrumu reliģijas iznīcināja antīko pasauli kopā ar zinātnisko domāšanu. Tas ietekmēja visus tekstus pirms 19.gs. Eiropa nekad pilnībā nenoslēdzās un Eiropā iekļuva budistu un konfūciešu teksti. Tie sekmēja matemātikas attīstību jaunajos laikos. Uz matemātikas spārniem izauga 18.gs.

Guntars
19.05.2018, plkst. 02:33

Napoleons Rozetes akmeni atveda uz Eiropu jau, lai to izpētītu, ne novietotu kaut kur kā kara trofeju vai sacerētu stāstu par to kas tur rakstīts. Vai tad tā nav zinātne? Citas zinātnes bija tikpat zaļas. Tām attīstoties, arī arheoloģija varēja tur ko pasmelties. Ja mēs sakām, ka 100-150 gadi Latvijā, tad var piekrist par 100%. Kinoļaudis knābāt vajag. Kādreiz to (knābāšanu) darīja Richards Zariņš, tāpēc mums ir tradīcija veidojot tautas tērpu un ornamentus, ne tikai fantazēt, bet arī studēt vēstures faktus. Citiem likās, ka vajag izdomāt ko jaunu un smuku. Vecās dziesmas atmest un sacerēt jaunas. Būtu jau bēdīgi, ja vienīgais saglabātais mantojums būtu par to lāču šaušanu.

Liene
22.05.2018, plkst. 01:53

Spriežot pēc raksta, kas uzdzena miegu arī filma ir viduvēja un garlaicīga? Vēsturniekam palika garlaicīgi...

Lienei
17.06.2018, plkst. 13:01

Pulksten 1:53 vajag gulēt:)))! - nav brīnums, ka jebkas uzdzen miegu! Patiesībā garlaicīgs nav ne raksts, ne filma, vajag tikai īstajā laikā pievērsties!



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi