Muzeja darbiniece – supervarone. Mērijas stāsts

Nacionālā Kino centra koordinētā programma „Latvijas filmas Latvijas simtgadei” sasniegusi septīto pieturas punktu – pirmizrādi piedzīvojusi Kristīnes Želves režisētā dokumentālā spēlfilma “Mērijas ceļojums”, kas īpašu interesi piesaistīja arī nu jau tradicionālajā 4. maija filmu maratonā un tagad apceļo Latviju. Rakstīt par šo filmu man savā ziņā ir privilēģija – iespēja izpausties ne tikai kā kritiskam skatītājam, bet arī kā muzeja kuratorei, jo filmai ir īpaša saistība ar muzeju nozari.

Pēc filmas pirmajām dienām kinoteātros ir skaidrs – līdz šim mazzināmais stāsts par latviešu muzeju bagātību glābēju Mēriju Grīnbergu ne tikai var uzrunāt, bet patiešām uzrunā arī plašākas skatītāju grupas.

Mērijas ceļojums ir dokumentāla spēlfilma par Mēriju Grīnbergu (Daiga Kažociņa), savukārt viņas ceļojums – došanās līdzi vācu armijai, kas atkāpās no Rīgas 1944. gada oktobrī ar 700 kastēm, pilnām ar bagātībām no arhīviem un no Rīgas pilsētas vēstures muzeja (tagad Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs), Valsts vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs) un tā filiāles Doma muzeja (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs). Mērija šajā ceļojumā pieteicās pati, kaut arī nacistu armija bija nozīmējusi vietējos muzeju speciālistus pavadīt šīs 700 kastes jeb astoņus vagonus. Mērija Grīnberga bija vienīgā brīvprātīgā, un tas vēlāk izrādījās viens no svarīgākajiem vēstures pagrieziena punktiem.

Daiga Kažociņa - Mērija filmā "Mērijas ceļojums". Foto: Agnese Zeltiņa

Kad Mērija atgriezās Rīgā, nu jau padomju Latvijā 1946. gada februārī, viņas izglābtās muzeju lietas lepni tiek izliktas izstādēs, bet pati Mērija Grīnberga publiskajā telpā nefigurē – viņa ir pārāk jocīga parādība, pārāk neizprotama jaunajai varai, kura labāk izvēlas Mēriju represēt, nevis godināt viņas paveikto. Šī un citu, daudz personiskāku iemeslu dēļ pati Mērija nav atstājusi daudz liecību par sevi un piedzīvoto Eiropā, bet viņas māte, Mērija Grīnberga vecākā, dzimusi Grosvalde, ir rakstījusi dienasgrāmatas, un tieši tās ir filmas dramaturģijas pamatā. Mērijas māti filmā tēlo Marīna Janaus un, caur mātes dienasgrāmatām stāstīts, šis stāsts nav tikai par vienas Mērijas ceļojumu, bet galu galā par abu sieviešu pieredzēto, vienai ceļojot pa Eiropu ar Latvijas muzejiem svarīgu saturu, otrai – pamazām samierinoties ar aizgājušo laikmetu.

Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīnes Želves dokumentālajā spēlfilmā ir skatāmi gan inscenējumi, gan intervijas ar mūsdienu muzeju jomas pārstāvjiem – filmas sākumā Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce skatītāju ved pie muzeja kolekcijas, lai parādītu trīs Mērijas Grīnbergas portretus, dažādos gados gleznotus. Mērijas varoņdarba nozīme ieskicēta, kamerai pievēršoties Mākslas muzejam Rīgas Biržai un rādot telpas, kuras, kā filmas reklāmas materiālos tiek pieteikts, bez Mērijas paveiktā būtu tukšas. Filmu papildina arī arhīvu videomateriāli, hronikas no kara un pirmajiem pēckara gadiem;

attēlu muzikāli pavada vilciena ritms, kas skaļāk vai klusāk fonā dzirdams lielu filmas daļu.

Formas ziņā filma ir klasiska, tajā nav sastopami īpaši eksperimenti, jo Mērijas ceļojums ir filma, kuras centrā ir stāsts. Mērijas Grīnbergas jaunākās dzīvesstāsts ārpus profesionālās vides ir zināms salīdzinoši maz, bet tas ir viens no iedvesmojošākajiem un patiesākajiem patriotisma aktiem, ar kādiem izdevies iepazīties, tāpēc izvēle fokusēties uz stāstu, to nepapildinot ar formas meklējumiem un radošām izpausmēm, liekas loģisks lēmums. Savā ziņā Mērijas ceļojumu formāli var salīdzināt ar tradicionālu un pamatīgu gida stāstījumu, kas izmanto pieejamus un pazīstamus līdzekļus, lai pēc iespējas plašākai publikai skaidri un saprotami izstāstītu pamatīgu un sarežģītu stāstu. Mērijas ceļojums ir sengaidīta dāvana ērti piemirstajai muzeju nozarei, bet vienlaikus tā ir filma, kas var uzrunāt visplašākās masas, jo stāsta pamatā ir mīlestība pret savu dzimteni un ticība, ka tam, ko tu dari, ir lielāka jēga, kas sniedzas pāri viena cilvēka dzīves robežām.

Foto: Rihards Gecis

Īpaši vēlos pievērst uzmanību tam, ka šajā filmā nav izfantazētu ainu, proti – inscenējumi ir prātīgi un precīzi veidoti, radot pārliecību, ka šeit neplosās “vēsturiskās fantāzijas”, kas reizēm Latvijas kino rezultējas tādos kā “vēsturisku filmu izstrādājumos”. Tomēr tas, ka filmas veidotāji ir palikuši uzticīgi vēsturiskiem avotiem un kā galveno vadmotīvu izvēlējušies vēsturi, nevis dramaturģiju, stāstam brīžiem piešķir tādu kā nepabeigtības sajūtu. Jo ir ļoti, ļoti skaidrs, ka daudz kas ir palicis aiz kadra. Varbūt pat pārāk daudz.

Kultūra, kuru vērts sargāt

Arī neko daudz nezinot par Mēriju Grīnbergu ārpus filmas, skatītājam kļūst skaidrs, ka viņas spēja un motivācija savā ziņā upurēt pašas labklājību, priekšplānā izvirzot valstiskās – pārlaicīgās – vērtības, ir saistīta ar viņas pašas ģimeni un pieredzi. Filma precīzi un pārliecinoši ieskicē vidi, no kuras nāca Mērija Grīnberga jaunākā. Viņas māte, dzimusi Mērija Grosvalde, ir latviešu mākslas modernā klasicisma aizsācēja, mākslinieka Jāzepa Grosvalda un diplomāta, mākslas zinātnieka un Latvijas sūtņa Francijā Oļģerda Grosvalda māsa. Arī Mērijas Grosvaldes māsas Līna un Margareta ir saistītas ar diplomātisko dienestu. Pati Mērija Grosvalde apprecējās ar mācītāju Jāni Grīnbergu, laulības dzīves dēļ pārcēlās uz Pēterburgu, kur piedzima arī Mērija jaunākā un viņas brālis Emanuels, bet vasaras tika pavadītas Latvijā, Edinburgas vasarnīcā. Pēc vīra nāves Mērija Grīnberga pārcēlās uz Rīgu, kur atvēra tautastērpu veikalu Aspazijas bulvārī, tajā strādāja arī viņas meita, Mērija Grīnberga jaunākā.

Grosvaldu vasarnīca Edinburgā. Foto: Agnese Zeltiņa

Šī inteliģentā, izglītotā un dziļi kulturālā Grosvaldu-Grīnbergu dzimta un viņu draugi filmā tiek atklāta brīnišķīgu inscenējumu veidā. Tieši šīs ainas iezīmē aizejošo laikmetu, bez kura arī Mērijas vecākās dzīve zaudē savu spozmi, un uz filmas beigām šī gudrā latviešu inteliģences pārstāve ir iemācījusies skarbo padomju realitāti, kurā izskatīties šiki nav piedienīgi, bet, lai izdzīvotu, ik pa brīdim nākas pārdot kādu no dzīvoklī noslēptajām latviešu mākslinieku gleznām.
Šādas vides precīzs un pamatīgs ieskicējums filmai dod iespēju paskaidrot, ka galvenajai varonei jau no mazotnes ir padziļināta interese un izpratne par kultūru un tās lomu tautas dzīvē, kas izskaidro viņas izvēles tālāk dzīvē un arī filmā.

Iespējams, ar to nav pārāk daudz pateikts priekšā filmas satura atstāstā, jo skatītājs jau iepriekš zina, kā viss beigsies.

Filmas pamata dilemma, Mērijas Grīnbergas personības noslēpums, ja to tā var saukt, ir nevis tas, ka viņa kā brīvprātīgā devās līdzi Latvijas vēstures kravām, bet tas, ka viņa, sastapusies ar iespēju izmainīt savu dzīvi (un caur to arī Latvijas muzeju krājumu vēsturi), to neizdarīja un izlēma atgriezties Latvijā, nezinot, kas viņu šeit sagaidīs. 1945. gada vasaras sākumā, kad Vācija ir kapitulējusi un Otrais Pasaules karš beidzies, Mērija, kura tobrīd atrodas Trpistas pilī (šobrīd – Čehijas teritorijā, tolaik – Vācijā, Sudetijas apgabalā), nolemj atgriezties dzimtenē. Īpaši jāuzsver, ka pārējie muzeju darbinieki, kas līdz ar Mēriju devās ceļā, izmanto iespēju aizbēgt, lūdzot palīdzību amerikāņu karavīriem. Turklāt, kā pieļauj Aivars Kļavis rakstā par Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, pastāv iespējamība, ka viens Mērijas kolēģis no Čehijas uz Rietumiem aizbēga ar daļu no numismātikas kolekcijas. Šis stāsts, kas kā traģiska leģenda figurē muzejnieku vidū, filmā gan neparādās.

Foto: Rihards Gecis

Mērijas Grīnbergas izvēle mulsina ne tikai viņas kolēģus, bet arī padomju varu, kas liek rakstīt vienu paskaidrojumu pēc otra, lai galu galā Mēriju 1950. gadā atlaistu no darba muzejā. Taču skatītājam jautājums par viņas izvēli nerodas, jo filmā ir ļoti pamatīgi parādīts, ka patiesībā tā bija vienīgā izvēle, par kuru Mērija varēja izšķirties – gan tāpēc, ka pienākuma apziņa pret kultūras vērtībām ir augstāka par pašas izdzīvošanas instinktu, gan tāpēc, ka saites ar māti ir dziļākas par iespējamu laimi citur.

Minors un šausmas

Taču filma Mērijas ceļojums nav tikai dzīvi, vērtības un kultūras jēgu apliecinošs darbs, tā ir vienlaikus arī elēģija nenotikušai, neizbaudītai dzīvei. Tieši šis filmas pavediens liekas savā ziņā visnepārliecinošākais, taču vienlaikus arī saprotams, ka to nevar tā vienkārši izlaist.
Kaut arī filmas nosaukums ir Mērijas ceļojums, par pašu ceļojumu šeit ir pārsteidzoši maz (protams, dienām ilga braukšana vilcienā nav īpaši kinematogrāfiska). Parādās pieturas punkti ceļojuma gaitā, kur vilciena saturs tiek pārkravāts vai rasta īslaicīga mājvieta, parādās ciemi un sādžas, kuros vietējie uzož, kādi dārgumi slēpjas šajās kastēs, un dzērumā to visu izlaupa, sagādājot Mērijai papildu ciešanas.

Darba moments. Foto: Rihards Gecis

Par pašu ceļojumu, par dienām un nedēļām vilcienā, par mokošo fizisko pusi – filma atstāj iespēju pašam skatītājam iztēloties, ka šis ceļojums nav gluži bijis brauciens 1. klases vagonā ērtā sēdeklī. Un ir arī saprotami, ka reālam ceļojuma tēlojumam varbūt vienkārši pietrūkst izejmateriāla, jo filma veidota pēc Mērijas Grīnbergas vecākās dienasgrāmatām. Taču šis aspekts tiešām atstāj arī nepabeigtības sajūtu, galvenokārt tāpēc, ka liekas – īstās šausmas ir palikušas aiz kadra. Filma šķietami viegli pārskrien pāri tam, kā piedzērušies vietējie iedzīvotāji izlaupa kastes, īpaši nekavējoties pie tā, ko nozīmē sievietei, kas šādā vietā ir tikai caurbraucot, situāciju risināt, atrodot alkoholu, ko ietirgot vietējiem pret nolaupītajām mantām, lai tās tomēr atgūtu? Kāda iekšēja drosme, krampis un uzdrīkstēšanās, ticība savam darbam ir vajadzīga, lai ko tādu paveiktu – stātos pretī piedzērušiem vīriešiem, lai atgūtu to, kas pieder latviešu tautai? (Tiešām nevēlos šo situāciju trivializēt, bet kā cilvēks, kurš strādājis bārā un dabūjis regulāri kaulēties ar iereibušiem tēviņiem, varu just tikai dziļu cieņu un apbrīnu). 

Vēl viena skarba un ne līdz galam izrunāta tēma, kas filmas kontekstā rada jautājumus, ir Mērijas atpakaļceļš, kas ilgst no 1945. gada vasaras sākuma līdz 1946. gada februārim. Aiz kadra paliek tēma par to, kādas šausmas jāpiedzīvo sievietei vienatnē, ceļojot pa kara izpostītām teritorijām, kurās, kā zinām no citām laikmeta liecībām, padomju karavīri delīrijā svin uzvaru.

Foto: Agnese Zeltiņa

Filmā vien lakoniski ieskanas, ka Mērijai no ceļojumā pārdzīvotā izkrīt mati, bet ģimenes laimi viņa dzīves laikā neiepazīst. Negribas nodarboties ar amatierpsihoanalīzi, bet ir diezgan skaidrs, ka Mērijas nespēja pēc atgriešanās pilnvērtīgi iesaistīties normālā dzīvē ir saistīta tieši ar ceļojumā pārdzīvoto. Filmā šos baltos plankumus Mērijas Grīnbergas jaunākās dzīvē aizpilda Daigas Kažociņas klusais smaids un nodurtās acis.

Muzejnieki ir pelnījuši

Noslēgumā gribu pievērsties tam, cik liela ir šīs filmas loma, ņemot vērā muzeju nozares nabadzību. Es nezinu, cik lieliem burtiem tas būtu jāraksta, bet simtgades svinības, manuprāt, ir iespējamas tikai un vienīgi tāpēc, ka ir tādi cilvēki kā Mērija Grīnberga, kas redz kultūru plašāku izvēļu kontekstā un ir gatavi darīt visu, kas ir viņu spēkos un tiem pāri, lai to saglabātu. Jo, būsim absolūti godīgi, - bez kultūras, bez tradīcijām un bez liecībām, kas tās parāda, nav jau nekādas valsts, ko svinēt. Kā muzeja kuratorei man vienmēr licies ārkārtīgi ciniski, ka Latvijā valdošā attieksme pret atmiņas institūcijām ir stipri noliedzoša, uz peļņu vien vērsta, un, kopš es strādāju muzejā, jau gadiem runāju ar dažādiem cilvēkiem par to, ka darbs atmiņas institūcijā nav kaprīze, tā ir privilēģija. Atmiņas institūcijas (muzeji un arhīvi) ir tas, kas vispār ļauj svinēt simtgadi, kas ļaus svinēt vēl daudzas lielas, apaļas jubilejas, atgādinot, ka kultūra nav tikai kaut kas tāds, ko izvilkt uz liela, balta galdauta, kad brauc augsti viesi, - kultūra, tās kopšana un pētīšana ir ikdienas darbs.

Foto: Agnese Zeltiņa

Tāpēc nozarei, kura dzīvo nebeidzamā pusbadā un kuras profesionāļiem nemitīgi jātaisnojas, kāpēc viņu darbam vispār ir jēga, kāpēc viņiem, cilvēkiem ar augstāko izglītību, specifiskām prasmēm un zināšanām, nemaz nerunājot par dažādām valodu prasmēm, ir tiesības saņemt cienīgu atalgojumu, šāda filma ir ārkārtīgi svarīga. Un ir tik zīmīgi un muzejnieka sirdi sildoši, ka Mērijas ceļojums ir viens no Simtgades stāstiem – muzeju darbinieki, kuru starpā arī šodien ir cilvēki ar tikpat stingru mugurkaulu un negrozāmu vērtību kompasu kā Mērijai Grīnbergai, jau sen bija pelnījuši filmu par muzejnieci–supervaroni.

Jo ir tik labi sēdēt saulē  un zināt, ka tam, ko tu dari, ir jēga ne tikai tavas mazās, ierobežotās, individuālās dzīves kontekstā, bet krietni plašākā ainavā.

Saistītie raksti



Komentāri:


TT
12.05.2018, plkst. 18:54

No kurienes radusies tradīcija "kritikā" atstāstīt 90% filmas satura? :/

KK
13.05.2018, plkst. 02:04

bet ir jau te arī pusteikums "filmā gan neparādās":))) - tātad nav vis tikai par filmas saturu vien:))!

Skatītājs
15.05.2018, plkst. 03:42

"Modernais klasicisms" gan ir acīmredzami domāts "klasiskais modernisms", vai ne?



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi