Uldim Braunam. Karognesējam

18. janvārī Latvijas dokumentālisti, draugi un kolēģi atvadās no režisora un operatora Ulda Brauna. Arī režisore Kristīne Briede, kura jau divus gadus veido filmu par 60. gadu dokumentālistiem Baltijā – pilnmetrāžas dokumentālo filmu "Baltijas jaunais vilnis" Latvijas simtgadei. Jo tas, ko savā mūžā paveicis Uldis Brauns un viņa domubiedri, Latvijas simt gadiem ir ļoti nozīmīgi.

Prātā stāv kāds nenofilmēts kadrs – viņš sēž pie pamatīgi tēsta virtuves galda savā Kurzemes mežu ieskautajā mājā. Ap viņu vienmēr viss ir pamatīgs, labi nolikts un nostādīts. Dārzs, nopļauts mauriņš, lauks, putnubiedēkļu kompānija, 4G internets.

Viņš ir jau vecs vīrs ar baltu galvu, gaišs kā cīrulis.

Uldis Brauns. Foto: Andrejs Grants

Viņš vairs nestaigā daudz pa lauku, un radioaparāts ir viņa ikdienas saikne ar ārējo pasauli. Radioaparāts un mazs portatīvs kasešu magnetofons. Pirksti spiež pogas, tin uz priekšu un atpakaļ. Viņš atskaņo gruzīnu kori, kas latviski dzied pūt-vējiņus, zosu gāgāšanu - “lapsa te viendien uzdarbojās”, vēju šalkoņu eglēs; patin atpakaļ, un pēkšņi tur skan pazīstamais Raimonda Paula motīvs no filmas 235 000 000. Radio orķestris to instrumentalizējis tādā kā popūrijā. “Pirms pāris dienām skanēja pusdienas pārtraukuma koncertā,” viņš saka ar sirsnīgu Baltā tēva smaidu.

Neviens no mums nevar īsti pasvilpot, un mēs divatā sākam vilkt līdzi meldiņu vienkārši tāpat, savelkot lūpas tūtiņā – tū tū. tū tu tū tū. tai rai rai rai rai rā …

Kristīne Briede un Uldis Brauns. Foto: Uldis Cekulis

“Mūzika ir ceļš uz tēlu valodu kino. Poētika mums ielikta jau šūpulī. Tā nāk līdzi ar tautasdziesmām, ko mums auklītes un mātes bērnībā dzied,” uzjautāts viņš saka.

Vai viņš atceras, kā dziedāja viņa paša māte? To viņam, tikai desmit gadus vecam, atņēma (abiem ar māsu, māsai tolaik divpadsmit) un lopu vagonā aizdzina svešumā kopā ar brāli un tēvu, kurš no Vjatlaga nekad tā arī neatgriezās.

“Galvenais ir klausīties un iztēloties gara acīm. Visu filmu iztēloties jau iepriekš. Ja tev nav muzikālās dzirdes, tad tev nav ko darīt kino industrijā,” viņš saka.

Uldis Brauns. Foto: Uldis Cekulis

Gaišais vīrs ir Uldis Brauns – izcilais fotogrāfs, operators, režisors – viens no mūsu poētiskā dokumentālā kino tēviem. Mēs vienmēr sakām “viens no”, bet Hercs Franks tieši par Braunu saka: “Mūsu līderis. Karognesējs. Tas, kurš iedvesmoja to jauno skatienu, kurš noņēma to aģitku, to izskaistināšanu un uzņēma to… mākslu. Brauns ienāca studijā kā operators. Viņi ar Ivaru Kraulīti uzņēma Baltos zvanus (1961) – zvanus, ne zvaniņus! – tām mazajām puķītēm vajadzēja noskanēt kā zvaniem…

Kadrs no filmas "Baltie zvani" (1961, scenārija autors Hercs Franks, režisors Ivars Kraulītis, operators Uldis Brauns)

Tur bija kaut kāds jauns piegājiens parastām lietām. Pēkšņi tas viss bija it kā jaunā pakāpē. Platekrāns… Brauns jau savas pirmās filmas Strādnieks, Celtne un Sākums uzņēma uz platekrāna, labi nolikta… Viņš uzņēma reportāžu tunelī, kur dzirksteles šķīst, un viss tas ir platekrāns, un viss tas dzirkst, nu saprotiet, tā vizuālā kultūra bija pavisam citādāka, augstāka nekā Krievijā. Tad 1963. gadā ienāca Seleckis un Freimanis ar savu poētisko skatienu uz zvejniekiem, es pēc tam pieliku tam ekrānam filozofisku, tādu varbūt ebreju kultūrai raksturīgu, bībelisku skatienu, un viss tas kopā – vizuālā kultūra, laba žurnālistika un filozofisks piegājiens, un noliekot centrā cilvēku, tas arī radīja to tā saucamo poētisko kinematogrāfu, kas radies Latvijā un ir tā saucamā Latvijas kinoskola.”

“Mākoņiem ir milzīga nozīme”, saka Brauns. “Mākoņi ir ļoti liktenīgi manā dzīvē. Kad es strādāju par feldšeri Siguldas apkārtnē, es mēdzu brīvajos brīžos ar motociklu braukāt un skatīties, un dažbrīd pat dzinos pakaļ mākoņiem. Man vajadzēja aizbraukt vēl 10 kilometrus uz priekšu pa ceļu, un tad es varēju tos sagaidīt. Visvairāk fotogrāfiju man ir tieši ar mākoņiem, jo es uzskatīju, ka tā ir tāda dieva dāvana, kas visu laiku kaut ko raksta uz zemes – gudrības grāmatas un fantāzijas.”

Foto: Uldis Cekulis

Viņš, protams, varēja palikt par feldšeri – lauku zēns, kas mīlēja dabu. Taču tā noteikti nebija nejaušība, kad viendien Saldus zooveterinārajā tehnikumā, kurā viņš tobrīd mācījās, pa vārtiem ielīgoja Rīgas kinostudijas hronikas busiņš. Lauku zēns, kas jau tolaik bija aizrāvies ar fotogrāfiju, sajūsmā noraudzījās, kā tiek filmēts sižets, cik eleganti kustas operatora Vadima Masa kamera, visi tie lukturi un vadi… Viņš palūdza vīriem, vai varētu nopirkt gabaliņu labas fotofilmas, un, pabeidzis tehnikumu, aizbrauca uz Maskavu stāties VGIKā.
Izgāzās, protams, ar blīkšķi – ar savām naivajām kaķīšu un sunīšu bildītēm. Bet nākamajā gadā atbrauca jau ar citām – bija noskatījies un sapratis, kāda līmeņa fotogrāfijas iesniedz matadori.

Brauns bija ievērojams students jau institūtā, atceras kinozinātnieks Naums Kleimans. Citādāks.

Ar savu kameru, ar savu statīvu, ko pēc kara bija atradis pamestu kādā kartupeļu laukā – tā bija vācu aviācijas mērierīce, ko viņš pārtaisīja un ar kuru vēlāk uzņēma visas savas filmas. Ar savu motociklu, ar kuru bija apbraukāta un fotografēta pēckara Latvija. Daļu no viņa tolaik izveidotā personīgā arhīva var apskatīt fotogrāmatā Zeme atceras (1989).

Jautāts par filmām, Brauns vienmēr piekodina, ka tas ir bijis ļoti lielā mērā komandas darbs, un nosauc visus savus kolēģus – gan operatorus, gan asistentus, gan režisorus, scenāristus, administratorus, komponistus, skaņiniekus. Gan tos, kas vēl dzīvi, gan tos, kas jau aizsaulē. Viņam šim nolūkam ir speciāls sarakstiņš. It īpaši lielfilmai 235 000 000 (1967), kuras uzņemšanā veselu gadu strādāja četras pastāvīgas filmēšanas vienības un ar tolaik nepieredzētu milzu atvēzienu tika dokumentēta tā laika Padomju Savienība.

Filmas "235 000 000" uzņemšanas grupa. Foto no Rīgas Kino muzeja krājuma

Attēlā redzamo uzņemšanas grupas darbinieku uzvārdi Herca Franka grāmatā "Ptolemaja karte" (1975)

Tā ir filma, kuru dāņu sinefils, dokumentālā kino teorētiķis un pazinējs Tue Stēns Millers sauc par pasaules mēroga šedevru; šī filma pasaules kinovēstures pirmajās ailēs nav ierakstīta tikai tāpēc, ka neviens no rietumniekiem to īsti nav redzējis – dzelzs priekškara dēļ. Filma, no kuras arī mēs esam redzējuši tikai daļu – teju vai puse tika cenzēta un izgriezta Maskavā. Tā ir filma, kurā iekodēta poētiskās dokumentalitātes būtība. Daudzi tolaik to kritizēja: padomju funkcionāri kā pārlieku pretpadomisku – tur kaut kāds džeza festivāls, angliski dziedoša meitenīte –, citi kā pārlieku padomisku – tur taču impērijas militārā varenība, ieroči un komunistiskās partijas kongress… Taču, ar laika distanci skatoties, atklājas cik gudri un precīzi filma veidota – tur taču viss ir attēlots! – tas pats partijas kongress ar visu mutantveidīgo politbiroja masu, tie draudīgi spicie miliču profili un nāvējošās raķetes…

Braunam nekad nav gājis viegli ar savām filmām. Sākums bija grūts, Rīgas studijas vecā gvarde nekavējās rāt un kritizēt – kāpēc nav kārtīgu gaismu, kāpēc strādnieki notašķītos zābakos un pufaikās? Bet kinostudijas darbu izvērtēt atbraukusī komisija no Maskavas ieraudzīja ko citu un uzaicināja Braunu uz Augstākajiem režisoru kursiem Maskavā. Bez iestājeksāmeniem. Tur viņam kopā ar citiem lieliskiem meistariem pasniedza arī Anjēze Varda, Kriss Mārkers… Tur varēja sajust pasaules elpu.

Pa vidu gājis visādi, kritiskā noskaņa mijās ar panākumiem un atzinību. Montāžas filma Ceļojums uz Zemi, mākslas filma Motociklu vasara – Uldis Brauns vienmēr pastāvēja uz to, ka tās ir jāsauc tieši par mākslas filmām, nevis aktierfilmām vai kā citādi. Un tiešu jautājumu “vai tad tur bija vairāk mākslas, nekā jūsu visu dokumentālajā kino?” izlikās nedzirdam.

Kadrs no filmas "Motociklu vasara" (1975). Foto no Rīgas Kino muzeja krājuma

Kinostudijas krahs, sabrūkot Padomju Savienībai un līdz ar to kino finansēšanas sistēmai, pielika punktu aktīvai kinematogrāfista dzīvei. Taču Uldis Brauns ir izdzīvotājs. Viņš kopā ar sievu Dainuvīti pārceļas uz laukiem – ar, sēj, pļauj, kuļ, lai būtu maize. Lauku zēns neļaujas pazudināties. Viņš prot rīkoties gan ar traktoru, gan kuļmašīnu.

Radošā mūža beigas atkal ir grūtas – Ardievu, XX gadsimt!, 12 gadus tapusi montāžas filma jau neatkarīgajā, bet tik nabagajā Latvijā. Tā ir trīs stundas gara un, Braunaprāt, viņa pats nozīmīgākais darbs, kurā ietverta teju vai visa 20. gs. Latvijas vēsture. Mediji un kritika to uzņēma bez īpašas sajūsmas. Skatītāji gan – kinoteātrī Rīga (tagad Splendid Palace) tā esot rādīta trīs mēnešus no vietas. Tas atkal ir viens unikāls dokuments, kura vērtību un nozīmi, kā vienmēr, izvērtēs laiks.

Foto: Andrejs Grants

Viesojoties pie Brauniem, es gandrīz vienmēr pārjautāju Uldim par viņa gleznu. Par mazo gaišmataino puisīti ar sarkanu baloniņu, kuram pa vidu rēgojas liels caurums. Vai tas ir puisītis no Sarkanā balona, Albēra Lamorisa 1956. gada īsfilmas, kas savulaik sajūsmināja Kannu žūriju un varbūt mazdrusciņ iedvesmoja arī Baltos zvanus?

Brauns vienmēr tā starp citu nosmaida un saka – tas esot vienkārši kaimiņu puika.

Taču tāpat kā filmu, arī gleznu taču veido vismaz divi: autors un skatītājs. Tāpēc es zinu, kas tas par balonu. Tas ir karogs.

Tagad tas nolaists pusmastā. Ardievu, karognesēj!

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi