Patiesība vienmēr ir laikā

"Tā nav nejaušība, ka "Melānijas hronikas" pirmizrāde ir tieši novembrī, nevis martā vai jūnijā," saka filmas producents Gints Grūbe. Kopš filmas pirmizrādes visu laiku snieg, un sniga arī dienā, kad Rīgas Kino muzejā pulcējāmies uz diskusiju par to, kā „Melānijas hronika” ir mainījusi skatpunktu uz deportāciju tēmu un mūsu kolektīvo atmiņu.

“Patiesība vienmēr ir laikā”
(Lidija Doroņina-Lasmane)

Kristīne Želve: - Kino Rakstu mērķis, ierosinot diskusiju par Viestura Kairiša filmu Melānijas hronika un pulcinot tik dažādus diskusijas dalībniekus, ir runāt ne tikai par filmas mākslinieciskajiem aspektiem, lai gan par tiem mēs arī, es ceru, mazliet parunāsim (un Kino Rakstos noteikti būs arī recenzijas un citi filmas izvērtējumi).
Šodien mēģināsim paskatīties uz filmu plašāk, arī kontekstuāli, rezonatīvi, kā tā iedarbojas uz cilvēkiem, kā maina skata punktu uz deportāciju tēmu un jūsu personisko pieredzi.

Diskusijas dalībnieki Rīgas Kino muzejā. Foto: Reinis Krastiņš

Iepazīstinu ar sarunas dalībniekiem. No filmas radošās grupas uzaicinājām producentu Gintu Grūbi, studija Mistrus Media.
Režisore Dzintra Geka, kura ar Sibīrijas tēmu strādā kopš 1999. gada – gan organizējot ekspedīcijas uz Sibīriju, gan veidojot dokumentālās filmas, gan apkopojot atmiņu stāstus. Dzintra ir arī fonda Sibīrijas bērni dibinātāja. Es nevarēju izskaitīt, cik tavas dokumentālās filmas veltītas šai tēmai – kādas padsmit?

Dzintra Geka: - Laikam četrpadsmit vai piecpadsmit. Skaits jūk tāpēc, ka man 2002. gadā bija Sibīrijas dienasgrāmatas, četras sērijas it kā vienā filmā. Dažas ir, teiksim tā…

Kristīne Želve: - Jā, dažas ir.
Sonora Broka, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF radošā direktore. Un Kaspars Zellis, vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors, arī ar zināmu pieredzi kinoscenāriju veidošanā.

Tātad, deportāciju tēma pirmo reizi Latvijā ir izskanējusi spēlfilmā – jau ar to Melānijas hronika ir unikāla un iekļuvusi kino vēsturē, tā ir pirmā Latvijas spēlfilma, kas ir veltīta izsūtīšanām, 1941. gada deportācijām.

Melānijas Vanagas grāmata Veļupes krastā iznāca 1991. gadā, tajā laikā par “Sibīrijas tēmu” sāka runāt – es gribu teikt, sāka runāt skaļā balsī,

un tas vilnis pamazām sāka velties, kā tāda sniega pika, kas apaug un apaug, un kļūst arvien lielāka; parādījās cilvēku personiskās atmiņas gan interviju, gan atmiņu grāmatu formātā, kļuva pieejami arhīvi, pieslēdzās akadēmiskie vēsturnieki – Vēsturnieku komisijas sešu sējumu pētījums ir rezultāts šim darbam; fonds Sibīrijas bērni sāka dokumentālo filmu veidošanu, iznāca Sandras Kalnietes grāmata Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos – es nevarēju šo faktu pārbaudīt, bet tā tiek uzskatīta par visvairāk tulkoto latviešu grāmatu…

Dzintra Geka: - …ir arī grāmata Sibīrijas bērni divos sējumos…

Kristīne Želve: - Katrā ziņā fons ir pietiekami bagāts, lai nevarētu apgalvot, ka mums nav informācijas vai ka cilvēki negrib par to runāt un dalīties atmiņās. Man liekas, visdažādākā materiāla ir bijis pietiekami, tāpēc pirmais jautājums – kādēļ pirmā spēlfilma ir tikai tagad, 2016. gadā? Vai tas ir “tikai tagad”, vai tas ir tomēr “jau tagad”? Vai kaut kas ir nokavēts? Vai varbūt tā ir tieši laikā, jo, kā skaisti pateica Lidija Doroņina-Lasmane, kura filmu jau noskatījusies trīs reizes, “patiesība vienmēr ir laikā”...

Kaspar, es lūgšu tevi sākt un pie viena došu iespēju apstiprināt vai apgāzt manu apgalvojumu, ka dokumentālā materiāla par deportācijām ir pietiekami.

Kaspars Zellis: - Pētnieciskais materiāls tiešām pēdējo 15-20 gadu laikā ir savākts un apstrādāts, tēma ir vairāk vai mazāk aprobēta, ja mēs runājam par zinātnisko literatūru. Tomēr pastāv cita problēma – kā šo vēstījumu aizvadīt līdz tautai, jo, ja mēs skatāmies kaut vai sociālās atmiņas monitoringus, deportāciju tēma kļūst arvien mazāk aktuāla. Jauniešiem deportāciju tēma vairs tik daudz nenozīmē, viņi neizprot, ko nozīmē 14. jūnijs vai 25. marts, bieži vien tas tiek jaukts, faktiski valda neorientēšanās tajā, kas notika un kāpēc notika… Milzīgais atmiņu materiāls, kas ir savākts, dokumentālās filmas, kas uzņemtas, vai nu neuzrunā jauno paaudzi, vai ir nepieciešami citi izteiksmes līdzekļi, lai līdz viņiem aiznestu šo vēstījumu. Spēlfilma, manuprāt, ir labākais variants, kā to izdarīt. Šī filma patiešām ir tieši laikā, un manā skatījumā tā ir izcila filma. Ir daži “bet”, taču tie vairāk attiecas uz nevis uz vēsturisko fonu, bet citām niansēm.

Vēsturnieks Kaspars Zellis: "Filma "Melānijas hronika" komunikatīvo atmiņu paceļ kultūras atmiņas līmenī". Foto: Reinis Krastiņš

Vēl viena nozīmīga lieta, ko es noteikti gribu akcentēt, ir tas, ka ekranizācijai paņemta tieši Melānijas Vanagas grāmata, jo Veļupes krastā radās laikā, kad deportāciju atmiņu tēma nebija attīstīta. Ar atmiņām ir tāda lieta, ka cilvēki bieži vien pārņem citu atmiņas, nereti savējās iekļaujot citu stāstīto vai pārdzīvoto – un tā notiek ar jebkurām atmiņām, kaut vai holokaustu izdzīvojušo un citām. Bet Vanagas grāmata tiešām savā laikā ir tapusi kā pagrīdes literatūra, rakstīta atvilktnei, nevis publiskai lietošanai, un tajā faktiski nav nekādu uzslāņojumu.

Otra lieta – Melānija Vanaga savā vienkāršajā izteiksmes veidā būtībā pasaka vairāk, nekā daudzi citi stāsti, kas radušies mazliet vēlāk un kur mēs jūtam jau kaut kādu gatavu shematismu. Varam salīdzināt kaut vai ar to pašu lietuviešu filmu Ekskursante

Kristīne Želve: - Līdz Ekskursantei mēs vēl tiksim, vispirms gribu dot vārdu arī citiem par šo pašu jautājumu: Dzintra, vai tev arī ir sajūta, ka interese par Sibīrijas un deportācijas tēmu mazinās?

Dzintra Geka: - Man ir citādāki uzskati nekā cienījamajam vēsturniekam. Fondā Sibīrijas bērni mēs esam savākuši ap 800 atmiņu stāstījumu par deportācijām, un es negribētu piekrist, ka atmiņas tik ļoti uzslāņojas un mainās. Nu labi, kāds varbūt piepušķojis klāt, ka trīs vilki taigā uz viņu skatījās, vai citas nelielas nianses, bet tā gluži nav, ka tās ir tik deformētas. Es gan gribu uzsvērt, ka 1991. gadā, kad cilvēkus sāka intervēt par izsūtīšanām uz Sibīriju un viņi pirmo reizi sāka par to runāt, daudzi tam vēl nebija gatavi. Desmit gadus vēlāk viņi teica: “Tagad es esmu gatavs stāstīt, jo ticu, ka vairāk nekas nemainīsies.” Bet pirmajos gados daudzi tam īsti neticēja…

Režisore Dzintra Geka: "Kad es uzzināju, ka Sabīne Timoteo ir dejotāja, man likās, ka stāsts tiek izdejots, šis trauslais stāvs un tā nosacītība arī bija vajadzīga. Atceros, mans tēvs teica – „gulagos” lielie, stiprie vīri salūza pirmie, toties bija tādi mazi un trausli, kuros pamodās kaut kāds neticams spēks." Foto: Reinis Krastiņš

Par skolām – šobrīd laikam pilnīgi visās Latvijas skolās ir filmas no Sibīrijas bērnu cikla, citās ir trīs vai četras, citās piecas. Mums ir arī ceļojošā izstāde gan latviski, gan krieviski, tā ir pabijusi pilnīgi visās Rīgas skolās. Varbūt gribētos teikt, ka neviens neko nezina, bet tajā pašā laikā es jums labprāt parādītu – 15 gadu garumā mēs rīkojam zīmējumu un sacerējumu konkursus, un tas ir vienreizēji! 200, 300 jauniešu sacerējumi, protams, visas Latvijas mērogam nav daudz, bet apbrīnojami, ko tik visu viņi ir atraduši – cits atradis ģimeni, cits savu dzimtas stāstu. Bija tāds brīdis kādā 2000. gadu sākumā, kad teica: “Kam to vajag?” Vienmēr būs daļa, kas neinteresēsies ne par ko, bet pēdējos gados skatos uz situāciju daudz cerīgāk. Manuprāt, atšķirībā no holokausta, par kuru runā un runās, tas ir iestrādāts visādās programmās un ir prestiži par to runāt, Latvijā nekad, sevišķi 90. gados, nav bijis prestiži runāt par izsūtījumu. Ja deviņdesmito gadu sākumā būtu skolās iestrādāta tāda programma… Mana paaudze ļoti labi atceras, kā „Tēvijas kara veterāni” gāja pa skolām un visu ko stāstīja. Lai arī mēs muļķojāmies, saucām viņus par “”Saules kaujas dalībniekiem”, tomēr mēs viņus uzklausījām, un mēs visu to zinājām. Un, ja skolās būtu bijusi šāda programma, kur skolēniem jāizstāsta atšķirības starp 1941. un 1949. gada deportācijām, tad jau viņi to zinātu. Bet tas jau nenotika, vai ne?

Kaspars Zellis: - Nu, protams. Te varbūt nedaudz palabotu – es nesaku, ka atmiņas ir vai var būt neīstas, jebkuras atmiņas ir īstas. Par uzslāņojumiem runājot – tā ir vienkārši naratīvu veidošanas prakse, kā cilvēks veido stāstu. Un cilvēks nereti veido stāstu kā reprezentatīvu stāstījumu. Mēs šo jautājumu pētām diezgan pamatīgi, mums ir ļoti daudz, vairāk nekā 4000 dažādu dzīvesstāstu, kur arī ir deportēto atmiņas.

Un diezgan klaji ir redzama atšķirība, kādi ir deportēto stāsti 90. gadu sākumā un ar ko viņi atšķiras no vēlākiem laikiem.

Vēlāk tur nereti parādās zināms šabloniskums, un ir vēl tā, ka 90. gadu sākumā cilvēki negrib par to runāt, tā ir sāpīga lieta, tā ir trauma.
Sociālās teorijas mums stāsta, ka ir tāda komunikatīvā atmiņa – kamēr ir dzīvi aculiecinieki, tikmēr viņi nodod savus stāstus no paaudzes paaudzē, bet, ja viņi nemīl to reprezentēt, vai ģimenē par to nerunā, stāsts paliek neizstāstīts. Tas, ko jūs minējāt par skolēnu aktivitātēm, vairāk vai mazāk ir nācis kā iniciatīva no augšas – cilvēks ir mēģinājis savu vecmāmiņu, vectētiņu kaut kādā veidā uz šādām sarunām bīdīt, un tikai tad viņš dabū ārā kādu informāciju. Tomēr tā paaudze, kas piedzīvojusi deportācijas, pamazām aiziet, un tad iestājas tas, ko vēsturnieks Ēriks Hobsbaums nosaucis par krēslas zonu atmiņā, kad īsti nav zināms, vai tā saglabāsies, jo komunikatīvā atmiņa nekad nav ilga. Maksimālais tās pastāvēšanas ilgums ir kādi 90, 100 gadi… Un tad tā vai nu izbeidzas, nomirst, par viņu vairs nerunā, vai pāriet kaut kādā citā – kultūras atmiņas līmenī. Šī filma jau lielā mērā ir komunikatīvās atmiņas pārnese kultūras atmiņas līmenī, tā saglabāsies kā kultūras fakts.

Kristīne Želve: - Vai tas prasa kaut kādu laika posmu? Ar to es atgriežos pie jautājuma, kāpēc pirmā spēlfilma ir tikai 2016. gadā? Manuprāt - “tikai”, bet var būt, ka īstajā laikā.

Gints Grūbe: - Runājot par filmām, es visu laiku uzbāžos dažādiem kinozinātniekiem ar jautājumiem, kas mani interesē. Varbūt arī vēsturnieki var pacelt šo jautājumu – kādā veidā ne tikai Sibīrijas tēma, ne tikai deportāciju tēma, bet dažādi 20. gadsimta vēstures aspekti ir parādījušies latviešu kino, kādā kontekstā un ar kāda veida saturu. Jo nav jau tā, ka šādu tēmu latviešu spēlfilmās nav bijis. Ir bijis [Aloiza Brenča] Ilgais ceļš kāpās, mēs tikko redzējām to arī atjaunotajā Jāņa Streiča filmā Svešās kaislības, un tas konteksts, kādā katrā laikā šī tēma parādās, ir pietiekami interesants, man šķiet.

Producents Gints Grūbe: "Mana izejas pozīcija, sākot darbu pie "Melānijas hronikas", bija pavisam personiska. Tam nebija nekāda sakara ne ar laikmetu, ne ar ko, tas bija manas ģimenes stāsts. " Foto: Reinis Krastiņš

Par šiem jautājumiem es gribētu redzēt nopietnu pētījumu – kā, piemēram, parādās okupācijas jautājums, jo tas dažādos apslēptos veidos un zemtekstos visu laiku ir bijis klātesošs, un tas ir iemesls, kādēļ latviešiem patika filmas par buržuāziskā režīma kritiku, jo patiesībā viņi tajās saskatīja kaut ko pavisam citu. Tas pats arī ir ar Ilgo ceļu kāpās, man šķiet. [Oļega] Rudņeva scenārijs no vēsturiskā viedokļa patiešām ir pilnīgi ārprātīgs un safabricēts, bet cilvēki jau tajā filmā ieraudzīja kaut ko pavisam citu, pirmo reizi padomju periodā šī tēma vispār parādījās publiski kā mākslas fakts, kas vai nu ļauj viņiem identificēties, vai neļauj. Mani vecvecāki bija sašutuši, kad viņi to ieraudzīja.

Bet, ja atgriežamies pie mūsdienām, tad mana izejas pozīcija, sākot darbu pie Melānijas hronikas, bija pavisam personiska. Tam nebija nekāda sakara ne ar laikmetu, ne ar ko, tas bija manas ģimenes stāsts. Vairāki citi pieredzējušāki producenti Viesturam laikam bija teikuši “nē”, jo viņi saprata, ko nozīmē ielaisties vēsturiskas filmas veidošanā situācijā, kad valstij nav budžeta. Bet man šis piedāvājums sakrita ar brīdi, kad manam dēlam bija gads.

Manu tēvu izveda, kad viņam bija gads, un tas viss pēkšņi bija tik ļoti konkrēti un personiski, ka es nedomājot pateicu: “Jā! Es gribu to filmu taisīt, un mēs to taisīsim!”

Laikā, kad sāka runāt par deportācijām, es ar kino nenodarbojos, studēju Universitātē filozofiju. Man liekas, [sociālantropologs Roberts] Ķīlis tad pētīja t.s. “deportēto fenomenu”, un es dažkārt mēdzu spīdzināt savu tēvu ar šī pētījuma secinājumiem. Mans tēvs arī stāstīja par izvešanu gada vecumā, un man bija pilnīgi skaidrs, ka tās ir aizgūtas atmiņas, ka tās nav viņa – gadu vecs bērns nevar atcerēties tos vagonu stāstus, tur no antropoloģiskā vai sociopsiholoģiskā viedokļa ir ļoti daudz interesanta, tie ir fenomeni, kas sablīvējas, nogulsnējas… Mana vecāmāte arī nelabprāt atbildēja uz maniem jautājumiem par šo tēmu.

Kristīne Želve: - Tas ir tas, ko Kaspars teica, ka deportāciju atmiņas ir tik traumatiskas?

Gints Grūbe: - Droši vien viens iemesls bija bailes, bet otrs... Mārai Zālītei bija teorija – jo viņa savu romānu Pieci pirksti arī uzrakstīja tikai pirms dažiem gadiem [2013. gadā. - K.Ž.] –, ka tas ir kaut kāds saglabājies kauns par pazemojumu, ko nācās piedzīvot, visi tie cilvēki tika pazemoti, un tas transformējās kauna sajūtā par savu iznīcināto dzīvi… Un radīja tādu kā noklusējumu lauku. Kāpēc tieši tagad par to tiek runāts? Man liekas, tā ir kaut kāda paaudžu lieta…

Filmas tapšanas laikā es biju diezgan pārsteigts par to, cik daudzi manas paaudzes cilvēki filmēšanas grupā, kurā bija gan latvieši, gan lietuvieši, pēkšņi sāka stāstīt par saviem vecākiem un vecvecākiem.

Tas laikam ir nākamās paaudzes fenomens, ka viņi grib saprast savus vecākus un vecvecākus. Man liekas, spēlfilma ir veids, kā meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.

Kristīne Želve: - Sandrai Kalnietei Melānijas hronikas kontekstā bija tēze, ka šobrīd mēs esam tikuši galā ar dokumentālo fāzi, kad bija svarīgi vākt atmiņas, pierakstīt, izrunāt no sevis ārā, un ir pienākusi nākamā stadija, kad tās nonāk mākslas zonā un var pārtapt mākslas faktos. Vai tam varētu piekrist?

Sonora Broka: - Jā, protams, un es tagad gribētu pieminēt abas pārējās baltiešu filmas par deportācijām, vai drīkst?

Kristīne Želve: - Jā, protams. Lietuvā un Igaunijā deportāciju filmas tapa ātrāk, bet tikai mazliet ātrāk.

Gints Grūbe: - Latvijā tas notika vēlāk tikai naudas trūkuma dēļ.

Sonora Broka: - Lietuviešu Ekskursante tika pabeigta 2013. gadā, igauņu Krustvējos / In the Crosswind – 2014. gadā.

Kristīne Želve: - Latvijā šī filma tika parādīta ar nosaukumu Caurvējā.

Sonora Broka: - Man gan liekas, ka tas vispār ir kaut kas cits, stāsts ir par to, ka filmas varone, viņa, būs Rietumu vējš un viņas mīļotais būs Austrumu vējš, un tad viņi satiksies. Un tad būs tas crosswind. Kaut kāds vēju krustojums.

Kristīne Želve: - Tātad Krustvējos…Jūs esat redzējuši?

Gints Grūbe: - Es apzināti neskatījos ne vienu, ne otru. Krustvējos iedevu Viesturam [Kairišam], lai noskatās.

Sonora Broka: - Ja parēķinām, visas šīs filmas tika sāktas veidot jau ātrāk, un varbūt tie ir tie desmit gadi, kas vajadzīgi, lai kaut kas nogulsnētos. Es domāju, ka tas ir arī sabiedrības apziņas brieduma rādītājs.
No otras puses, veidot šādu filmu ir milzu uzdrīkstēšanās, filma var apēst režisoru. Tēma ir tik milzīga, ekspektācijas ir tik milzīgas, spiediens tik milzīgs, sevišķi, ja tā vēl ir pirmā spēlfilma par šo tēmu un tai pamatā ir tik nozīmīgs literārais darbs – tie visi ir apstākļi, kuros reti kurš latviešu režisors varētu tikt ar kaut ko tādu galā, nepazaudējot sevi tajā materiālā, nepadodoties tā noteikumiem, jo vienā mirklī fakti var vienkārši sākt rotaļāties ar režisoru. Man ir liels prieks, ka Viesturam ir izdevies, Melānijas hronika nav žēlabu filma par mūsu tautas likteni, tā ir ārkārtīgi dzīvi apliecinoša filma par spēcīgu raksturu. Atšķirībā no, piemēram, no tās pašas lietuviešu Ekskursantes, kuras režisors ir 60. gados dzimušais Audrius Juzenas, - tā, manuprāt, ir šo tēmu ekspluatējoša filma. Tur mēs varam ieraudzīt visu to, ko sagaidām no šādām filmām – visas šausmas, viss ļaunākais, kas varētu notikt ar varoņiem, arī notiek… Es neuzskatu to par labāko pieeju, lai gan, protams, ja mēs no filmas gaidām tēmas atražošanu, lai tā parāda visu “kā bija”, un mēs tagad pārdzīvosim un cietīsim, tad droši vien šī filma ir labs piemērs.

Kinokritiķe Sonora Broka: "Tēma ir tik milzīga, ekspektācijas ir tik milzīgas, spiediens tik milzīgs, sevišķi, ja tā vēl ir pirmā spēlfilma par šo tēmu un tai pamatā ir tik nozīmīgs literārais darbs – tie visi ir apstākļi, kuros reti kurš latviešu režisors varētu tikt ar kaut ko tādu galā." Foto: Reinis Krastiņš

Savukārt igauņu filmas veidotāji ir aizgājuši absolūtā simbolismā, lai gan pārsteidzoši, cik ārkārtīgi līdzīga ir bāze, kā tika veidota gan Melānijas hronika, gan Krustvējos – šai filmai par pamatu ņemtas jaunas igaunietes Ernas vēstules, kuras viņa visu izsūtījuma laiku raksta savam vīram. Līdzīga ir pamatstruktūra, bet tik ļoti interesanti atšķirīgi veidotas filmas, jo igauņu filmā tikpat kā nenotiek nekāda kustība…

Dzintra Geka: - Fotogrāfijas atdzīvojas.

Sonora Broka: - Jā, bet tās nav fotogrāfijas, aktieri brīžiem vienkārši sastingst…

Kristīne Želve: - Vizuālais stāstījuma veids ir ļoti oriģināls, bet man likās būtiski, ka tu pieminēji gan Ekskursanti, gan Krustvējos. Eksursante, manuprāt, aiziet riktīgā melodrāmā – tur ir klasiskā dramaturģija, melodramatiski efekti, lineārs stāsts, tā ir filma, kā mēs šad tad mēdzam izteikties, „plašai publikai”, kamēr Krustvējos uzturas autorkino teritorijā, ko varbūt ne visi var pieņemt, tas ir vizuāli, kinematogrāfiski radikāls kino. Protams, ļoti emocionāls, bet filmas kinovaloda ir pietiekami sarežģīta, lai ne visi to saprastu. Man par Melānijas hroniku tomēr ir iespaids, ka Kairišs nav izvēlējies klasisku dramaturģiju, lineāru stāstu, viņš ir veidojis diezgan poētisku, monumentālu, himnisku, epohālu vēstījumu – visi šie epiteti jau ir veltīti Melānijas hronikai –, līdz ar to filmas stāsts ir it kā nosacīts, atsvešināts.

Kā Sonora teica – tas nav tā, “kā bija”, es vispār nezinu, vai par šiem notikumiem var uzfilmēt tā, kā tas notika reāli… Un tas zināmā mērā ir riska moments, vai skatītājs to sapratīs, vai viņš to pieņems, vai tas apstiprinās viņa gaidas, kādai jābūt „deportāciju filmai”,

īpaši Latvijā pirmajai spēlfilmai par šo tēmu. Gint, vai tevi nebiedēja šis riska moments, Viestura tomēr diezgan radikālā kinovaloda, ar kuru viņš bija izvēlējies slēgt šo stāstu?

Gints Grūbe: - Kinovalodu jau veidoja daudz un dažādi elementi, arī tas, kā stāsts auga, kā notika darbs pie scenārija, jo Melānijas Vanagas Veļupes krastā jau nav romāns. Tas nav darbs, kas rakstīts pēc kaut kādiem dramaturģiskiem principiem. Jau sākot lasīt, ir zināms: izsūtīja-atgriezās. Kad satikāmies ar Melānijas Vanagas ģimeni, mēs ieraudzījām visu to ārprātīgo arhīvu apjomu, kuru Melānija ir uzrakstījusi pēc atgriešanās no Sibīrijas. Veļupes krastā ir balstīts divos ar roku detalizēti sarakstītos sējumos, oriģinālais apjoms ir vairāk nekā 100 šādu sējumu, tie ir pētījumi gan par viņas dzimtu, gan par Amatas upi, gan par kori Dziesmuvara.
Tad, manuprāt, arī radās ideja, kas arī kaut kādā ziņā ir ietverta filmas stāstā, - par izdzīvošanu, kas sakņojas Sibīrijas dabā. Sākumā man kā producentam likās, ka Viestura ideja ir pārāk abstrakta, ka kinovaloda ir vienkāršāka, tā nepieļauj šāda veida eskeipismu un šāda veida abstrakciju pārveidot filmā. Bet tad, kad filma bija uzņemta un notika melnā montāža, es noskatījos visu gandrīz trīs stundu ilgo materiālu un teicu: “Neticami, bet Viestura abstraktā ideja filmā ir redzama. Viņa tur ir.”

Es domāju, ka noteikti vēl taps TV drāmas un TV seriāli par šo tēmu, mūsu gadījumā bija būtiski mēģināt precīzi veidot filmu, balstoties uz Melānijas atstātajiem materiāliem un arhīviem. Nerunāsim nemaz par [mākslinieces] Ievas Jurjānes un pārējā mākslas departamenta gigantisko darbu, radot filmas vidi pēc Melānijas Vanagas fotogrāfijām. Ja kāds domā, ka mēs atradām Zilupē Sibīrijas ciemu, tās ir pilnīgas muļķības. Tā ir mūsu kino cilvēku precīzi izveidota vide. Viesturs un Ieva brauca, skatījās šo vidi kopā ar Dzintru [Geku] mūsdienās, lai redzētu, kā tā pārveidojusies, un mēģināja to visu restaurēt, radīt pilnīgi no jauna. Protams, tā ir viņu interpretācija, tā ir viņu valoda, bet tajā ir ļoti nopietna, detalizēta balstīšanās uz avotiem.

Režisore Kristīne Želve: "Kāpēc pirmā spēlfilma ir tikai tagad, 2016. gadā? Vai tas ir “tikai tagad”, vai tas ir tomēr “jau tagad”? Vai kaut kas ir nokavēts, vai varbūt tā ir tieši laikā?" Foto: Reinis Krastiņš

Kristīne Želve: - Un kāds ir pārējo viedoklis un sajūtas, komentārs par Viestura Kairiša izvēlēto kinovalodu – vizuālo atslēgu šim stāstam?

Kaspars Zellis: - Mani tas ļoti uzrunāja. To es jau uzreiz pateicu. Dzirdēju arī daudzus citus viedokļus, daži iebilda pret pārlieku lielo estetizāciju. Man atkal likās, ka tieši tas uz mani ļoti iedarbojās, ka tev vienlaicīgi parāda skaisto un šausmīgo. Šis bipolārisms visu laiku notur uzmanību un liek pārdzīvot līdzi. Cita lieta – es vienmēr gan mēģinu abstrahēties un pieņemt, ka grāmata un filma nav viens un tas pats, bet filmā man dažbrīd nācās atsaukt atmiņā Veļupes krastu, lai salīmētu kopā dažas epizodes. Man īpaši nebija skaidrs, no kurienes parādījās vācietis vai vēl citas lietas. Tās es varu izskaidrot tikai tāpēc, ka esmu lasījis Vanagas grāmatu, un, ja tā būs kaut kāda intriga, kas derēs jaunajai paaudzei, būs ļoti labi.
Es skatos uz savu bērnu – viņu nepiedabūsi lasīt grāmatu latviešu valodā, viņi lasa bestsellerus angļu valodā, toties ļoti intensīvi patērē citus kultūras produktus, piemēram, teātri. [Māra Bērziņa romāns] Svina garša varēja saņemt n-tās prēmijas, tas neko tiem tīņiem neizsaka, līdz viņi aiziet uz teātra izrādi, kas viņus uzrunā, – tikai tad viņi sāk plauktā meklēt to grāmatu un sāk lasīt. Ja mēs kādreiz vispirms izlasījām grāmatu un tikai tad ieraudzījām filmu vai teātri, šodien ir otrādi. Man ir ļoti interesanti, kāda būs viņu reakcija pēc šīs filmas.

Gints Grūbe: - Tā ir baigā kinematogrāfistu atbildība, pēc filmām šobrīd tiek interpretēti vēstures periodi.

Sonora Broka: - Man liekas ļoti vērtīgi, ka šī nav filma, kas sit ar šausmām, to ir iespējams noskatīties arī cilvēkiem, kuri vēlas izvairīties no smagiem brīžiem filmas skatīšanās laikā, un tā principā panāk to pašu mērķi, tikai ar daudz inteliģentākiem līdzekļiem. Tā ir milzu vērtība, jo lietuviešu filma darbojas ļoti tieši uz cilvēka pamatrefleksiem, bet igauņu filma ir galēja stilizācija, kuru noteikti būs grūti parādīt kārtējos valsts svētkos.
Kaut kādā interesantā veidā katra no šīm trim filmām raksturo valsti, kurā tā veidota, un mēs, kā vienmēr, esam pa vidu. Melānijas hronika – šai filmai ir dvēsele, viņa ir dzīva, un vienlaikus ļoti latviska filma, kas spēj par pārdzīvoto vēstīt ļoti gudrā veidā un neatgrūž skatītāju; man pašai arī nācies saskarties ar lieliskām filmām, kuras es vienkārši nevaru noskatīties.

Melānijas hronika vēl ilgi paliks skatītāju atmiņā tieši tādēļ, ka neizmanto visprimitīvākos paņēmienus.

Dzintra Geka: - Es subjektīvi uzskatu, ka Viesturs kā režisors visspēcīgākais ir operā, un acīmredzot tie bija tādi likteņa tamtami, ka satikās Gints, kurš varēja to pacelt kā producents, un Viesturs kā režisors. Man pat grūti iztēloties, kā Viesturs īsti ar to tika galā, jo tas ir milzīgs emocionāls pārdzīvojums un nemitīga spriedze, tu taču pats sevi arī plosi… Tā, protams, ir profesija, bet man grūti iedomāties, ka kāds spēj tā pilnīgi atsvešināties – vienu dienu taisīt par holokaustu, otro dienu par incestu, trešo dienu par Sibīriju.

Kristīne Želve: - Esmu dzirdējusi no daudziem grupas locekļiem, ka šī bijusi emocionāli grūtākā filma viņu pieredzē.

Dzintra Geka: - Un tā nosacītība jeb vāgneriskais bija vajadzīgi – kad es uzzināju, ka Sabīne Timoteo ir dejotāja, man likās, ka stāsts tiek izdejots, šis trauslais stāvs un tā nosacītība arī bija vajadzīga, jo īstā Melānija bija tāda spēcīgāka. Atceros arī, ka man tēvs teica – gulagos lielie, stiprie vīri salūza pirmie, jo nebija ēdiena, viņi salūza arī psiholoģiski, toties bija tieši tādi paši maza auguma vai trausli vīri, kuros pamodās kaut kāds tāds neticams spēks.

Šajā ziņā tas viss ir brīnišķīgi, taču, protams, ir viena lieta, ka es vairākās vietās filmā sajutu – finansiālu apstākļu vai citu iemeslu dēļ kaut kas varēja būt vērienīgāks. Varbūt tikai man tā liekas, jo mēs esam gan Tjuhtetu, gan citas sādžas izstaigājuši. Kaut vai tā skoto-zagotovka – tā bija milzīga vieta, kur tos lopiņus veda simtiem, turpat arī kāva, turpat dalīja un sūtīja tos gabaliņus kaimiņu sādžām…

Gints Grūbe: - Nē, nu Cinevillu mēs neuzbūvējām, tas ir skaidrs.

Dzintra Geka: - Nē, ne Cinevillu, bet saproti... Jā, varbūt tas dokumentālais pietrūka. Filmā ir nosacītība, bet nav melu – un tas ir ļoti liels panākums. Vēsturiskajās filmās, dokumentālajās, protams, arī tas notiek, it sevišķi spēcīgi Krievijā – ir ļoti viegli sameloties. Dažreiz tas ir paviršības dēļ, dažreiz aiz neziņas, dažreiz kaut kādas konjunktūras dēļ, un es uzskatu, ka Ekskursante šajā ziņā ļoti grēko. Tas ir tik spekulatīvi, paņemt izcilos krievu aktierus, kas mums ir mīļi daudzu gadu garumā… un stāsts – lai ko cilvēki atmiņu stāstos piepušķotu, bet neviens ģenerālis nekad nevienu Sibīrijas bērnu nav nesis uz lidmašīnu un vedis uz dzimteni. Vienkārši – ir lietas, kur tu vari veidot nosacītību, bet šādā veidā sameloties nedrīkst, es domāju, ka tie ir kaitīgi meli. Tas ir klasisks piemērs, turklāt viņi daļēji saņēma Krievijas naudu, pēc tam filma saņēma [Krievijas Kinoakadēmijas balvu] Nīki.

Piedošanu, Gint, tu dabūji Krievijas naudu? Un nedabūsi arī.

Gints Grūbe: - Viesturs jau sākumā gribēja filmēt Tjuhtetā. Mēs atradām kopproducentu kompāniju Krievijā, nosūtījām scenāriju, viņi izlasīja un jau nākamajā nedēļā zvanīja, lai pateiktu, ka mēs esam vienkārši sajukuši prātā, ja domājam, ka Krievijas kultūras ministrija kaut ko tādu pieļaus. Dzintra jau arī nebrauc uz Sibīriju filmēt kā žurnāliste vai operatore, bet kā tūriste…

Dzintra Geka: - Mēs esam nevis tūristi, bet represēto delegācija.

Gints Grūbe: - Kā dabūt visu grupu oficiāli filmēt Sibīrijā, autentiskās vietās, nemaz nerunājot par visu pārējo, kas jāveic, lai radītu četrdesmit pirmā vai piecdesmit pirmā, vai piecdesmit sestā gada sajūtu? Tas vienkārši būtu… nu, mēs vienkārši nebūtu vairs dzīvi.

Es kā producents zinu, ko nozīmēja savākt finansējumu šai filmai, kādā apjomā tas tika piešķirts, un ar kādu precizitāti visa grupa šo piešķirto finansējumu izmantoja, lai radītu filmas Sibīriju, lai radītu to autentiskumu. Manuprāt, radošā komanda izdarīja vienkārši ģeniālu darbu, jo mēs nebijām nekāds Dvēseļu putenis, mums nekāda Saeimas komisija nepiešķīra filmas budžetu…

Dzintra Geka: - Kāpēc?

Gints Grūbe: - Es nezinu, kāpēc; es negāju. Uzskatu, ka valstī ir noteikti principi, kādā veidā filmas cīnās par saviem stāstiem, un tā tās arī top.

Dzintra Geka: - Bet tas ir amizanti, ka šī filma nav simtgades filma.

Gints Grūbe: - Bet tā ir uztaisīta vēl gadu pirms simtgades, un viņa ir uztaisīta. Tā bija ļoti interesanta pieredze, kādā veidā cilvēki mums palīdzēja, jo Ievas Jurjānes uzstādījums bija patiešām traks! Kino ir mazie meli, bet Ieva gribēja īstas lietas, īstus 30. gadus, iekārtojumu mājās, no kurām Melānijas Vanagas ģimene tiek deportēta. Filmā ir īsti koferi, kuri izceļojās uz Sibīriju un atbrauca atpakaļ, īsti 30. un 40. gadu apģērbi. Tās bija īstas lietas. Tas bija arī emocionāli smagi. Kad es ieraudzīju sava vecvectēva mēteli, uzvilktu filmas varonim, mana deportētā un Sibīrijā nomirušā vecvectēva mēteli, es vienkārši pēc tam biju... Tā bija kā tāda metavaloda, kas visā ieaudās, iekodējās iekšā. Un ļoti daudz cilvēku mums vienkārši palīdzēja šīs lietas savākt, tāpat arī visi masu skatu dalībnieki Bikstos – tas bija kaut kas fantastisks! Tie cilvēki nāca uz izsūtīšanas ainu, sameklējuši mājās vecus 30. gadu apģērbus, paši saģērbušies, tas bija kaut kas ļoti neparasts tajā visā. Nemaz nerunājot par Melānijas Vanagas mazmeitām, kuras bija gatavas kāpt vagonā un filmēties deportācijas ainā.

Epizode Bikstu stacijā. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Želve: - Atsevišķas ainas jūs filmējāt Karēlijā?

Gints Grūbe: - Jā, mēs filmējām arī Karēlijā. Stāsts bija tāds, ka mēs sākumā meklējām kopproducentus, jo mums puse filmas budžeta bija jāatrod ārpus Latvijas – Latvijā tas vienkārši nebija iespējams, tajā brīdī bija nofilmēta pirmā nelielā daļa, mums bija finansējums trim filmēšanas dienām.

Kristīne Želve: - Un kas bija epizodisko lomu aktieri, kas spēlēja krievus ciemā vai pastā?

Gints Grūbe: - Viesturs Kairišs vienkārši gāja pa ceļu Ludzā, Pasienē, Pildā, un meklēja tipāžus, un tiklīdz kāds parādījās, tā viņš teica: “Nāc, filmējies!” Paradoksālākais bija, ka daudzi no viņiem bija dzimuši vai auguši Krasnojarskā, piemēram, - tāda pilnīgi adekvāta antropoloģiskā parādība.

Kristīne Želve: - Viņi uztvēra šo stāstu un piekrita?

Gints Grūbe: - Vienā brīdī bija tā, ka Melānijas Vanagas muzejs bija iztulkojis Veļupes krastā, un es kā Jehovas liecinieks ar to grāmatu staigāju pa Latgali un dāvināju visiem kā tādu bībeli. Es domāju, ka jā, viņi uztvēra, un viņiem arī tas bija traks periods, jo laikā, kad mēs filmējām, sākās Ukrainas notikumi, un tas, ka mēs atradāmies slēgtajā Krievijas pierobežas zonā, to sajūtu vēl paspilgtināja. Kad tu Pasienes veikalā pērc grupai ēdienu brokastīm, kuras mēs ēdam Zilupes robežpunktā, un fonā skan Ukrainas notikumi tādā kontekstā, kādā Krievijas televīzija par tiem ziņo... Ļoti, ļoti dīvainas sajūtas tās bija.

Kristīne Želve: - Es gribētu parunāt vēl par vienu riska momentu, kas filmā bija iekodēts, un tā ir Melānijas lomas atveidotāja Sabīne Timoteo, Šveices aktrise. Vēl pirms pirmizrādes teātra kritiķe Silvija Radzobe tviterī ierakstīja: “Vai patiesi filmā Melānijas hronika galveno lomu spēlē Šveices aktrise? Mūsējās sliktas? Citreiz man pilnīgi vienalga, bet ne šoreiz.” Ar to, iespējams, domājot, ka tieši šim stāstam latviešu aktrise kaut kā simboliski būtu ļoti būtiska. Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka Melānija nav latviešu aktrise?

Melānija Vanaga - Sabīne Timoteo. Foto: Agnese Zeltiņa

Kaspars Zellis: - Es kaut kā vispār nemīlu dalīt latviešos–nelatviešos, man būtībā nav nekādu iebildumu, ka šo lomu spēlē Šveices aktrise, tikpat labi tā varētu būt arī krievu aktrise… Galvenais ir stāsts, kas tiek nodots. Tas nav kaut kāds, nezinu, iedzimts pienākums, kas jāveic tikai un vienīgi latviešu aktrisēm, tikpat labi mēs varētu teikt, ka visās holokausta filmās jāspēlē tikai un vienīgi ebrejiem un, nedod Dievs, tur kādu vācieti ielaist iekšā! Tas būtu nonsenss. Man liekas, ka Silvija vienkārši nepadomāja, ko viņa uzraksta.

Gints Grūbe: - Man kolēģi rādīja to Silvijas Radzobes tvītu, kas mani ļoti izbrīnīja... lai gan varbūt nemaz arī neizbrīnīja – kritiķi mēdz kritizēt lietas, kuras viņi vispār nav noskatījušies, nav redzējuši. Tomēr tā ir viņu profesionālā atbildība...

Kristīne Želve: - Viņa jau nedomāja, ka tā aktrise būtu slikta, bet, iespējams, viņai šķita, ka kaut kādā simboliskā līmenī šo lomu būtu svarīgi nospēlēt tieši latviešu aktrisei.

Gints Grūbe: - Tas ir vairāk jautājums Viesturam, jo tā bija viņa izvēle. Un tās Latvijas aktrises, par kurām Viesturs domāja, arī visas spēlē šai filmā; tā ir metafora vai alegorija, ka viņas visas ir Melānijas… Mums kā producentiem bija būtiski, lai šis stāsts kļūtu universāls, jo sākumā mēs to sākām veidot kā ļoti nacionālu filmu, bet pamazām tā izauga gan par starptautisku kopprodukciju, gan par stāstu, kurš ir saprotams – un mēs esam to pārbaudījuši! – arī skatītājiem ārpus Latvijas. Sabīne Timoteo ir vienkārši izcila aktrise, pagājušā gada labākā šveiciešu aktrise. Un mēs bijām šokā, ieraugot Melānijas tā laika bildes, cik viņas ir līdzīgas.

Kaspars Zellis: - Diezgan simboliski, ka filmā parādījās Lilita Ozoliņa…

Kristīne Želve: - Jā, kā bija ar to Lilitu Ozoliņu un Martu [no Ilgā ceļa kāpās]? Es par to arī domāju – vai tās ir manas interpretācijas vai tā ir apzināta iecere? Marta, kas ieiet taigā…

Gints Grūbe: - Nē, viņas tēls ir ar pilnīgi citu domu, bet jebkuram aktierim, protams, nāk līdzi iepriekšējo lomu nospiedumi, tur mēs neko nevaram darīt, tā vienkārši ir.

Lilita Ozoliņa filmas kadrā. Foto: Agnese Zeltiņa

Dzintra Geka: - Man likās, ka tas ir domāts Emīlijas Benjamiņas tēls.

Gints Grūbe: - Jā, man šķiet, ka tā bija. Bet arī tas, ka Lilita Ozoliņa, manuprāt, ir viena no retajām latviešu kinoaktrisēm. Te mēs varam tagad Silvijai Radzobei atbildēt, ka ne jau katra aktrise, kas spēlē latviešu teātrī, ir kino aktrise. Sabīne Timoteo filmējas katru nedēļu dažādās pasaules valstīs. Cik mūsu aktrises filmējas katru nedēļu? Manuprāt, tā ir profesija, un iznest šādu lomu tīri fiziski var tikai dažas aktrises. Un tās, kuras to var, jau arī bija filmā, tikai citās lomās.

Sonora Broka: - Protams, protams, šī iespēja regulāri filmēties... es ceru, tas kādreiz notiks, ka arī latviešu aktieriem būs iespēja izkopt sevī kino aktiera ampluā Es domāju, ka gan Sabīne Timoteo, gan Ulrihs Matess [Dāvja Sīmaņa filmā Pelnu sanatorija] ir Latvijas kino ieguvumi, nevis pretēji. Varbūt arī vēl aspekts, ka latviešu aktrise varētu arī pārāk iespaidoties no kaut kāda ideoloģiskā vēstījuma, un tas būtu risks pārspēlēt kaut kādā brīdī.

Sabīni mēs pavasarī redzējām filmā Okeāna krāsa / Color of the Ocean, pilnīgi citā ampluā. Viņa ir absolūtā aktrise, hameleons, man liekas, viņa ir dzimusi ekrānam, turklāt šajā filmā ārkārtīgi svarīga ir viņas ķermeņa valoda, viņas plastika. Tas viss pilnīgi atsver kaut kādas, nezinu, nianses izrunā;

man liekas, ka tekstam vispār nav tik nozīmīga loma šajā filmā, tas bija minimāli izmantots, jo tā ir filma, kur pietiekoši prasmīgi strādā ar citiem līdzekļiem.

Kristīne Želve: - Kā jūs prognozējat filmas attiecības ar skatītāju? No vienas puses, tas ir mūsu stāsts „must see”, gandrīz katrai latviešu ģimenei asociējas ar ko ļoti personīgu, ar to, kas noticis viņu ģimenē, kas ir pieredzēts. No otras puses, atkal kaut kādi riska faktori – šī smagā tēma, šī smagā filma, melnbalta, varbūt ne tajā vienkāršākajā kinovalodā... Un, kā Dienā rakstīja Kristīne Matīsa, cilvēkam vispirms ir jāpārvar sajūta “vai es vispār tādu filmu gribu skatīties”, zinot, ka filmas laikā un pēc tam viņš būs ne tajā priecīgākajā garastāvoklī. Tātad – kādas prognozes, kā reaģēs skatītājs?

Gints Grūbe: - Līdz šai dienai ļoti labi, šodien [4. novembrī. – K.Ž.] ir trešā diena, kad filma ir kinoteātros. Kino Citadele izpārdoti pilnīgi visi seansi. Mēs bijām nākamajā dienā Liepājas Lielajā Dzintarā, kur bija ap 1000 skatītāju.

Sonora Broka: - Neiedomājami – Liepājā!

Dzintra Geka: - No šādas labā nozīmē reklāmas un informācijas kampaņas, kāda ir šai filmai, var tikai mācīties un mācīties, kā tas būtu jādara jebkurai filmai.

Kristīne Želve: - Pašlaik jau vismaz lielo spēlfilmu producenti piedomā pie mārketinga kampaņām, lai skatītājs tomēr pamana to filmu. Taču Melānijas hronikas kampaņa tik un tā izceļas, sākot ar Unas Rozenbaumas braucienu cauri Sibīrijai, filmējot brauciena ceļu, ar kuru skatītājs varēja identificēties; vēl arī Melānijas Vanagas grāmatas pārizdošana, lasījumi radio, making-of filma Visu laiku snieg... Tā ir apzināti būvēta stratēģija?

Foto: Agnese Zeltiņa

Gints Grūbe: - Es to negribu saukt par kampaņu, tā ir drīzāk konteksta radīšana tēmai, tur ir daudz un dažādi apstākļi – piemēram, tas, ko Kaspars teica, ka jauniešu auditorija ir tā, kas iet uz kino, un viņu pirmā izvēle diez vai būs Melānijas hronika. Tāpēc, lai to padarītu arī par jauniešu pirmo izvēli, jārada kaut kāds konteksta paplašinājums. Maijā, kad filma bija gandrīz pabeigta, mēs to testējām ar 18 gadus veciem jauniešiem, un viņu reakcija bija – mēs zinājām par to, bet nezinājām, ka tas ir tik traki.

Nākamais posms – mēs uzrunājām jauniešus un lūdzām stāstīt par saviem vecākiem, vecvecākiem, kuri bijuši deportēti. Tas, kā viņi stāstīja šos stāstus, bija ļoti aizkustinoši un iespaidīgi, tik pārsteidzoši! Acīmredzot tās bijušas kaut kādas sarunas ar vecvecākiem; gadījās pat tā, ka viens puisis stāsta par savu vectēvu un kaimiņa vectēvu, un vienā brīdī es saprotu, ka viņš stāsta par manu tēvu! Es viņam prasu: “Kā tevi sauc?” Un mēs konstatējām, ka mūsu vecvecāki bijuši kaimiņi!

Es pieļauju, ka tas ir veids, kādā jauniešus var uzrunāt.

Bet labākais kompliments, ka filmas komunikācija ir nostrādājusi, bija stāsts, ko mana kolēģe stāstīja – viņas kaimiņiene, kura pēdējoreiz kinoteātrī bijusi uz Mūzikas skaņām 60. vai 70. gados, tagad iešot atkal uz kino.
[Studija Mistrus Media ziņo, ka pirmās nedēļas laikā filmu Melānijas hronika uz 21 ekrāna 16 kinoteātros noskatījušies 13 000 apmeklētāju. – K.Ž.]

Kristīne Želve: - Lidija Doroņina-Lasmane izteica vēl vienu skaistu domu – stāsti par Sibīriju un deportācijām mums ir apkārt un, ja interesē, mēs tos varam uzzināt. Jautājums ir, ko mēs no tiem esam sapratuši un vai esam no tiem kaut ko mācījušies, kādus secinājumus izdarījuši?

Kaspars Zellis: - Tas ir jautājums, kas mani pēc filmas nodarbināja. Kā jau teicu, biju ļoti ietekmēts, bet tad es baigi ilgi domāju – kāds ir filmas mesidžs? Gints pieminēja Māras Zālītes domu par pazemojuma sajūtu, kas neļauj cilvēkiem runāt.

Lieta ir tāda, ka visus neatkarības gadus mēs neesam centušies pārstrukturēt šīs atmiņas. Mēs esam mēģinājuši parādīt ciešanas, bet nav bijis ziņojuma, kāds no šīm ciešanām bijis labums?

Es vēlreiz tinu cauri Melānijas hroniku, un tad man pieleca, ka filma ir tieši par to – ka mēs izturējām. Filmas pēdējie kadri norāda uz to, ka cilvēki netiek salauzti un ar visu smago Sibīrijas traumu turpina dzīvot.

Dzintra Geka: - Piedod, no 1941. gadā uz Vjatlagu aizvestajiem tēviem tikai 8% palika dzīvi. Mēs neizdzīvojām. Par to arī ir jārunā.

Kaspars Zellis: - Ja mēs paskatāmies, kā tiek būvētas jau pieminētās holokausta atmiņas, tās arī tiek veidotas ar zināmu vēstījumu – kas mums no tā būtu jāiegūst? Sociālā atmiņa, lai tā dzīvotu, nedrīkst parazitēt tikai uz viena emocionālā fona, tai jāsalīmē kopā tas, ko sauc par pagātni, tagadni un nākotni. Es domāju, deportācijas bieži vien netiek aktualizētas tāpēc, ka mēs neredzam, kā šo pieredzi izmantot nākotnē.

Dzintra Geka: - Bet vai tas, kas diendienā pasaulē notiek, vai tad tas nav līdzīgs jautājums – kā izmantot pieredzi nākotnē?

Kaspars Zellis: - Mēs daudzas lietas nepārvērtējam, daudz ko baidāmies pārvērtēt; mēs baidāmies pārvērtēt savu kolaborāciju ar padomju varu, mēs baidāmies pārvērtēt savu līdzdalību holokaustā un čigānu iznīcināšanā. Praktiski vienmēr mums ir nostāja, ka to darīja citi, mēs esam tikai cietēji. Bet šajā gadījumā cietēja loma sabiedrību neved uz attīstību, tikai ieciklē ciešanu rāmī.

Gints Grūbe: - Vai nav, Kaspar, tā, ka viens ir tas, ko Dzintra dara un ko Okupācijas muzejs dara, ir savākts tas dokumentālais, bet tas, kā vēsturnieki par to rakstīja, nav īsti līdz galam izveidojies. Man patīk, ka ir izaugusi jauna vēsturnieku paaudze, kas ir sākusi rakstīt interesanti, kas beidzot vēsturi prot stāstīt kā stāstus.

Kaspars Zellis: - Mums trūkst darbu, kas spētu ieinteresēt, spētu kaut kādā veidā uzrunāt tautu, varbūt radīt kādu provokāciju, kas ļautu par vēsturi runāt, strīdēties. Mēs vārāmies paši savā sulā, nespējam radīt plašākus kontekstus, vēsturi uztveram kā dogmu…

Dzintra Geka: - Man liekas, jūs dzīvojat kaut kādā citā valstī vai pasaulē, jūs visu laiku stāstāt par jauniešiem, kurus neinteresē vēsture, bet es pazīstu pilnīgi citus cilvēkus, kurus jūs acīmredzot neesat saticis. Es jums šodien pārsūtīšu 100 stāstus, sacerējumus no skolām – viņus tas interesē, pat no krievu skolām sameklē fondu Sibīrijas bērni un raksta pētījumus.

Kaspars Zellis: - Es savulaik esmu strādājis pat diezgan labā skolā un ļoti labi zinu, kas notiek. Esmu mācījis gan par deportācijām, gan par holokaustu, un brīžos, kad radās sajūta, ka viņi īsti nesajēdz, kas tas ir, es liku uz savas dzimtas vēsturi paskatīties caur šo lielo vēstures prizmu – un tur parādījās gan deportācijas, gan ne tik pozitīvas lietas, kuras varbūt es šeit nepieminēšu.

Gints Grūbe: - Tā ir liela tēma, ko tu sāki, uz to mēs Viesturu visu laiku mudinājām, un viņš labprāt to paplašināja – lai tas nav stāsts tikai par latviešu deportācijām, izveda arī Latvijas ebrejus, Latvijas krievi nonāk tajos pašos ciematos, tur ir Karēlijas somi… Kāpēc tur ir vācietis – tāpēc, ka Staļins ir Volgas vāciešus pārcēlis uz šiem ciematiem, lai viņi nesadarbotos ar vērmahtu…

Pēkšņi šī tēma izauga kopā ar kontekstu, un tas ir tas, kā uz dzimtu paskatīties lielajā kontekstā, nevis domāt, ka visas pasaules vēsture ir sākusies Latvijā 1918. gadā.

Dzintra Geka: - Kāpēc holokausta pētnieki neliek klāt visu to, par ko tu tagad runā, kāpēc neliek klāt deportācijas, lai ieraudzītu lielo ainu?

Gints Grūbe: - Es nezinu, man ir svarīgi saprast pasauli, kurā es dzīvoju. Latvija ir gana maza valsts, kura nevar atļauties nezināt kontekstus. Esmu pētījis, ko 1940. gadā Latvijas avīzes rakstīja par to, kas notiek Krievijā. Neko nerakstīja! Ulmaņa laika Latvijā nevienu rakstu nevarēja atrast par to, kas notiek Krievijā!

Sonora Broka: - Ļoti daudzām tautām ir savi bēdu stāsti, tai pašai Armēnijai, par ko arī neviens nemīl runāt. Mums varēja sanākt kārtējais raudu stāsts par to, kādi mēs esam nabadziņi, bet Melānijas hronika pārdefinē šo ciešanu stāstu – tas ir stāsts par spēcīgu raksturu, kas paliek atmiņā.

Kristīne Želve: - Bet kur ir atšķirība, tā nianse, kas atšķir šos divus stāstījuma veidus, “mēs – upuri” no “mēs – izdzīvotāji”?

Sonora Broka: - Vēstījums, ko ļoti skaidri var nolasīt. Ka cilvēkam jebkuros apstākļos ir iespēja saglabāt savu cilvēcību, nepazaudēt pamatvērtības, kas viņu definē par cilvēku. Elementāra recepte, kas cilvēkam dod spēku apstākļos, kad liekas, ka viss jau zaudēts.

Tas ir stāsts, kam nav nekādas ģeogrāfiskās piederības, to var skatīties arī Senegālā.

Kristīne Želve: - Varbūt atšķirību nianse ir tāda, ka upura pozīcijā tu vaino kaut ko – laikmetu, iekārtu, likteni, konkrētus cilvēkus, un šajā gadījumā tiešām ir, par ko vainot, kamēr uzvarētāja, izdzīvotāja gadījumā cilvēks spēj pacelties pāri apstākļiem?

Dzintra Geka: - Mans tēvs teica – viņš spēj piedot to, kas ir nodarīts viņam, bet nespēj piedot to, kas nodarīts tautai. Par tiem bēdu un ciešanu stāstiem runājot – dzīve ir pilna ar ciešanām, bet ir jābūt arī apliecinājumam, apliecinājumam cilvēka spēkam, un tas nav nekur ārpusē jāmeklē, Melānijas hronikā tas ir.

Gints Grūbe: - Man par to daudz bija jādomā 2014. gadā, kad tika atvērta Stūra māja un viens no ārzemju televīziju centrālajiem jautājumiem bija, kāpēc mēs to darām – vai lai koptu sevī upura kultūru? Tas palīdzēja, vēlāk domājot par Melānijas stāstu – tam vairs nav nekāda sakara ar upuriem, mēs jau ejam tālāk. Upura stāsta atzīšana jau ir bijusi. Liela daļa cietušo un represēto ir saņēmuši valstisku reabilitāciju pāridarījumam, bet tas, ko tu nevari izdzēst ar to, ir emocionālā trauma, kas paliek nākamajām paaudzēm.

Un kino te var palīdzēt, un tas nav upura stāsts, bet jau plašāka refleksija. Es piekrītu Sandrai Kalnietei, ka gan Melānijas Vanagas, gan deportāciju stāsts ir mūsu lepnuma stāsts, mums jābūt lepniem par to, ka esam izturējuši. Kāpēc mēs Melānijas hroniku rādām novembrī, nevis jūnijā vai martā? Tā ir apzināta izvēle, jo es uzskatu – pateicoties tādiem cilvēkiem kā Melānija Vanaga, pateicoties visām mūsu vecāmmātēm, kuras vienas pašas vai kopā ar kādu izaudzināja nākamo paaudzi un neļāva tai aiziet bojā, tika atjaunota mūsu valsts, pretējā gadījumā te nekā nebūtu. Viņu dēļ mums ir šī brīnišķīgā valsts un tā ir forši izdevusies, man šķiet – salīdzinoties ar bijušo Padomju Savienību, mēs esam izcils veiksmes stāsts! Un no kā tas radās, ja ne no šiem cilvēkiem?


Saistītie raksti



Komentāri:


Edge
23.11.2016, plkst. 23:07

Tā nav nejaušība, ka "Melānijas hronikas" pirmizrāde ir tieši novembrī...... ================================================================================================== 1941.g. novembrī sākās holokausta akcijas Latvijā - to tak' G.G. labi zina.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi