Sacensties ir garlaicīgi

„Man tā pietrūkst Arsenāla – tas bija mans mīļākais kinofestivāls!” – to Rīgā, strādājot „Lielā Kristapa” žūrijā, teica leģendārais islandiešu režisors un producents, Fridriks Tors Fridriksons. Vēl viņš teica, ka gribētu strādāt kopā ar operatoru Gintu Bērziņu, bet sacensties ar citiem režisoriem labāk futbola laukumā, nevis kinofestivālos.

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonija, žūrijas rindā sēž Fridriks Tors Fridriksons (Islande) un Larisa Maļukova (Krievija)

Režisoru Fridriksonu Latvijas kinoskatītājs noteikti pazīst vismaz pēc filmas Visuma eņģeļi / Angels of the Universe / Englar alheimsins (2000), bet septiņdesmito gadu beigās viņš dibināja Reikjavikas filmu festivālu, kura budžets tolaik bija tieši tik liels, lai varētu atļauties uzaicināt vienu ārvalstu viesi, un par to kļuva Vims Venderss. Fridriksons izveidoja kino klubu un organizāciju Icelandic Film Corporation, kas bija milzu atbalsts tolaik tik vājajam Islandes kino procesam.
Jau otrais viņa režijas darbs Dabas bērni / Children of Nature / Börn náttúrunnar, kas turklāt bija vienīgā 1991. gadā Islandē producētā filma, tika nominēts Oskaram, savukārt vēlāk pats Fridriksons izvirzīts šai balvai kā otrā plāna aktieris par lomu Larsa fon Trīra filmā Pats galvenais priekšnieks / The Boss of It All / Direktoren for det hele (2006). Fridriksons kaislīgi spēlē futbolu, vada Islandes filmu skolu un režisoru ģildi, un plāno pārcelties uz Horvātiju, jo tur ir siltāk.

Saruna ar svinību mazliet nogurdināto Fridriksonu notika nākamajā rītā pēc Lielā Kristapa apbalvošanas ceremonijas.

Fridriks Tors Fridriksons (centrā) kinoteātrī "Splendid Palace" kopā ar "Lielā Kristapa" žūrijas kolēģiem un Nacionālā Kino centra vadītāju Ditu Rietumu

Sonora Broka: - Kāds ir jūsu vispārējais iespaids par Latvijas kino šobrīd, pēc Lielā Kristapa filmu noskatīšanās?

Fridriks Tors Fridriksons: - Pēc aptuveni divdesmit četru filmu noskatīšanās... Manuprāt, Latvijas kino ir ļoti labā formā. Jums ir visādu veidu filmas, un tas ir ļoti labi. Ir tādas, kas tuvu bērnu kino žanram, kā Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, un arī vēsturiskais kino, kā Melānijas hronika. Un tad arī tās filmas, kas mazliet mēģina sekot starptautiskajām tendencēm, bet ne vienmēr veiksmīgi. Jo, manuprāt, vienīgā jūsu filma, kas sekmīgi ceļo pa festivāliem, ir Melānija, un no tā var ko mācīties. Filmas pamatā ir ļoti atklāta un patiesa grāmata par filmas varones dzīvi – tātad jums tikai  jāsakoncentrējas uz ļoti patiesu filmu veidošanu.

Dažas filmas izliekas esam kaut kas starptautiskā līmenī, bet šīs filmas nekur daudz neceļos, jo... mūsdienās ir tik daudz tā dēvētā “modernā” jeb laikmeta garam līdzi ejošā kino, visi metas tādu veidot. Rezultātā šīs filmas labi startē vietējos kinoteātros, un tas arī viss. Tādēļ jātop tādām filmām kā Melānijas hronika. Tas ir labi gremošanai, un, jūs zināt, neatkarības izjūtai. Jo vienmēr jāuzdod sev jautājums – kādēļ jūs esat neatkarīga nācija un kas jūs vieno. Protams, valoda, vēsture, un tas ir kas tāds, par ko cilvēki visapkārt pasaulei labprāt klausīsies kādu laiku.

Bet pēc tam jums, tāpat kā jebkuram citam, jāveido vietēji, cilvēcīguma caurstrāvoti stāsti. Tā šobrīd pietrūkst pasaulei. Kad pie varas ir tādi tipi kā Putins un Tramps.

Jūs esat strādājis kopā ar slaveniem un atzītiem rakstniekiem, veidojis filmas pēc literāriem darbiem, grāmatas nozīmi uzsvērāt arī saistībā ar Melānijas hroniku. Vai jūs to uzskatāt par pareizo ceļu – filmas pamatā izmantot spēcīgu literāru materiālu?

Jā, piemēram, Visuma eņģeļus es veidoju, ņemot par pamatu Einara Mara Gudmunsona darbu. Tomēr šis gadījums bija īpašs – viņš rakstīja par savu brāli, turklāt es un Einars bijām draugi kopš deviņu gadu vecuma, tādēļ es viņa brāli, galvenā varoņa prototipu Visuma eņģeļos, pazinu ļoti labi. Tādēļ tas bija – neteiksim, ka viegli, bet man noderēja tas, ka pazinu vidi, no kuras radās stāsts, pazinu varoņus, arī viņu māti un tēvu, kurš nupat devās aizsaulē.

Tas pats arī par Velna salu / Devil’s Island / Djöflaeyjan (1996) – es pazinu šos cilvēkus personīgi, ne ļoti labi, tomēr pazinu. Es zināju tik daudz cilvēku, kas mīt barakās, jo uzaugu apkaimē, kur visas mājas izskatījās vienādi, un turpat netālu bija arī nometne.

Kadrs no filmas "Velna sala / Djöflaeyjan" (1996)

Bet dažreiz es mēģinu veidot filmas par kaut ko pavisam nepazīstamu, un tās nav starp manām labākajām. 

Tātad varoņiem jūsu filmās ir reāli prototipi?

Jā, man tas palīdz – veidojot filmu, pazīt varoņus personīgi. Piemēram, Dabas bērnos – tos tipāžus es radīju no nekā. Dzīves laikā esmu iepazinis tik daudz vecu cilvēku, ka paņēmu mazliet no katra vecīša vai vecenītes, ko pazinu. Un tad es uztaisīju dokumentālo filmu par vecu vīru, kalēju – tā bija kā gleznotājam skice pirms īstās gleznas. Un vienīgā filma, ko parādījām Dabas bērnu aktierim, bija šī dokumentālā filma par kalēju, tapusi jau pirms desmit gadiem.

Es domāju, tāpēc jau tās Holivudas kino imitācijas ir tik vājas un garlaicīgas, vēl jo vairāk tad, ja nav tapušas Holivudā. Jo ne autoriem, ne skatītājiem nav nekādas sasaistes ar varoņiem un situācijām, kādās tie nokļūst.

Turklāt tik daudz filmu tiek taisītas par narkotiku tirdzniecību, bet man nav bijusi vispār nekāda pieredze ar to. (Smejas.) Tāpēc es nekad netaisītu filmu par šādu tēmu.

Es paņēmu līdzi 1991. gada kinoforuma Arsenāls katalogu, kurā ir arī jūsu filma Dabas bērni. Kādas ir jūsu atmiņas par viesošanos Rīgā toreiz un par dalību Arsenāla apbalvošanas ceremonijā?

O, tas man ļoti patika, man šķiet, visiem režisoriem tas patika! Jūs zināt, es tā arī neuzvarēju, man neveicās, bet tā bija patiešām jauka pieredze. Man tā pietrūkst Arsenāla – tas bija mans mīļākais kinofestivāls! Jo, manuprāt, tas vienmēr ir mazliet garlaicīgi – sacensties ar citiem kinoveidotājiem. Es viņus varu aizvest uz futbola laukumu un mācīt spēlēt, bet... Jā, kaut kas nav pareizi tajos filmu konkursos.

Gan Lielā Kristapa diskusijā, gan vairākās intervijās jūs pretnostatāt amerikāņu kino un augstas kvalitātes kino, pirmo salīdzinot ar ātrajām uzkodām, kas sākumā nobeidz izsalkumu, un beigās nobeidz arī pašu patērētāju, bet otro – ar izsmalcinātu restorānu, kurā iespējams pasniegt augstvērtīgas maltītes. Neesat visai labvēlīgs pret izklaidi, kura radīta ar mērķi nosist laiku. Jūs esat radījis telpu augstvērtīgam kino Islandē, izveidojot Islandes kino korporāciju, kas deva milzu grūdienu Islandes kino attīstībai, vienlaikus arī pats veidojāt filmas un vienu no tām, Visuma eņģeļus, noskatījās puse no Islandes iedzūvotājiem. Kā jūs apvienojat abus šos darbības virzienus – kino producēšanu un režiju? Jūs sevi redzat vairāk kā kino režisoru, vai producentu, vai patiešām to ir iespējams apvienot?

Jā, šīs lietas ir ļoti viegli apvienot. Jo, kad es producēju filmu, tā kļūst par manu filmu, es domāju kā režisors. Un es esmu radījis daudzas filmas kā producents – septiņdesmit piecas. Un tad tās kļūst par mani pašu, šīs filmas esmu es pats. Bet protams, ir jauni režisori, kas vēlas veidot paši savas filmas, un... Man gadījās tā veiksme, ka jau otro manu filmu nominēja Oskaram, tā bija tīrā veiksme, nekas cits.

Kadrs no filmas "Dabas bērni / Börn náttúrunnar" (1991)

Kad es biju jauns režisors, sākumā ļoti patiku Ingmaram Bergmanam, viņam gāja pie sirds mani darbi. Viņš pat reiz aizņēmās manu filmu, lai skatītos to savā privātajā kinoteātrī. Bet tad viņš saniknojās, kad izdzirdēja, ko es biju pateicis Filadelfijā, pārpildītā kinoteātrī ar 1700 skatītāju vietām. Pēc filmas bija jautājumu un atbilžu sesija, un kāds vaicāja – kā jūs domājat, vai uz jūsu filmām ir atstājis iespaidu Ingmars Bergmans?  Un es atbildēju, ka manu darbu nekad nav iespaidojušas B filmas...

Sekoja milzu klusums, un kāds vecs vīrs vaicāja – ko jūs domājāt, sakot „B filmas”, kad runa ir par Bergmanu? Es atbildēju – „boring as Bergman" – tik garlaicīgas, kā Bergmana filmas.

Un gandrīz zibenīgi, trīs dienas vēlāk šī mana piezīme bija sasniegusi Ingmara Bergmana ausis, un viņš ķērās pie manas filmas kopijas dedzināšanas. Man jau tad bija ieplānota filmēšana Zviedrijā, sadarbībā ar Bergmana producentu, bet, kad atnācu uz tikšanos, projekts tika atsaukts.

Viņš bija tik jūtīgs?

Jā. Bet ziniet, kad Bergmans atbrauca uz Islandi, viņš atvainojās. Viņam tad bija kāda pirkstu vaina.  Bergmans iemērca tos uz pusstundu Blue Lagoon karstajā avotā un bija pilnībā izārstēts! Un, kad es izstāstīju šo stāstu Romanam Poļanskim, jūs jau varat iedomāties, ko viņš savukārt izdarīja!

Vēl gribu pajautāt par jūsu kino klubu, kuram ir vairāk nekā 2000 biedru. Vai ar šāda kino kluba palīdzību ir iespējams izveidot auditoriju, kas būtu gatava skatīties kino, atšķirīgu no Holivudas piedāvājuma?

Nupat jau mums ir arī savs kinoteātris Bío Paradís, ar trim ekrāniem. Un tā īpašnieki ir kinorežisori, producenti, aktieri un scenāristi, tā ir kā tikšanās vieta radošam kino. Mums ir arī jauks kinofestivāls Stockfish Film Festival, kurš nemitīgi aug. Tam piemīt līdzīga gaisotne kā kādreiz Arsenālam – mēs nepasniedzam balvas, tikai iedzeram. Vienmēr jābūt kādam pamatam, kādam fundamentam, lai varētu radīt šādu ideju, tikšanās vietu. Es nezinu, kāda ir situācija šeit, bet pietiktu pat, ja būtu tikai viens kinoteātris, kurš izrāda labu kino, kurp cilvēki var doties tādu skatīties.
Bío Paradís ir vienīgais Reikjavikas centrā palikušais art-house kinoteātris, cilvēki var uz to doties, iepriekš nepētot repertuāru, jo vienmēr būs kas interesants programmā. Apmeklētāji vispirms dodas uz kādu restorānu, jo vairums no tiem ir centrā, un tad iet uz kino. Tas ir ļoti labs ieradums, jo cilvēkus ir jāizglīto. Viņi ir... stulbi. Ir viņiem jāparāda, ka bez amerikāņu filmām ir arī tik daudz interesantu lietu, kas notiek kino. Jo amerikāņi stāsta atkal un atkal vienus un tos pašus stāstus.

Laiku pa laikam notiek līdzīgi, kā, piemēram Čehijā, kad tur tika demonstrētas tikai stulbas filmas – pēc atbrīvošanas 1989. gadā cilvēki bija izsalkuši pēc amerikāņu kino.

Tā turpinājās kādus divus trīs gadus, un, kad šis bads bija remdēts, skatītāji atkal atgriezās pie labām filmām. Man šķiet, tā iekārtots cilvēku prāts – lūkoties pēc kaut kā īpaša, piedzīvot kaut ko, nevis vienkārši iet un nosist laiku.

Tomēr mūsdienās, kad plaši izplatīts pirātisms, bet ir arī dažādas VOD platformas, Netflix un citi veidi, kā skatīties kino, vai jūs joprojām ticat šim kino apmeklēšanas rituālam? Doties uz restorānu un vēlāk kopā uz kino? Vai šī rituāla kultivēšana varētu cilvēkus vairāk pievērst kino apmeklēšanai?

Jā, es tā domāju – cilvēkiem ir vajadzība sanākt kopā. Mēs, protams, piedzīvojam pavisam jaunus veidus, kā kino tiek izplatīts, un visi runāja – kino pienācis gals. Bet savulaik to teica arī par grāmatniecību – ka tā beigs pastāvēt. Tomēr grāmatas joprojām tiek tirgotas un lasītas. Vienmēr pastāvēs alkas smieties kopā un raudāt kopā, dalīties emocijās, tādēļ es ticu kinoteātru pastāvēšanai daudz tālākā nākotnē, nekā šobrīd cilvēkiem var likties.

Latvijas skatītāja apziņā Islandes kino tēlu veidojuši nu jau droši vien vairs ne jaunās paaudzes režisori – Dagurs Kari, Grimurs Hakonarsons, Ragnars Bragasons (bet šo režisoru filmās savukārt var manīt jūsu kino ietekmi – estētikā, kadra kompozīcijā, noskaņā). Kas šobrīd notiek islandiešu kinematogrāfijā?

Hm, kas notiek šobrīd... Nu, šos režisorus visdrīzāk nav iedvesmojusi mana personība, bet gan viegli redzamais fakts, ka manas filmas ceļo visapkārt pasaulei, vienkāršas, patiesas filmas, kas atspoguļo mūsu vidi. Īpaši Dagurs Kari un Grimurs (Hakonarsons) ar saviem Auniem sakņojas tieši tajā, mūsu lauku ikdienā, un to var pat saost. (Smejas.)

Man ļoti patīk tas, ko viņi dara, bet šobrīd ir vēl viena ļoti interesanta parādība – piecas sievietes režisores ir sevi spilgti pieteikušas, nākamais Islandes kino vilnis. Haha, jā! Un dažas no filmām ir īpaši labas! Un arī tajās redzami vienkārši stāsti no vietējo ikdienas, turklāt daži no tiem ir balstīti pašu režisoru pieredzē, atmiņās. Tādēļ šobrīd varētu būt īpaši interesani pasekot līdzi, kas notiks ar šīm filmām.

Savukārt es šobrīd strādāju pie filmas, ko jūs droši vien varēsiet redzēt Berlīnē. Tā ir kopprodukcija ar Igauniju, filmas galvenie varoņi nāk no Tallinas.

Tā būs pirmā pilnmetrāžas spēlfilma režisoram Ari Aleksandram Magnusonam. Iepriekš viņam ir bijusi dokumentālā filma Kliedzošais brīnums / Screaming Masterpiece / Gargandi Snild (2005), varbūt jūs to esat redzējusi?

Mēs to parādījām Rīgā, Ziemeļvalstu filmu dienu ietvaros.

Lūk, tātad viņam tūlīt uz ekrāniem iznāks debija pilnmetrāžā. Un tā ir balstīta patiesos notikumos, kas tiešām norisinājās Islandē.

Jūs runājat par filmu Mihkel?

Jā. Bet vēl vairāk mani interesē, kas notiks ar tām sievietēm režisorēm Islandes kino kontekstā.

Jo esmu mazliet noraizējies, ka tiem pusmūža čaļiem, ko mēs vēl saucam par jaunajiem režisoriem, tiem jau ir ap piecdesmit, un dažiem vairs nav matu.

Tādēļ es ceru, ka sekos kāda sieviešu revolūcija un šīs viņu veidotās filmas sāks visur ceļot. Pirmā no tām bija redzama jau Tallinā, Melno nakšu kinofestivāla konkursa skatē. Tā ir filma bērniem, ļoti patīkama – Vasaras bērni / Summer Children / Sumarbörn.

Mihkels bija viens no projektiem, par kuriem gribēju, lai pastāstāt vairāk, jo es redzēju, kā jūs ar režisoru to prezentējāt Hāgesunnas Ziemeļvalstu filmu dienās. Bet ir vēl kāds projekts, Kill the Poet, vai jūs varat jau mazliet pastāstīt arī par to?

Man ir daudz projektu tapšanas stadijā. Kill the Poet ir salīdzinoši dārgs projekts, tāpēc pēdējā laikā neesmu uztaisījis nevienu citu filmu. Visi mani scenāriji ir vēsturiskas drāmas, un Islandes filmu fonds nevar to nofinansēt. Viņiem būtu jādod man visa sava nauda un tā būtu tikai puse no filmas budžeta, bet tas nozīmē, ka neviena no šīm sievietēm režisorēm nevarētu uztaisīt filmu, un es tad nebūtu baigi populārais čalis Islandē... (Smejas.)

Kill the Poet arī būs vēsturiskais kino, bet lielākā daļa finansējuma nāk no Amerikas. Tāpēc es vienkārši nogaidu, es to neproducēju. Sākotnēji biju arī šīs filmas producents, tagad esmu režisors, redzēsim, kā viss notiks. Tas ir ļoti labs scenārijs, pamatā ir mīlas stāsts starp vispopulārāko Islandes dzejnieci un vienu no izcilākajām gleznotājām, arī sievieti. Tomēr tam, ka filma būs, es noticēšu tikai tad, kad jau sāksies filmēšana. Nupat saņēmu ziņu no producentes, ka vēl jāpiesaista trīs miljoni no Savienotajām valstīm, un tas nav vienkāršs uzdevums, ņemot vērā, ka filmas valoda būs islandiešu. Vecajos laikos, piemēram, mēs domājām, ka, lai iekļūtu Amerikas tirgū, mums būtu jāierunā mūsu filmas angliski. Patiesībā ir otrādi. Amerikāņiem patīk dzirdēt islandiešu valodu, tās ritmu.

Šobrīd strādājat pie projekta kopā ar Igauniju, vai apsverat iespēju veidot filmu arī kopā ar latviešiem?

Jā, mani ļoti piesaista Melānijas hronikas operatora [Ginta Bērziņa] darbs. Varbūt mēs varētu strādāt kopā, jo mans operators kļūst par vecu (smejas), un otrs, no Norvēģijas, sirgst ar Parkinsona slimību, mans dārgais draugs. Tādēļ šobrīd man nav neviena, bet ļoti patīk šis vīrs, un šeit varētu rasties sadarbība, jā.

Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:


Elena
22.03.2018, plkst. 08:19

Aizdevums piedāvā uzticību un nopietnību. Es esmu fiziska persona, kas piedāvā aizdevumu starp privātpersonām un uzņēmumiem, lai iegūtu visu citu informāciju, lūdzu, sazinieties ar mums: elenanino0007@gmail.com



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi