Režisora galvā

Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps” programmas atklāšana 9. novembrī būs vienlaikus arī Goda seanss un īpaša Latvijas zīmētās animācijas filmu izlase, jo balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā saņems Latvijas divdimensiju animācijas pamatlicēji, režisori un producenti Roze Stiebra un Ansis Bērziņš – jaudīgs un joprojām nerimstošs radošais tandēms kopš 20. gadsimta 70. gadu sākuma.

Šmerļa mežos caur košām lapām ņirb vēla septembra saule. No zemes vēl vasarīgi smaržo pēc mitras zāles. Pa labi no Šmerļa ielas nogriežas mazliet izdangāts asfalta ceļš, kas galā pāraug dekoratīvu flīžu segumā gar kinostudijas ēkas fasādi. Rīgas kinostudija te atradās kopš 1964. gada, un drīz pēc filmētāju iedzīvošanās Šmerlī sāka veidot arī leļļu animāciju. Laika distancē starp sešdesmitajiem gadiem un šodienu pa vidu bija astoņdesmito gadu nogale un deviņdesmitie, kad kinostudijā zem viena jumta tika veidota visa profesionālā animācija Latvijas teritorijā – gan zīmētās, gan leļļu filmas.

Roze Stiebra un Ansis Bērziņš 1990. gadā, strādājot pie Latvijā pirmās pilnmetrāžas animācijas filmas "Ness un Nesija"

Laika gaitā ir mainījusies robeža starp profesionālismu un amatierismu, ir ievērojami pieaudzis animācijas veidotāju skaits. Tomēr, diezgan nejaušas sakritības rezultātā, šodien atkal kinostudijas ēkas otrajā stāvā blakus gaiteņos strādā Arnolda Burova tradīcijas turpinātāji un Roze Stiebra – aplikāciju un zīmētās animācijas aizsācēja.

Saule brauca debesīs

Aiz stiklotām durvīm ar zīmi Saule brauca debesīs notiek darbs pie Rozes Stiebras jaunās pilnmetrāžas filmas, ko producē Studija Lokomotīve programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, pirmizrādi svinēsim tieši pēc gada. Animatori un animatores, krāsotāji un mākslinieces asistents darbojas ar saviem instrumentiem – datoriem, skeneriem, zīmuļiem un gaismas galdiem, tādiem pašiem, kādus lieto kopš animācijas pirmsākumiem. Animatori strādā, kā kuram ērtāk – uz vietas ikdienā redzama tikai trešdaļa filmas veidotāju, lielākajai daļai darba aprīkojums ir arī mājās.

Tēli topošajā filmā "Saule brauca debesīs"

Centrālajā telpā gar sienu uz garas papīra joslas izvietota filmas dramatiskā līkne, kur notikumi savienoti ar mūziku un dialogiem. Tai blakus – korķa plāksne, kur piespraustas filmas veidošanā iesaistīto cilvēku bildes. Māksliniece Ilze Vītoliņa, producents Roberts Vinovskis, Dzelzs Vilka Juris Kaukulis – filmas komponists. Uz galdiem un plauktos stāv pelēkas papīra mapes ar skicēm un animēšanai sagatavotām epizodēm. Pie loga Rozes dators, kurā es vēlāk redzēšu filmas gabalus, kas tuvāki gatavībai. Šobrīd Roze noliekusies pār atvērtu mapi un nodod animatorei epizodi.
– Actiņas, redz, šitādas. Pēc darbības ir tā, Selēna ņemas ar Nabašnīku, viņi saēdās ogas. Un tagad viņš tāds svētlaimīgs paliek. Te viņš uz akmens.

– Sanarkojās.
– Jā, viņi sanarkojās. Un viņa pienāk, izņem viņam no rokām zobenu un to aizmet. Un viņš tā: “Ah...”

– Par narkotiku negatīvo ietekmi uz dzīvi.
– Nē, tās ir ogas. Tas nav obligāti, ka narkotiskas. Mēs nevaram zināt. Te vienkārši ir tāds brīdis, kad viņš gandrīz jau ir sasniedzis Saules meitu. Viņš ir augšā, kalnā. Bet te pēkšņi parādās vilinājumi. Tajā brīdī, kad tu esi jau pie durvīm un grasies tās atvērt, vienmēr parādās kāds – paklausies, paņem šito! Un tas ir brīdis, kad, tā vietā, lai kāptu augstāk, viņš nokrīt zemāk. Tas ir ļoti smags brīdis.

Kad mape tiek aizvērta un aizceļo uz blakus telpu, Roze pavēršas pret mani un stāsta, ka tēlu iekustināšanu lielākoties veic Latvijas Mākslas akadēmijas studenti vai absolventi, kam šī ir pirmā saskare ar animatora profesiju. Viena tēla animēšanu sadala starp vairākiem māksliniekiem. “Animatoram nav tik daudz iespēju to tēlu paplašināt, sazīmēt tā, lai būtu dažādāki žesti. Ja ir dažādi animatori, viņi katrs pieliek ko savu. Nevis pieliek, bet pat nevar nepielikt, nevar neizpausties savā veidā. Un tā stāsts kļūst labāks.”

Jau pašu pirmo "Lielo Kristapu", ko animācijas filmām piešķīra 1980. gadā, saņēma Rozes Stiebras filma, un kopš tā laika Nacionālo kino balvu Rozei Stiebrai ir daudz, gan par filmām, gan par režiju. Attēlā - Lielais Kristaps, Roze Stiebra, Ansis Bērziņš un leļļu filmu direktors Valentīns Jakobsons

Arī animatores Maiju Brenci un Dzintru Aulmani, kas strādāja Rozes filmās kopš no septiņdesmitajiem gadiem, Roze un Ansis atrada ar sludinājumu, ko piesprauda pie ziņojumu dēļa Latvijas Mākslas akadēmijā. Maija Brence atceras, ka uzdevums, lai izturētu konkursu, bija iekustināt nelielu epizodi – suns apēd mušiņu; muša ir indīga, un sunītis mirst. Roze un Ansis izvēlējās Maiju starp citiem kandidātiem tāpēc, ka etīdes noslēgumā viņa iezīmēja scenārijā neierakstītu pavērsienu – abu dzīvo radību dvēseles uzlido debesīs.

Roze novērtē animatora spēju sniegt darbam idejisku pienesumu, jo īpaši šoreiz, kad strauji uzsākts pilnmetrāžas darbs. Roze stāsta: “Sākot filmu tādā veidā, kā mēs esam sākuši, kur cilvēki atnāca un pirmo reizi zīmēja kustību, nemaz nevar citādāk. Saglabājot radošumu – var. Jo viņi visi ir talantīgi cilvēki.”

Spēja veicināt katra filmas veidotāja ieinteresētu iesaisti ir viens no Rozes vissmalkāk izkoptajiem principiem. Ansis pat saka – tā ir Rozes māka, ikvienu pārliecināt par pilnīgu radošu brīvību. Neskatoties uz brīvību, darbā ir ētika, ko Roze ievēro. Vairākkārt, šķietami neviļus, lai to raksturotu, viņa piesauc bradāšanu pār teātra skatuvi mēģinājuma laikā. Teātris, tāpat kā māsai, teātra pedagoģei Lidijai Stiebrai, ir Rozes pirmā mākslinieciskā aizrautība, kas jau bērnībā likusi saprast vēlmi radīt mākslu, un radīt to skaistu. Vienalga – lieliem vai maziem.

1961. gads, Roze (no kreisās) ar mammīti Anastasiju un māsu Lidiju

Roze atceras, kā abas ar māsu sēdējušas Jaunatnes teātra zāles pirmajās rindās, lai sajustu smaržu, kas uzvējo no skatuves dēļiem.

Abi kopā

Ar Rozi un Ansi es tiekos septiņus gadus, satiekos un sarunājos, vēroju viņus strādājot – pat tad, kad neviens no režisoriem neveido filmu, abi mērķtiecīgi veic garīgas izpētes darbu. Notvert to apkārtnes zīmēs nav viegli. Vīraka dūma svītriņa, kas vijas gar grāmatplauktu. Vēja zvani Tūjā. Skats uz tumši zilo jūru, kad es, vēlu pamodusies, eju gar tiem pašiem akmeņiem, kur Roze pirms neilga brīža meditējusi. Roze un Ansis savu dzīves filosofiju stiprina jau sen, un šajos gados ir atkritusi procesa ārišķība. Darbu ar uztveri un pamata attieksmi pret pasauli visvieglāk nolasīt, protams, var abu filmās. Vēl – mākslinieku nemainīgajā domas asumā, vaibstos un kustībās.

Kā Roze mazliet pieliec galvu, kad vēlas uz kādu domu paraudzīties jaunā rakursā. Kā Ansis mazliet iesmejas, kad viņu pārsteidz jautājums.

“Mūs ļoti satuvināja Ilona Ceipa, kas bija Rēriha mācības adepte,” Ansis stāsta. “Septiņdesmitajā gadā, kad mēs ar viņu satikāmies, viņa mūs piesaistīja austrumu filosofijai. Tas bija lielākais trakums un milzīgākais spēks, kas mūs ar Rozīti pievilka vienu pie otra. Mūsu pienākums ir savas sekundes un stundas maksimāli piepildīt ar to, ar ko esam spējīgi. Un tam visam pāri, lai cik tas neizklausītos banāli, ir mīlestība.”

"Saule brauca debesīs"

Ansis Bērziņš, uzsākot darbu animācijā, jau bija pieredzējis dokumentālists – režisors un operators, kam bija svarīgi aktuālie poētiskā dokumentālisma meklējumi. Viņa filmas vieno tēlainība, nostalģija un melanholija, kuras dēļ netika pieņemta režisoram personiski nozīmīgā filma Ziedi tev (1968) – cilvēka dzīves cikls, izstāstīts caur pušķiem dzemdību namā, randiņos un uz kapa. Cikliskuma motīvu Ansis vēlāk attīsta filmā Abi gali balti, viducis zaļš (1977), kuru redaktors Agris Redovičs vērtē kā vispoētiskāko un skaistāko Anša filmu.

Pēc sastapšanās ar Rozi animācija abu dzīvē ieņēma centrālo lomu. “Tā ir lielākā daļa no mana darba, no enerģijas, kuru esmu ieguldījis,” saka Ansis. “Animācijas darbs individuāli vai ar Rozi ir vissvarīgākais manā dzīvē. Vispār, es domāju, mūsu ģimenē, sākot no pirmās filmas, – tas viss ir vienots. Ir cilvēki, kas saka, ka mājās par darbu ne vārda; mums mājās un darbā viss ir saplūdis.” Biogrāfijas un radošā darba tuvība, precīzi pārraudzītais filmu veidošanas process un darba metožu autentiskums rosina domāt, ka Rozes un Anša darbu var sekmīgi skatīt caur autorkino prizmu.

Autori un autorkino

Autorkino teoriju animācijas studijām pielāgojis teorētiķis Pols Velss, kurš grāmatā Animation. Genre And Authorship, min, ka režisora loma animācijā atspoguļo un imitē procesus filmu industrijā. Diezgan liela nozīme tajā, kā autorība attīstījās latviešu animācijā, ir padomju kino sistēmai, kur tā aizsākās. Vissavienības mērogā centralizēti saskaņotā filmu veidošana kinostudijā un televīzijā paredzēja, ka filmu veidotājiem tiek iedalītas skaidras, standartizētas lomas. Kinostudijā, kur darbojās Arnolds Burovs ar komandu, bija izteikti jūtama amatu sadalījumā ierakstītā hierarhija. Tālaika leļļu filmu mākslinieks Māris Putniņš saka: “Bija stingrs dalījums – tas ir lielais radošais darbs, bet tie ir izpildītāji.” Režisors Jānis Cimmermanis piebilst: “Mums pat apliecības bija dažādās krāsās.” Arnolds Burovs dokumentos bija mākslinieks, pārējie – tehniskie darbinieki.

Lai arī Rozes un Anša filmās mākslinieki, animatori, komponisti un scenārija autori netika saukti par tehniskiem izpildītājiem, tendence uzskatīt režisoru par filmas galveno autoru atspoguļojās arī viņu darbībā, un šādā sistēmā abi režisori izkopa centrālo lomu, ko saglabāja visā turpmākajā darbā.

Kolāža, ko Latvijas Kinematogrāfistu savienība veltījusi Rozei Stiebrai un viņas filmām 2012. gadā, svinot jubileju

Tas ļāva sadarboties ar vairāk nekā trīsdesmit savstarpēji ļoti atšķirīgiem māksliniekiem, to skaitā Juri Petraškeviču, Helēnu Heinrihsoni, Sandru Krastiņu, ar vairāk nekā divdesmit mūziķiem, to skaitā Pēteri Vasku, Mārtiņu Braunu un Ingu Baušķenieku. Imanta Kalniņa komponētās dziesmas, ko izpildīja ansambils Menuets, šodien ir tik cieši saaugušas ar filmām, kam tās komponētas, ka grūti klausīties Zaķīšu pirtiņu, prātā neredzot lielacainos Dzintras Aulmanes zīmētos zaķubērnus.

“Kopdarba laikā visi cilvēki ir režisora galvā, viņa pasaulē,” saka Roze. “Tā ir liela mākslinieciska atklātība, nesaistīta ar sadzīvisku familiaritāti. Kad darbs pie filmas beidzas, šie cilvēki ir reizē ļoti tuvi un ļoti sveši. Vairs nešķiet būtiskas tādas ikdienišķas sarunas.”

Pagaidām vēl turpinās darbs pie filmas Saule brauca debesīs. Kāds skenē zīmējumus, kāds animē ziedus, aktieri gaida otro reizi teksta ierunāšanai, kad pilnībā redzēs tēlus, par kuru balsīm viņiem jākļūst. Pagaidām vēl visi ir režisores galvā – kā tajā saujā, kas ieslīd Ojāra Vācieša pelēkā mēteļa kabatā filmā Kabata.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi