Tīrās enerģijas – diktatūra un rokmūzika

„Septiņas dienas kā spiegs” vai „Montēsim filmu kā rokgrupa”, vai „Skatpunkts tuvu patiesībai” – arī tādus virsrakstus varēja likt šai sarunai, kurā Gustavs Terzens izjautā režisoru Uģi Olti par viņa jauno dokumentālo filmu „Atbrīvošanas diena / Liberation Day”. 19. novembrī filma piedzīvo pasaules pirmizrādi Amsterdamā, dokumentālā kino festivālā IDFA, kura oficiālajai programmai atlasīts šis gandrīz neticamais stāsts par slovēņu rokgrupas „Laibach” koncertu Ziemeļkorejā.

- Tev patīk skolēni uniformās? Tu kaifo no pūļa Dziesmusvētku koncertā? Iespējams – tu fantazē par totalitārismu. Taču daudziem uz šīs pasaules totalitārisms ir ikdiena. Diez, par ko fantazē viņi?

Tomēr pilnīgi droši, ka nevienam totalitārās Ziemeļkorejas iemītniekam nekad sapņos nebija rādījies tas, ko viņi piedzīvoja pērnā gada augustā.

Viņu ausu un acu priekšā pirmo reizi pasaules vēsturē dārdēja rokenrols. Un ne jau šāds tāds, bet slovēņu grupa Laibach, kas nekad nav kautrējusies savā mākslā izmantot totalitārisma simbolus. Šo vēsturisko notikumu filmēt devās Latvijas studijas VFS Films komanda – es, režisors Uģis Olte un operators Valdis Celmiņš -, un nu ir gatava arī filma, kas šomēnes, 19. novembrī, tiek pirmizrādīta pasaules lielākajā un prestižākajā dokumentālā kino festivālā IDFA Amsterdamā.
Pirms šī notikuma filmu parādīju arī savam kolēģim un draugam Gustavam Terzenam, lai būtu pamats nelielai sarunai, kuru tagad piedāvājam arī Kino Rakstu lasītājiem.

Operators Valdis Celmiņš un režisors Uģis Olte Ziemeļkorejā

Gustavs Terzens: - Tu esi apceļojis pasauli, daudz strādā, un tev nekad netrūkst entuziasma, bet, atgriežoties no Ziemeļkorejas, tu biji ļoti noslēgts. Tu biji... kluss. Klusāks nekā parasti.

Uģis Olte: - Tāpēc, ka pirmo reizi mūžā es patiešām jutos kā spiegs. Lai gan, tagad atskatoties, faktiski mums nebija nekāda iemesla tā justies. Tāpēc, ka... labi, mums jābrauc un septiņas dienas jāfilmē Ziemeļkorejā. Ko mēs zinām? Mēs zinām to, ko esam lasījuši. Un visiem zināms, ko var izlasīt par Ziemeļkoreju, tāpēc mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka tur tiksim pakļauti totālai un stingrai kontrolei, ka visu nofilmēto agri vai vēlu pārbaudīs. Mēs zinājām, ka filmēsim notikumus, kas nav, ja tā var teikt, fasāde, jo filma vēsta par koncerta organizēšanu un sīkiem konfliktiem, visu to mašinēriju, kas parasti paliek aiz kadra.

Es biju pārliecināts – ziemeļkorejiešiem nepatiks, ka mēs to visu atklāti rādām. Tāpēc mans uzdevums galvenokārt bija iedot trīs radiomikrofonus trim cilvēkiem, kas varētu būt notikumu epicentrā, un tad klausīties, kur kaut kas notiek. Tiklīdz es izdzirdēju, ka kaut kas notiek, es devu operatoram zīmi – lūdzu, paskaties! Es jutos kā tāds padomju radioamatieris, kas mēģina uztvert aizliegtus signālus no...

...pārtvert...

...pārtvert kaut ko. Tā es jutos.

Kad biju tā nostrādājis trīsarpus dienas, sāku izjust spriedzi. Atceros, ka mani kaitināja visādi sīkumi, ar ko ikdienā neiznāk saskarties. Piemēram, cilvēki grib, lai tu rīkojies noteiktā veidā, ievēro striktu grafiku vai noteikumus, nekur neej viens, lai nepavadi pārāk daudz laika – ne tik daudz, cik gribētos –, kaut ko filmējot.

Tā ka, jā, tas sakrājās. Tagad atskatoties man šķiet jocīgi, ka es tā jutos, bet tajā brīdī tas bija ļoti... tas šķita nopietni. Piemēram, mēs šausmīgi baidījāmies, ka... Labi, kad viņi mūs ielaida, gribēja zināt, kas ir mūsu aifonos un planšetēs, bet mēs bijām droši, ka, izbraucot no valsts, mūs pārbaudīs četrreiz stingrāk. Tāpēc mēs sagatavojām četras safilmētā materiāla rezerves kopijas, ko izdalījām četriem cilvēkiem – ja vienu pieķers, varbūt kādam citam būs izdevies izšmaukt cauri. Bet nē, viņus galīgi neinteresēja, ko mēs izvedam no valsts, nofilmētais materiāls bija mūsu, neviens neiejaucās. Šī sajūta bija tiešām paradoksāla.

Paradokss, man šķiet, ir filmas otrais nosaukums.

Jā.

Filmai "Atbrīvošanas diena" ir divi režisori - Mortens Traviks (Norvēģija) un Uģis Olte (Latvija)

Un tavs otrais režisors Mortens Traviks arī visu laiku runā par paradoksiem. Man, skatoties šo filmu, šķita, ka paradokss ir... man tas vispār šķita atslēgas vārds. Ko tev šīs filmas kontekstā nozīmē pārstrādāt šo paradoksu, ar ko tev šo septiņu dienu laikā bija jātiek galā kā cilvēkam? Kas bija vislielākais pārbaudījums?

Es filmēšanas laikā guvu divas svarīgas dzīves mācības. Pirmkārt, vienmēr rūpīgi pārbaudīt, kur iegūstu informāciju, kas ir mūsu pasaules uztveres avoti, un - kāpēc mums ir zināmi uzskati par zināmām lietām. Es tiešām aizbraucu uz Ziemeļkoreju, zinādams tikai to, ko stāsta ziņās par ģenerāļiem, kam izpilda nāvessodu, uzspridzinot ar raķetēm, un bruņurupuču audzētājiem, kurus nogalina par to, ka pienācīgi negodina vadoni. Izklausās ļoti mitoloģiski, gandrīz kā grieķu mīts. Es tiešām neesmu pārliecināts, vai mēs, rietumnieki, nedzīvojam tikpat norobežotā propagandas telpā kā cilvēki tur. Protams, tā ir pilnīgi citāda sabiedrība, tai ir pilnīgi cita pieeja tam, kā visam jānotiek, bet es nevaru...

Man vajag kritiski visu izvērtēt. Nevajag paļauties tikai uz to, kā informāciju atspoguļo rietumu mediji.

Un otrā mācība – līdz šim es biju pilnīgi pārliecināts, ka diktatūrā vai totalitārā režīmā vienmēr ir vadonis vai varas elite un ir apspiestā tauta. Droši vien tā bija Padomju Savienībā, jo Padomju Savienība bija pārāk atvērta tajā ienākošajām ietekmēm. Cilvēki daudz zināja, tāpēc samaitājās. Bet man šķita, ka Ziemeļkorejas tauta ir patiesi tīra. To nav samaitājusi ārēja ietekme.

Piemēram, pokemonu kultūra, pornogrāfija un tamlīdzīgas lietas?

Piemēram... izvēles iespējas. Viņiem nav no kā izvēlēties. Viņi izaug sistēmā un viņi ir sistēmas daļa. Nav diktatora un apspiesto masu, jo viss ir sistēma.

Viendabīgums.

Cilvēki ir sistēma. Un izkrist no sistēmas var tikai tad, ja uzzina kaut ko, kas liek gribēt izkrist.

Individuālisms.

Jā, ja pēkšņi kļūst par indivīdu, kas atšķiras no masas. Un es tiešām priecājos, ka man bija iespēja redzēt – labas un lieliskas lietas ir iespējams paveikt, ja cilvēki sanāk kopā kā liela masa. Mūsdienu rietumu pasaulē ir mazliet aizmirsts, ka cilvēki var kaut ko paveikt kā masa. Es esmu latvietis un vēl mazliet atceros, kā manā bērnībā, 1991. gadā, mūsu tauta sanāca kopā lielā pulkā, un notika lielas lietas. Mēs atbrīvojāmies no vienas sistēmas un tika nodibināta cita. Tas notika tāpēc, ka cilvēki sanāca kopā kā masa, neviens indivīds to viens nespētu panākt, bet masa spēja. Es iemācījos novērtēt masas spēku.

Es neapgalvoju, ka mēs, rietumnieki, nespējam izprast šo Ziemeļkorejas sistēmu, turienes pasauli, jo... es īsti nezinu, bet man šķiet – varbūt viņu mentalitātei tur viss liekas pilnīgi loģisks. Piemēram, kāds man stāstīja, ka arī Dienvidkorejā visi prot organizēti atstāt koncerta vietu, jo tas viņiem ir asinīs, viņi prot organizēties un pārvietoties kā masa. Vēl viens piemērs – mēs zinām, ka jebkurā Eiropas mūzikas festivālā ir pilnīgs haoss, cilvēki čurā un kakā, kur ienāk prātā, visi dara, ko grib. Bet, ja cilvēki darbotos kā masa, tas nekad nenotiktu.

Kolektīvā dvēsele, kolektīvā kārtība.

Jā, un tas ir... negribu izklausīties kā kaut kāds... kaut kā atbalstītājs, bet tā ir viena lieta, ko mēs, rietumnieki, varbūt nespējam aptvert – kā funkcionēt kā masai.

Filmas sākumā ir vizuāls salīdzinājums, kur ziemeļkorejieši pulcējas barā un rietumnieki tāpat pulcējas uz futbola spēli vai koncertu, populārās kultūras pasākumu. Bet ziemeļkorejieši pulcējas, lai paklanītos vadonim, un tas ir vēl viens paradokss. Katrs rietumnieks teiks – nē, mēs tādi neesam. Un katrs ziemeļkorejietis teiks – nē, mēs tādi neesam. Taču pastāv paradoksāla līdzība.

Jā, bet es domāju, ka cilvēka dabiskā būtība ir tāda. Mums vajag kādu, kam pakļauties. Un, protams, rietumos tas varbūt nav cilvēks... nu, reizēm tas ir cilvēks. Rokzvaigznes ir cilvēki, kurus mēs esam gatavi dievināt, pielūgt kā dievus. Sporta dievs ir dievs. Politikas dievs ir dievs. Mēs varam izvēlēties dažādus dievus. Bet ir sabiedrības, kas nevar izvēlēties savus pielūgsmes objektus. Taču mēs visi sajūtamies labāk, darot ko tādu. Piemēram, sanākot kopā lielā barā un izlādējot enerģiju, uzreiz jūtamies labāk. Neviens to nenoliegs.

Un, kā teikts jūsu filmā, tā ir sava veida brīvība – būt masā. Tas atbrīvo.

Jā, jo savā ziņā, saplūstot ar masu, cilvēks tiek atbrīvots no atbildības par daudz ko.

Tu strādā kopā ar Mortenu – cilvēku, kurš nekad nav dzīvojis totalitārā režīmā, viņš tikai ir apmeklējis tādas valstis un saticis tādus cilvēkus. Kā zināms, viņš nāk no valsts, kas ir līdz pretīgumam labklājīga, bet tu ne. Tu esi no Baltijas un trešo daļu dzīves nodzīvojis totalitārā režīmā. Vai pastāv kādas pretrunas? Vai tu spēj no tā distancēties? Jo man stāstīja – tu esot jutis iekšēju konfliktu, kad tev vajadzēja klanīties Ziemeļkorejas vadonim, piespraust pie jakas nozīmīti. Tu esot jutis konfliktu, un arī operators Valdis esot jutis to pašu. Jo arī viņa dzīves pirmie desmit gadi pagāja Padomju Savienībā.

Jā, kad mēs dabūjām šīs Kima Čen Ira nozīmītes, es jutos pazemots, un Valdis teica, ka viņš gribētu iespraust to nozīmīti kādam pakaļā. Bet tagad man šķiet, ka tas bija tikai cieņas apliecinājums. Man nav jāvalkā šī nozīmīte. Bet, ja kāds grib man uzdāvināt to, ko uzskata par ļoti dārgu, tā ir laipnības izrādīšana, un man tas jāpieņem.

Varbūt es tā jutos tikai tāpēc, ka piecas dienas biju strādājis milzīgā spriedzē kā spiegs. Es negribēju iesaistīties vēl vairāk. Patiesībā, veidojot šo filmu, mēs nodibinājām paši savu iekšējo režīmu. Jo mēs jau no paša sākuma zinājām, ka Mortens ir visa šī notikuma autors, tā bija viņa ideja, viņš ir viens no varoņiem, un mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka es nemūžam nevarēšu to filmu veidot tikai pēc saviem ieskatiem. Tas var būt tikai kolektīvs veikums. Vajadzēs sadarboties un režisēt kopā ar vēl kādu. Bet tā kā mēs visi esam īsti veči un negribam pakļauties... (Smejas.)

Ego sadursmēm bija svarīga loma?
Jā, mums bija vairākas gaiļu cīņas, neviens neuzvarēja un neviens nezaudēja.

Bet mēs nodibinājām savdabīgu režīmu. Mēs nolēmām, ka montēsim šo filmu kā rokgrupa. Tas nozīmē, ka trīs vīrieši vienā istabā pasviež cits citam impulsu un spēlējas ar to.

džemojot muzikālā improvizācijā.

Jā, kā džemojot. Un neviens nevar autoritāri uzspiest savas idejas. Tāpēc uzreiz izveidojās kaut kāds dīvains diktatūras un demokrātijas mikslis. Ja tu savā vēlmē esi viens un pārējie to neatbalsta, tava ideja neiet cauri.

Tu, Mortens, un kas bija trešais?

Montāžas režisors Gatis Belogrudovs. Patiesībā šai filmai ir divi producenti, divi režisori un divi montāžas režisori, un visi šie amati pārklājas. Piemēram, Mortens ir gan režisors, gan producents, es esmu gan režisors, gan montāžists, un vēl ir Gatis, kurš ir tikai montāžas režisors, un Uldis [Cekulis], kurš ir tikai producents. Tā ka mēs abi ar Mortenu sēžam uz diviem krēsliem.

No kreisās - producents Uldis Cekulis, režisors Uģis Olte, montāžas režisors Gatis Belogrudovs un skaipā otrs režisors Mortens Traviks

Notika tā, ka mēs uzreiz sajutāmies brīvi, varējām necīnīties par savu lolojumu. Piemēram, tev ir ideja, bet tu vari mierīgi to atdot, lai pārējie saplosa un sastiķē kaut ko citu no tavas idejas driskām. Bet visi impulsi palika vienā katlā, maisījās tur un maisījās, un tagad, kad viss ir gatavs, es esmu pārliecināts, ka filma ir tieši tāda, kā es gribēju. Tā ir arī tāda, kā Mortens to jau sākumā gribēja. Tas ir tāds kā rokgrupas kompromiss. Tas ir kolektīvs, nevis individuāls darbs.

Kurš bija vairāk iekšā filmā, pirms jūs sākāt filmēt? Pirms jūs aizbraucāt uz Ziemeļkoreju. Jo es zinu, ka Mortens strādāja pie šī projekta daudzus mēnešus, pirms jūs vispār spērāt kāju uz Ziemeļkorejas zemes, un dokumentālajā kino nekad nevar nezināt, kas tiks filmēts. Bet kurš vairāk ieguldīja koncepcijā?

Kad mani uzaicināja, Mortens teica, ka Ziemeļkorejā būs ļoti aizņemts ar savām lietām, tāpēc viņš nevarēs piedalīties filmēšanas procesā. Tāpēc tas simtprocentīgi bija mans un Valda pienākums. Un, protams, pirms tam mums vajadzēja piedāvāt filmas projektu dažādiem finansētājiem, tāpēc man vajadzēja izdomāt koncepciju. Man bija ideja, ka šī būs filma par mitoloģiju. Man šķita, ka gan rokmūzika, gan diktatūra ir ļoti mītiski spēki, un pirmo reizi vēsturē šīs tīrās enerģijas, šīs tīrās mitoloģijas patiešām satiksies. Tāpēc man faktiski bija vienalga, ka tā ir Ziemeļkoreja, ka tas ir Laibach, es tikai gribēju zināt, kas notiek, kad šie spēki satiekas.

Bet, protams, vēlāk nav iespējams distancēties no tā, kur tas notiek un kas ir iesaistītie spēlētāji, tāpēc man bija jāmācās. Labākais, strādājot šādā rokgrupas režīmā, ir – ja tu esi montāžas režisors, tu esi tas, kurš pieskaras mālam, tā teikt. Tu veido to, kas notiek uz ekrāna. Un tad atnāk kāds ar tīrākām rokām, apskata pa gabalu tevis izveidotās formas un saka – ei, es redzu, kā šeit trūkst! Vai arī saka – es redzu, kā šeit ir par daudz. Šādā dinamiskā situācijā radošais kolektīvs visā var būt iekšā, bet var arī atkāpties un paskatīties no malas. Tā tas darbojās.

Un mēs atklājām, ka ir ļoti svarīgi veidot filmu, atrodoties vienā telpā.

Kad kāds aizceļoja un turpināja režisēt ar e-pastu starpniecību, acumirklī mūsos visos parādījās autoritāras iezīmes. Bet, kad mēs esam vienā telpā, pieslēdzas cilvēciskais faktors, nav jāstrādā kaut kādā matricā vai jāraksta e-pasti, jāsaņem, jātulko un uz tiem jāatbild. Daudz ko var uzreiz atrisināt, pat neko nesakot. Es šeit velku vistiešākās paralēles ar spēlēšanu grupā, ar muzicēšanu grupā. Par mūziku nav jārunā, tā ir jāspēlē. Šajā gadījumā mēs tik daudz nerunājām par filmas veidošanu, mēs to veidojām.

Es gribu zināt – kā jūs dalāt lomas? Man šķiet, Mortens grib būt ideologs, ārstēt pasauli, ar šo filmu sēt šaubas rietumu auditorijas prātos. Mainīt mūsu skatījumu uz notikumiem vai uz to, kā iegūstam ienaidniekus. Tu esi vairāk mākslinieks, tu esi kinematogrāfiskāks, ne tik ideoloģisks, bet tomēr tajā piedalies. Vai tu tāpēc nebaidies, ka tevi sasies kopā ar Mortenu un būs jāatbild par to, ko esi izdarījis?

Jebkurā gadījumā katras filmas tapšanas pēdējā fāze notiek skatītāja galvā, un es nekad nevaru zināt, kāda intelektuālā bagāža ir katram skatītājam. Droši vien katram skatītājam tā ir citāda, tāpēc viena un tā pati filma rezonē tikpat daudzos dažādos veidos, cik ir skatītāju. Taču es varu ielikt, censties ielikt filmā kaut kādu enerģijas impulsu. Šis princips faktiski ir arī jebkuras labas rokdziesmas pamatā. Tajā vienkārši jābūt enerģijai. Tai jāraisa izjūtas. Es gribēju parādīt cilvēcisko seju pat aiz visa tā, ko mēs lasām tikai ziņās, parādīt, ka ziemeļkorejieši patiesībā ir cilvēki, kuriem ir pašiem sava loģika, varbūt pretēja mūsējai, un mums tā var nepatikt, bet visa pasaule sastāv no cilvēkiem. Tā ka tas var būt tikai stāsts par cilvēkiem, kas cenšas atrisināt savas domstarpības.

Vai tu joprojām esi filmas varā, vai arī esi ticis pāri šī stāsta pēctraumas sindromam?

Protams, es esmu tās varā. Esmu šajā filmā ielicis daudz pūļu un sevis. Tā ir uzņemta tā, kā man patīk to skatīties, tajā ir daudz tādu elementu, kas man, iespējams, patiks arī pēc daudziem gadiem. Šī filma ir daļa no manis, tāpēc, protams, es vienmēr būšu saistīts ar to. Es neuzskatu, ka tas ir kaut kāds svešo tārps, kas man ir implantēts. Man tiešām... man ir vienalga, kādi motīvi ir citiem šīs filmas autoriem, vai ar kādu mērķi viņi to ir veidojuši. Mans mērķis bija ielikt filmā kaut ko no savas izpratnes par pasauli un cilvēkiem.

Šī filma ir atslēga uz citu skatpunktu, iespēja paskatīties ar citām acīm uz citām realitātēm, citām pasaulēm, sabiedrībām. Filmā ir labs moments, kad Ivans pēc koncerta saka – nākamreiz tiksimies Teherānā... vai ISIS, un Islāma valstī. Vai šī filma nav bīstama rietumniekiem, kas demonizējuši zināmas pasaules vietas? Filma varētu atbrīvot viņu prātus, un viņi sāks ar citām acīm skatīties uz Irānu un Islāma valsti...

Nē, jo filma nenotiek šajās pasaules vietās. Un man šķiet, ka šis pēckoncerta flirts ar publiku... ir joks. Tajā ir sava daļa patiesības, bet viņi varēja pateikt vienalga ko. Un mēs šo filmu neveidojām ar tādu mērķi.

Vismaz mans mērķis nebija mainīt rietumnieku priekšstatus par pasauli. Nē, es gribēju uzņemt godīgu filmu par to, ko es pats pieredzēju.

Un, ja es esmu pietiekami atbildīgs, lai izvērtētu savus aizspriedumus un apzinātos tos, un neļautu tiem nefiltrētiem rezonēt filmā, tad es... Man vienkārši ir jābūt godīgam par to, ko esmu piedzīvojis. Un es nevaru stāstīt vai iestāties par kāda cita piedzīvoto. Es veidoju šo filmu par to, kā es redzēju šo notikumu. Man nevar būt cita skatpunkta. Tas ir mans skatpunkts. Un, ja es esmu atbildīgs filmas autors, šim skatpunktam vajadzētu būt ļoti tuvam patiesībai.

Patiesība. “Patiesība” šajā gadījumā ir sarežģīts vārds, jo tev jārēķinās ar divējādu kritiku – māksliniecisko un ideoloģisko. Labi, ka tev ir Mortens, jo viņš droši vien tiks galā ar ideoloģisko fronti, tu vienmēr varēsi aizstāvēt māksliniecisko pusi. Bet es šajā filmā sajutu kaut ko globālu. Tā nav reģionāla, tā nav sīka. Tas ir kas lielāks, jau sākot ar garumu. Šī filma ir divreiz garāka par parastu dokumentālo filmu, vai ne? Un “muzikāla filma” ir vārdi, kas mani kādreiz atbaidīja no skatīšanās.
Es domāju, ka jūs saskarsieties ar kritiku. Es domāju, ka vecajos labajos rietumos jūs kritizēs.

Protams, bet... Šajā filmā ir daudz dinamīta. Bet visiem šajā pasaulē nav jābūt vienisprātis, mums nav jābūt vienisprātis par to, kas ir šajā filmā. Kā jau teicu, es tur biju, un tas ir tas, ko es redzēju, un es garantēju, ka šajā filmā nav notikusi manipulācija ar patiesību.

Ja tev ir vairāk pieredzes vai tu vairāk zini, vai, es nezinu, tev ir dziļāka empātija, un tu spēj iztēloties labāk nekā es, tad labi - kritizē. Bet es domāju, ka vienīgais noziegums, ko autors var pastrādāt šīs filmas veidošanā, ir – manipulēt ar notikumiem, kas varbūt bija citādi, parādīt tos citādi. Domāju, ka mūsu vienīgais noziegums varbūt bija, ka mēs bijām pārāk rotaļīgi, mēs neuztvērām šo materiālu un notikumus pārāk nopietni. Tā ir rotaļīga filma, bet tas nav noziegums.

Jūs noteikti salīdzinās ar [Vitālija] Manska filmu [Saules staros], kā Manskis redzēja Ziemeļkoreju, un dažus varbūt mulsinās, ka ir divas dažādas Ziemeļkorejas.

Manskis ir uzņēmis ļoti labu filmu. Bet es domāju – varbūt viņš piedzīvoja to, ko reizēm mēdz saukt par “sliktu pieredzi”. Man šķiet, ka Ziemeļkoreju var salīdzināt ar siltumnīcu. Tajā ir dažādi augi, kuri zināmos apstākļos var izaugt ļoti stipri un labi. Bet tā ir siltumnīca, nevis dabiskie apstākļi, un droši vien, ja šie augi zaudētu savu stikla jumtu, tie nokalstu vai aizietu bojā.

Protams, mēs varam teikt, ka savvaļas augi ir labāki par siltumnīcas augiem, bet tie nav tie paši, tās ir divas dažādas sugas. Ziemeļkorejieši ir citādāki nekā cilvēki ārpus Ziemeļkorejas.

Manska gadījumā viņam lūdza uzņemt propagandas filmu ar ziemeļkorejiešu scenāriju un krievu filmēšanas grupu. Ideja nav slikta, tas ir viens no daudziem variantiem, kā uzņemt filmu. Bet, man šķiet, viņš nokļuva tajā siltumnīcas daļā, kur glabā mēslojumu. Tā ir visindīgākā un koncentrētākā pieredze, kāda vien cilvēkam var būt – ieraudzīt valsti ar propagandas mašinērijas acīm. Skaidrs, ka tādā brīdī “izsit korķus”... un tu sāc ienīst šo vietu. Mums bija citāda pieredze. Mūsu kontaktpersonas bija jauki cilvēki, ar mums nekas slikts nenotika. Mēs redzējām daudz ko tādu, kas ļāva domāt, ka tas nav iestudējums. Un mēs atgriezāmies mājās. Mēs bijām siltumnīcā, nevis minerālmēslu noliktavā. Tāpēc mēs nesaindējāmies.

Sarunas nobeigumā es lūdzu arī Mortenu definēt, kāds ir filmas uzdevums. Viņš atbildēja vienā vārdā. Tu vari...

Es domāju, tas ir “atbrīvot”. Filmas nosaukums ir Atbrīvošanas diena. Tas atspoguļo notikumu, ko mēs rādām, bet tā ir arī reakcija, kāda varētu būt skatītājam. Varbūt viņš jutīsies atbrīvots.

Atbrīvots no sava domāšanas veida? No tā, kā mēs uztveram...

Varbūt viņš sāks aizdomāties – kāpēc es domāju tā, kā domāju? Vai esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka es zinu, kā viss ir patiesībā?

Un atbilde ir...?

Katram ir sava sistēma.

Mortens teica “apgaismība” – vienā vārdā.

Varbūt man nav tik lielu ambīciju. Es negribu nevienu apgaismot, gribu tikai, lai cilvēki šajā filmā kaut ko sajūt, un varbūt šīs izjūtas viņos kaut ko ierosinās.

Saruna notika angļu valodā, speciāli IDFA publicitātes materiāliem, tulkojusi Dace Andžāne

Filmas treileris – ŠEIT.

Filmas seansi IDFA ietvaros arī 20., 24. un 27. novembrī.

Filmas pirmizrāde Latvijā paredzēta 2017. gada maijā

Raksta foto autors - Mortens Traviks

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi