In memoriam: Milošs Formans. Cilvēks pret režīmu

Šajā pavasarī mūžībā aizgājis kinorežisors Milošs Formans (18.02.1932 – 13.04.2018) – pasaules klases mākslinieks, kuram izdevās nozīmīgas filmas uzņemt gan dumpīgajā jaunībā, iekļaujoties čehu jaunajā vilnī, gan vēlāk, nevainojami adaptējoties Holivudas struktūrās. Miloša Formana radošā dzīve nu jau attiecināma uz pasaules kino vēstures pamatzināšanām, kas nepieciešamas katram sevi cienošam kinoskatītājam.

Foto: Baldur Kristjánsson

Eiropas kino vēsturē netrūkst ģēniju, kas savus lielākos ekrānus sasnieguši otrpus okeānam, dodoties gan amerikāņu sapņa un slavas meklējumos, gan gluži cilvēcīgi glābjot savu vārdu un ādu, kad pašu mājās valdošās sistēmas acīs kļūsti neērts, slēpjams un lieks. Milošs Formans (Miloš Forman) ir viens no ģeniālākajiem kino dumpiniekiem, kas, reiz saviļņojis Eiropas kino pamatus, kreiso vēju pūsts, nokļuvis otrpus okeānam, kur zelta burtiem un statujām ierakstījis savu vārdu gan Holivudas slavas alejās, gan arī uz robežlīnijas starp kino mākslas plauktiem un audiovizuālo masu. Improvizācija un prāta brīvība raksturo Formana tēlus filmās un viņu pašu dzīvē, kuru režisors dzīvojis pastāvīgā pretestībā pret jebkādiem cilvēku veidotiem un cilvēkiem uzspiestiem režīmiem un ideoloģiskajiem rāmjiem.

“Nevainojiet mani, vainojiet vēsturi,”

teicis kinorežisors, kura darbos nozīmīgu lomu spēlē gan paaudžu konflikts, gan sociālpolitiskie nemieri, gan arī skandalozas personības, kuru ģenialitāte robežojas ar vājprātu un radošās izpausmes ir spilgtas šī vai sen pagājušo laikmetu liecības; pārlaicīgi indivīda atspulgi noteiktas sabiedriskās iekārtas spoguļos, kurus, vērs kādos vēstures leņķos gribi, saskatāmas vienas un tās pašas cilvēkam laikā nemainīgi piemītošās vājības un neprātības.

Izlemts desmit gadu vecumā

Milošs Formans dzimis kā Jans Tomāšs Formans (Jan Tomáš Forman) toreizējā Čehoslovākijā, protestantu skolotāju ģimenē. Jau apzinātā vecumā zaudējis abus vecākus nacistu koncentrācijas nometnēs, Formans uzaug pie radiniekiem un ģimenes draugiem, bērna gados vēl neapjaušot kara netaisnības un baudot salīdzinoši laimīgu un pat savā ziņā privileģētu bērnību. Vēlāk gan Formans uzzina, ka viņa bioloģiskais tēvs bijis kāds ebreju arhitekts, kas strādājis viņu ģimenes viesnīcā. Kaut ko līdzīgu ģimenes attiecībām Formans ar savu tēvu nodibina, tikai jau pieaudzis būdams, bet uzaug kā bārenis, brīvs no bērnu-vecāku ķildām, pienākumiem un sodiem.

Nemitīgi pārceļoties no vieniem radiniekiem pie citiem, Milošs iemācās, cik būtiski ir uzturēt labas attiecības ar visiem, kas gatavi tevi uzņemt savās mājās, un neradīt liekas problēmas ne sev, ne citiem.

Kā priekšzīmīgs skolnieks viņš palīdz arī mājas darbos, kļūstot par izcilu diplomātu jebkurā situācijā un vidē. Brīvo laiku Formans labprāt pavada gan pie tēvoča pārtikas veikalā, uzsūcot sevī komerciāli sabiedrisko iekārtu, gan kopā ar vecāko brāli Pāvelu, kas bija mākslinieks vietējā teātrī. Milošu fascinē skatuves bohēmiskā vide – pavisam cita pasaule ārpus visa ikdienišķā un ierastā –, un jau tolaik, 10 gadu vecumā, viņam top skaidrs, ka šī pārspīlētā un butaforiskā vide ir tā, kurā viņš iederas un kurai būs piederīgs, turklāt ne jau kā vienkāršs aktieris, bet gan pats režisors, dievs starp visiem šiem dieviem, kas veido un vada šo dievišķo dzīvi.

Pēc kara Formans tiek nosūtīts mācīties īpašā kara bāreņu skolā, Podebradi internātā, kas kā komunisma propagandas paraugiestāde varēja lepoties ne vien ar iespaidīgu budžetu visa veida pedagoģiskām un ārpusskolas aktivitātēm, bet arī ar valsts labākajiem pasniedzējiem un nozares speciālistiem. Šajā elites skolā Formans ne vien ieguva izcilu izglītību, bet arī iepazinās ar diviem turpmākajā dzīvē nozīmīgiem draugiem, vēlāko kinorežisoru Ivanu Paseru un dramaturgu Vāclavu Havelu.

Vāclavs Havels un Milošs Formans 1990. gadā. Foto: Archive of Milos Forman

Skolas vārds un reputācija piesaista arī ietekmīgākos komunisma un kapitālisma nometņu vecākus, kas nacistu upuru bērniem izveidotajā mācību iestādē steidzas iekārtot arī savas atvases, šajā īpaši koncentrētajā sociālpolitisko un ideoloģisko strāvojumu punktā ļaujot izspraukties pirmajiem Formana pretestības un dumpinieka gara asniem. Par komunistu partijas izsmiešanu, publiski apkaunojot kāda ietekmīga partijnieka dēlu, Formans no skolas tiek izslēgts un mācības pabeidz citā institūtā, jau Prāgā. Tur kopā ar klasesbiedriem Milošs nodibina amatierteātra trupu un uzved pāris izrādes. Diemžēl ar šo pieredzi nebija gana, lai pietuvotos bērnības sapnim par lielo teātri, un

Mākslas akadēmijas Teātra fakultātē jauno censoni tomēr neuzņem.

Lai izvairītos no obligātā militārā dienesta, Formans piesakās tās pašas Mākslas akadēmijas Kino un televīzijas fakultātē (FAMU), kur tiek uzņemts scenāristu kursā. Pieci gadi kino skolā, skatoties izcilas filmas un caurām naktīm pārrunājot redzēto ar citiem studentiem un draugiem, atraisa Formana kaisli pret kino, tā valodu un vizuālo spēku. Tā savulaik uz labu laimi izraudzītā karjera kļūst par īsto un vienīgo gan sākotnēji kā scenāristam, gan vēlāk, iesēžoties arī režisora krēslā.

FAMU otrā studiju kursa laikā Formans piesakās jaunizveidotās Čehoslovākijas Televīzijas konkursā uz vakanto raidījuma vadītāja vietu, cerot kļūt par sporta reportieri – tāds darbs dotu iespēju bez maksas apmeklēt hokeja un futbola spēles, pelnīt labu naudu un kādudien aizceļot arī uz Rietumiem. Veiksme uzspīd ne sporta, bet gan kino raidījumu redakcijā, un drīz vien tos nedaudzos pilsoņus, kuru mājās jau bija iegādāts televizors, Milošs informē par jaunumiem filmu mākslā, kas parādās gan uz sociālisma nometnes, gan Rietumu ekrāniem.

Jauneklis Milošs. Foto: Archive of Milos Formans

Studiju laikā topošais scenārists kā aktieris piedalās vairākās čehu filmās un ir līdzautors arī pāris scenārijiem. Tomēr kā režisors Formans debitē tikai 1956. gadā, filmējot masu ainu Alfrēda Radoka vēsturiskajā filmā Vectēvs automobilis / Dědeček automobil (1956). Nākamajā gadā Formans kā scenārija līdzautors un režisora asistents piedalās Ivo Novāka filmā Kucēni / Stenata (1957) un neilgi pēc tam atgriežas pie Radoka, šoreiz kā scenārists multivides izrādei Maģiskā laterna / Laterna Magica (1958), kas tika gatavota EXPO’58 izstādei Briselē un guva ievērojamus starptautiskus panākumus.

Ar otro filmu līdz Oskariem

Sešdesmito gadu sākumā Formans beidzot tiek pats pie savas kameras, ar kuru sāk uzņemt dokumentālo filmu par Prāgā tolaik slaveno teātra trupu Semafor. Šis materiāls vēlāk pārtop par scenāriju filmai Konkurss / Concurso (1963), kurā Formans un teātra radošā vadība sarīko fiktīvu noklausīšanos dziedātājas lomai. Pēc vairāku stundu filmēšanas, kameras priekšā mainoties dažādu balsu īpašniecēm, Formans kāroto lomu piešķir jaunai rokenrola grupas dziedātājai Verai Kresadlovai, kas vēlāk, jau ārpus kadra, kļūst par Miloša otro sievu.

Tajā pašā gadā nu jau kinorežisors Formans uzņem savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu Melnais Pēteris / Černý Petr (1963), kurā atainotas bērnībā tēvoča veikalā novērotās sabiedrības peripetijas un komunisma ignorētā privātīpašnieciskuma veicinātās piesavināšanās alkas. Stāstā ieskanas arī paaudžu konflikts – tēma, kas vēlāk vairākkārt parādās Formana darbos. Filma Melnais Pēteris tiek apbalvota Lokarno starptautiskajā kinofestivālā un ļauj režisoram pirmo reizi ceļot uz izsapņotajām Amerikas Savienotajām valstīm.

Kadrs no filmas "Melnais Pēteris" (1963)

Tā pa īstam pasaules kino durvis režisoram atveras gan tikai ar nākamo filmu Blondīnes mīlestības / Lásky jedné plavovlásky (1965), ko Amerikas Kinoakadēmija izraugās kā vienu no pretendentiem uz Oskara balvu par labāko filmu svešvalodā. Pateicoties šai Oskara nominācijai, Formana vārds kļūst zināms arī ārpus Čehijas, jaunajam režisoram atnesot pirmos vairāk vai mazāk veiksmīgos starptautiskas sadarbības piedāvājumus. Blondīnes mīlestības iezīmē arī turpmāk Formana filmām tik raksturīgo dokumentālisma garu, improvizāciju aktierspēlē, strādājot bez iepriekš skaidri strukturēta scenārija un vadoties vien pēc režisora norādēm in situ filmēšanas laukumā.

Kadrs no filmas "Blondīnes mīlestības" (1965)

Šīs filmas aktieru sastāvā Formans bija iekļāvis tikai vienu puslīdz profesionālu aktieri, kas filmas stāstu izdzīvoja kopā paša režisora sievasmāsu, operatora tēvoci un kādu uz ielas sastaptu, nevienam iepriekš nezināmu sievieti. Pēc režisora domām, strādājot ar dzīvē iepazītiem cilvēkiem, paveras lielāka iespēja improvizēt, jo katrs no aktieriem nāk ar savu parastā cilvēka bagāžu, kas filmas stāstā ievieš negaidītus un absolūti ģeniālus pavērsienus. Tādējādi jau ar pirmajiem darbiem Formana rokraksts iezīmē svaigas un saistošas tēmas, režijas metodes, kas iepretim komunistu sociālistiskā reālisma mākslai un režīma oficiālajām kartona filmām reabilitē kinomākslā autora skatījumu un īstu, reālu dzīvi.

Tādā veidā Milošs Formans kopā ar citiem līdzīgi domājošiem jaunajiem čehu režisoriem, tostarp Jirži Mencelu (Jirí Menzel), Veru Hitilovu (Vera Chytilova) un Ivanu Paseru (Ivan Passer), nonāk uz viena viļņa, kas vēlāk paliek pasaules kinovēsturē kā čehu kino jaunais vilnis.

Oskara balvai nominēto sarakstā Formans atgriežas ar publikas un profesionālās kritikas atzinīgi vērtēto traģikomēdiju Ugunsdzēsēju balle / Horí, má Panenko (1967), pirmo Formana krāsu filmu, kas, neskatoties uz panākumiem ārzemēs, pašu mājās tika aizliegta uz mūžu, proti, uz 20 komunisma ideoloģijas gadiem. Tā ir arī pēdējā filma, ko Milošs Formans uzņem, dzīvojot Čehijā. Filmā, līdzīgi kā iepriekšējos darbos, piedalās neprofesionāli aktieri – šoreiz pavisam īsta brīvprātīgo ugunsdzēsēju brigāde.

Kadrs no filmas "Ugunsdzēsēju balle" (1967)

Kinodarba naratīvās veiksmes un diemžēl arī politiskā aizlieguma iemesls bija filmā attēlotais kolektīvais anarhisms, vulgaritāte, ideoloģiski nekorektas darbības un valoda, kas publiskās mākslas izpausmēs ne vien nebija pieņemama, bet gan tika bargi nosodīta un aizliegta, visnotaļ apgrūtinot dzīvi arī šo grēku autoriem un grēkā tā vai citādi iesaistītajām pusēm.

Čehu emigrants sapņu zemē

Kamēr Formans pēc Ugunsdzēsēju balles panākumiem Parīzē vienojas ar amerikāņu producentiem par pirmo pārokeāna kopdarbu, Čehijā iebrūk PSRS karaspēks, un Prāgas pavasara vēji nupat no darba atlaisto un valstij nevēlamo kinorežisoru aizpūš trimdā uz ASV. Veiksmīgu sakritību rezultātā Milošs Formans iegūst kinomākslas pasniedzēja vietu Kolumbijas Universitātē, desmit gadus vēlāk – arī ASV pilsonību.

Pateicoties iepriekš Čehijā uzņemto filmu starptautiskajiem panākumiem un augstajam novērtējumam tieši Amerikas Kinoakadēmijā, Formans drīz vien nokļūst Paramount studijas redzeslokā

un sāk strādāt pie saviem pirmajiem kinodarbiem otrpus okeānam. No komunistu ideoloģiskā režīma nonācis liberālajā ASV, Formans ir sajūsmā par Ņujorkā aktīvi klātesošo hipiju kontrkultūru un kopā ar franču scenāristu Žanu Klodu Karjē (Jean-Claude Carrièr) plāno ekranizēt tolaik slaveno Brodvejas mūziku Mati / Hair. Tomēr autortiesību dēļ projektu nākas atlikt uz vairākiem gadiem, un Milošs Formans sāk strādāt pie scenārija ar nosaukumu Society For the Parents of Fugitiva Children, kas vēlāk pārtop Formana pirmajā ASV uzņemtajā filmā Taking Off (1971). Ņemot vērā čehu iebraucēja visai pieticīgās angļu valodas zināšanas, filmas scenārijs top sadarbībā ar jaunu amerikāņu kinorežisoru Džonu Kleinu (John Klein), un filmēšanas laikā Formans pirmo reizi sastopas ar kinoproducentu Maiklu Hausmanu, kurš kļūs par Formana sabiedroto vairāku filmu un vairāk nekā 40 gadu garumā. Taking Off aizsāk vēl vienu ilggadēju sadarbību – ar tolaik vēl studentu, aktieri Vinsentu Skjavelli (Vincent Schiavelli).

Milošs Formans pie kameras, gatavojot kadru savai pirmajai ASV uzņemtajai filmai "Taking Off" (1971)

Tomēr, neskatoties  ne uz Hausmana izcilajām producenta prasmēm, ne Formana režijas talantu un pat žūrijas balvu Kannu kinofestivālā, stāsts par bērniem, kas aizbēguši no mājām, un viņu vecākiem, buržuāziskā klasicisma pārstāvjiem, no kuru mietpilsoniskā dzīvesveida bezcerīgi cenšas izrauties jaunieši, tomēr negūst cerētos panākumus. Pats filmas autors to skaidro ar savu „pārāk čehisko” režisora pieeju un vēl smieklīgi mazo pieredzi Holivudas kinoprodukcijas veidošanā.

Pēc Taking Off neveiksmes Formans nolemj pilnībā pārstrukturēt savu kā režisora pieeju filmas materiālam un metodēm, atstājot čehu kino Čehijā un sākot uzņemt amerikāniskas filmas Amerikā.

Neskatoties uz jaunieviestajām strukturālajām pārmaiņām, Milošs Formans tomēr pilnībā neatsakās no sava pirmajās filmās izkoptā rokraksta un arvien atgriežas pie stāstiem par sociāli neērto, par dumpiniekiem, politiski nepareizajiem indivīdiem, kas vēršas pret režīma noteikto „vienīgo un pareizo” sabiedrisko iekārtu.
Tīri dumpinieciska tolaik bija arī režisora ikdiena. Kad nav jaunu studijas pasūtījumu, Formanam nākas dzīvot visnotaļ ierobežotos finansiālajos apstākļos, kas tomēr nebija tik neizturami, lai domātu par atgriešanos dzimtenē. Beidzoties līgumam ar kinostudiju,  zūd arī iespēja Formanam kā tolaik vēl Čehijas pilsonim uzturēties ASV, tāpēc režisors ķeras pie katra darba, kas varētu nest kādus ienākumus un iespēju vēl brīdi ilgāk uzturēties Holivudas aleju tuvumā. Viens no šādiem projektiem bija kolektīvā dokumentālā filma par Minhenes Olimpiskajām spēlēm Visions of Eight (1972); tās uzņemšanas laikā Formans ir liecinieks traģiskajam palestīniešu teroraktam pret Izraēlas sportistiem.

Milošs Formans, uzņemot savu nodaļu filmā "Visions of Eight"

Vēlāk Milošs piepilda vienu no saviem lielākajiem bērnības sapņiem, iestudējot Kloda Karjē Brodvejas komēdiju The Little Black Book (1972), un ielaužas ASV reklāmas industrijā, atklājot sev komerciālās pasaules apgriezto loģiku, pēc kuras par vienas minūtes reklāmu viņš saņem divreiz lielāku honorāru nekā par divu gadu darbu pie pilnmetrāžas filmas. Tolaik Formans, kā jau īsts Holivudas profesionālis, tiek arī pie sava aģenta Roberta Lanca (Robert Lantz), kas jau pārstāvēja citas spilgtas personības, tostarp Tenesiju Viljamsu, Elizabeti Teilori un Ričardu Bērtonu.

Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu

Paiet pāris gadi viduvējas nozīmes audiovizuālos darbos, kamēr Formanam tolaik jaunais aktieris Maikls Duglass un neatkarīgais producents Sauls Zencs (Saul Zaentz) piedāvā kļūt par režisoru Kena Kīzija romāna Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu / One Flew Over the Cuckoo's Nest ekranizācijai.

Milošs Formans (no labās) kopā ar producentu Saulu Zencu

Kā izrādās, ar šo stāstu Formans bijis pazīstams jau gandrīz astoņus gadus – kopš Maikla tēvs Kērks Duglass bija iegādājies šīs pašas grāmatas autortiesības, cerot piedāvāt tolaik vēl Čehijā dzīvojošajam režisoram uzņemt filmu ar pašu Kērku galvenajā lomā.

Tolaik pāri okeānam sūtītā Kena Kīzija grāmata kā režīmam nevēlama prece no Rietumiem tomēr palika uz robežas un līdz Formana rokām tā arī nenonāca.

Kad pie projekta ķeras Kērka dēls Maikls, galvenā varoņa lomai jau nākas meklēt citu, gados jaunāku seju. Nez kāda būtu tapusi Dzeguzes ligzda, ja Formans pie tās būtu strādājis, vēl būdams zem komunistiskās cenzūras lupas, taču šobrīd nenoliedzams ir fakts, ka ASV radītā totalitārisma režīma metaforām un alūzijām caurstrāvotā filma par indivīda attiecībām ar vai pret sabiedrībai uzspiesto iekārtu ir viena no Miloša Formana lielākajām filmām. Tā autoram deva gan cerētos ienākumus, gan piecas galvenās Oskara balvas, gan vispārēju publikas un kritikas atzinību. Viens no faktoriem filmas panākumu kaldināšanā noteikti saistīts ar faktu, ka pirmo reizi Formana filmā parādās arī profesionāli un publikai jau labi zināmi aktieri, tostarp Džeks Nikolsons (Jack Nicholson) un Luīze Flečere (Louise Fletcher). Aktieru sastāvu papildina arī Miloša jau iemīļotais Vinsents Skjavelli un vairāki šodien kinopasaulē labi zināmi vārdi – Denijs DeVito, Kristofers Loids, Andželika Hjūstone, kas tolaik vēl tikai debitēja uz lielajiem ekrāniem. Līdzās aktieriem filmas masu skatos un otrā plāna lomās darbojas arī Milošam tik raksturīgie cilvēki no malas, uzņemšanā iesaistot gan tās pašas psihiatriskās klīnikas medicīnisko personālu, gan draugus un paziņas. Formans bija vienlīdz prasīgs un izcils gan darbā ar profesionāļiem, gan amatieriem, filmēšanas laukumā atmetot jebkādus aizspriedumus un kameras priekšā radot īstas attiecības starp īstiem cilvēkiem.

Aktieris Džeks Nikolsons un režisors Milošs Formans filmas "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" uzņemšanas laukumā. Foto: Peter Sorel © Archive of Miloš Forman, The Saul Zaentz Company

Pēc filmas pirmizrādes, protams, atskan arī nicinošas pūristu balsis, kas jau iepriekš bija brīdinājušas režisoru neķerties pie tik izteikti amerikāniska stāsta, kas viņam kā no citas zemes nākušam nebūšot paceļams. Taču, kamēr lielākajai daļai amerikāņu filmas stāsts bija tikai literatūra, Formanam tās bija dzīvas atmiņas par paša piedzīvoto, kaut arī citā valstī un cita totalitārisma ietvaros. Stāsts par anarhistu Makmērfiju (noziedznieku, kurš kā alternatīvu soda izciešanai cietumā izvēlas psihiatrisko klīniku) ir tikai mazliet deformēts spogulis, kas šķietami liberālās amerikāņu sabiedrības atspulgā ļauj saskatīt Eiropas vēsturē biedējošākās varas koncentrācijas iezīmes. Dumpīgais pacients kļūst par sava veida simbolu pretestībai pret tikai virspusēji civilizēto amerikāņu sabiedrību, savukārt Flečeres atveidotā medmāsa savās rokās tur iekārtu, kas visu nekontrolējamo un režīmam nevēlamo uztver kā slimu un kā tādu arī ārstē, izmantojot tās pašas totalitārisma iecienītās lobotomijas un psiholoģiskās pakļaušanas metodes.  Cilvēks savā cilvēcībā, lai cik tā reizēm būtu šausminoša, visur un visos laikos tomēr ir vienāds.

Triumfāla atgriešanās Prāgā

Pēc Dzeguzes ligzdas panākumiem Milošs Formans no mazzināma čehu emigranta pārvēršas par pieprasītu Holivudas režisoru, kam nemitīgi tiek piedāvāti arvien jauni kinoprojekti. Tomēr Formans, pirms ķerties pie kā cita, nolemj atgriezties pie sava pirmā vēl neizsapņotā amerikāņu sapņa un metas ekranizēt Matus / Hair (1979), savulaik tik populāro Brodvejas mūziklu, kas gan uz 80. gadu sliekšņa jau bija zaudējis savu aktualitāti un valdzinošo garu. Neskatoties uz to, Formans iegādājas dzīvokli tieši līdzās Centrālparkam – vietai, kurā norisinās filmas darbība –, un uzsāk filmēšanu. Kaut arī filma negūst ne tuvu tādus panākumus kā iepriekšējais meistardarbs, tā tomēr atrod arī savu publiku un nebūt nekaitē režisora vārdam.

Kadrs no filmas "Mati" (1979)

Līdzīgus panākumus piedzīvo arī E.L. Doktorova bestselleru ekranizācija Regtaims / Ragtime (1981), ko Formans uzņem pēc itāļu producenta Dino Laurentisa (Dino Laurentiis) piedāvājuma. Formans intervijās atzīst, ka tā arī neesot atklājis filmas iedarbības formulu un prognozēs par panākumiem allaž smagi kļūdoties. Prognozēšana gan esot producenta darbs, un viņš kā režisors varot reizēm ļauties arī kādai personiskai kaprīzei. Tomēr vienlaikus Formans arī lieliski apzinājās, ka ar savu Čehijas bagāžu nevar pretendēt kļūt par Amerikas ikdienas dzīves dokumentālistu, veidojot aktuālus portretus par aktuāliem notikumiem, tāpēc labprātāk izvēlējās strādāt ar jau gatavu literāro darbu vai scenārijiem, kurus rakstījuši angliski runājošie un domājošie, kā arī stāstiem par pārlaicīgām personībām, kas dzīvojušas pāris gadu desmitus vai simtus iepriekš.

Skaļi panākumi pie Miloša Formana atgriežas tieši ar vienu no šādiem stāstiem – butaforisko laikmeta drāmu ar visnotaļ pamanāmām komēdijas iezīmēm, filmu Amadeus (1984), kas pārspēj visas cerētās prognozes un arī Oskara balvu rekordus. Filmas scenārijs tiek veidots pēc tāda paša nosaukuma Pītera Šafera lugas par 18.gs. mūzikas ģēniju Volfgangu Amadeju Mocartu, kam vienlaikus tiek piedēvēts gan dievišķs talants, gan izteikti infantils, vulgārs un visādi citādi sabiedrībā nepieņemams un neciešams raksturs, kas visspēcīgāk ietekmējis jaunā avangarda komponista tiešāko konkurentu Antonio Saljēri.

Kadrs no filmas "Amadeus"

Kaut arī filmā netrūkst apzināti pieļautu atkāpju no vēsturiskā un laikmetam raksturīgā, Amadeus tiek uzņemta autentiskās un tām iespējami pietuvinātās norises vietās – proti, nekur citur kā Eiropā un tieši Prāgā, kur saglabājusies gandrīz neskarta Mocarta laika arhitektūra. Atlika vien attīrīt kadru no reklāmām un luksoforiem, lai vizuāli atgrieztos divus gadsimtus senā pagātnē.

Līdz niansēm precīzs filmā ir arī Mocarta darbu atskaņojums – tā bijusi viena no diriģenta Nevila Marinera prasībām, piekrītot strādāt ar filmas muzikālo materiālu. Scenārija līdzautors, dramaturgs Pīters Šefers, vienlaikus arī mūzikas kritiķis, līdz detaļām rūpīgi izvēlējās filmā iekļautos skaņdarbus, kamēr Formans filmai pieķērās ar pavisam citu, nu jau izteikti amerikānisku ideju, klasiskās mūzikas delikatešu vietā piedāvājot gardu Mocarta hotdogu ar pūristiem pilnīgi nepieņemamo Tomu Halsu (Tom Hulce) ģēnija lomā un vienprātīgi novērtēto kā izcilu Mareja Abrahama (F. Murray Abraham) Saljēri.

Aktieris Toms Halss un režisors Milošs Formans 1985. gadā ar Romā saņemtajām balvām par labāko aktierdarbu un labāko režiju filmā "Amadeus"

Milošam Formanam darbs pie šīs filmas bija divkāršs izaicinājums – gan kā režisoram, strādājot ar vēsturiski lielu un apjomos iespaidīgu saturu, gan kā no dzimtenes izraidītajam, atgriežoties līdz šim liegtajā Čehijā. Kaut arī politiskajā vidē valdīja liela pretestība, Čehijas Finanšu ministrijas alkas pēc amerikāņu dolāriem izrādījās spēcīgākas par ideoloģisko spītu, un ASV filmēšanas grupa ar trimdinieku Milošu Formanu priekšgalā saņēma atļauju ierasties un darboties Prāgā – tiesa gan, pastāvīgā slepenpolicijas uzraudzībā. Čehijas sabiedrība Formana atgriešanos dzimtenē uzņēma ar ovācijām, uzskatot to par sava veida radošā cilvēka uzvaru pār autoritātēm – lūk, pat šķietami nesaliecamā komunisma ideoloģija kūst un klanās visuvarenā dolāra priekšā.

Pēc Amadeus Formans pievēršas citai vēsturiskai tēmai, ekranizējot slaveno Pjēra Šoderlo de Laklo 18.gs. romānu Bīstamie sakari. Tomēr rodas domstarpības ar dramaturgu Kristoferu Hemptonu un ekranizācijas tiesības tiek pārdotas jaunajam angļu režisoram Stīvenam Frīrsam. Tā vienlaikus uz ekrāniem parādās divas kino versijas par vienu un to pašu literāro tēmu: Formana Valmont (1989), kas veidota pēc franču romāna oriģināla, un Hemptona dramatizējums Bīstamie sakari / Dangerous Liaisons (1988) Frīrsa režijā.

Filmas "Valmont" uzņemšanas laukumā - Kolins Fērts, Mega Tillija un Milošs Formans. Foto: Orion Pictures

Kaut arī Valmonts pie skatītājiem nonāca pāris mēnešu vēlāk un finansiāli guva visai pieticīgus panākumus, no radošās krīzes Formanu glāba ziņa, ka viņa studiju gadu draugs un domubiedrs Vāclavs Havels nupat bija kļuvis par atjaunotās, brīvās Čehijas prezidentu.

Nākamās mīlestības

Milošs Formans ir viens no tiem režisoriem, kura daiļradē skaitliski ir salīdzinoši maz darbu, tomēr katrs no tiem ir savā ziņā nozīmīgs gan kino vēsturē, gan paša režisora radošajā attīstībā. Formans savus darbus nobriedina, starp lielākajiem projektiem ieturot pat līdz septiņiem gadiem ilgas pauzes, it sevišķi pie pēdējiem projektiem, kad režisors rūpīgāk sācis izvērtēt to, kā pavadīt trīs gadus no savas dzīves, kas nepārtrauktā darbā tiek veltīti vienai filmai. Formans šīs ilgtermiņa saistības salīdzina ar mīlestību – kad viena aiziet, ir taču jāpaiet noteiktam laikam, līdz tu emocionāli nobriesti ķerties pie nākošās.

Formana nākamās mīlestības nu jau 90. gados bija savā ziņā atgriešanās pie pirmajām filmām – par pretošanos sabiedriskajai iekārtai un šo pretestību spilgtākajiem pārstāvjiem. Tā top biogrāfiskie stāsti par skandalozo žurnāla Hustler izdevēju Lariju Flintu filmā Nācija pret Lariju Flintu / The People vs. Larry Flynt (1996) un ekscentriskā komiķa Endija Kaufmana personību filmā Cilvēks uz Mēness / Man on the Moon (1999) ar izcilo Džimu Keriju, kas teju šizofrēniski iemiesojies Endija lomā.

Abas filmas gūst panākumus kinofestivālos un patīk arī publikai, tomēr ne ar ko īpaši neizceļas līdzās citiem tā laika ekrānos skatāmajiem darbiem. Turklāt filmai Nācija pret Lariju Flintu, biogrāfiskam stāstam par viedokļa brīvību, nākas sastapties ar izteiktu Amerikas feministiskās kustības nosodījumu, jo režisors bija atļāvies publiski slavināt pornogrāfiju un tādējādi it kā nodarījis lielu postu sabiedrībai.

Milošs Formans, uzņemot filmu "Nācija pret Lariju Flintu" (1996). Foto: Columbia

Uz augstajiem pjedestāliem netiek celta arī viena no pēdējām lielajām Formana filmām Goijas rēgi / Goya's Ghosts (2006), kas tiek uzņemta Spānijā ar Stellanu Skašgordu, Havjeru Bardemu un Natāliju Portmani galvenajās lomās. Vēsturiskā drāma par spāņu inkvizīciju un tās atainojumu gleznotāja Francisko Goijas darbos tiek apbalvota festivālos un izrādīta mākslas vēstures stundās, bet laikmeta līdzgaitnieces Amadeus panākumus tā tomēr nesasniedz.

Ar Goijas darbiem Formans bija iepazinies jau vairākus gadus iepriekš, kad Madridē apmeklēja Prado muzeju un nonāca spāņu rēgaini groteskās mākslas meistara darbu varā, tomēr Goijas stāstā vairāk par tā nenoliedzami māksliniecisko vērtību Formanu saistīja vēsturiskā vide un sistēma, kurā tapuši šodien pie muzeju sienām skatāmie darbi, – Spānijas inkvizīcija, baznīcas totalitārā vara un Napoleona neveiksmīgie centieni neauglīgā zemē iesēt pirmās demokrātijas sēklas. Spānijas sabiedrība, kas 18. gadsimtā dzīvoja teju pilnīgā atkarībā no baznīcas labdarības, demokrātiju uztvēra nevis kā atbrīvošanu no reliģiskā sloga, bet gan kā nopietnu draudu iedibinātajai kārtībai, kurā, neskatoties uz plecos smagi uzkrauto krustu, cilvēkiem tomēr bija vieglāk, jo bija, kur dzīvot, un bija, ko ēst.

Pelnītās brīvdienās

Miloša Formana radošā karjera noslēdzas Prāgā, kopā ar dēliem, dvīņubrāļiem Pjotru un Mateju (Petr Forman, Matěj Forman) veidojot džeza operu Prāgas Nacionālajam teātrim, kas vēlāk pārtop arī filmā Labi apmaksāts gājiens / Dobre placená procházka (2007). Formans neslēpj lepnumu par savu vecāko dēlu panākumiem, tolaik jau Eiropā zināmiem teātra aktieriem. Šis ģimenes kopdarbs tiek izrādīts Karlovi Varu kinofestivālā, kur tolaik jau 80 gadus vecais režisors oficiāli paziņo, ka pelnīti dodas radošās brīvdienās.

Milošs Formans (centrā) ar dvīņiem Pjotru un Mateju 1976. gadā, saņemot Oskara balvu par labāko režiju filmā "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Foto: AP

Allaž dumpinieks un allaž brīvības meklējumos – fiziskās brīvības, viedokļa brīvības un brīvības izvēlēties ideoloģiju, kurai piekļauties vai no kuras izvairīties –, Milošs Formans kino vēsturē savu vārdu ierakstījis lielajiem burtiem, ar lieliem stāstiem, personībām un mazmazītiņiem, bet tomēr tik būtiski allaž klātesošiem elementiem, kas katru Formana darbu veido raksturīgu īpaši viņam un uzticīgu viņa skatījumam uz cilvēkiem un cilvēcisko. Ticība, ka vienmēr jau atradīsies kāds Makmērfijs vai Mocarts, kas zinās pretoties rāmjiem un sacelt arvien jaunus viļņus, kad kādā no krastiem sāks palikt par šauru.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi