Animācijas revolūcijas

Sāksim ar vissvarīgāko – starptautiskais Štutgartes animācijas festivāls (ITFS) 2018. gadā notiks no 24. līdz 29. aprīlim, un tā ģeogrāfiskais fokuss būs veltīts Baltijas valstu animācijai. Pārskatu par šāgada festivālu uztveriet kā ceļvedi – gan Štutgartē, gan animācijas pasaules neiedomājamās pārvērtībās, ceļojumu uz Marsu ieskaitot.

Un te jau esam nonākuši arī pie sliktās ziņas – šīs vienas nedēļas laikā, kad notiek ITFS, Štutgartē paralēli norisinās vēl divi citi ar animāciju saistīti pasākumi. Pirmkārt, FMX – animācijai, specefektiem, VR (virtual reality), videospēlēm un transmedijiem veltīta starptautiska konference, un otrkārt, Animation Production Day – animācijas projektu tirgus. Arī tur viena pēcpusdiena ir ieplānota konferencei, kur runā par aktuālajām tendencēm animācijā.

Kā noprotat, vienam cilvēkam uz vienu nedēļu tas ir mazliet par daudz – kā jau vienmēr kinofestivālos –, tāpēc mēģināšu te tikai ieskicēt, kur man gadījās pieskriet, kaut varbūt tikai uz piecām minūtēm, jo biju sev šogad izvirzījusi uzdevumu censties maksimāli aptvert notiekošo arī ārpus tiešās ITFS programmas. Ziņojumi par kinofestivāliem parasti koncentrē uzmanību uz konkursa skati, jo tā darbojas kā pasākuma izkārtne.

Bet, ja vēlies apzināt festivālu kā fenomenu savā bagātībā, tad jāskrien, cik tik vari, arī uz paralēlajām programmām.

Mans pašai sev izvirzītais uzdevums ļoti labi saskanēja ar ITFS šāgada moto „Animation Without Borders”, ar to saprotot nevis starptautiskus un starpnacionālus kinoprojektus, bet gan aicinot paplašināt izpratni par to, ko mūsdienās var apzīmēt ar vārdu animācija – tā vairs nav tikai kinomākslas plauktiņā ievietojama parādība.

Spēļu zona

Būtiskas pārvērtības šogad bija piedzīvojusi festivāla sadaļa GameZone, kas veltīta digitālo spēļu kultūrai. Šīs sadaļas pirmsākumos, pirms četriem gadiem, GameZone notika 20 kvadrātmetru lielā telpā, bet

šogad tie bija jau 2000 kvadrātmetri, kur pašam bija iespēja izspēlēt daudzas spēles, atlasītas tā, lai demonstrētu divas no aktuālākajām tendencēm spēļu žanrā – Playful Art un Meaningful Games.

Neizbrīna, ka spēļu kultūrai ITFS pievērš tik lielu uzmanību – Štutgartes reģionā atrodas vairāki ar animāciju saistīti uzņēmumi, un tas savukārt saistīts ar faktu, ka te atrodas divas mediju augstskolas, kuras izglīto arī animatorus, vizuālo efektu māksliniekus un interaktīvo mediju speciālistus. Jaunākie dati liecina, ka šie animācijas uzņēmumi vairs tikai 20% apgrozījuma iegūst no animācijas filmu veidošanas – pārējie 80% veidojas no digitāla satura ražošanas! Pat ja Vācijā attīstītās spēles pašlaik netiek uzskatītas par īpaši veiksmīgām, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tomēr te aizvien pieaug valsts atbalsts šai kreatīvās industrijas nozarei.

Man pašai atklājums bija digitālās spēles, kas ļoti tieši runā par aktuāliem politiskiem notikumiem. Piemēram, spēle The Migrant Trail (2014, ražotājs Gigantic Mechanic, Ņujorka) liek aizdomāties par nelegālo meksikāņu imigrantu likteņiem un policijas patruļām uz ASV un Meksikas robežas – spēlētājam spēles sākumā ir jāizvēlas, vai grib iejusties policista vai nelegālā robežšķērsotāja lomā. Es tajās piecās minūtēs, kuras varēju veltīt šai spēlei, biju izvēlējusies policista lomu un, vismaz pirmajā spēles līmenī, pavadīju laiku, garlaikoti braukājot gar robežu, bet te ir mājaslapa, kur var iegūt vairāk informācijas par projektu.

Ieeja GameZone, starp citu, ir par brīvu, un šī ir viena no populārākajām festivāla sadaļām, kur arī darbdienu rītos jau pirms atvēršanas stāv skolēnu rindas. GameZone attīstība man šogad likās visinteresantākā no festivāla sadaļām, kaut es no tajā notiekošā redzēju pavisam nedaudz. Bet man ir patiesi āķis lūpā, tāpēc esmu apņēmusies nākamgad lielāko daļu savas uzmanības veltīt tai.

Kā diriģēt skatītāju

Pagājušajā gadā es savu ziņojumu Kino Rakstos par ITFS noslēdzu ar apņemšanos šogad vairāk papētīt, kas notiek FMX konferences ietvaros. Tā norisinās četras dienas, paralēli notiek astoņi tematiski paneļi, kas aptver dažādas animācijai, specefektiem, VR, videospēlēm un transmedijiem veltītas tēmas, gan zinātnieku tēzes, gan tīri praktisku pieredzes apmaiņu.

Būtiski ir uzsvērt – lai gan līdzīga konference notiek arī Anesī animācijas festivāla ietvaros, kolēģi man skaidroja, ka Francijā uzsvars tomēr esot uz animāciju kā mākslas formu, kurpretī

Štutgartē (un FMX 2017) priekšplānā izvirzīti animācijas tehniskie aspekti. Tas neizbrīna – šis ir reģions, kur atrodas Porsche, Bosch un Mercedes-Benz firmu centrāles.

Tāpēc tikai loģiska šķiet FMX 2017 izšķiršanās ieviest jaunu sadaļu, kas veltīta auto industrijas sazobei ar digitālo izklaides industriju, un tas ļoti labi atainoja konferences moto „Beyond the Screen”.

Viena no minētā autoindustrijas paneļa kulminācijām bija stāsts, kā Jaguar 2016. gada nogalē izmantoja VR tehnoloģijas, lai iepazīstinātu žurnālistus ar savu pirmo elektroautomobili. Es pati nepaspēju šo lekciju apmeklēt, bet tīklā ir atrodams ļoti iespaidīgs apraksts, kas par elpu aizraujošu piedzīvojumu tas esot bijis visiem iesaistītajiem.

Jaguar lekcijas vietā es izvēlējos vairākas sarunas ar animatoriem, kas referēja par filmu tapšanu. Piemēram, konferences programmā šogad bija vairāki referāti, kas bija saistīti ar dažādiem Google Spotlight Stories veidoto filmu aspektiem. Šīs kompānijas veidotā animācijas filma Pearl bija pirmā VR filma vēsturē, kas tika nominēta Oskaram (2016. gadā). Referātu, kuru es noklausījos par Pearl veidošanu, var rezumēt šādi – filmas mugurkaulu veido laba, pavelkoša melodija, pārējais vairs ir tikai tehniskas cakas.

Taču arī, skatoties Google Spotlight Stories veidotās filmas datorā, var izbaudīt šo 360 grādu attēla brīvību – atliek tikai ar peles kursoru YouTube attēla kreisajā augšējā stūrī izvēlēties redzes lenķi,

no kura jūs vēlaties vērot meitenes Pērlas un viņas tēva un draugu piedzīvojumus un pārdzīvojumus viņu vieglajā automašīnā. Tā darbojoties ar kursoru, visdrīzāk arī jūs nonāksiet pie tās pašas atziņas, kuru savā runā uzsvēra Google Spotlight Stories pārstāvis – ir vienalga, vai jūs veidojat VR vai klasisku filmu, visbūtiskākā problēma, kurai vienmēr jāatrod risinājums, ir – kā diriģēt un vadīt skatītāja uzmanību.

Ar Google Spotlight Stories filmām var iepazīties ŠEIT.

360 grādu Google Jump

Tā kā es VR tematikā tikai tagad sāku iestrādāties, tad man liels atklājums bija Džesika Brilhārta (Jessica Brillhart), viena no vadošajiem mediju teorētiķiem, kas nodarbojas ar VR. Viņas ieņemamais amats angliski saucas principal filmmaker for VR at Google, kas nozīmē, ka viņa patiesi atrodas attīstības avangardā. Tieši viņai Google uzticēja veikt pirmos uzņēmumus ar Google Jump – ierīci, kurā, izmantojot 16 kameru simultāni veiktos uzņēmumus, tiek izveidots 360 grādu attēls ar VR& 3D funkcionalitāti. Paralēli tehniskajiem dzelžiem ierīce ietver arī software programmatūru, kas automātiski uzfilmēto materiālu procesē, no 16 kameru uzņēmumiem izveidojot 360 grādu VR attēlu. Google Jump trešā sastāvdaļa ir YouTube pleijeris.

Brilhārta ir režisore arī filmai World Tour (2015) – pirmajai ar Google Jump uzņemtajai VR filmai. Neliels filmas klips ir noskatāms ŠEIT (neaizmirstiet ar peles kursoru attēla kreisajā augšējā stūrī mainīt redzes lenķus vai – vēl labāk – izmantot savas Google Smartboard VR brilles, ja nu jums tās ir pieejamas)!

Principā Google Jump mūs pārvieto laikā, uz kino pirmssākumiem, kad kinokameru vienlaikus izmantoja arī filmu demonstrēšanai – sākotnēji šai darbībai nebija nepieciešams atsevišķs projektors. Varbūt tāpēc arī neizbrīna Džesikas Brilhārtas tēze, ka VR nav jāuzskata par kino mākslas pagarinājumu, bet gan jāuztver kā atsevišķs, jauns medijs. Izvēloties šādu skatījumu, pārņem totāla brīvības sajūta, ka tas, ko tu dari, ir absolūti revolucionārs un, jā, tas ietver iespēju kļūdīties, bet arī kļūdas pieder pie attīstības procesa.

Raksta autore Elīna Reitere ar "Virtuālās Realitātes brillēm", izbaudot Bādenes-Virtembergas Kinoakadēmijas transmediju nozares  studenta Maestro Pivetta studiju projektu "VR Pigeons": ar VR brillēm uz deguna jātēlo balodis, kas knābā baltmaizi. Maizes kumosi bija  ieraugāmi virtuālajā vidē un, kratot galvu un imitējot knābāšanu, tos  varēja "apēst". Izklaidējoši...

Mana vislielākā problēma ar šiem VR projektiem ir fakts, ka, piedzīvojot kaut ko, izmantojot VR brilles, tu šo pieredzi gūsti viens pats – saviem draugiem tu to vari tikai atstāstīt. Bet kino kā kultūras tehnikas vērtība ir tieši kolektīvajā pārdzīvojumā, ko var gūt, tikai skatoties audiovizuālo darbu grupā, kopā ar citiem cilvēkiem, un tam vajadzētu būt virzienam, kurā vajadzētu attīstīties arī virtuālās realitātes projektiem.

Skolēni uz Marsa

FMX 2017 tika prezentēts pirmais projekts, kas mēģina risināt šo problēmu – viens no tā mērķiem bija radīt vidi, kurā virtuālo realitāti ir iespējams piedzīvot grupā. Tas bija uzņēmuma Framestone (viņi, cita starpā, ir ražojuši specefektus filmai Gravitācija un seriālam Troņu spēles) amerikāņu ieroču, tehnoloģiju un kosmosa projektu koncerna Lockheed Martin uzdevumā izveidotais projekts The Field Trip to Mars (neliels klips aplūkojams ŠEIT). Lai rosinātu skolēnus izvēlēties studēt inženierzinātnes, šī uzņēmuma pārstāvji bija vērsušies pie Framestones ar ideju, ka viņi vēlas, lai projekta ietvaros vesela skolēnu klase tiktu iesēdināta pilnīgi parastā autobusā, ar kādiem amerikāņu skolēni tiek vadāti uz skolu, un, turpinot braukt pa Vašingtonas ielām, skolēni pēkšņi attaptos uz Marsa. Pasūtītāji, ideju stāstīdami, vēl esot piemetinājuši, ka viņi nav droši, vai ar šābrīža tehniskajām iespējām tas vispār ir iespējams.

The Field Trip to Mars autori stāstīja par daudzajām kompleksajām problēmām, kas bija saistītas ar šī projekta tapšanu – sākot ar to, ka tobrīd tirgū vēl nebija pieejami caurspīdīgi LED monitori, kas vispirms ir pilnīgi parasti autobusa logi, bet pēc tam pārvēršas ekrānos, uz kuriem tiek projicētas Marsa ainavas. Viskuriozākais gan ir fakts, ka, izskatot NASA zondes Curiosity veiktos Marsa uzņēmumus, izrādījās, ka šīs planētas reālā ainava nav tik aizraujoša, lai spētu noturēt skolēnu uzmanību veselas 40 minūtes. Tā vietā mēs savus priekšstatus par sarkano planētu esam izveidojuši, iespaidojoties no Holivudas zinātniskās fantastikas filmām. Tāpēc projekta vajadzībām Marsa vide tika veidota, apvienojot Curiosity zondes fotogrāfijas ar kadriem no sci/fi filmām. Pasaulē vadošajā reklāmas festivālā Cannes Lions 2016. gadā The Field Trip to Mars saņēma kopumā 19 balvas.

Zeme, ūdens, uguns

No manas reportāžas var secināt vienu – vismaz no tehnoloģiju, ja ne vienmēr no mākslinieciskās kvalitātes viedokļa, visrevolucionārākie projekti VR, AR, specefektu jomās rodas firmās, kur apgrozās ļoti lielas naudas summas. Un – tas, ko mēs katrs izprotam ar vārdu storytelling, var kardināli atšķirties...

Un – jā, arī ieskrienot vienā otrā FMX filmu skrīningā, ir ļoti jācenšas, lai atkal neuzdurtos īsfilmai, kuras vienīgais piedāvājums ir skatīties, cik forši uzrenderētas smiltiņas. Vai ūdens. Vai uguns liesmas.

(Pag, pag – ir arī izcili piemēri, kā Pixar studijas īsfilma Piper, kas šāgada februārī saņēma Oskaru kā labākā animācijas īsfilma; tās tapšanas process tika aplūkots arī FMX! Un – blakus jau minētajām stihijām arī putnu spalvas pieder pie visgrūtāk animējamām faktūrām.) Kā diena pret nakti te bija amerikāņu neatkarīgo animatoru filmu demonstrācija, kur ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem tiek tomēr stāstīti stāstiņi.

Kā noprotat, apgūstot virtuālās realitātes problēmas, līdz klasiskiem kino seansiem tiku pavisam maz, tāpēc nekādus vispārējus kopsavilkumus par animācijas kā kinomākslas veida tendencēm te piedāvāt nevaru. Taču pie ITFS pozitīvajām īpašībām pieder festivāla digitālā animācijas bibliotēka, kas festivālā akreditētajiem industrijas profesionāļiem ir pieejama internetā līdz pat augusta sākumam. Te arī pēc festivāla beigām var noskatīties ITFS iesniegtās filmas.
No redzētā varu ieteikt  režisora Rodžera Meinvuda (Roger Mainwood) viscaur nostalģisko, ar roku zīmēto animācijas filmu Etele un Ernests / Ethel & Ernest (2016), kas ir slavenā britu ilustratora Raimonda Brigsa (Raymond Briggs) ļoti personīgs stāsts par viņa vecāku dzīvi no 20. gadiem, kad abi iepazīstas un apprecas, līdz pat viņu nāvei 1971. gadā. Dažādas vairāk un mazāk nozīmīgas šī pāra dzīves epizodes savijas ar 20. gs. vēsturiskajiem notikumiem, un tieši iejūtīgais zīmējums uzsver laika distanci.

Festivāla Grand Prix ļoti pelnīti ieguva poļu režisores Martas Pajekas veidotā īsfilma Impossible Figures and Other Stories II Tā izceļas ar ļoti suverēnu vizuālo redzējumu un oriģinālu stāstu – sievietes attiecības ar viņas māju. Zinātkārajiem ļoti iesaku noskatīties vismaz filmas treileri.

Kopā ar 5999 citiem

Noslēgumā vēl gribu brīdināt, ka ITFS līdz pēdējam izmanto dažādu balvu pasniegšanas ceremonijas kā festivāla mārketinga instrumentu. Lasi – festivāla norises laikā kaut kāda balva tiek pasniegta gandrīz ik vakaru.

Bet es no garā festivāla balvu saraksta vēlētos izcelt vienu, ar nosaukumu FANtastischer Preis / FANtastiskā balva – tā ir privāta iniciatīva, kurā apvienojušies astoņi animācijas kino mīlētāji.

Viņi, gadu no gada piedzīvojot, ka konkursa filmas, kas bijušas viņu favorītes, žūrijai tomēr nav iepatikušās, sameta kopā naudiņu (1000 eiro!) un nodibināja šo balvu. Šogad to saņēma britu režisores Dženiferas Žengas (Jennifer Zheng) filma Tough, kuras centrā izvirzīta šīs Lielbritānijā uzaugušās ķīniešu izcelsmes režisores saruna ar viņas māti, uzsverot identitātes problēmas.

Un – “last but not least”. Pat tad, ja ITFS vadība uzsver, cik apmierināti viņi ir ar ieņēmumiem no pārdotajām biļetēm un cik pārpildīti nedēļas nogalē ir festivāla filmu seansi kinoteātros, mana vismīļākā ITFS skate notiek par brīvu un zem klajas debess – tas ir milzīgs LED tehnoloģiju ekrāns pilsētas centrālajā laukumā, kur visu festivāla norises laiku katru dienu jau no 15:00 gandrīz 6000 skatītāju vēro jaunāko pasaules animāciju.

Štutgartes animācijas festivāla brīvdabas seansu laukums brīdi pirms filmas sākuma - pagaidām vēl līst un neviena nav...

Šogad gan šo pasākumu diezgan pabojāja lietainais laiks, bet, ja nu jums nākamgad gadās nonākt ITFS, tad pie obligātajiem plāna punktiem piederas izklāt savu sedziņu Pils laukumā un paskatīties multenes kolektīvi ar pārējiem 5999 skatītājiem.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi