Uzticēties arhīvam

Arhīvs ar grūti izrunājamo nosaukumu VKFFDA (Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs) jaunās direktores Daces Bušantes vadībā pamazām pārvēršas – tā vairs nav noslēgta sala Šmerļa mežā, bet gan saņem balvu kā tehnoloģiju ziņā atvērtākā iestāde, izveidojot portālu redzidzirdilatviju.lv un domājot, kā ne tikai pētniekiem, bet ikvienam interesentam atvieglot sadarbību ar arhīvu.

Kino videi aktuāli jautājumi periodiski nokļūst plašākas uzmanības centrā – pēdējā laikā tāds bija Augstākās tiesas spriedums par padomju laika filmu autortiesībām, pirms tam pērn apstiprinātais kultūras mantojuma digitalizācijas projekts 14 miljonu apmērā, kas tiks realizēts ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu, tāpat aktīvi tiek ziņots par programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei topošajām filmām un pamazām jau gaidām to pirmizrādes. Tādēļ Kino Rakstos īstais laiks publicēt sarunu ar Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva (LVKFFDA) direktori Daci Bušanti – viņa nu jau trīs gadus vada un cenšas padarīt mūsdienīgāku šo institūciju, kurā gan glabājas filmas, par kuru autortiesībām tiek diskutēts, gan tās tiek padarītas pieejamas sabiedrībai (un digitalizācijas projekts šeit īpaši aktuāls), tāpat tā ir vieta, kur nonākt jaunajām filmām.

Dace Bušante

Nesen arhīvs ar sludinājuma palīdzību meklēja jaunu darbinieku. Un kā jūs pati sākāt strādāt arhīvu sistēmā?

Tas bija ļoti sen, 1996. gadā. Pēc profesijas esmu bibliotekāre-informācijas speciāliste, tāpēc strādāju Nacionālā arhīva bibliotēkā, kas pamazām izvērtās par informācijas centru, un es kļuvu par informācijas centra un arhīva bibliotēkas vadītāju. Šis posms ilga apmēram astoņus gadus, tad man tika piedāvāti citi izaicinājumi un es aizgāju strādāt uz Ārlietu ministrijas arhīvu, kurā nostrādāju otrus astoņus gadus. Bet, kā mēs, arhīvā strādājušie, smejamies, - šī ir tāda interesanta vieta, kas velk atpakaļ. 2013. gadā man tika izteikts piedāvājums atgriezties, gan mazliet citā jomā – saistībā ar jauno Nacionālā arhīva informācijas sistēmu, bet tajā brīdī mainījās kino arhīva vadība, un kolēģi bija izdomājuši man piedāvāt strādāt tur. Man bija jāizlemj ļoti ātri, tika izvērtēti mani dokumenti, vai es esmu atbilstoša, vai nē, un šobrīd esmu te jau trīs gadus. Tas bija ļoti liels izaicinājums, jo tomēr iepriekš vairāk biju saskārusies ar papīra dokumentiem... Bet šeit, kinofotofonoarhīvā mēs visus informācijas nesējus saucam par dokumentiem, zem šī vārda slēpjas viss – gan filmas, gan skaņu ieraksti, gan fotogrāfijas.

Cik labi man iet, tas jāvērtē pārējiem no malas, bet es pati savu soli nenožēloju, jo darbs ir interesants, kino arhīvs kā tāds ir ļoti interesants, un es domāju, ka tam ir ļoti lielas perspektīvas.

Kas jums pašai personīgi šķiet vissaistošākais kino arhīvā?

Man liekas interesanti skatīties Latvijas vēsturi kinodokumentos un fotogrāfijās. Kolēģi vēsturnieki tūlīt teiks, ka interesanti ir arī pētīt citus vēstures avotus, bet man tas šķiet īpaši tieši caur bildi, un ja vēl tai skaņa nāk klāt!

Vai tas ir viens no iemesliem, kāpēc tika izveidots portāls “Redzi, dzirdi Latviju!”?

Kad es atnācu strādāt uz arhīvu, biju ļoti izbrīnīta, ka visa arhīva uzziņu sistēma ir koncentrēta tikai arhīva iekšienē, cilvēki var iegūt informāciju tikai tad, ja paši atbrauc uz Šmerli.

Man šķita, ka šis process ir ļoti aizkavējies pagātnē un kaut kas ir steidzami jāmaina. Tiesa, Nacionālajam arhīvam ir sava lielā informācijas sistēma, kurā ir paredzēta vieta arī kino arhīvam. Tomēr, kā rāda pasaules prakses un pieredzes, šādas sistēmas, kurās ir salikts iekšā viss, nestrādā veiksmīgi. Tāpēc mēs ar kolēģiem paši rakstījām projektu, domājām, kā šo vietni saukt, iniciatīva nāca no mums, nevis no vadības.

Pirmajā reizē Kultūrkapitāla fonda konkursā mūs neatbalstīja, jo plāni bija pārāk lieli, gribējām uzreiz likt kopā visus trīs moduļus, ko realizētu pa soļiem, - gan kino, gan foto un fonodokumentus. Sapratām, ka viss uzreiz neies cauri, jāsāk ar populārāko, kas arhīvā tiek visvairāk izmantots, – kino. Es domāju, tas arī ir interesantākais un unikālākais, kas arhīvam vispār ir.

Šogad iesniedzām projektu par lapas papildināšanu, tas ir daļēji atbalstīts, tā ka liksim klāt arī fotogrāfijas. Uz nākamā gada sākumu būtu jābūt gatavai multimediālai vietnei, kur atrodama Latvijas vēsture filmās, fotogrāfijās un skaņu ierakstos. Sāksim ar vecākām fotogrāfijām, no 19. gadsimta 60. gadiem, un plānveidīgi iesim uz priekšu. Problēma ir tur, ka liela daļa fotogrāfiju nav pat iekļautas mūsu līdz šim lietotajā Access datu bāzē, bet tikai uz kartītēm, tāpēc jādomā, kā piesaistīt cilvēkus, kas tīri fiziski šo informāciju pārrakstīs.

Esam priecīgi, ka gada sākumā Latvijas atvērto tehnoloģiju asociācija piešķīra mums par lapu Redzi, dzirdi Latviju! balvu kā atvērtākajai iestādei; jutāmies gandarīti, ka esam pamanīti. Vietnē ievietotos materiālus tiešām arī skatās dažādās vietās – gan Latvijas universitāšu pilsētās, gan Apvienoto Arābu Emirātos, gan citās vietās, kur var atrast kādu latviešu kopienu.

Kā jūs atlasāt saturu, ko lapā ievietot?

Vietnē kā uzziņu sistēmā mēs datus publicējam pamazām un rūpīgi pārbaudot, jo laika gaitā katrs šo informāciju ir ievadījis citādāk un mēs tagad cenšamies labot, skatāmies, lai visur būtu vienādā līmenī un pareizi. Iecere ir tāda, ka pakāpeniski publicēsim visu informāciju par filmām, kas glabājas arhīvā. Attiecībā uz video, ko pievienojam, protams, ierobežojums ir tas, vai jāmaksā autoratlīdzība vai nav – arhīvs diemžēl šobrīd nevar atļauties maksāt par skatījumiem. Tāpēc videomateriāli te ir tikai tādi, kam beidzies autortiesību termiņš, vai tādi, ar kuru autoriem esam vienojušies par publicēšanu.

Kāds ir portālā šobrīd pieejamais videomateriālu apjoms?

Šobrīd ir pieejami 720 video, kas aptver laika posmu aptuveni līdz 20. gadsimta 40. gadu beigām. Pārsvarā ievietojam hronikas, kinožurnālus un dokumentālos materiālus, jo negribam dublēt Nacionālā Kino centra portālu filmas.lv; mēs sadarbojamies un strikti nošķirsim – spēlfilmas un dokumentālās filmas būs skatāmas portālā filmas.lv, bet mūsu lapā ir dokumentālie filmējumi.

Vai lapas apmeklējumu statistika atbilst jūsu cerībām?

Vietne darbojas kopš 2016. gada 1. jūlija. Līdz 2017. gada sākumam mums bija 4000 unikālo apmeklētāju, bet līdz marta sākumam, astoņu mēnešu laikā, ir jau 6000, kopumā veikti 160 000 skatījumi. Es teiktu, ka tas ir salīdzinoši labs rādītājs, –

ja zinām, ka arhīvs gada laikā fiziski apkalpo apmēram 1000 apmeklētāju; tātad vietnē redzidzirdilatviju.lv jau sešas reizes vairāk cilvēku ir izmantojuši un skatījušies arhīvā uzkrāto materiālu.

Tikmēr kinomateriālu noskatīšanās uz vietas Šmerlī ir maksas pakalpojums. Vai ir kādi plāni, kā padarīt arhīva materiālus pieejamākus pētniecībai ne tikai tiešsaistē?

Jā, par to mēs šobrīd domājam. Tagadējā sistēma, pirmkārt, apēd cilvēkresursus, jo kāds vienmēr sēž blakus apmeklētājam, tos arhīva materiālus demonstrējot, un tajā laikā nevar darīt citus darbus. Tas, uz ko mēs gribam virzīties, ir – visus filmu failus pievienot datu bāzei arhīva iekšējā vidē, kas būtu pieejama apmeklētājiem. Arhīva filmu datu bāzei ir pavisam trīs moduļi – darbinieku iekšējā vide, kurā ievada informāciju; ārējā vide – vietne redzidzirdilatviju.lv –, un lasītavu vide, kura būs pieejama visās arhīvu lasītavās. Iekšējā vidē mēs pievienojam visas arhīvā uzkrātās filmas, kam ir izveidota digitāla kopija, uz tādu mērķi mēģināsim periodiski virzīties. Šobrīd ir cerības saistībā ar ERAF digitalizācijas projektu, kura ietvaros centīsimies digitalizēt, cik vien iespējams, daudz, skatoties pēc tā, kuru kolekciju vairāk izmanto. Pievienosim šos datus iekšējai videi un pārorientēsimies uz to, ka pētnieki nāk un strādā paši, skatās filmas paši, viņiem par to nav jāmaksā, maksa parādās tikai tajā brīdī, kad pētnieks vēlas iegūt kopiju.

Esam domājuši arī par tiem cilvēkiem, kuri dzīvo ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās Latvijā – lasītavu vide būs pieejama arhīvu iekšējā tīklā arī citos arhīvos, pavisam 11 pilsētās, arī tajās, kurās ir universitātes – Liepājā, Valmierā, Rēzeknē, Daugavpilī.

Kad tas tā varētu notikt?

Principā lasītavu vidi vajadzētu aktivizēt 2017. gada pirmajā pusgadā. Protams, tur vēl nebūs daudz filmu, bet mēs strādāsim pie papildināšanas. Lasītavu vide būs pieejama gan Rīgā, gan citās pilsētās, un Rīgā ne tikai kino arhīvā, bet arī citos arhīvos. Kad sāksies digitalizācijas projekts, tad faili sistemātiski tiks pievienoti iekšējā vidē – es ceru, ka pietiekami ātrā tempā.

Kā jūs vērtētu arhīva šābrīža situāciju – cilvēkresursus, tehnisko nodrošinājumu, citus aspektus?

Tāpat kā citām atmiņas institūcijām, gan naudas ziņā, gan citās jomās situācija nav spīdoša. Ja šobrīd skatās uz visām funkcijām, kas arhīvam jāveic, tad cilvēku nepietiek. Pirmskrīzes periodā arhīvā bija divreiz vairāk darbinieku, šobrīd ir 33 cilvēki. Tas ir par maz, ja nodaļā ir deviņi cilvēki, kuriem ir jāapraksta trīs dokumentu veidi, jāapkalpo apmeklētāji un vēl jāspēj popularizēt dokumentus. Tad, protams, kāda no šīm funkcijām tiek atstāta pēdējā vietā, jo visu nevar paspēt.

Ir ļoti žēl, ka arhīvā nomirusi pētniecība, mums trūkst cilvēku, tāpēc netiek mērķtiecīgi strādāts pie publikācijām, ko agrāk tomēr darīja. Esam centušies veidot dažādus pasākumus, uzsākuši lektorijus, centušies piesaistīt auditoriju, kas nav nemaz tik vienkārši. Mēs varam mēģināt, domāt un cerēt, ka, attīstot vēl kādas funkcijas, mums varbūt izdosies paplašināt kolektīvu.

Par tehnisko nodrošinājumu jāsaka – arhīvam, protams, ir visi projektori un iekārtas, lai spētu parādīt un noskatīties filmas uz dažādiem nesējiem, kādus glabājam. Bet, tā kā laiks iet strauji uz priekšu, nesēji un informācijas izmantošanas veidi mainās, diemžēl arhīvs tam netiek līdzi. Filmu digitalizēšanai arhīvā ir iekārta, kas tika dāvināta 2005. gadā. Varbūt tajā laikā tā bija pietiekami laba, bet ir jau pagājuši vairāk nekā desmit gadi un iekārtas veidotie faili neatbilst mūsdienu prasībām, tie var būt tiešām tikai tādi izmantošanas faili, lai var noskaidrot, kas šajā filmā vispār redzams.

Vai situācija varētu mainīties ar ERAF finansējumu digitalizācijas projektam?

Mēs ļoti ceram, ļoti. Tad, kad uzsāka runāt par ERAF finansējumu kultūras mantojuma digitalizācijai, arhīvs ļoti priecājās, ka tiek aicināts kā partneris darboties šajā projektā. Projekta pieteikumu rakstījām ar domu, ka arhīvā vajadzētu izveidot savu digitalizācijas centru – tas plānveidīgi varētu strādāt pie mūsu uzkrāto kino dokumentu digitalizācijas, turklāt pie mums glabājas ne tikai arhīvam piederoši dokumenti, tādi ir arī muzejiem un citām iestādēm, un daudzi nemaz nezina, kas ir viņu fondos. Tas būtu valstiski pareizs un tālredzīgs solis. Digitalizācija, ja mēs to pērkam ārpakalpojumā, ir dārga. Salīdzinot izmaksas, kādas tās būtu, nopērkot iekārtas vai izmantojot ārpakalpojumu, iekārtas sevi atpelnītu samērā ātrā laikā.

Mēs pamatojām ar skaitļiem, kāds varētu būt ieguvums šāda digitalizācijas centra izveidē, cik tas būtu saimnieciski, un sākumā mūs atbalstīja, bet notika tā, kā notika.

Projekts ir sadalīts divās kārtās, un paredzēto infrastruktūras izveidi nevarēja realizēt pirmajā kārtā, kas sāksies šogad. Kino dokumentu digitalizācija būs ārpakalpojums, tajā ir paredzēti divi procesi. Viens ir materiālu digitalizācija un automātiskā apstrāde, kur plānots apstrādāt apmēram 40 037 000 minūšu, un otrs solis ir 15 filmu digitalizācija un restaurācija; mūsu sarakstā, kas izveidots ar ekspertu palīdzību, ir 9 pilnmetrāžas spēlfilmas un 6 dokumentālās īsfilmas.

Un kādā laika posmā ar to tiksiet galā?

Pirmā kārta beigsies 2020. gadā. Otrā projekta kārta, ja viss būs labvēlīgi, varētu sākties 2019. gadā, un par tās beigu termiņu noteikts 2022. gads. Mēs ar projekta partneriem esam vienojušies un mums ir apsolīts, ka otrajā kārtā arhīvs būs iekļauts projekta infrastruktūras daļā un tiks veidots kinodokumentu digitalizācijas centrs. Tas nozīmētu to, ka arhīvā tiks izveidota jauna nodaļa.

Kā ar arhīva telpām – vai šī ēka būtu piemērota jaunā centra izveidei un vai telpu platība ir pietiekama?

Apjoma ziņā telpu pietiek, bet ir arī otra puse – kā arhīvam veicas ar šīs ēkas uzturēšanu un apsaimniekošanu.

Ēkā ir jāiegulda ļoti daudz naudas, arī atjaunošana prasītu ievērojamus līdzekļus, bet problēma ir tā, ka ēka atrodas uz privātas zemes, par kuru jāmaksā liela nomas maksa. Vai valsts vēlas pirkt šo zemi, nav skaidrs, jo tas ir ļoti dārgi. Bija doma par to, ka arhīvu varētu pārcelt uz jaunām telpām, ja tādas tiktu radītas un sakārtotas. Pārcelšanās gan ir sarežģīts process, bet, ja tas atrisina un uzlabo gan telpu, gan darbinieku darba vides kvalitāti, tas ir tā vērts.

Kādu formātu filmas tagad ienāk arhīvā, kā ir ar to glabāšanu?

Vēl arvien ienāk daudz analogo formātu, cilvēki atrod un izlemj atdot arhīvam savas kolekcijas.

Mēs esam priecīgi un pat aicinām visus tos, kas glabā mājās kinolentes, uzticēties arhīvam un atdot tās mums, jo arhīvs var nodrošināt kinodokumentiem glabāšanas apstākļus un vēlāk arī pārvēršanu citā formātā – līdz ar to dokumentam ir iespēja dzīvot un tikt skatītam.

Vietas pagaidām mums vēl pietiek – pirms diviem gadiem izveidojām vēl vienu glabātavu, šobrīd tīri fiziski filmas ir, kur likt. Tiesa gan, arhīvam ir jāpārskata savs fonds kā tāds – ko un kāpēc mēs glabājam. Piemēram, arhīvā ir palicis liels apjoms kino iznomas kantora mantojuma – filmas, kas kādreiz tika rādītas kinoteātru repertuārā. Jāizvērtē to kvalitāte, nesēji – ja viena filma ir 35mm un 16mm formātā, tad varbūt varam 16mm kopiju neglabāt.

Protams, lielākā daļa visu jauno filmu nāk failos, faili ir liela apjoma, bet arhīvā šobrīd ir izveidots datu centrs, kurā ir pietiekami daudz vietas, un mēs esam beidzot laimīgi, ka šobrīd jau uzsākam visu filmu likšanu normālos un drošos serveros, līdz ar to nav problēmu arī ar šo filmu pieņemšanu.

Tagad top Latvijas simtgades filmu projekti. Kāda ir jūsu sadarbība ar šo filmu autoriem?

Lielākā daļa izmanto arhīva dokumentus, un te jau ir tas paradokss, ka mēs nevaram nodrošināt mūsdienu filmas kvalitātei atbilstošas kopijas, lai studijas tās varētu uzreiz iekļaut filmā. Rīkojamies dažādi – studijas nāk pašas un pārfilmē, daži autori izvēlējušies mazliet riskantu soli – stāv un gaida rindā uz ERAF projektu. Mēs ļoti ceram, ka projekts sāksies šogad, vēlākais rudenī, lai visi, kas vēlas un gaida šīs labās kvalitātes kopijas, varētu tās saņemt. Sākumā cerējām uz vasaru, tagad esam atvirzījušies uz rudeni, es ceru, ka nenotiks vēl kas neparedzēts. Pašlaik strādājam pie iepirkuma dokumentācijas, veidojam iepirkuma komisiju, kurā darbosies arī Kino centrs, un ļoti ceram, ka maijā iepirkums tiks izsludināts uz abiem virzieniem.

Kāda ir arhīva starptautiskā sadarbība? Vai jums ir plāni attiecībā uz iestāšanos Starptautiskajā kino arhīvu federācijā FIAF? Pagaidām vienīgais no Baltijas reģiona šajā organizācijā ir Igaunijas kino arhīvs.

Periodiski esam par to domājuši un tagad nonākuši tik tālu, ka viens no šāgada uzdevumiem mums ir sagatavot šo pietiekami komplicēto pieteikuma anketu. Ceram, ka no nākamā gada arhīvs būs šīs organizācijas biedrs. Dalības maksa gan ir diezgan augsta, jo vērtēts tiek nevis atsevišķā arhīva budžets, bet visas lielās institūcijas budžets, no kā atkarīgs biedra naudas lielums. Bet, protams, arhīvam ir jābūt šajā organizācijā. Mēs gan esam Baltijas audiovizuālo arhīvu padomes biedri, esam atjaunojuši dalību Skaņas un audiovizuālo arhīvu asociācijā, vēl arhīvs ir piedalījies skaņas un attēla saglabāšanas daba grupās konferencē SOIMA, tur mēs darbojamies aktīvi, arī pie mums pirms pāris gadiem notika praktiskās nodarbības. Sadarbojāmies arī ar Eiropas Komisiju, kurā bija izveidots EuroscreenXL projekts, tā ietvaros portālā bija izvietoti simts kinohroniku fragmenti, metadatus iztulkojām arī angļu valodā. Izrādījās, ka šis projekts savienojās ar Europeana, tā ka mūsu arhīva dokumenti ir arī tur.

Vai ir vēl kādi citi būtiski stratēģiski plāni, ko arhīvs vēlētos realizēt tuvāko gadu laikā?

Nenoliedzami, uzziņu sistēmas un filmu pieejamība ir prioritāte, bet vēl ir arī jāstrādā pie arhīva komplektēšanas, pie dokumentu uzkrāšanas politikas.

Padomju laikā viss bija nokārtots, visiem bija obligāti jāiesniedz arhīvā viens filmas eksemplārs, tāpat citām institūcijām bija jāiesniedz citi dokumenti, piemēram, fotogrāfijas. Šobrīd ir iestājies zināms haoss.

Kopš 1996. gada kinohronikas vairs netiek uzņemtas, līdz ar to tā īsti sistemātiski mūsu valsts vizuālā vēsture netiek dokumentēta. To dara dažādu citu nozaru resori, kas pārrauga konkrētās nozares, un arhīva uzdevums ir sadarboties ar šīm institūcijām. Līdz šim dialogs nav bijis īsti veiksmīgs, sistemātiski un apzinīgi mums dokumentus nodod tikai prezidenta kanceleja un Saeima, tāpēc ir jāstrādā ar citām institūcijām, citām ministrijām, kas pārrauga dažādas mūsu valsts nozares, lai savāktu un uzkrātu visu to, kas šajā laikā ir radīts – tāpat taču visiem šiem resoriem ir pasūtījuma filmas, ir dažāda veida filmējumi, kuriem vajadzētu nonākt arhīvā.

Otra puse ir privātie, kas veido savus arhīvus, un arī viņi ir jāuzrunā. Mums ir prieks, ka esam noslēguši līgumu ar ziņu aģentūru LETA, līdz ar to tiks blīvi noklāts notikumu dokumentējums fotogrāfijās. Ir pozitīvi tas, ka Filmu likumā noteikts – ja filmas veidotāji ir saņēmuši valsts finansējumu, šī filma obligāti jānodod arhīvā. Varu teikt, ka šobrīd sadarbība ar filmu studijām ir laba, tur jāpateicas arī Kino centram par iesaistīšanos. Arhīvam ir līgumi ar apmēram 40 studijām, tās tad arī periodiski nodod savus darbus arhīvam, tā ka tas tiešām ir priecējoši.

Otrs virziens ir pēc iespējas vairāk aprakstīt arhīvā uzkrātos dokumentus. Filmas ir aprakstītas par vairāk nekā 90%, bet ar fotogrāfijām ir bēdīgāks stāvoklis. Ir jāmeklē dažādas iespējas, jo ar mazajiem arhīva cilvēkresursiem mēs nevaram iet uz priekšu tik ātri, kā gribētos, – jādomā, kā piesaistīt studentus vai sabiedrību, jāskatās citu valstu pieredze. Somijā, piemēram, iesaista bezdarbniekus, igauņi liek savus attēlus tīklā un aicina cilvēkus atsaukties ar informāciju.

Plānojam arī mainīt kino dokumentu izsniegšanas kārtību, gatavojot izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, lai par dokumentu izsniegšanu paredzētu vienreizēju maksājumu, nevis to aprēķinātu pēc dienu skaita.

Un kā jūsu darbu ietekmē negaidītais pavērsiens padomjlaiku filmu tiesību lietā pēc Augstākās tiesas lēmuma?

Arhīva darbā no šī lēmuma nekas nemainās, arhīvs visu laiku ir maksājis par filmu izmantošanu. Es domāju – mēs, protams, nedrīkstam apvainot autorus un paziņot, ka viņiem nav jāsaņem autortiesību atlīdzība; viņi taču nav vainīgi, ka viņu radošais darba mūžs trāpījies šajā laika periodā. Tāpēc es uzskatu, ka diskusijas par to, vai viņiem kaut kas pienākas vai nepienākas, ir liekas.

Taču varbūt uz šo lietu jāpaskatās arī no tādas prizmas, ka te ir ļoti daudz iesaistīto – ir autoru kolektīvs (vai pagaidām vienkārši indivīdu kopums), ir arhīvs, kas šīs filmas tīri fiziski glabā un par tām rūpējas, ir Nacionālais kino centrs, kas ir šīs filmas izplatījis un popularizējis, un tad vēl, protams, ir arī AKKA/LAA, kas rūpējas, lai autori saņemtu atlīdzības.

Es, protams, priecātos, ja visas institūcijas uzsāktu sarunas un varbūt arī varētu vienoties par autoratlīdzības apmēriem, ņemot vērā to, ka arhīvs, tātad valsts, glabā šīs filmas un iegulda tajās naudu. Būtu svētīgi, ja visas šīs puses un autoru pārstāvis – vai tā būtu Kinematogrāfistu savienība vai kāda cita, jaunradīta biedrība –, varētu vienoties, noslēgt kādu savstarpējo līgumu, izrunājot to, kā valsts apsaimniekos un izmantos filmas, kādi būs nosacījumi, kam vajadzētu arī atvieglot filmu izmantošanas procesu jebkuram cilvēkam.

Cilājot tēmas par un ap vecajām filmām, atkal izskanējušas domas par sinematēku. Kā jums šķiet, vai Latvijā tāda varētu eksistēt un uz kā bāzes veidoties?

Šī doma ik pa laikam ir parādījusies, tas nav tikai šābrīža jautājums. Man šķiet, ka dibināt pilnīgi jaunu institūciju mūsu situācijā būtu nepiemēroti, jo ir jau pietiekami grūti nodrošināt ar finansējumu esošās atmiņas institūcijas. Nenoliedzami, daļu sinematēkas funkciju jau pilda arhīvs, daļu Kino centrs, daļu arī Kino muzejs, varbūt iespēja būtu izvērst kādu no šīm institūcijām arī sinematēkas virzienā. Arhīvs, protams, šo funkciju pašreizējā situācijā nespēj pacelt, tomēr, ja valsts spētu atrast papildu līdzekļus un cilvēkresursus, tad uz arhīva bāzes sinematēku varētu veidot.

Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi