Ardievu, Valentīna!

„Es ceru, ka jūs, filmu noskatījušies, sapratīsiet, kāpēc tā ir viena no manām vismīļākajām filmām,” pirms gadiem sešiem Cēsu kinofestivāla publikai teica kinozinātniece Valentīna Freimane (18.02.1922.-16.02.2018.), noslēdzot stāstu par Marsela Karnē hrestomātisko filmu „Paradīzes bērni / Les enfants du paradis” (1945). Ļaujiet minēt – varbūt tāpēc, ka „filmu caurstrāvo liela mīlestība pret kultūru un mākslu, ticība tās spēkam un dzīvotspējai”... Ar šo pašu stāstu dziļā cieņā atvadāmies.

VALENTĪNA FREIMANE:

Par paradīzi Francijā tradicionāli dēvē teātru trešā balkona vietas – galeriju, kur sapulcējas visdemokrātiskākā publika; paradīzes bērni bija gan aktieri, skatuves mākslinieki, kas baudīja visas tautas mīlestību, gan arī paši skatītāji, kas pavadīja savas jaukākās stundas šajā galerijā, ko mēs padomju laika žargonā saucām par gaļorku. Diemžēl padomju kino nomā filmas nosaukumu pārtulkoja, piedodiet, pilnīgi idiotiski – jo nosaukums Cilvēki no galerijas absolūti neko nepasaka ne par šīs filmas vidi, ne aktieriem, ne noskaņojumu, kas valda šajā filmā. Reti neizdevies nosaukums, kurš diemžēl turpina pastāvēt arī latviešu valodas tekstos, bet es kategoriski atsakos lietot šo nosaukumu un atļaušos lietot oriģinālu.

Paradīzes bērni ieņem īpatnēju vietu gan franču, gan pasaules kinematogrāfijā. Viens iemesls - visās aptaujās par labākajām filmām, kādas laiku pa laikam rīko lielie laikraksti vai institūti starp profesionāļiem – kritiķiem, vēsturniekiem, kinematogrāfistiem –, veidojot zināmu kino kanonu par klasiku, nosaucot filmas, par kurām var cerēt, ka tās kļūs nemirstīgas, – vienmēr, vienalga, kādu gadagājumu vai kādu profesiju aptaujātie pārstāvēja; vienalga, kādā laikmetā viņi tika aptaujāti – pagājušā gadsimta sešdesmitajos vai jaunajā gadu tūkstotī – vienmēr pirmajā vietā bija Paradīzes bērni. Bez šaubīšanās. Arī pasaules kinematogrāfa vērtīgāko filmu sarakstā šī filma ir.
Filma ir īpatnēja ar to, ka tā radās īpašā laikā, kad bija sapulcējusies vesela grupa izcilu mākslinieku, liels kolektīvs, kur katrā amatā, katrā lomā bija patiešām izcils, radošs mākslinieks – tas ir rets gadījums, ka līdz pat pēdējai detaļai viss ir brīnišķīgā, nevainojamā līmenī.

Filmas režisors Marsels Karnē, viens no 20. gadsimta 30.-40. gadu kino spožākajiem pārstāvjiem, sāka savas gaitas kā Renē Klēra asistents, bet, sākot strādāt patstāvīgi, izveidoja brīnišķīgu tandēmu ar dzejnieku Žaku Prevēru, kurš rakstīja viņam scenārijus. Tas ir diezgan rets gadījums, ka dzejnieks labi izjūt arī scenārija dramatiskās prasības, bet šajā gadījumā tas tā bija – Marselam Karnē vizuāli, Žakam Prevēram saturiski un arī vārdu gleznojuma ziņā izdevās kopā likt pamatus veselam virzienam franču kinematogrāfā, ko bieži dēvē par poētisko reālismu.
Poētiskā reālisma virziena filmās izauga un guva slavu vesela plejāde franču aktieru, kuriem pašiem bija sava individualitāte, bet visiem kopā piemita līdzīga dzīves izjūta – ka eksistē ne tikai reālā dzīves īstenība, praktiskā, konkrētā ikdiena, ne vien sociālie apstākļi, bet arī kaut kas, ko sauc par dvēseli, sapņiem, arī – fantāziju, kas pēkšņi ielaužas un piešķir dzīvei sirreālu raksturu. Viņiem piemita sapratne, ka jūtu pasaule ir tikpat svarīga kā racionālās domas, un tāda dziļa nojauta, ka ir kaut kādi spēki, kuriem cilvēks var pretoties tikai ar lielām grūtībām, un to sauc par likteni. Traģiskā likteņa tēma, kas arī nāk līdzi šajās poētiskā reālisma filmās.

Paradīzes bērni ir ārkārtīgi bagāta filma – ja mēģina filmu analizēt, redzam, ka tajā ir vairāki slāņi, kas eksistē paši par sevi un tā saaužas kopā, ka nav vairs atdalāmi cits no cita. Sižeta līmenī tas ir mīlas stāsts par vienu sievieti, kurā dzejnieks Žaks Prevērs un režisors Marsels Karnē mēģina iemiesot franču sievietes noslēpumaino pievilcību. Viņu spēlē aktrise Arleti, kura pie mums diemžēl ir maz pazīstama, bet pieder, manuprāt, pie valdzinošākajiem sievišķības iemiesojumiem uz ekrāna.

Mazliet noslēpumaina, vēsa un kaislīga vienlaikus, vieglprātīga un pārpilna dziļām ilgām pēc patiesas mīlestības - visas šīs pretrunas apvienojas vienas ļoti neatkarīgas, ļoti godīgas un atklātas sievietes tēlā.

Ap viņu ir četri vīrieši, ar katru no tiem viņai ir dažāda tipa mīlestības attiecības. Taču tas nav tikai privātas mīlestības stāsts. Tā ir filma par laiku un laikmeta mantojumu. Filmas darbība risinās XVIII gadsimta vidū, kad franču kultūrā sācies romantisma posms, teātrī veidojas jaunas strāvas, mākslā risinās jauni procesi un cilvēku attiecības atbrīvojas no daudziem veciem reliģiskajiem un citiem valgiem. Šis laikmets parādīts nevis vēsturiski konkrēti (kaut gan ļoti precīzi detaļās), bet gan kā fantāzija par šo laiku un tām cilvēciskajām un kultūras vērtībām, kas šajā laikā veidojās. Būtībā tā ir arī filma par teātri un teātra cilvēkiem, un par tiem, kas mīl teātri, – šajā publikā balstās šie mākslinieki.

Man šķiet, franču kultūrā ir divas ļoti raksturīgas puses, vismaz es to tā uztveru. Viena ir liriskā stīga, fantāzijas, sapņu stīga, šo īpašību tajā laikā franču kultūrā pārstāvēja slavenais mākslinieks Batists Debiro (lomā Žans Luī Baro), mīms, kurš savā mūžā uz skatuves neizrunāja nevienu vārdu, kurš bija iemīļots gan franču tautā, gan augstākajās aprindās, jo viņa māksla bija pilnīgi neatvairāma.

Bet ir arī otra puse, kura ļoti cieši saistās ar franču kultūru – tā ir asprātīga, dzīvespriecīga, temperamentīga un pat bravūrīga attieksme pret dzīves īstenību, kas arī ir mākslinieciski ļoti auglīga, tāpēc vajadzīga, jo tā uztur dzīves spēku, optimismu, ticību nākotnei.

Šīs divas puses filmā Paradīzes bērni ir reiz apvienojušās un kopā rada niansētu franču mākslas, arī kinematogrāfa panorāmu.
Vienu pusi pārstāv jau minētais mīms Debiro, otra centrālā figūra ir lielais, vēsturiski slavenais franču aktieris Frederiks Lemetrs (lomā Pjērs Brasērs), viens no romantiskā franču teātra pamatlicējiem un izciliem šīs skolas pārstāvjiem; Debiro un Lemetrs arī dzīvē bija pazīstami un pat draudzējās. Tātad filma ir gan fantāzija, bet tajā ir arī īstenības elementi. Un šajā daļēji vēsturiskā vidē notiekošajā filmā ir vēl trešā vēsturiskā persona – kriminālnoziedznieks Lasanjērs, noziedznieks – džentlmenis, kā tolaik teica; viņš vienlaikus bija arī diezgan vājš rakstnieks, gribēja dzīvot un uzvesties kā džentlmenis un aristokrāts, bet beidza savu mūžu uz giljotīnas. Tā ir vēsturiska figūra, kura, starp citu, savulaik iedvesmojusi Dostojevski Raskoļņikova tēlam.

Filmu Paradīzes bērni caurstrāvo liela mīlestība pret savu kultūru un mākslu, ticība tās spēkam un dzīvotspējai. Filma tapa skumjā periodā, kad lielu daļu Francijas bija okupējusi hitleriskā Vācija; to sāka veidot 1942. gadā vēl neokupētajā, bet vāciešiem pakļautajā daļā – tā sauktajā Viši republikā Francijas dienvidos, kas it kā skaitījās gandrīz patstāvīga.
Darbs pie filmas turpinājās Parīzē, Paradīzes bērnus veidoja domubiedri mākslā un dzīvē, kas, protams, bija iekšēji nepakļāvīgi un brīvi. Raksturīgs apstāklis – divi cilvēki no šīs grupas, kas kopā strādāja pie projekta un vēlāk visu izstrādāja arī detaļās, faktiski dzīvoja pagrīdē, viņus slēpa, jo viņi bija ebreji. Viens no viņiem bija izcilais scenogrāfs un filmu mākslinieks Aleksandrs Trauners, slavenā, bet pāragri mirušā Lāzara Meijersona skolnieks, bet otrs – komponists Žozefs Kosma; abus pat nedrīkstēja pieminēt filmas titros, kad tā tuvojās nobeigumam.

Filmas pirmizrāde, ilgi novilcināta, beidzot notika 1945. gada janvārī, kad Francija jau bija atbrīvota. Tādējādi šī filma no parasta mākslas darba kļuva par kaut ko vairāk – par triumfa zīmi, ka Francijas māksla ir dzīva un brīva, ka nav izdevies to nomākt, ka cilvēki palikuši uzticīgi savai dzimtenei un savai mākslai. Tas viss izklausās politiski un varbūt ļoti vienkārši, bet arī tas šajā filmā ir būtiski.

Filmas izcilo māksliniecisko perfekciju veicina arī apbrīnojami precīzā aktieru izvēle. Mīmu Batistu Debiro, kura daiļrades atslēga bija viņa iemiesotais skumjais, mēnessērdzīgais Pjero – sapņotājs, nelaimīgais mīlētājs, bet savā poētiskajā spēkā tomēr neiznīcināmais –, tēloja jaunais aktieris Žans Luī Baro, radošs savā garā un perfekts amata prasmē; tā ir kombinācija, kuru nemaz tik bieži nesastopam. Neviens cits nebūtu varējis Debiro nevis spēlēt, nevis tēlot, pat ne iemiesot, bet – būt Debiro. Viņa papildinājumu uz skatuves, pretpolu mākslinieciskajā izpausmē – slaveno aktieri Frederiku Lemetru – šo tēlu tāpat nevis spēlē, ne iemieso, bet šis tēls ir aktieris Pjērs Brasērs, kuru mēs mazāk pazīstam, kaut Francijā viņš ir ļoti slavens – guvis milzīgus panākumus gan uz skatuves, gan kinoekrānā. Vēsturiskie un reālie, laikmetīgie tēli perfekti sader kopā.

20. gadsimta 60. gadi Latvijā. Centrā - Valentīna Freimane, Kārlis Sebris un Edgars Zīle

Varētu vēl daudz ko pastāstīt par šo filmu, bet jātuvojas beigām, tāpēc es gribētu tikai nosaukt talantīgā ansambļa dalībniekus, kuriem vajadzētu pievērst uzmanību, jo katrs no viņiem, pat mazākajā lomā, rada mazu meistardarbu. Epizodiskās lomās redzam slaveno franču aktieri Pjēru Renuāru, ne mazāk slavenā gleznotāja vecāko dēlu (jaunākais bija režisors Žans Renuārs). Pjērs Renuārs ir izcils raksturu tēlotājs, viņš spēlē filmas ļauno tēlu, kas, tāpat kā citi filmas tēli, ir konkrēta parādība un vienlaikus nes arī lielu poētisku un filozofisku virsslodzi.
Vēl es gribētu pievērst jūsu uzmanību kādai jaunai aktrisei, kurai tā ir pirmā lielā loma; viņa nesen bija no Spānijas pārcēlusies uz dzīvi Parīzē – tā ir Marija Kazaresa, kas kļuva par vienu no labākajām franču teātra un kino traģiskajām aktrisēm. Viņa spēlē sievieti, kas mīl Debiro, viņš to apprec, bet šī sieviete tomēr nekad nav varējusi kļūt pilnīgi laimīga.

Spožu ansambļa saspēli jūs paši piedzīvosiet, un es ceru, ka jūs, filmu noskatījušies, sapratīsiet, kāpēc tā ir viena no manām vismīļākajām filmām.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi