Rokenrols ar Ziemeļkoreju

„Existence as you know it / is over”. Tas ir beigu titrs dokumentālajā filmā, kas tūlīt sāks ekrāna dzīvi Latvijā – “Atbrīvošanas diena / Liberation Day”, pirmizrāde 24. martā, kinoteātros no 31. marta. Pasaules pirmizrādi filma piedzīvoja Amsterdamā, kinofestivālā IDFA, 2016. gada novembrī, tad Kino Rakstos bija publicēta Gustava Terzena intervija ar Uģi Olti, vienu no filmas režisoriem. Otrs režisors, filmas idejas autors un kadrā bieži redzamais “Laibach” koncerta organizators ir norvēģis Mortens Troviks, un arī ar viņu Terzens runā par svarīgām lietām.

Skatoties filmu, ir interesanti domāt, kādi bija tavi ētikas kritēriji un vai tu nebiji pārāk aizrāvies ar labo, nepievēršot uzmanību tam, ko visi grib domāt par Ziemeļkoreju? Lai gan, kā filmā saka Ivans, – to nevar iestudēt!

Jā, nu… iespējams, es neesmu visobjektīvākais cilvēks, kam to vaicāt šajā konkrētajā kontekstā, bet es teiktu – filma Atbrīvošanas diena neslēpj faktu, ka Ziemeļkoreja ir represīva valsts, jo tā tiešām ir, un var teikt, ka filmas dzinējspēks ir tieši tas – kā mēs triecāmies ar galvu mūros, visu laiku atdūrāmies pret šķēršļiem. Bet filma ir arī par to, kā mums tomēr izdevās īstenot to, kā dēļ bijām atbraukuši. Protams, vajadzēja piekrist zināmiem kompromisiem, lai tas notiktu, un paliek atklāts jautājums, kas jāizšķir skatītājiem – vai šie kompromisi bija pārāk lieli, vai ne. Mēs gribam, lai šis jautājums paliek, mēs negribam izdarīt secinājumus skatītāju vietā. Tāpat mēs negribam manipulēt ar skatītājiem, vedinot viņus domāt, kā jāuztver Ziemeļkoreja. Manuprāt, mēs parādām apspiestību, taču mēs nerādām tikai represīvo pusi – un šis, manuprāt, ir slazds, kurā iekrīt [Vitālija] Manska filma [Saules staros] – mēs parādām, ka paralēli šim stereotipam ir arī cita realitāte.

Manuprāt, jūs esat radījuši vēl vienu… es teiktu - paradoksu. Paradokss ir kaut kas tāds, ar ko cilvēka prāts vienmēr cīnās, ko ir grūti aptvert. Un man šajā filmā visparadoksālākās šķiet šekspīriskās attiecības – Rietumi ir Kapuleti, un Ziemeļkoreja – Monteki, tu ar savu filmēšanas grupu esi Romeo, bet grupa no viņu puses – Džuljeta, un tas ir neiespējami, jo jūsu dzimtas negrib, lai esat kopā, un tomēr kaut kā jūs to pamanāties panākt, jums izdodas kaut kā izveidot šīs attiecības. Bet tas ir grūti, gandrīz neiespējami. Tev jau nekas, tu tur biji piecpadsmito reizi. Bet pārējiem – tur katru dienu kaut kas sabruka, nekas nebija kā mājās, tāpēc bija jāpielāgojas, un šī pielāgošanās atklāja kaut ko arī tevī, kaut kādas rietumu cilvēku īpašības un kaut ko no ziemeļkorejiešiem. Vai tu varētu nosaukt, kādas jaunas īpašības tu atklāji sevī?

Jāsaka, šī nedēļa, kas atspoguļota filmā, man bija ārkārtīgi spraiga, bet tā ir tikai aisberga virsotne. Faktiski es no savas puses galveno darbu izdarīju mēnešos pirms uzņemšanas. Organizēju visu no attāluma, no Eiropas, sazinājos ar cilvēkiem Phenjanā, ārkārtīgi daudz strādāju ar medijiem – intervijas un viss pārējais… Es centos būt konsekvents un atbildēt visiem pasaules medijiem.

Bet, šķiet, ka tieši tā nedēļa bija punkts manā mākslinieka dzīvē, kad tika pārbaudīts viss, ko līdz šim biju apguvis, ne tikai kā režisors, bet arī kā cilvēks.

Visu laiku un visos līmeņos notika kaut kas tāds, uz ko man vajadzēja reaģēt. Un, šķiet, man vajadzēja vismaz četrus mēnešus, lai atgrieztos kaut kādā… es pēc tam biju absolūti izsmelts. Gan tāpēc, ka tas bija ārkārtīgi intensīva darba posms, gan arī tāpēc, ka tik daudz kas varēja noiet greizi. Kad atgriezos mājās, es teicu sievai – izturies pret mani, it kā es būtu atgriezies no kara, es esmu mazliet traumēts.

Mortens Troviks (centrā ar paceltu roku) regulē "Laibach" fotosesiju. Foto: Daniel Miller

Turklāt tavu pacietību, izturību pārbaudīja no abām pusēm, filmā tas ir skaidri redzams. Tev ir jākomunicē ar Laibach, ar savu uzņemšanas grupu un ar korejiešiem. Un vienā brīdī tu pacel balsi. Tas bija riskants brīdis, vai ne? Riskants tāpēc, ka ziemeļkorejieši nesaprata tavus iebildumus, bet tu centies būt pieklājīgs. Es runāju par vienu epizodi, tā bija aizturēto emociju kulminācija, kad tu teici – varētu vismaz pateikt “lūdzu” vai kaut ko… tu mācīji viņiem pieklājību, un viņi tiešām klausījās.

Bija arī citas tādas epizodes, bet dramaturģiski labāk strādā kāpinājums uz šo vienu kulminācijas punktu. Protams, kaut kā tāda pamatā ir ilgstoša attiecību veidošana. Ir radusies situācija, kurā es labi pazīstu viņus un viņi mani, tāpēc mēs varam būt tik atklāti cits pret citu. Domāju, ka daudziem citiem, īpaši ārzemniekiem, kas tur nokļūst, nenāktu ne prātā iet tik tālu. Bet tas ir absolūti nepieciešams, un man tā ir iespēja – varbūt paradoksālā kārtā – parādīt cieņu, parādīt, ka es tiešām uztveru viņus nopietni, un sagaidu, ka arī mani uztvers nopietni.

Tas ir absolūti acīmredzams – liela vēlēšanās cienīt, tava izpratne par to, kas ir cieņa. Viņu izpratne par cieņu izpaudās vēlmē iedabūt savu vadītāju fotogrāfijā, bet Milana cieņa – cepures noņemšanā, jo viņi teica – jūs zināt, ko tas mums nozīmē. Un jocīgas tās līdzības ar nacistiem, ar Hitleru – viņi negrib tiem līdzināties, bet mums, rietumniekiem, viņi tādi ir. Tas pārceļ mani citā filmas izpratnes līmenī, jo tu izmanto populāro kultūru, tu izmanto rokenrolu, lai komunicētu ar šīs valsts režīmu. Tas ir instruments. Kā rokenrols darbojās komunikācijā ar Ziemeļkoreju?

Es nedomāju, ka ir cita grupa, kas varētu to dabūt gatavu – spētu spēlēt rokenrolu un reizē… muzikālās stilistikas ziņā būt saprotama Ziemeļkorejā. Tas, protams, ir iemesls, kāpēc es vispār izvēlējos Laibach. Viņi bija pilnīgi atšķirīgi no visa, ko ziemeļkorejieši jebkad ir redzējuši, bet viņu tēlā, vēsturē un ikonogrāfijā, nemaz nerunājot par mūziku, ir korejiešiem pazīstami elementi – armijas bungas un pompozas, frāžainas orķestra aranžijas, un tā tālāk… Nemaz nerunājot par tekstiem. Ja palasītu Life Is Life vai One Vision, viņu zelta kaverversiju tekstus, tie tikpat labi varētu būt citāti no Korejas Strādnieku partijas programmas vai Mao sarkanās grāmatiņas. Ļoti līdzīgi audiofragmenti.

Tā pati frekvence?

Jā. Bet skaistākais, kā es to redzu, ir - Laibach negaidīti ir pirmā Rietumu grupa, kas uzstājas Ziemeļkorejā, bet tajā pašā laikā tas ir diezgan loģiski. Tāpēc tas ir paradokss. Es ļoti lepojos, ka iepazīstinu ar šo fenomenu sistēmu, kurai īpaši nepatīk paradoksi.

Es domāju, Paradokss ir šīs filmas otrais nosaukums, un es domāju, ka šos paradoksus atklāj cilvēki, kas ir nobrieduši, kaut ko pārdzīvojuši un guvuši dzīves pieredzi, un viņi ir gatavi uztvert nelielu apakš-paradoksu. Bet kā Laibach jutās, atdevuši vadības grožus? Šajā filmā vadības groži pieder tev.

Mēs droši vien dabūsim trūkties no fanātiskākajiem Laibach faniem.

Noteikti! (Smiekli).

Tāpat kā Ziemeļkorejā ir savi fanātiskie Vadoņa sekotāji. “Kāpēc jūs izturaties ar tādu necieņu pret mūsu Vadoni?” Saproti? Redzēsim.

Nav viegli saprasties ar rokzvaigznēm.

Tur tev taisnība. Man šķiet, to var manīt, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc man Laibach šķiet tik interesanti. Tā nav tikai mūzika. Laibach vienmēr ir bijuši kas daudz, daudz vairāk par mūziku. Tas drīzāk ir kultūraktīvisma kolektīvs, ja tā var teikt.

"Laibach". Foto: Luka Kase

Nedomāju, ka daudzas citas grupas būtu tik instinktīvi kā Laibach sapratušas, ka filmai ir jābūt tieši tādai. Saproti? Tā nav ne filma par turneju, ne koncertfilma, tā ļoti atšķiras no tradicionālajām koncertfilmām vai turnejas reklāmas filmām, ko veido grupas pašas. Tas nav „Rammstein” Amerikā vai līdzīga tirgus prece. Bet savā ziņā var teikt, ka pat tās filmas epizodes, kas nav par Laibach, ir par Laibach. Domāju, ka tas ir patiess totalitārisms, vai drīzāk totālisms darbībā!

Jā. Viņi ir spektrs, prizma, objektīvs, caur kuru tiek aplūkots šis temats. Bet, manuprāt, tas parāda vēl ko – šī rokgrupa, lielais ego, kas vienmēr ir skatuves priekšplānā… Rokgrupa dokumentālā filmā atkāpjas otrajā plānā, tas izskan kā apgalvojums, viņi atkāpjas.

Jā, tā savā ziņā ir atkāpšanās no stereotipa, ko parasti gaida no rokgrupas, bet tieši to es gribēju. Jo galu galā savā kvazi-ideoloģijā, sekojot savam ideoloģiskajam manifestam un tā tālāk… Laibach vienmēr ir bijis ļoti svarīgs kolektīvisms. Saproti, anonīms bezsejas kolektīvs. One Vision. “Kad mēs visi jūtam spēku...”... Un tas savā ziņā saskan ar viņu partijas programmu, var teikt – ar viņu ideoloģiju, ka ir jāpakļauj savs ego kopīgam labumam.

Ja mēs uzskatām sevi par “Rietumiem” un viņus par “Austrumiem” vai “Ziemeļu” Koreju, ko tas, tavuprāt, vēsta, ko saka šis spogulis? Īpaši, kad Ivans saka – mēs paši cenzējam sevi katru dienu. Mēs pārmetam viņiem, ka viņi apspiež cilvēkus, cenzē saziņu, bet kā mēs, rietumnieki, uztveram paši sevi, savu aklumu? Kā šis spogulis sagroza mūsu realitāti? Vai gluži otrādi – noliek to vietā…

Es domāju, ka savā atbildē pieskaršos kaut kam sev diezgan būtiskam, proti, nav teikts, ka šī filma pirmkārt ir par Ziemeļkoreju, tā pat nav pirmkārt par Laibach vai par mani, patiesībā veselums ir lielāks par atsevišķo daļu summu. Saproti? Un es ceru, ka viena no galvenajām lietām, ko cilvēki redzēs šajā spogulī, ir pazīstama seja.

Ko tieši?

Viņi, piemēram, pazīs nepieciešamību pakļauties vai pat vajadzību pielūgt, ko mēs arī pieminam epizodē ar došanos pie Vadoņu pieminekļa...

Foto: Valnoir

Vienīgo ceļu uz brīvību?

Jā. Tas redzams arī ievada epizodē un sākuma titru ainās. Proti, cilvēka ilgas saplūst ar pūli. Un pielūgt kaut ko vai kādu ārpus sevis. Tas ir ļoti, ļoti cilvēcīgi. Mums darbojas tieši tie paši mehānismi, kas ziemeļkorejiešiem, tikai mūsu elki izskatās citādi.

Un tieši šis apgalvojums sagādās tev nepatikšanas. Vai tev tā nešķiet?

Iespējams, bet ne vairāk kā parasti. Es esmu pieradis pie nepatikšanām, tā ka…

Vai tu spēj iztēloties, ka aizved šo filmu uz Štatiem un paziņo – jūsu beisbols, jūsu popkultūra, jūsu masu mediji faktiski padara jūs tādus pašus; jūs apsūdzat Ziemeļkoreju noziegumos, kurus paši pastrādājat…

Jā, tā noteikti būtu interesanta diskusija, bet man gribētos to izvērst pēc tam, kad cilvēki ir noskatījušies filmu.

Jo es nevēlos, lai pēc filmas primārā diskusija būtu par to, kura sabiedrība ir represīvāka.

Domāju, ka daudz interesantāk būtu neapsūdzošā, bet patiesi ieinteresētā veidā papētīt atšķirības starp tādu valsti kā Ziemeļkoreja un mums – vai mēs atšķiramies pēc būtības? Varbūt atšķirības ir minimālas? Un es domāju, ka ar to mūsu filma būtiski atšķiras no Manska filmas. Viņš visu laiku uzsver atšķirīgo. Mēs savukārt, necenšoties slēpt atšķirīgo, cenšamies arī skaidrot. Kā jau tu iepriekš teici – mēs visi esam cilvēki, ieraduma vergi, un viedokļa un skatpunkta maiņa ir saistīta ar pamatīgu stresu.

Jā, ja tā vispār ir iespējama.

Un lielākajai daļai no mums, apzināti vai neapzināti, patīk kaut kam piederēt, saņemt apstiprinājumu mūsu pasaules uzskatam, jo tā mēs jūtamies drošāk šajā haotiskajā paradoksu pasaulē.

Tāpēc vieglākais ceļš, ne tikai Ziemeļkorejas, bet arī daudzos citos gadījumos, vieglākais ceļš ir vienkārši gūt apstiprinājumu saviem stereotipiem. Taču interesantāks, vismaz manuprāt, ir smagās, saltās patiesības ceļš.

Es lietotu vārdu “drosme” vai kaut ko līdzīgu. Drosmīgi. Tu esi no liberāli demokrātiskas, bagātas valsts, bet šajā filmā strādā kopā ar cilvēkiem, kas trešdaļu mūža ir nodzīvojuši represīvā režīmā. Es runāju par operatoru Valdi [Celmiņu] un režisoru Uģi [Olti]. Es mazliet zinu to iekšējo konfliktu – mūsu latviešu puiši Uģis un Valdis bija samulsuši, ka viņiem jāklanās komunistiskas, sociālistiskas valsts Vadonim. Jums, norvēģiem, nebija nekādu problēmu vicināt karogu vai piespraust pie jakas nozīmīti un tamlīdzīgi. Jo tu nekad neesi dzīvojis represīvā režīmā…

Es tagad dzīvoju Zviedrijā, tā ir diezgan despotiska!

(Smejas.).Jā, jums ir bankas!

Tā ir kā Padomju Savienība, ko dibinājuši geji.

Ha-ha, tas folklorizēsies, vecīt!

Tu drīksti mani citēt! Tā ir geju Padomju Savienība, es runāju pilnīgi nopietni.

Runāsim konkrēti – geju, nevis lesbiešu.

Jā, geju, jo lesbiešu Padomju Savienība būtu vēl despotiskāka.

Oho, tas tik ir apgalvojums! Bet atgriezīsimies pie sarunas par tavu un Uģa sadarbību šajā filmā…

Protams.

Jūs esat divas lielas personības. Kas bija galvenās problēmas, par kurām jūs abi strīdējāties?

Uģis Olte un Mortens Troviks filmas pasaules pirmizrādē Amsterdamā

Patiesībā tas arī ir diezgan interesanti, varētu teikt, ka tas bija paralēlais stāsts. Jo, protams, es esmu norvēģis no mazas, piemīlīgas rietumu liberālās demokrātijas, un man nav nekādas personiskās pieredzes par dzīvi Padomju Savienībā. Taču es daudz esmu apceļojis “vecos Austrumus”, esmu deviņdesmito gadu sākumā dzīvojis Krievijā, kur mācījos teātra augstskolā, es diezgan labi runāju krieviski. Tāpēc domāju, ka mana pieredze un domāšanas veids, vismaz kā es to uztveru, ir diezgan savietojams… Man vienmēr ir bijis daudz jautrāk kopā ar baltiešiem vai pat krieviem, vai slovēņiem – ar cilvēkiem, kuriem ir kaut kāds vēsturiskais fons. Jo vai nu personiski, vai garīgajā ģenētikā viņiem piemīt zināma nopietnība attiecībā uz dzīvi represīvā režīmā, bet tajā pašā laikā viņi to neuztver pārāk nopietni.

Man bija interesanta saruna ar Rammstein ģitāristu – es nemaz nezināju, ka Rammstein ir no VDR, ka viņi ir austrumvācieši.

Viņš stāstīja par armijas parādēm un Pirmo maiju, un visu pārējo, kas ir Ziemeļkorejā, tikai tas viss nenotika tik organizēti kā Ziemeļkorejā. Un viņš teica – jā, zini, tas vienkārši bija jādara. Tu vicināji karogu, smaidīji un sauci urrā, un pēc tam gāji mājās, daudz par to nedomājot. Tikai retais tiešām izjuta patiesu degsmi. Visiem acis vairāk vai mazāk bija sausas. Un šis, es teiktu, piezemētākais skats uz dzīvi – es jūtos daudz tuvāks tam, nekā samākslotajai, uzpūtīgajai Rietumeiropas moralizēšanai, Eiropas Savienības standartizētajam izskatam, kas lielākoties ir tikai moralizējoša poza, moralizēšana no liela attāluma. Un tāda attieksme var būt tikai tad, ja cilvēks nekad nav dzīvojis sistēmā, kur jāpieņem šie ļoti nepatīkamie lēmumi.

Esmu mazliet novirzījies no temata, mēģināšu atgriezties pie tava jautājuma. Es sāku strādāt ar Vides filmu studiju tāpēc, ka mēs kopā veidojām videoklipus un bijām sadarbojušies arī pirms tam. Bet kopā ar Uģi es strādāju pirmoreiz. Un tas bija, kā tu teici, Romeo un Džuljetas stāsts. Tikai Romeo un Džuljeta nebija iemīlējušies. Tā drīzāk bija aprēķina laulība.

(Smejas.) Bet geju Padomju Savienībā tas ir normāli.

Jā. Es domāju, ka esam tiešām iepatikušies viens otram.

Varētu pat teikt, ka mums ir kaut kas līdzīgs Kuprainajam kalnam, kur es esmu Džeks Tvists, bet viņš – Īniss Delmars. (Smejas.)

Un mēs patiešām viens otru iepazinām darba procesā.
Protams, [Ziemeļkorejā] viņi ar Valdi instinktīvi… viņi ieraudzīja hiperpārspīlētu versiju tam, ko viņi atcerējās no dzīves Padomju Savienībā, viņiem uzreiz saslējās spalvas uz skausta. Sākumā viņi reaģēja diezgan negatīvi. Un tā ir tikai mana sajūta, bet es domāju – tās nedēļas laikā, kamēr bijām tur, sākās garīgais process, kas turpinājās labu laiku pēc tam, kad bijām atgriezušies mājās. Šī nedēļa bija ļoti intensīva, viņiem tā bija pirmā reize, tāpēc nebija laika neko analizēt. Bet, atgriežoties mājās, apsēžoties un noskatoties materiālu, cilvēks sāk sagremot to, ko viņš patiesībā ir darījis.

Centrā - Uģis Olte un Valdis Celmiņš darba procesā

Es atcerējos vēl vienu epizodi šovasar, kad sarīkojām pirmo lielo noskatīšanos jaunajā zālē, nesen uzceltā mediju centrā Rīgā. Tur mūs sagaidīja latviešu meitene, vārdā Madara, viņa bija ļoti jauna, un mēs neko daudz ar viņu nerunājām, vienkārši gājām iekšā un palaidām filmu. Es, Uģis, Uldis [Cekulis], Artis [Dukaļskis], Krišs [Roziņš] un vēl pāris puišu, visi, kas bija iesaistīti filmas pēcapstrādē. Un viņa to skatījās kopā ar mums. Es nezinu, cik gadu viņai bija, kādi trīsdesmit, es domāju.

Vēlāk mēs stāvējām laukā, viņa pienāca klāt un teica – oho, vai tas filmā biji tu? Es atbildēju – jā, es.

Un viņa bija ļoti aizkustināta no filmas. Viņa stāstīja, ka viņas vecāki visu mūžu nodzīvojuši Padomju Savienībā, reizēm viņi diskutējuši par dzīvi PSRS, un viņai bijusi kritiska attieksme. Faktiski viņa uzskatīja, ka tas ir sūds, viss bija sūdīgi, un cilvēki, kas ar to samierinājās, bija gļēvuļi. Bet tagad, viņa teica, šī filma esot iekustinājusi domāšanu, tagad viņa saprot, ka varbūt ne viss bija sūds; ka, iespējams, šajā sabiedrībā pastāvēja arī kaut kas tāds, ko viņa spēj saprast; ka pēc zināmām šīs realitātes izpausmēm var just nostalģiju. Tagad viņa daudz labāk saprotot savus vecākus. Viņa bija ļoti, ļoti aizkustināta, viņai tas bija ļoti personiski.

Tātad tu saki, ka ir iespējams radīt plaisas rietumnieku uzskatos un ielaist tur arī citu gaismu, ka mēs spējam saskatīt paralēles, ne tikai stereotipus. Mēs varam salīdzināt – ceļojot cilvēks daudz redz, vai ne? Ja cilvēks neceļo, tad lieto medijus un ieslīgst stereotipos. Bet, ja ceļo grūtos laikos, es domāju – kad pastāv globālais uzskats, ka viss ir slikti, visur karo, visur ir ISIS un tamlīdzīgi… Tavā filmā ir laba piezīme - Ivans saka: “Tiksimies Teherānā" vai Islāma valstī, tas ir labs joks. Blīvs un dziļš joks, un es domāju – vai mēs to saprotam? Vai ir iespējams, ka cilvēki mainīs viedokli ne tikai par Ziemeļkoreju, bet arī par Irānu un Islāma valsti, un visām pārējām vietām, ko demonizējuši Rietumi? Vai tu esi atvēris šīs durvis?

Es noteikti domāju, ka citāts par plaisu mūrī, kas vispār pieder Leonardam Koenam, tas… Jā, tas ir precīzs. Tu nevari zināt, uz kuru pusi spīdēs gaisma, tā var spīdēt uz abām pusēm. Un tas ir viens no maniem galvenajiem vadmotīviem visā, ko es daru, vai, man šķiet, visā, kas māksliniekam, kurš grib būt interesants, vispār būtu jādara…

Mēs neražojam propagandu, bet izmantojam propagandu savām vajadzībām. Tāpat kā Laibach.

Tas ir cits līmenis.

Jā, bet arī nosaukums Atbrīvošanas diena nav viennozīmīgs. Kurš kuru atbrīvo? Saproti, vai mēs atbrīvojam viņus, vai… Šī filma ir spoguļattēls. Vismaz mazliet, tā mazliet atbrīvo cilvēkus, kas domā, ka Ziemeļkoreja ir tikai tāda kā Manska filmā. Es negribu to daudz apspriest, bet šī filma ir ļoti, ļoti klasisks atkārtošanas piemērs, pārliecināto pārliecināšana, kā mēdz teikt. Es nedomāju, ka mūsu filma pārliecina jau pārliecinātos, drīzāk… var teikt, ka tā varbūt rada plaisu.

Bet es neapgalvoju, ka galvenais mērķis ir mainīt cilvēku viedokli par Ziemeļkoreju vai Padomju Savienību, vai ko tamlīdzīgu. Es domāju, ka filma drīzāk paver iespēju citam domāšanas veidam, citai pasaules uztverei.

Šī ir otrā norvēģu filma mēneša laikā, ko esmu noskatījies un kas ir pavērusi plaisu. Pirmā bija Pola Refsdāla Dugma – es viņu satiku Rīgā [Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā. – Red.] un vadīju diskusiju. Un man šķiet, tādās pārtikušās valstis kā Norvēģija, es domāju – reizēm pat pārāk pārtikušas, reizēm jūs nezināt, ko ar šo bagātību darīt, saproti…

Kaitinoši pārtikuši.

Jā, un tādās valstīs rodas cilvēki kā tu, kas jūt, ka tur kaut kas nav kārtībā. Jūs esat tādi kā globālie trauksmes cēlāji. Pols ņem un iekrīt Al-Qaeda rokās, tu aizbrauc uz Ziemeļkoreju. Jūs esat izslāpuši pēc tā, lai nāk gaismā nežēlīgā patiesība, jo šķiet, ka nav iespējams neko tādu redzēt vai dzirdēt no citām Rietumu valstīm. Tātad – ar ko mums te ir darīšana, kas tu tur Norvēģijā esi? Vai tu esi ienaidnieks vai kaut kāds mīklains... es nezinu, spiegs? Kas tu esi, kā tevi uztver mājās?

Man ir diezgan solīda nemiera cēlāja slava.

Pareizi, rokenrols.

Un mani tas pilnīgi apmierina. Jo nemiera cēlāja slava nozīmē, ka tas viss patīk īstajiem cilvēkiem, un īstajiem cilvēkiem arī nepatīk. Ziemeļkorejas projekti iegūst diezgan lielu publicitāti, un mani cieši saista ar šiem projektiem. Bet pirms tam es esmu īstenojis līdzīgus projektus, piemēram, Mis Kājnieku Mīna – skaistumkonkurss kājnieku mīnu upuriem, kas arī zināmā mērā izaicināja cilvēku priekšstatus par to, kā uztvert Citādo ar lielo C.

Bet mūsdienu Norvēģijā, kas, kā tu saki, ir pretīgi bagāta, cilvēks var būt mākslinieks, jo relatīvi liela daļa šīs bagātības tiek novirzīta kultūrai. Pat veidojot kritiskus darbus, Norvēģijā iespējams saņemt diezgan lielu finansējumu.

Es tikai mazliet brīnos… ne par to, ka ir tādi piloti kamikadzes kā mēs ar Polu Refsdālu, es brīnos par to, ka nav vairāk tādu, kas izmanto šo iespēju, šo brīvību, ko var sniegt bagātība. Vajadzētu būt simtiem valsts finansētu norvēģu kinematogrāfistu, kas apšauba visdažādākos status quo, bet nav! Un tas arī kaut ko liecina par mūsu priekšstatiem, saproti… brīvība vai individualitāte. Var, protams, teikt, ka ziemeļkorejieši ir apspiesti, bet es neredzu, ka daudzi mani godājamie kolēģi mākslinieki un mediju pārstāvji lieki riskētu. Vienkārši mūsu noteikumi ir mazliet atšķirīgi, bet noteikumi pastāv tik un tā. Īpaši tagad, sociālo mediju laikmetā ar Twitter, Facebook un tā tālāk, momentā saceļas tvitervētra, tiklīdz kāds atļaujas tviterī pajokot par nēģeriem un…

Vai par ebrejiem, jā.

Džonam Ronsonam (John Ronson) ir ļoti interesanta grāmata Tātad tu esi publiski nokaunināts / So You've Been Publicly Shamed – ģeniāla grāmata, viņš pēta tādu cilvēku dzīvesstāstus, kas izdarījuši kaut ko neapdomīgu, varbūt ļauni pajokojuši internetā, un pēkšņi – blaukt! Tev uzbrūk viss internets, tviteris tev uzbrūk un iznīcina tevi. Tu zaudē darbu un kļūsti… Gluži kā viduslaikos, kad cilvēkus pēra pilsētas laukumā, nomētāja ar akmeņiem vai nolinčoja, absolūta masu psihoze. Tas diezgan daudz pasaka par mūsu iedzimto pūļa psiholoģiju. Vēl viens masu izpausmes piemērs – pielūgt vai nomētāt ar akmeņiem. One Vision – viens redzējums.

Tātad, Morten, tu pats atzīsti, ka šobrīd staigā pa plānu ledu. Šī filma varētu būt kaut kas diezgan nozīmīgs, tavs ķirsītis uz tortes, tava virsotne, pasaules mēroga panākums, bet tā var tev arī atspēlēties, vai ne? Kurš variants, tavuprāt, ir ticamāks?

Kā tu to domā – var atspēlēties?

Tev var mesties virsū viss internets. Visi Rietumi.

Par...

Par atbalstu Ziemeļkorejai!

Nodevējs!

Jā, nodevējs. Nodevējs no Norvēģijas, kaitinoši bagāts nodevējs.

Domāju, ka esmu tam gatavs. Zināmās aprindās es jau daudzus gadus esmu sabiedrības ienaidnieks. Un es neesmu ne tviterī, ne feisbukā, tāpēc varu gulēt mierīgi. Bet, runājot nopietni – es brīnītos, ja izskanētu sašutums, jo es neredzu, kur tam rasties. Ja skatās mūsu filmu ar abām acīm, tad redzams, ka mēs neizturamies nekritiski pret Ziemeļkorejas sistēmu, mēs tikai mudinām cilvēkus domāt ar savu galvu.

Filmā ir epizode, kurā Ivans runā pa telefonu ar Spiegel, tas ir ļoti nopietns žurnāls ne tikai Vācijā, bet arī pasaules mērogā, augsti intelektuāls izdevums un tā tālāk. Vai tu provocē intelektuālo eliti, vai arī tas aplidos pasauli kā kaut kas, kā lai to nosauc... vidējiem prātiem?

To nav iespējams paredzēt. Es domāju – jebkādas politiskas vai ētiskas diskusijas ir labas, jo tas vienmēr ir labs līdzeklis, kā izplatīt informāciju par to, ka šāda filma vispār ir.

Tāpēc vienā ziņā, no reklāmas viedokļa, ja cilvēki grib apvainoties – lūdzu, uz priekšu. Apvainotie ir vieni no labākajiem reklāmas aģentiem, vislabākie neapmaksātie reklāmas aģenti, kādi vien var būt.

Un tie, kas padara sevi par upuri, ir vislabākais mikrofons.

Jā, plosieties sašutumā! Varētu pat teikt, ka tas ir viens no galvenajiem mūsdienu publisko debašu paņēmieniem. Ir tik daudz cilvēku, kuru tikumību aizskar visnevainīgākās lietas, ka rodas aizdomas – tas ir tikai paņēmiens, lai viņus sadzird.

Rezumējot – formulē vēlreiz šīs filmas uzdevumu. Ar izsaukuma zīmi. Savu mērķi kā šīs filmas uzdevumu.

Apgaismība!

Vienā vārdā – apgaismība.

Apgaismība.

Tusen takk [liels paldies], Morten!

No angļu valodas tulkojusi Dace Andžāne

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi