Mērijas Grīnbergas ētiskais imperatīvs

Muzeju naktī daudzviet Latvijā tiek demonstrēta režisores un scenāristes Kristīnes Želves dokumentālā spēlfilma „Mērijas ceļojums” – viens no pārliecinošākajiem darbiem, ko radījusi filmu programma „Latvijas filmas Latvijas simtgadei”.

Filmas pamatā ir liela dokumentāla veiksme – kultūrvēsturiski ārkārtīgi nozīmīgs, taču ārpus muzeju un akadēmiskajām aprindām līdz šim nezināms stāsts par visai nācijai nozīmīgu viena cilvēka (divkāršu) izšķiršanos – kultūras vērtību izglābšanu no iznīcības Otrajā pasaules karā; tieši tāds, kādu mēdz saukt par filmas vai romāna sižeta cienīgu.

Mērija Grīnberga jaunākā - Daiga Kažociņa

1944. gada oktobrī, nacistiem atkāpjoties no Rīgas, ievērojama daļa no pilsētā esošo muzeju vērtībām tika sakravāta apmēram 700 kastēs un ar kuģi izvesta uz Vāciju. Tās pavadīt komandēja 19 muzeju darbiniekus. Vērtības pavadīt un sargāt pieteicās arī viena brīvprātīgā – Valsts vēsturiskā muzeja darbiniece, 35 gadus vecā Mērija Grīnberga. Pusotru gadu vēlāk, 1946. gada 10. februārī, viņa bija nu jau vienīgā, kas līdz ar sarkanarmiešiem uz Rīgu atpakaļ pārveda 11 dzelzceļa vagonus ar vairāk nekā 400 kastēm muzeju vērtību (tai skaitā pirmo vispārējo Dziesmu svētku jeb tā dēvēto Līgo karogu).

Neaizstājamās liecības

Veiksme Kristīnei Želvei uzsmaidījusi vairākkārt. Otrreiz tas noticis, meklējot avotus, kas ļautu izstāstīt Mērijas Grīnbergas jaunākās mūža centrālo pieredzi. Filma ir balstīta unikālā laikmeta liecībā – varones mātes, arī Mērijas Grīnbergas, slavenās Grosvaldu dzimtas piederīgās, dienasgrāmatā. To viņa sāka rakstīt 1944. gada 30. oktobrī un turpināja vismaz piecpadsmit gadu garumā. Dienasgrāmatas ieraksti ne vien daiļrunīgi atklāj abu Mēriju sadzīvi pēckara Latvijā, bet arī portretē Latvijai kultūrvēsturiski ļoti nozīmīgo Grosvaldu dzimtu un tās draugu loku.

Taču ar to vien būtu bijis par maz, un veiksme vēlreiz uzsmaidīja teju vai neticamā veidā –

jau filmēšanas procesā režisorei piezvanīja kāda kundze, kuras rīcībā bija vēstules, ko Grīnberga jaunākā tieši 1946. gadā bija sūtījusi viņas tēvam. Tās izrādījās vienīgās (!) privātās Mērijas liecības par viņas izjūtām un pārdzīvojumiem „Eiropas ceļojuma” laikā un ļāva stāstījumu daļēji veidot arī no jaunākās Mērijas perspektīvas. Tieši šāda, pilnīgi negaidīta vēstures liecību uzrašanās padara tās pētniecību tik fascinējošu – kā akadēmiskajā vidē, tā mākslas pasaulē.

Režisore Kristīne Želve filmas "Mērijas ceļojums" uzņemšanas laikā. Foto: Agnese Zeltiņa

Dienasgrāmatās balstītas dokumentālās filmas Latvijā veidotas salīdzinoši reti, nesenākā no tām visdrīzāk ir režisora Edmunda Jansona dokumentālā animācija Čiža acīm (2007), kura balstīta rīdzinieces Irīnas Piļkes dienasgrāmatas zīmējumos.
Tiesa, pavisam nesen Mērijas ceļojumam līdzīgs veikums tapis Zviedrijas sabiedriskajā televīzijā (SVT), kur vienas sievietes dienasgrāmatas ierakstos balstītā dokumentālā filma Maijs ‘68 / Maj 68 attēlo verdošā 1968. gada maija notikumus. Šī sieviete bija Maija Ekelēva (Maja Ekelöf), 50 gadus veca vientuļa piecu bērnu māte, kas strādāja par apkopēju un brīvos brīžos rakstīja dienasgrāmatu, kurā aprakstīja savu trūcīgo dzīvi un pārsprieda vētrainos notikumus pasaulē. Kolēģu iedrošināta, viņa to iesūtīja rakstnieku konkursam par labāko politisko noveli un – uzvarēja. 1970. gadā Apkopējas dienasgrāmata / En städerskas dagbok pārtapa grāmatā, kas izraisīja pavērsienu Zviedrijas literatūras vēsturē – Ziņojums no apkopējas spaiņa / Rapport från en skurhink. Dokumentālajā filmā Ekelēvas dienasgrāmatas sasaistītas “vienīgi ar 1968. gada maijā uzņemtiem vai ēterā pārraidītiem videomateriāliem”, radot unikālu šī vēsturiski nozīmīgā mēneša dzīves ainu Zviedrijā, Eiropā un pasaulē.

Sižeta ciešā bize

Mērijas ceļojuma izklāsts sākas ar to, ko daļa skatītāju pēc filmas noskatīšanās uzskata par vienīgo diskutablo elementu filmā – ar skatiem no atjaunotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krātuves, kur tā direktore Māra Lāce iepazīstina ar trīs muzeja krājumā esošajiem Mērijas Grīnbergas portretiem.

Jāzeps Grosvalds. Mērijas Grīnbergas jaunākās portrets, 1913. LNMM kolekcija

Vēlāk kamera dodas arvien augstāk, laukā no muzeja, līdz nonāk Rīgas Biržā, kur ļoti īsi un visai vienkārši tiek ieskicēts tas, kādus mākslas darbus Mērija ir nosargājusi. Šis ievads patiesībā ir tikpat loģisks, cik simbolisks, un sagatavo skatītāju turpmākajai stāsta koordinātu sistēmai. Ievada izklāsta shēma ir ārkārtīgi vienkārša - kas / ko izdarīja / kāpēc tas svarīgi / kādas liecības par to saglabājušās.

Kamerai no muzeja pagrabstāva krātuves ceļoties arvien augstāk, no šī ievada ir nolasāma arī atcerēšanās procesa simboliskā izpausme – atmiņu uzpeldēšana no apziņas dzīlēm.

Pēc gadiem šādam filmas ievadam būs arī dokumentāla vērtība – uzfilmētais materiāls attēlos, kāds šajos laikos izskatījās atjaunotais Mākslas muzejs, kāda izskatījās un kādā balsī runāja ilggadējā tā vadītāja Māra Lāce (viņa ir arī viens no cilvēkiem, kuram bijusi iespēja Mēriju Grīnbergu jaunāko satikt dzīvē). Galu galā tieši šādam ievada risinājumam ir arī kāds pavisam praktisks labums: attiecībā 16:9 uzņemtais filmas sākums neviļus skatītājam palīdz tālāk sekojošos inscenējumus (attiecībā 4:3) labāk uztvert kā dokumentālu materiālu.

Mērija Grīnberga (Daiga Kažociņa) savā pēdējā darbavietā - Nacionālā Mākslas muzeja bibliotēkā. Foto: Madara Hella

Tālākais sižeta izklāsts līdzinās cieši sapītai bizei, kurā savstarpēji mijas abu Mēriju stāsti – mātes ieraksti par dzīvi pēc meitas atgriešanās (Marīnas Janaus aktierspēle, Daces Skadiņas balss) un meitas atmiņas par Eiropas „ceļojumu” (Nacionālā teātra aktrises Daigas Kažociņas aktierspēle un balss). Šī bize ir notikumu apcere, nevis dzīves traģēdijas atainojums – režisore izvēlējusies neuzkraut skatītāja pleciem lietas, par kurām nav un nekad nebūs tiešu liecību, bet kuru klātesamība daudziem jau tāpat ir nojaušama.

Foto: Agnese Zeltiņa

Filmā „ceļojuma” ēnas puses ieskicētas vien detaļās – nervu sabrukuma izraisītajās sekās, nespējā pēc atgriešanās izveidot ģimeni un vietumis daudznozīmīgā teksta lasījumā, kamēr intervijā pirms pirmizrādes uz jautājumu par to, kas varēja notikt ar Mēriju Grīnbergu „ceļojuma” laikā, Želve visai tieši norādīja, ka ar viņu varēja notikt „viss iespējamais, kas var notikt ar vienu jaunu sievieti kara apstākļos.”

Arhīvi un skaņu celiņš

Līdzās notikumu rekonstruēšanai inscenējumos fundamentāla filmas sastāvdaļa ir arī ievērojams daudzums dokumentālu arhīvu materiālu no visas Eiropas. Skatītājs pret tiem jau sākotnēji tiek noskaņots labvēlīgi, jo iepriekš aprakstītajam filmas ievadam vispirms seko nevis autoru veidotie inscenējumi, bet gan unikāli kadri ar sabombardēto Rīgu 1944. gada rudenī. Autoriem pārliecinoši izmantojot montāžu, palēninājumu un citas režijas iespējas, dokumentālie kadri organiski savietoti ar filmas tekstu un inscenējumiem, būtībā radot jaunu un konsekventi izturētu skatījumu uz reāliem vēstures notikumiem. Tajos Mērijas Grīnbergas vecākās privātais redzējums Daces Skadiņas izcili niansētajā teksta lasījumā (īpaši epizode Pirmā miera diena) sakausēts ar publiski dokumentētajiem kadriem.

Mērija Grīnberga vecākā, lomā - Marīna Janaus. Foto: Agnese Zeltiņa

Taču ir arī trūkumi – trenēta acs pāris posmos tomēr pamanīs materiāla lāpīšanu atbilstošu dokumentālo kadru neesamības dēļ. Piemēram, 1945. gada maija atspoguļojumā kadros acīmredzami nesakrīt lapu daudzums kokos, bet Centrāltirgus atveidojumā 1950. gada ziemā nācies izmantot gan 1966. gada ziemā uzņemtus hronikas kadrus, gan skatus ar Centrāltirgu citā gadalaikā.

Skatītāju var izbrīnīt Latvijā filmēto dokumentālo kadru neierasti dzidrais un smalki detalizētais attēls –

filmas autori nebija nogulējuši un ir veiksmīgi izmantojuši vērienīgā kultūras mantojuma digitalizācijas projekta pirmo kārtu, kas deva iespēju filmu studijā Locomotive Productions sākt Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva iniciētu kinožurnālu digitalizēšanu un kinofilmu restaurāciju.
Augstāko novērtējumu pelna filmas skaņu celiņš (skaņu režisors Aleksandrs Vaicahovskis) ar ne vien hronikām, bet pat fotoattēliem filigrāni piemeklētu trokšņu partitūru, kā arī augstvērtīgi izstrādātajiem muzikālajiem numuriem un muzikālajām tēmām (komponists Juris Vaivods).

Smeldzīga metafora par laikmeta vētrām un cilvēka izjūtām, stāvot nezināmā priekšā, radusies, sakausējot Alfrēda Kalniņa dziesmas Brīnos es (1901) fragmenta izpildījumu (vokālists Nauris Indzeris, pianists Mārtiņš Zilberts, vibrafonists Ivo Krūskops) ar arhīva materiāliem un vienu no filmas inscenējumiem.

Jānis Grīnbergs (Nauris Indzeris) dzied Alfrēda Kalniņa solodziesmu "Brīnos es". Foto: Agnese Zeltiņa

Jāņa Grīnberga priekšnesums Grosvaldu Edinburgas (Dzintaru) vasarnīcā šeit montēts ar bumbvedēju kāšiem debesīs, bet spējas vēja brāzmas, kas rauj no Edinburgas dārzā sēdošo dāmu galvām cepures – ar bumbu liesmās degošu zemi.
Asais kontrasts skatītājam raida daudzslāņainu vēstījumu: šeit vienlaikus redzams gan epilogs Grosvaldu-Grīnbergu dzimtas individuālajiem likteņiem, gan tas, kā netālā nākotnē Eiropā iznīcībā aizies arī šīs dzimtas pārstāvētā laikmeta radītās materiālās un garīgās vērtības. Sirdi plosošās ainas ar vientuļām un nogurušām sievietēm, kuras pavisam drīz kļūs par tā saucamo drupu sievu (Trümmerfrau) paaudzi un vienas pašas atjaunos līdz ar zemi nolīdzināto Vāciju, savukārt var lasīt arī kā netiešu atsauci uz kara izpostīto Mērijas Grīnbergas jaunākās privāto dzīvi.

Foto: Rihards Gecis

Pietiekami negaidīts ir filmas fināls, kurā vienā veselumā saplūst trīs filmas sarkanie pavedieni – lai plašāk neatklātu fināla saturu, varu vien norādīt, ka autoriem izdevies piemeklēt filmas kontekstam ārkārtīgi piemērotu un aizkustinošu laika plūduma un Mērijas Grīnbergas paveiktā varoņdarba nozīmes ilustrāciju.

Mērijas ceļojums veiksmīgi īsteno režisores mērķi – izstāstīt mūsdienu cilvēkam stāstu “par viena cilvēka izvēles spēku”.

Filmas ētiskā programma atceļ mūsdienās dominējošo visa relativizēšanu un pēc noskatīšanās spēcīgi atjauno to ētisko imperatīvu, kādu bieži varam novērot pirmskara Latvijas Republikā un senāk augušo cilvēku dzīves gājumos. Tas rāda, ka jebkuram lēmumam un ikvienai rīcībai ir nozīme un arī sekas, un izvēle par labu šim imperatīvam pastāv vienmēr.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi